Recenzijas

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Nakts grāmatu uzlidojums gaišā dienas laikā jeb vienas dziesmas garuma ietve

Karls Juhans Valgrēns

Dienasgrāmatas ir visiem saprotams jēdziens. Tās raksta pa dienu. No rītiem vai pievakarē. Par to, kas noticis, bijis, paveikts, ievērots vai pārdzīvots. Turpretī naktsgrāmata ir jauns un samēra rets žanrs, kura izmantojums literatūrā pagaidām ir pieticīgs. Spožākais un skaļākais šī žanra kopējs šogad ir skandināvu rokmūzikas liriķis Karls Juhans Valgrēns (Carl-Johan Vallgren). Savu Naktsgrāmatu viņš nesen piedāvāja skaņu faila formā CD ietvaros, kas tagad ir izplatīta naratīva forma arī Latvijā. Pirmdien Karakudas slejās to demonstrēs mūsu jaunā autore Diāna Lelis. Taču tas būs pirmdien. Tagad ir nedēļas nogale un mēs paliekam pie Naktsgrāmatas kā jauna žanra.

„Toreiz, 2009. gadā, es gribēju rakstīt mūziku, bet man nebija spožu ideju. Vienīgais ko sapratu skaidri, ka vēlos radīt ko jaunu, jeb nebijušu. Tai jābūt mūzikai skarbākā formā, skumjākā intonācijā, taču tieši tāpēc skaistākai veidolā. Biju piedzīvojis smagu kritienu. Emocionālu. Vairāki tuvi cilvēki bija aizgājuši viņsaulē, citi – smagi saslimuši. Nāve rēgojas visur. Toreiz gribēju sākt rakstīt dienasgrāmatu. Pirmo reizi savā mūžā. Lai kontrolētu savas sajūtas, jūtas un visu, kas notiek manī un ap mani. Tobrīd sapratu, ka tā nebūs dienasgrāmata. Tā būs naktsgrāmata.”– raksta Karls Juhans un atzīstas, ka strādājis paralēli ar mūziku un tekstu. Šeit neliels ieskats viņa Naktsgrāmatas koncerta versijā dziesmai „Man liekas, ka kāds tur ir ārā.“


KaraKudas izsludinātā konkursa rezultātā, latviešu NaktsGrāmatu klāstam tika pievienoti veseli pieci interesanti darbi.

Zari aiz loga lunkani vingro

Pirmā startēja Lāsma Gaitniece ar savu „Lāsmas Gaitnieces naktsgrāmatu“. Viņas ieraksti secīgi rindojas kā pērles virtenē. Vispārinājumi paceļas gaisā, lai no kopplāna rādītu„ ko ar sevi iesākt“ un prognozētu, kāds īsti būs jaunais gads februāra paātrinājuma apstākļos. Tur skan Sergeja Rahmaņinova klaviermūzika un iedomu sapņus ātri uzvar veselīgs miegs. Autores nakts nav ciešanu laiks. Dienas notikumi ir tie, kas pieprasa secinājumus tumsā.

vor dem Schnee

Tā teikt – impulss nāk pa gaismu, bet uzdīgst domu dobītē pa nakti. Piemēram, nacionālā teātra izrāde liek aizdomāties līdz saviem senčiem: Otto un Elīzabetei Šarlotei, bet Viestura Kairiša izrāde izraisa sarunas tumsā, labas tējas pavadījumā. Autores dzīve ir intensīva mākslas impulsu krātuve, tāpēc naktsdomas rotē ap konkrētiem, skaudriem un uzasinātiem dienas notikumiem. To secina arī autore pati: „Rakstot šo naktsgrāmatu, saprotu pavisam skaidri: nakts ir dienas atspulgs. Tā ir kā spogulis.“ Tāpēc Dzintaru koncertzālei seko Liepājas teātra izrādes un secinājums, ka bez Ērika Vilsona Liepājas teātris nebūtu nekas. Galīgi nekas. Lāsmai ir veselīgs miegs un jūra, kas iemidzina, ja ir vajadzīgs šūpulis. Viņai ir skaņas vīgriežu tējas vietā un laiks, kas nekad nebeidzas.

