Plastmasas logs uz Eiropu

Forumi | Diskusijas Sleja
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    6
    Shares

 

Acis ir kā logs uz cilvēka dvēseli. Pilsētas acis ir tās namu logi. Acis par dvēseli stāsta klusējot. Tā pat par Liepāju un tās iedzīvotājiem bez vārdiem var pastāstīt seno namu logi. Dodoties pastaigā un vērojot liepājnieku logus daudzos gadījumos atklājas tāds dvēseles stāvoklis, kas liecina par mūsu laikmetam tik raksturīgo identitātes krīzi.

Liepājas šodienas identitāti veido mūsu attieksme pret virkni pagātnes notikumu no kuriem ne visi ir izceļami, bet daži tiek īpaši godināti.

Liepājas tūrisma bukletos bieži tiek rakstīts par tālo 1697.gadu, kad Lielās sūtniecības sastāvā Liepājā caurbraucot ieradās kāds Krievijas augstmanis vārdā Pēteris. Šis Pēteris vēlāk kļuva par vienu no pazīstamākajiem un varenākajiem Krievijas valdniekiem. Mēdz stāstīt, ka šis brauciens esot arī pamudinājis Pēterī I vēlmi “izcirst logu” uz Eiropu, tādejādi drīz vien sākot karu ar Zviedriju. Tomēr Kurzeme un Liepāja par Krievijas impērijas sastāvdaļu kļuva tikai veselu gadsimtu vēlāk. Liepājas un tās osta tik tiešām pēc tam gandrīz veselus divus gadsimtus kalpojusi kā logs Krievijas ekonomisko un militāro ambīciju apmierināšanai. No tā Liepājai ir bijuši gan savi ieguvumi, gan zaudējumi. Pie ieguvumiem pieskaitāmas daudzās ēkas, kas pilsētā tiek uzceltas ekonomiskā uzplaukuma laikā 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā.

Liepājas centrā tiešām līdzās sadzīvo dažādu gadsimtu ēkas un katrai ēkai ir stāsts par labiem un sliktiem laikiem. Vienas sliktos laikus atstājušas pagātnē, savukārt citas uz labākiem laikiem tikai vēl cer.

Jāatzīmē, ka šogad, neskatoties uz notikumiem pasaulē, Liepājā pilnā sparā  norit daudzu vēsturisku ēku atjaunošanas darbi.

Vēsturiski visnozīmīgākā un arī Liepājas identitātei svarīgākā ir tieši tā sauktā Pētera I namiņa atjaunošana. Šis nams, Kungu ielā 24, cauri gadsimtiem ir spējis saglabāt savu autentiskumu. Namam ir paveicies, jo tas pieder pašvaldībai un šeit ir plānots atvērt interjera muzeju, kas viennozīmīgi darīs liepājniekus lepnus un iepriecinās atbraukušos Liepājas viesus. Ēkas restaurētie un ēkā tik iederīgie koka logi uz Liepāju nu skatās jau aptuveni mēnesi, izskatīdamies tiešām graciozi un cēli.

Blakus šai ēkai, Kungu ielā 26, atrodas vēl viens nams, arī arhitektūras piemineklis – tā sauktais Šrēdera nams. Arī šis nams spējis saglabāt autentiskumu, taču atšķirībā no kaimiņa – tas vēl nav sagaidījis restaurāciju. Savulaik pašvaldība namu pārdevusi privātpersonai, kura pamatīgi plānojusi īpašumu pārbūvēt. Varbūt labi, ka plāni nav realizējušies, jo kaut gan nama logi skumīgi veras tālumā, tiem ir cerība sagaidīt savu cilvēku ar dvēseli, kas dos namam jaunu elpu.

Tur pat blakus, Bāriņu ielā 31, ir vēl viens vēsturisks nams, kurš arī ticis pie jauniem senatnīga izskata sarkaniem koka logiem. Tas noticis pateicoties aktīviem saimniekiem, kas saņēmuši arī pilsētas līdzfinansējumu ēkas atjaunošanā.

Kopumā šis mazais ēku kvartāls sāk izskatīties ar vien pievilcīgāk un cerīgāk, salīdzinot ar to kāds tas vēl bija divus gadus atpakaļ.

Diemžēl lielai daļai vēsturisko ēku nav paveicies un cerīgais skats uz nākotni jau ir ietērpts plastmasas rāmī. Ēkas bieži vien ne tik daudz cieš no laika zoba, kā no parastā liepājnieka, kurš gluži vienkārši sakopj savu īpašumu pēc savas estētiskās sapratnes, praktiskuma un finansēm. Kopš neatkarības atgūšanas no Rietumiem atnākušais un Austrumos adaptētais eiroremonts sākas tieši ar veco koka logu nomaiņu pret jauniem plastmasas. Lieki atzīmēt, ka Kungu ielas apkaimē sastopamajām 18.gs pildrežģa un Holandes klinkera ķieģelīšu ēkām plastmasas logi ne pavisam nepiestāv. Vissatraucošākais ir tas, ka tas nevienu neuztrauc.

Lai arī pilsētas apbūves noteikumi logu nomaiņas gadījumā paredz saglabāt to vēsturisko dalījumu rūtīs un apjomā, izvēlēties atbilstošu materiālu, bet  kultūrvēsturiskajām ēkām pat būtu jāsaskaņo logu nomaiņa vai restaurācija ar būvvaldi, reālajā dzīvē viss notiek pilnīgi pretēji. Liela daļa vēsturisko māju ir sadalītas dzīvokļos un katra dzīvokļa logi uz pasauli raugās pavisam savādāk. No iekšpuses skatoties uz āru viss šķiet kartībā, ir silts, vējš nepūš, bet no ārpuses atliek vien nopūsties par to kāda patiesībā nesakārtotība valda mājas dvēselē. Ja vēl piemiegtu acis uz logu materiālu – plastmasu, tad pastaigas laikā vissāpīgāk bija skatīt vēsturiskā dalījuma nesaglabāšanu,  pat bojāšanu ar dažādas konfigurācijas jaunajiem plastmasas logiem.

Līdzīgi logu rūšu dalījumam, dalītas sajūtas mani pārņēma pastaigājoties pa nemazāk slaveno Rožu ielas apkaimi. Tur iespējams ieraudzīt jaunus koka logus, kuri daudzos gadījumos veidoti maksimāli pietuvinot tos oriģinālam. Ir arī mēģinājumi oriģinālo logu klasisko izskatu atveidot augstākas kvalitātes plastmasas logos. Vienīgā ēka, kura ievērojusi vienotu atjaunošanas koncepciju ir viesu nams Poriņš. Šeit visiem logiem ievērots vienots stils, logi un fasāde ir atjaunoti piedomājot pie detaļām. Taču pārējo ēku logi ir ļoti dažādi, tā pat kā to saimnieki. Daži ir centušies likt koka logus un atjaunot vecos, tomēr tur pat blakus kaimiņš ir ielicis plastmasas logu ar ko arī fasādes kopskats ir izbojāts.

Kur vien paskaties, gan tuvu, gan tālu, spīd spilgti baltie plastmasas logu rāmji. Vēsturiskajā koka apbūvē tas izpaužas visskaudrāk. Pie visa šī logu haosa vainojami vairāki faktori. Pirmkārt, ekonomiskais faktors. Koka logi var būt tik pat silti un labi kā plastmasas logi, tomēr tie ir krietni dārgāki. Otrkārt, kolektīvais faktors, ja jau visi liek plastmasas logus, tātad tā ir pareizi un ir jāseko kolektīvam. Treškārt, pašvaldības institūcijas nekādi nekontrolē šo logi nomaiņas procesu un arīdzan nevienu nesoda, bet pats galvenais – neizglīto sabiedrību. Ceturtkārt, mājas fasādes izskatam un koptēlam vajadzētu būt visas mājas lietai, nevis atsevišķo dzīvokļu īpašnieku brīvai improvizācijai, tas atklāj problēmas arī māju apsaimniekošanas tiesiskajā regulējumā.

Protams, labie piemēri pilsētā priecē un tādu netrūkst. Tomēr pēc pastaigas, nākas secināt, ka labo piemēru ir krietni mazāk. Jācer, ka līdz ar pašvaldības līdzfinansējuma piesaisti vēsturisko māju atjaunošanai un arī paša interjera muzeja atvēršanu, liepājnieki sāks apzināties sava kultūrvēsturiskā mantojuma vērtību. Tomēr pagaidām liepājnieki problēmu bezgaumīgā plastmasas logā nesaskata, tieši otrādi – plastmasas logs ir kļuvis par nekustamā īpašuma pievienoto vērtību. Cik dīvaina domāšana un savā ziņā dvēseles aklums, ar nespēju paskatīties uz savu pilsētu no malas. Lai atgūtu redzi, vispirms būtu jāmaina domāšana un tikai tad var domāt par logu nomaiņu.
  •  
    6
    Shares
  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.