Lasīt tālāk…



Čehova „Kaija” Minhenē, A. Hermaņa iestudējumā jeb miega zāles

Sestdien, 19. janvārī, filigrānajā Minhenes teātru rokoko „pērlē” notika Alvja Hermaņa iestudētās „Kaijas” pirmizrāde. Nelielais Cuvilliés teātris bija izpārdots – A. Hermaņa vārds Bavārijas teātra mākslas mīļotājiem nav svešs, un pirmizrāde tomēr piesaista uzmanību. Publikā, kā jau premjerai pieklājas, bez vietējiem (un dažiem pat no Latvijas atbraukušajiem) teātra un A. Hermaņa daiļrades interesentiem atradās arī profesionālie teātra recenzenti. Ar nepacietību gaidīju recenzijas medijos, lai varētu arī teātra mīļotājus Latvijā informēt par vērtējumu. Pirmā recenzija, kā jau bija sagaidāms, parādījās vietnē nachtkritik.de – profesionālajā teātra kritiķu portālā, kurš seko teātra dzīvei visā Vācijā, un parasti nākamajā rītā pēc premjeras publicē savu vērtējumu par jauniestudējumiem.

Sastingusī sabiedrība

© Federico Pedrotti v.l.: Katharina Pichler, Anna Graenzer, Marcel Heuperman

Recenzijas autore Petra Halmaijere, kura brīvās autores statusā par teātri raksta gandrīz visos teātra dzīvei veltītajos izdevumos un izdevniecībās Vācijā, ieskicējot Čehova „Kaijā” attēloto iesūnojošo, sastingušo sabiedrību, kuras jaunākā paaudze sapņo par izraušanos no šīs bezkrāsainās dzīves, par mīlestību, kura spēs visu tajā izmainīt, norāda, ka arī viņu sapņi ir izveidoti no šabloniem un gatavām frāzēm. „Mēs redzam veselu rindu bezjēdzīgi nelaimīgu cilvēku, kuri cīnās ar savu viduvējību, apskauž viens otru un sapņo par to, kā viņiem nav. Medvedenko mīl Mašu, kura mīl Konstantīnu, kurš mīl Ņinu, kura jūsmo par Arkadinas mīļāko Trigorinu. Viņi visi nodarbojas ar pseido-filozofēšanu, jo viņiem nav nevienas pašu radītas domas, viņi mokās un garlaikojas. Diemžēl drīz vien garlaikojamies mēs arī,” savā recenzijā raksta P. Halmaijere un turpina: „Lauku mājas salons ir piepildīts ar smagām, vecām mēbelēm, polsterētiem krēsliem, klavierēm, ar grāmatām un krāmiem pārpildītām skapju vitrīnām. Sievietes ir tērpušās mežģīnēm un volāniem rotātos tērpos, šņorzābaciņos, vīrieši nēsā stīvus krādziņus un gamašas. Kā jau bieži, latviešu režisors Alvis Hermanis tīksminās ap vēsturisku skatuves iekārtojumu un izsmalcinātu retro-optiku. Tajā viņš izgaršo katru teksta detaļu, diemžēl viņš izvelk to garumā, tajā vietā, lai tekstu niansēti, ar izjūtu ierobežotu, kas noved pie mulsinošas uzmanības novirzīšanas uz viņa izveidoto tēlu shēmas. Trepļevs, kurš izmisīgi alkst pēc atzinības, ir nemotivēts, visu laiku smaidošs liels memmesdēliņš, kurš, lai katrs zālē to arī patiešām saprastu, raudādams palien mammai zem svārkiem. Nabaga Maša, kura, bezcerīga saprāta mudināta, ir apprecējusies ar ākstu Medvedenko, visu laiku šņukst.

Lasīt tālāk…

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •