Literārā publicistika

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Literārā žurnālistika ir publicistisks vēstījums, kas balstās uz faktiem un aktualizē sabiedrībai nozīmīgas problēmas stāsta veidolā. Tas izmanto naratīvu un tādus valodas stila stratēģijas elementus, kas tradicionāli asociējas ar daiļliteratūru jeb fikciju (izdomātas personām un notikumi).

Literary journalism is a type of creative nonfiction story telling. The interpretation, a personal point of view, and (often) experimentation with structure and chronology.



Vai Putins glābs Misāni? | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Reti kurš Latvijā nebūs neko dzirdējis par Vislatvijas Akciju „Glābsim Kristīni”. Sašutums par dāņu tiesas „netaisnīgumu” un Latvijas prokuroru „stulbumu” ir liels. Viņu dēļ tagad cietīs „nelaimē nonākusī” Kristīne Misāne, kura” nevainīga” sēžot Dānijas cietumā. Akcija „Latvija Tevi Neaizstāvēs un Eiropā Valda Beztiesiskums” kulmināciju sasniedza 17. februārī, kad Krievijas RIA Novosti publicēja rakstu par vairāku Latvijas iedzīvotāju vēstuli Putinam, kurā lūgta palīdzība K. Misānes atbrīvošanā.

Grūti pateikt, vai Misānes kampaņas organizatori PR aģentūra „Repute” paši vēlējās nonākt pie šāda rezultāta. Varbūt viņiem tas bija pārsteigums, bet vērīgam novērotājam jau pirms tam bija skaidrs, ka Kremļa polittehnologi situāciju vissirslikti.lv un vissirslikti.dk centīsies pārvērst vissirlabi.ru. Varbūt organizatori to vēlējās sasniegt. Nezinu, bet savu darbu – izplatīt insinuācijas par Latvijas un Dānijas iestādēm un amatpersonām, izplatīt sazvērestības teorijas viņi turpina vēl tagad.

Jābrīnās tikai, kā mūsu medijiem un augsta ranga politiķiem, līdz pat Aizsardzības ministram un prezidentam, nebija skaidrs, kur var novest šāda histēriska šausmināšanās. Ja Ārlietu ministrija izplata paziņojumu ar neizpratni, kāpēc nav ievērots Dānijas likums par izdošanu 30 dienu laikā un Attīstībai/PAR politiķis, Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars aicina izraidīt Dānijas vēstnieku, ja mediji savos materiālos raksta, ka „Kristīni nodeva divreiz – vienreiz Latvija un vienreiz Dānija”, vai tad ir jābrīnās, ka cilvēki krīt panikā un uzskata, ka Eiropa nekaunīgi dara pāri latviešiem?

Kā tad ir ar „30 dienu likuma” neievērošanu no Dānijas tiesas puses un kādas vēl baumas un maldus ir uzknābājusi Latvijas sabiedrība? Šajā materiālā uzrunāšu tās neskaidrības, par kurām komentēja mana iepriekšējā materiāla „Vēstnieks piķī vai „ona že maķ”” lasītāji. Tāpēc ka šo baumu un speciāli (?) sagrozītās informācijas dēļ cilvēki satrakojās tā, ka mēs nonācām līdz palīdzības prasīšanai Putinam. Loģiska attīstība, ja jau te neviens nespēj “glābt”. Par kādu sagrozītu informāciju ir runa?

Dānijas „30 dienu” likums

Cilvēki satraucās, ka Dānija esot tik beztiesiska valsts, ka tur tiesas savas valsts likumus neņemot vērā (par šo tiesību normu runāja arī mūsu Ārlietu ministrija savā paziņojumā). Tomēr kā liecina informācija dāņu presē, gan dāņu prokurors, gan arī tiesa skaidri norādīja, ka pie ilgā laika posma ir vainīga pati Kristīne Misāne, kura lietu vilkusi garumā.

Šeit, protams, parādās jautājums vai viņa (un kopā ar viņu arī mūsu amatpersonas) nav uzķērusies uz kāda skandaloza advokāta pakalpojumiem. Tā arī gadās, ka advokāts padodas vilinājumam vilkt lietu garumā, dodot nepamatotas cerības.

Ir zināms, ka Misāne pieprasīja politisko patvērumu Dānijā. Vai nevarētu būt tā, ka tieši advokāts ieteica to darīt ar pamatojumu, ka bēgļus nedrīkst izdot. Šis patvēruma pieprasījums ir pilnīgi absurds, jo, ja nu kaut kas ir skaidrs šajā sāgā, tad fakts, ka Misāni neviens nevajā viņas politisko uzskatu dēļ, ir acīmredzams. Katrā ziņā Dānijas iestādes bija spiestas izskatīt viņas patvēruma pieprasījumu, un atkal lieta ievilkās. Advokātam ir izdevīgi turpināt tiesvedību, saņemt honorāru un iedzīvoties atpazīstamībā. Bet vai tas ir izdevīgi Misānei? Īsti skaidrs tas nav, jo izrādījās, ka dāņu tiesībsargi nav tik naivi, kā bija cerēts un šo spēlīti atpazina. Prokurors tiesā arī skaidri pateica, ka nedrīkst pieļaut Misānes atbrīvošanu, jo tad viņai būs izdevies „izraisīt īssavienojumu pārrobežu tiesvedībā” un tas nav godīgi.

Var saprast K. Misāni, bet kādēļ šo „30 dienu” argumentu nekritiski pārņēma mūsu Ārlietu ministrija? Tas man nav skaidrs.

Latvijas prokuroru „nepieļaujamā nolaidība” un aizliegums izdot ES pilsoņus trešajām valstīm

Kā jau uzsvēru iepriekš, nav nekāda pamata neuzticēties prokuroru teiktajam, ka viņi šo lietu pārņemt nevarēja. Arī tāds vispārējs izdošanas aizliegums pat cilvēkam bez juridiskas izglītības šķistu dīvains. Tas būtu līdzvērtīgs ES pilsonības pielīdzinājumam universālai indulgencei, kura ļautu izdarīt jebkuru noziegumu jebkurā valstī. Galvenais laicīgi aizbēgt uz Eiropu. Nešķiet loģiski.

LV portāls ir publicējis labu materiālu par šo tēmu. Neatkārtošos, bet aicināšu tos, kuriem šie jautājumi nav skaidri, to izlasīt.

Pūlis nevar kļūdīties jeb pilsoniskā sabiedrība nevar atbildēt par tās akciju rezultātu

Nepiekrītu. Ir pilnīgi skaidrs, ka jebkuru nopietnu kūdīšanu pret Latviju un Eiropu savā labā izmantos “Aizzilupes civilizācija”. Baumu izplatīšana, nedrošības un pamestības sajūtu radīšana jau labu laiku kā ir viņu ieroču arsenālā. Ja mēs paši lejam eļļu viņu kurinātajā ugunskurā, tad tas var uzliesmot un radīt postu. Tāpēc arī no pilsoniskās sabiedrības ir jāprasa būt atbildīgiem par savu rīcību.

Salīdzinājums ar „Juhansona lietu”

Cilvēkiem nav pilnas informācijas, un viņi nezina, ka toreiz notiesāt Juhansonu nevarēja tāpēc, ka zviedri nesaņēma informāciju no Latvijas. Kā tas notika un kāda bija Zviedrijas reakcija – par to jautāju publicistei, mediju zinātniecei Sandrai Veinbergai, kura tolaik sekoja notiekošajam Juhansona lietā:

„Toreiz notika nepārprotama augstu Latvijas amatpersonu uzpirkšana no apsūdzētā zviedra puses. Viņu izlaida ārā no Latvijas pretēji loģikai un netiesāja šeit. Jau nākamajā dienā pēc policistes sabraukšanas viņš iekāpa lidmašīnā uz aizlidoja uz Stokholmu. Pēc tam pārmērīgi ilgi Rīgā „formēja dokumentus“ – četrus gadus. Juhansona lieta Latvijā tika novilcināta 4 gadus (nedeva dokumentus tiesāšanai uz Zviedriju), lai viņš tur izspruktu sveikā. Tā arī notika. Viņš netika tiesāts nedz Zviedrijā, nedz Latvijā. Tāpēc sabrauktās policistes meitiņa toreiz nesaņēma nekādu kompensāciju par mammas nāvi. Mēģināju pierunāt kolēģus Rīgā, lai atrod jaunus pierādījumus korupcijai, tad būtu iespējams visu sākt no jauna. Tad Zviedrijas ģenerālprokurore būtu gatava rosināt lietu pret Juhansonu. Taču neviens neuzņēmās to izdarīt. Tā meitene palika bez viņai pienākošās sāpju naudas, un Juhansons izspruka sveikā bez soda.”

Kāpēc citas valstis līdzīgā situācijā savus pilsoņus neizdodot, bet Latvija kā tāda pamāte – izdodot?

Pirmkārt, Latvija Misāni neizdeva. Viņa pati no Latvijas aizbrauca. Vispār šajā ziņā daudzi komentētāji meta vienā maisā neskaitāmus atšķirīgus gadījumus no dažādām Eiropas valstīm. Tomēr neviens neņēma vērā, ka šīs valstis slēpa vai neizdeva savas valsts pilsoņus, kuri atradās tās teritorijā. Misāne Latviju atstāja, un jautājums par izdošanu vai neizdošanu vispār nepacēlās.

Nav arī iemesla pārmest dubultos standartus Dānijas rīcībā. Te vēlreiz ieteikšu izlasīt jau augšā minēto rakstu LV portālā. Tur ir izskaidrots, kāda ir Dānijas vienošanās ar DĀR, kā arī šādu izdošanu/neizdošanu mehānisms.

Kāpēc raksta autore grib, lai Misāne nonāktu DĀR cietumā?

Šo argumentu cilvēki izvelk tad, kad nav ko iebilst rakstā minētajam. Tad sāk „meklēt utis” raksta autoram – grib, lai cilvēks nonāk DĀR, pašai nav bērnu un ģimenes, utt.

Man nav viedokļa par Kristīni Misāni, jo par viņas nodarījumiem neko nezinu. Es nekādā gadījumā nevaru izšķirt viņas vainu, jo nav man nedz informācijas, nedz attiecīgas kvalifikācijas. To var izlemt tikai tiesa.

Ir dīvaini redzēt cilvēkus sociālajos tīklos spriežam par Misānes nevainīgumu un vainu. Vajadzētu apzināties, ka mēs neviens neko daudz par notikušo nezinām – mēs neesam klāt stāvējuši, lietas materiāli mums nav pieejami. Kas liek cilvēkiem domāt, ka viņi no pāris mediju rakstiem var precīzi izlemt, ko kāds patiesībā ir vai nav darījis? Patiesību var noskaidrot tikai tiesa, un šajā gadījumā Dānijas tiesa izlēma, ka tas ir jādara Dienvidāfrikas Republikas (DĀR) tiesai. Ja ņem vērā, ka notikumi risinājās DĀR, un tur ir iejaukti DĀR pilsoņi, tad man personīgi nerodas šaubas par Dānijas tiesas lēmuma pamatotību.

Katra „normāla” valsts aizstāv savējos – bērnus taču arī nedodot pērt svešai tantei

Protams, ka valstis rūpējās par saviem pilsoņiem. Arī Latvija. Tomēr tiesiskā valstī par nodarījumiem tiek sodīti arī pašas pilsoņi, un nevar apgalvot, ka nekad neviena valsts nav izdevusi savus pilsoņus tiesāšanai uz citu valsti. Pēc Krievijas loģikas „viņējos” tiesāt nedrīkst neviens un pašiem ir jātiesā „pēc zvana no augšas”. Tomēr tā nav Eiropas valstu loģika. Mums ir jāsaprot, kurā pasaulē tad mēs īsti gribam būt.

Kāpēc LV mediji runāja par netaisnību, kura nodarīta LV pilsonei?

Uz šo jautājumu man diemžēl atbildes nav. Es nevaru saprast, kāpēc mediji nekritiski tiražēja vienas puses viedokli, nelikās ne zinis par pretrunām Misānes stāstā, kāpēc izmantoja propagandas metodes? Kāpēc tika pārkāpti elementārākie labas žurnālistikas pamatprincipi? Man nav zināms, vai tas notika neprasmes, sensāciju kāres dēļ vai tam ir kāds cits iemesls. Pilnīgi izslēgt neprasmi patiešām nevar.

Pēc tam, kad redzēju kā pētniecības centra (!) „Re:Baltica” žurnāliste kā ar pašsaprotamiem pierādījumiem dalījās ar vairākiem dāņu bulvāru preses materiāliem vienā jūklī ar respektablo Politiken, nebrīnos vairs neparko. Tas tikai nozīmē, ka mūsu pētnieciskās žurnālistes neprot atšķirt uzticamus avotus no neuzticamiem. Pēta dzelteno presi un dod izklaides TV ziņas kā informācijas avotu.

Pētīt Misānes lietu būtu bijis noderīgi. Ir daudzi fakti, kuri izraisa jautājumus. Atbildes uz šiem jautājumiem žurnālisti nemeklēja. Kāpēc?

Tiesiskums un taisnība

Daudzi bija sarūgtināti, ka Dānijas tiesa, lūk, nav bijusi taisnīga un kas tas esot par tiesiskumu, kurš neesot taisnīgs. Šis sarūgtinājums balstās uz plaši izplatītā mīta, ka tiesiskumam ir jābūt taisnīgam. Tā nav.

Tiesiskums balstās uz likuma varas, un likums ir visiem viens. Taisnīgums balstās katra indivīda izpratnē par morāli un ētiku. Šī izpratne mums katram ir dažāda. Kas vienam šķiet taisnīgs, tad otram var šķist netaisnīgs. Nav pareizi prasīt no tiesas neiespējamo – pieņemt spriedumu, kurš atbilstu visu cilvēku taisnīguma izjūtai. Tomēr spriedumu, kurš piemērots konkrētajai lietai un atbilst likumam, tādu tiesa pieņemt var. Tieši to arī izdarīja Dānijas tiesa.

Noslēgumā vēlos atgādināt seno patiesību, ka cilvēkiem ir jādomā, pirms šūpoties līdzi kārtējai reklāmai, PR kampaņai vai kādam citam pasākumam. Pirms šūmēties par “brēcošu netaisnību” un saukt pēc glābējiem, derētu saprast, kas un vai ir glābjams un kas būs glābēji. Šodien pasaulē šodien vairāki notikumi risinās pārsteidzošā un vēl pirms dažiem gadiem pat neiedomājā veidā. Kas šodien šķiet neticams, tas rīt var kļūt par realitāti. Par to derētu neaizmirst. Sabiedrība, kuras liela daļa svēti tic, ka atrodas gandrīz vai bezizejā un viņa ir jāglābj, kādu dienu var tapt “izglābta”.

Manā jaunībā dzejnieki vēl bija izcili inteliģentas personības un spēja būt par sabiedrības morāliem balstiem. Toreiz lasījām un pārlasījām viņu grāmatiņas. Daudz gudrības varēja smelties Imanta Ziedoņa epifānijās. Šīs publikācijas noslēgumā vēlētos atgādināt vienu no tām – par lēkšanu bedrē, akli sekojot kādiem aicinājumam:

„No bedres pacēlās visu kārotās mušas, un pāri varžu pulkam pacēlās svēts un vienbalsīgs: lēksim bedrē! Ar katru lēcienu no bedres pacēlās odi un mušas un – kvāāāks! – bedrē steidzīgi iegāzās jauns varžu simts. Hipiji sajaucās ar pensionāriem un zinātņu kandidāti ar debilajiem. Gaiss apbūra, vibrēja visu varenā varžu smaka: lēksim bedrē! Sauciens izšķīda gaisā kā skābeklis, to elpoja, to uzņēma asinīs. Tas nepārtraukti kurināja bungādiņas. Tikt pie malas, tikt pie bedres. Lēksim bedrē, lēksim bedrē!

Uz vakara pusi visi bija ielēkuši. Bedres malā stāvēja divi vardulēni – viens ar bloknotiņu, otrs ar ģitāru. Pirmais kaut ko uzrakstīja uz papīra lapiņas un uzsprauda to uz dadža. Otrs paņēma savu ģitāru, iesvieda to bedrē, tad abi, rokās saķērušies, ielēca tai pakaļ.

Es piegāju pie bedres un paņēmu zīmīti. Uz tās bija rakstīts: “Viņi ir aizmirsuši dziesmas otro rindiņu: “Lēksim bedrē, lēksim bedrē, Redzēs, kas mūs ārā vilks!” Pēdējie ciniķi.”

Es gāju pāri pļavai, tur bija vēl kādas četras piecas bedres (cik nu daudz var būt vienam mūžam!). Mušas no tās tur bedres bija, protams, pārlaidušās jau uz šīm bedrēm. Un es iedomājos par vardēm: kas ar viņām notiks?“

Tā nu mēs lecam bedrēs līdz pat šodienai, un nav saprotams, vai kādu dienu pārstāsim lēkt.

Bites – Dieva kalponītes | Dana Tihomirova

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Laiku pa laikam dzirdam satraucošu ziņu – pasaulē strauji samazinās bišu skaits. Bites izlido no stropa, kļūst arvien „slimīgākas” un iet bojā. Pētnieki secinājuši, ka atsevišķos reģionos bišu skaits samazinājies pat līdz 70%. Iemesli ir dažādi – vispārējā vides situācija kļūst dzīvajai dabai arvien naidīgāka, lauksaimniecībā un sadzīvē izmantojamās ķīmiskās vielas arvien rafinētākas, starojuma intensitāte un dažādu pakāpju „G” pārklājumi palielinās gadu no gada. Tas viss rada bīstamu vidi gan mums, gan bitēm. Bišu pēkšņā izzušana nopietni apdraud kā daudzu augu un dzīvnieku sugu, tā arī visas cilvēces turpmāko pastāvēšanu.

Prāts, lasot šo ziņu, dziļdomīgi iepauzē… Ko gan mēs zinām par dūcošajiem un darbīgajiem kukainīšiem un, kāda patiesībā ir to nozīme cilvēku dzīvē un pasaules ekosistēmā?

Kur bites, tur veselība! Jau no antīkiem laikiem zināms, ka bites ražo veselībai vērtīgus produktus – medu, putekšņus, bišu maizi, bišu indi, peru pieniņu, propolisu un bišu vasku. Pat vienkārša gulēšana uz sanoša bišu stropa labvēlīgi iedarbojas uz cilvēka pašsajūtu, nomierina nervu sistēmu, normalizē asinsspiedienu un stabilizē cilvēka psihoemocionālo stāvokli. Nepārprotiet! Cilvēces pastāvēšana netiks apdraudēta medus vai bišu produktu trūkuma iespaidā, bet gan bez uzcītīgā darba, kuru veic bites, līdz ar to, pastāv augsts pārtikas sistēmas un bioloģiskās daudzveidības sabrukšanas risks.

Izcilais zinātnieks un fiziķis Alberts Einšteins savulaik teicis, ka „ja bites pazustu no Zemes virsas, cilvēce pastāvētu vēl tikai četrus gadus. Ja nebūs bišu, netiks apputeksnētas un izzudīs daudzas augu sugas un līdz ar tām arī dzīvnieki, un beigu galā – arī cilvēki.”[1] Atsaucoties uz Alberta Einšteina sacīto, atliek secināt, ka problēma ir nopietna! Jūs teiksiet – maz ticams! Einšteins taču nebija entomologs! Augus apputeksnē arī citi kukaiņi! Tādēļ, gluži vietā būs pieminēt arī Nobela prēmijas laureāta, fiziķa un profesora Maksa Planka pētījumu atzinumus.

Makss Planks, smalko matēriju pētnieks, bites uzskata par sasaites veidotājām starp dzīvo un matēriju, citiem vārdiem – bites ir dzīvības nesējas, īstas brīnumdares augsnes dzīvības spēku atjaunošanā. Entomologi bišu indi pielīdzina skudrskābes augstākajai formai, bites, apgādājot augsni un augus ar šo vielu, veicina humusa veidošanos, kas, savukārt, veido dzīvības„pamatakmeni” un novērš sēra ūdeņraža veidošanos. Nav šaubu, ka samazinoties šiem dzīvības spēkiem augsnē un augos, būtiski samazinās dzīvnieku un cilvēku pārtikas kvalitāte, kas vistiešākajā veidā ietekmē cilvēka veselību – cilvēki jūtas ne tikai fiziski, bet arī garīgi iztukšoti un hroniski noguruši. Varbūt tie ir pirmie simptomi mūsu izraisītajai bišu „krīzei”?

Skat, mazs kukainītis – bite, bet ieņem tik nozīmīgu lomu dzīvības uzturēšanas procesā. Ne velti senrakstos bite minēta kā Dieva kalponīte, kas nodrošina augsni ar dzīvības spēku un, turklāt, ir apveltīta ar augstu intelektu un pat zināmā mērā – jūtām. Amerikas zinātnieki 2012. gadā nākuši klajā ar visnotaļ pārsteidzošiem secinājumiem, ka bišu vidū, līdzīgi kā cilvēku starpā, ir gan strādīgās bites, gan bites – sliņķes, dažas bites ir kautrīgas, citas – asu izjūtu cienītājas. Pētījumi pierāda, ka bites var būt gan optimistiskas, gan pesimistiskas, tātad, mazā, dūcošā kukainīša zināšanas un sapratne par lietām ir cilvēka prātam neaptverama.

Daži ticējumi vēsta, ja mājā ielido bite vai kamene, tas saimei sola atbrīvošanos no visām grūtībām, tātad – laba zīme. Savukārt, ja bite cenšas iekļūt mājā pat pa vismazāko spraudziņu, jābūt uzmanīgiem, mājai tuvojas kāda nelaime! Bet, kas gan notiek tad, ja bites pazūd no mūsu redzesloka? Šķiet, ka ir laiks zvanīt lielo trauksmes zvanu, jo bitēm draud nopietnas briesmas! Iznīcināšanas mehānisms darbojas pilnā sparā un dzīvības spēku uzturētājas iet bojā.

Kļūst skumji, aizdomājoties par to, ka pēc pāris gadu desmitiem, gardām mutēm ēdīsim tikai un vienīgi ģenētiski modificētus augus, kuri migloti ar visdažādākajiem pesticīdiem un mūsu zināšanas par bitēm aprobežosies tikai ar atmiņās saglabātu medus burciņu, uz kuras etiķetes reiz rotājies stilizētas bitītes attēls. Tiesa, jāpiebilst, ka arvien vairāk līdzcilvēku sāk aizdomāties par sekām, kādas rada mūsu neapdomīgā saimniekošana, sāk meklēt efektīvus problēmas risinājumus un veidus, kā izmainīt mūsu neapturamo virzību pretī plašām, globāla mēroga problēmām.

Būsim apzinīgi un domāsim, ko darām – te, šodien un no visas sirds!

(Foto: Dana Tihomirova)

Bite – Dieva kalponīte

[1] Strazdiņš, Ģirts. Bite – globālā piesārņojuma indikators? 2015. Pieejams: www.videsvestis.lv/bite-globala-piesarnojuma-indikators/

Vēstnieks piķī vai „ona že maķ” | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Agrā sestdienas rītā mani pārsteidza kāda privāta vēstule. Atrakstīja viena sociālo tīklu paziņa, visnotaļ jauka un inteliģenta dāma Alise Z., kurai piemīt reti sastopamā īpašība, nepadoties pūļa spiedienam un pārliecībai, bet domāt pašai. Tādēļ mēs abas šad un tad apmaināmies ar viedokļiem par aktualitātēm un jau sen mēģinām norunāt tikšanos uz „kapeju” reālajā dzīvē.

Izrādās, ka viņu, tāpat kā mani, „kretinē” notiekošais ap Kristīnes Misānes lietu. Īpaši fakts, ka šajā jautājumā vairs loģika nestrādā, jo, kā atzīmēja Alise,: „pret «ja že maķ*» sašķīst visi argumenti”.

Kāpēc nolēmu uzrakstīt par „Misānes lietu”?

Iemesls nav Kristīne Misāne pati. Viņa ir gudra un apķērīga dāma, advokāte, kura apzinās, ko dara un kopā ar ģimeni mācēja uztaisīt lielisku PR kampaņu. Situācijas, kad sievietes atbēg no citām valstīm uz savu dzimteni kopā ar bērniem, nav ne maz tik reta parādība. Tā nenotiek tikai ar latvietēm vai tikai sievietēm no Austrumeiropas. Tomēr pavisam reta no viņam drīz pēc tam pamet drošību un dodas atpakaļ uz to vietu, no kuras bēgušas. Gandrīz nevienai no tām nav izdevies panākt, lai viņas dēļ valsts prezidents lielā starptautiskā pasākumā uzrunā citas valsts vadību viņas aizstāvības sakarā. Nenotiek diplomātisko notu izsniegšana, uz pārrunām netiek izsaukti vēstnieki, arī Aizsardzības ministrs nenotic burlaku stāstiem par mistiskām noziedznieku apmaiņām un „nebrauc” virsū citas valsts ministriem, skaidrojot, cik svarīgi ir atbrīvot konkrēto apcietināto, bet parlamenta deputāti neaicina izsūtīt vēstnieku. Par parastajiem cilvēkiem, kuri boikotēs Dienvidāfrikas republikas (DĀR) vīnogas, vai dzejniekiem, kuriem vairs negaršo dāņu cūkgaļa un cukurs un kuru bērniem nevajadzētu spēlēties ar Lego, nemaz nerunājot. Kā teica viens draugs: „Valstij vienā jaukā dienā aizbrauca jumts.”

This slideshow requires JavaScript.

Starp citu, tas nav pirmais gadījums vēsturē, kad kāda valsts boikotē Dānijas preces. Līdzīga akcija notika, piemēram, 2006. gadā: “Islāma valstis boikotē Dānijā ražotas preces”

Šeit nesākšu analizēt tiesas sprieduma pamatotību. Nestāvēju 7/24 visiem notikumiem Misānes kundzes ģimenē klāt, neorientējos Dānijas, DĀR un Latvijas likumos un starpvalstu līgumos un tādēļ nespēju izvērtēt viņas vainu. Tas lai paliek ekspertiem, ar kuriem ir pilni sociālie tīkli – no dzejniekiem līdz vīna veikala īpašniecei. Viņi nekļūdīgi zina Kā Bija Patiesībā un kas bija jādara tiesībsargiem.

Tīri cilvēcīgi jūtu K. Misānei līdzi, un, tāpat kā daudzi citi, priecātos, ja tiesa būtu atradusi iespēju viņu atbrīvot. Tomēr šodien vēlos parunāt par citu jautājumu. Šis stāsts nav par Kristīni Misāni, šis stāsts ir par mums.

Kādas ir mūsu – latviešu vērtības?

Piektdien, runājot Minhenes drošības konferencē, Austrijas kanclers Sebastians Kurcs (Sebastian Kurz) teica: “Kad mēs runājam par “Rietumu aizstāvību”, tad galvenais nav pat militārais spēks vai ģeogrāfiskā piederība, bet gan pamatvērtības – demokrātija, brīvība un tiesiskums.”

Tautas vērtības atklājas ārkārtējos apstākļos. Kristīnes Misānes lieta izvērsās par šādu ārkārtēju apstākli un deva vielu pārdomām. Kādreiz domāju, ka mums, demokrātijā dzīvojošajiem cilvēkiem ir apmēram vienāda dzīves uztvere. Vismaz pamatjautājumos. Mēs ar nožēlu raugāmies uz Krieviju, kad tur kārtējo reizi cilvēki dauza savus iPhone un dedzina dolārus, solās neko nepirkt no „pindosiem un Jevropas”, jo viņu sportisti par dopinga lietošanu ir diskvalificēti. Šķaida pārtiku, aizraujas ar „Pobedobesije”, būvē kartona Reihstāgus un braukā automašīnās ar uzrakstiem „На Берлин!”.

Jūs teiksiet, ka nekas tāds Latvijā nevar notikt? Tad palasiet ierakstus sociālajos tīklos. Pat it kā inteliģenti cilvēki un viedokļu līderi plosās tā, ka šķiet – viņi tūlīt iesēdīsies kartona tankos ar uzrakstu „Til København!” (Uz Kopenhāgenu!). Pagaidām vēl no bibliotēkām H. K. Andersena pasaku grāmatas ārā nemet, bet nebūtu brīnums, ja arī to kāds iedomātos darīt.

Vai “savējais” kvalificējās par universālo indulgenci? “Jā, kvalificējas!”, saka latviešu aktieris Mārtiņš Vilsons un daudzi viņam piebalso. Tāpat uzskata arī krievu dopingoto sportistu aizstāviji. Viņiem ir taisnība. Austrumu/krievisko vērtību skalā “savējais” kvalificējas kā universālā indulgence. Tomēr Rietumu vērtību skalā nē – nekvalificējas.

Cilvēki stāda sarakstus, kādi uzņēmumi Latvijā pieder dāņiem, lai no tiem nekad neko nepirktu. Tātad no Aldara, Lāčplēša, Mangaļiem, Bauskas un Līvu alus un citiem dāņu uzņēmumiem neko nepirksim. Asprātīgi. Par to, ka Dānijas tiesa nepakļāvās populistiskam spiedienam, mēs bez darba atstāsim latviešus, kuri strādā šajos uzņēmumos un padzīsim ārzemju investorus. Turklāt šādas idejas izplata nevis meliorators no Vilkadrikšķiem, bet gan mūsu inteliģences redzami pārstāvji. Pietrūkst tikai cukura un zosu, piedošanu, cūku šķaidīšanas ar kāpurķēžu traktoriem.

Lasīju redzami uzbudināta taksista aicinājumus kolēģiem apstāties aizlieguma joslā pie Dānijas vēstniecības un skaļi pīpināt. Dzejniece vairs neēdīšot dāņu produktus, bet partijas Progresīvie” biedrs ne tikai pārdzīvoja, kā lai tagad viņa bērni spēlējās ar Lego, bet arī pateica, ka Ziemeļvalstu vērtības nekur nederot. Viņš esot tajās vīlies. Ja cilvēkiem patiešām tuvākas ir Krievijas dvēseļu saspraudnes”, tad varbūt būtu prātīgāk padomāt par valsts orientāciju Austrumu un nevis Rietumu virzienā? Lai vārdi sakristu ar darbiem.

Misānes tiesvedības sakarā Rietumu vērtībās ir vīlusies liela Latvijas sabiedrības daļa. Parasts eiropietis uz šīm mūsu izdarībām raugās ar tādu pašu izbrīnu un nicinājumu, ar kādu mēs, domājot, ka esam pārāki, raugāmies uz ņemšanos Krievijā. Vai jābrīnās, ka dāņu prokurors atteicās tikties ar latviešu kolēģi un vēstnieks bija izvairīgs kontaktējoties ar Latvijas ieziemiešiem”? Ar ko mūsu histēriskā reakcija atšķiras no Krievijas sabiedrības un tās politiķu uzvedības? Sergejs Lavrovs arī ģērbjas uzvalkā ar kaklasaiti, bet kā atver muti…

Latvieši pret „Jevropu” – kā tas varēja notikt?

Lai to noskaidrotu, mums ir jāsadala lielais tracis mazākās sastāvdaļās un jāpēta, no kurienes radās šī histērija.

Mediji

Žurnālisti bija vieni no pirmajiem, kuri uzlēca uz Misānes PR vilciena. Tas nenotiek pirmo reizi. Arī ar Slapiņa bērniem bija līdzīgi. Sacēlās brēka, līdz valdība jutās spiesta pārkāpt Pilsonības likumu. Kāpēc tā notika, to varam tikai minēt.

Arī šoreiz tika pārkāpta labas žurnālistikas prakse. Neatradu nevienu interviju vai materiālu, kura autori/intervētājs jau iepriekš nebūtu ieņēmis konkrētu nostāju un pašu interviju nevirzītu tā, lai apstiprinātu savu pieņēmumu. Spilgts piemērs tam ir saruna, kuru noraidīja Latvijas televīzija. Paņemiet un noskatieties rūpīgi šo interviju.

Vai intervētāja centās noskaidrot patiesību jebšu nekritiski ticēja Misānes stāstam? Kā tika stādīti jautājumi? Vai intervētāja uzdeva jautājumus par daudzajām stāsta pretrunām? Iespējams, ka bērna tēvs ir tāds briesmonis, kā Misāne to attēlo un uzsūtījis viņai slepkavas. Iespējams, ka ir tieši otrādi un briesmone ir viņa. Vai arī patiesība meklējama kaut kur vidū no šīm abām galējībām.

Ja briesmonis ir bērna tēvs, tad kāpēc Misāne drīz pēc nonākšanas drošībā Latvijā devās atpakaļ uz to vietu, kur viņai draud dzīvības briesmas? Turklāt būdama juriste un saprotot, kādas sekas var izraisīt tiesas sprieduma neievērošana. Iespējams, ka šim braucienam uz Mozambiku bija kāds nopietns iemesls. Vai tad to žurnālistam nav jāpajautā? Tajās intervijās, kuras lasīju, šo jautājumu Misānei neviens neuzdeva. Neko nejautāja arī par citām pretrunām, ieskaitot dīvaino sazvērestības teoriju par apmaiņu pret Britu Nīlseni. Kāpēc žurnālisti tā rīkojās?

Ielūkojaties rūpīgi pašā Kristīnē Misānē – viņas mīmikā, žestos, ieklausieties atbildēs. Viņa runāja par DĀR kā par valsti, kurā „valda nauda un kriminālnoziegumi”, kurā „neviena baltā sieviete cietumā neizdzīvos”. Arī Dānijā cietumos esot tik daudz cilvēktiesību pārkāpumu, ka tos visus nevarot paspēt uzskaitīt. „Tik lielu nelikumību un beztiesiskumu es vēl dzīvē nebiju redzējusi,” secina Misāne. Tās visas ir nopietnas apsūdzības. K. Misāne kā advokāte to zina. Ne velti juristi parasti izvairās no vispārinājumiem un pārspīlējumiem.

Visdrīzāk, ka arī baltās sievietes ir iznākušas dzīvas no cietuma DĀR, noteikti nav nogalinātas visas. Arī Eiropas valstu institūcijas nebrīdina no DĀR kā no valsts, kurā valda vien nauda un kriminālnoziegumi. Protams, ka DĀR nav tiesiskuma paraugvalsts un cietumi tur nav nekādas sanatorijas. Problēmas ir nopietnas un var cilvēcīgi saprast Misānes vēlmi nenonākt tajos. Tomēr, ja pameklē internetā, tad var atrast informāciju arī par Latvijas cietumiem, kura nemaz tik ļoti neatšķiras no DĀR. „Latvija: Cietumu sistēmu moka vardarbība,” tā pētījuma autori ir nosaukuši savu materiālu. Varbūt mēs nemaz neesam tik izcili un civilizēti? Savukārt DĀR nav tāda mežoņu-moru zeme, par kādu mēs to uzskatam? Starp citu, tā ietilpst britu Sadraudzībā.

Tēze par vieniem vienīgiem cilvēktiesību pārkāpumiem Dānijas cietumā arī nepārliecina. Jā, visur notiek tiesu kļūdas, notiek netaisnības, bet, ja ar vienu cilvēku tas notiek vienmēr un visur, tad arī par šo žurnālistam ir jāpārjautā. Kas liek diplomētai juristei izteikt šos vispārinātos un kategoriskos spriedumus? Acīmredzot vēlēšanās par katru cenu nepieļaut izdošanu uz DĀR. Pilnīgi saprotama un leģitīma vēlme. Tomēr žurnālista pienākums ir noskaidrot patiesību un uzdot arī neērtus jautājumus. Kāpēc tas nav noticis arī šajā gadījumā? Arī to var tikai minēt.

Ja paskatās, ar kādiem izteiksmes līdzekļiem ir veidoti materiāli par Misānes lietu, tad to vidū var atrast īstas propagandas pērles.

Raudinoša mūzika, attiecīgs operatora kadrējums un montāža. Labi, ka teksts vismaz gāja tikai rakstiski. Kurš ir redzējis Ostankino produkciju, var tēlaini iedomāties, kādā aizkapa balsī tas tiktu nolasīts. Arī nākamajā dienā kūdīšana pret Dāniju Latvijas televīzijā turpinājās. Kadrā sēdēja žurnāliste un skaidroja sarežģītus juridiskus jautājumus, izsakot kategoriskus apgalvojumus. Vai tiešām LTV Ziņu dienesta vadība uzskata, ka pāris stundu stāvēšana pie Kopenhāgenas tiesas cilvēku padara par jurisprudences korifeju? Kopumā ir jāsecina, ka mūsu mediji strādā līdzīgi Krievijas valsts kanāliem un tāpat nodarbojas ar propagandu un kūdīšanu pret. Tas ietekmē sabiedrības uztveri un viedokļus.

Sabiedrības izpratne

Liela daļa mūsu sabiedrības netic „Jevropai”, netic tiesiskumam Eiropas valstīs. Tam ir daudzi iemesli – gan mērķtiecīga apstrāde caur Kremļa ideoloģisko diversantu kanāliem, gan mūsu mediju darba kvalitāte, koncentrējoties uz skandāliem un nedodot līdzsvarotu ainu par valstī notiekošo. Nez kāpēc augsts audimats (reitingi) tiek prasīts arī no sabmedijiem, liekot viņiem ievietot pieprasītus (skandalozus) materiālus. Uz Maskavu orientētie politiķi izmanto administratīvos resursus, lai diskreditētu Eiropu un tās vērtības. Starp citu, Misānes aizstāvju rindās bija atrodams arī Jūlijas Stepaņenko vārds. Laikam aiz dziļas cilvēkmīlestības viņa to dara…

Ļaudīm jau gadiem tiek potēts, ka Latvija ir maza valsts un nevienam nav daļas gar tās labklājību un aizstāvību. Līdzīgi kā Maskava nerūpējas par tās pakļautībā esošajām teritorijām. Arī Latvijas amatpersonām esot vienaldzīgs pilsoņu liktenis. Tās tikai padevīgi lokot muguras „Rietumu kaklakungu” priekšā.

Kronis visam bija burlaku stāsts par Dānijas Lielo Plānu – apmainīt Misāni pret dāņu krāpnieci Britu Nilsenu, kura apzagusi Dānijas valsti par vairāk nekā 15 miljoniem eiro. Lai gan Nīlsena tika izdota no DĀR Dānijai vēl pirms tam, kad tur ieradās Misāne, latvietis vidējais ir pārliecināts, ka Misāne ir kritusi par upuri Ļaunai Sazvērestībai – slepenai vienošanai Dānijas un DĀR starpā. Laikam par balto sieviešu piegādi moru brokastīm.

Cilvēkiem nekādā veidā nerodas jautājums, kas tad K. Misānes personā ir tik vērtīgs un neaizvietojams, ka ir jāizgudro fantastisks nolaupīšanas pasākums īstā spiegu trillera garā? Gandrīz vai ar Mossad, CIP, FIB, MI6 un atnācēju no Oriona zvaigznāja palīdzību. Finansētāju rindās tātad būs mūsu kultūrmarksisma apkarotāju „mīlētie” Rotšildi un Šorošs. Varētu jau pasmieties, bet te drīzāk ir jāraud par Latvijas nespēju nodrošināt savas infotelpas stabilitāti, kā rezultātā tautai trūkst izpratnes pat par elementāriem demokrātijas principiem.

Ilgi pilinātā inde beidzot ir nesusi savus augļus. Veselais saprāts un kritiskā domāšana ir atvadījusies no Latvijas. Sabiedrība tic tikai savām iedomām. Arī tam, ka pietiek izlasīt trīs rindiņas no kāda likuma, lai varētu spriest tiesu un taisnību. Mediji palaikam materiālos ir iepinuši tēzi par to, ka ES pilsoņus nedrīkstot izdot trešajām valstīm. Vai tāds likums vispār ir, ar kādiem nosacījumiem tas ir saistīts, kā tas ir jāsamēra ar dažādu valstu likumiem, starpvalstu vienošanām – kam vairs tas interesē? Kad tiesneša lomu uzņemas žurnālistes, dzejnieces, veikalnieces un mājsaimnieces, tad visu var izspriest „neatejot no kases” turpat soctīklos. Pamēģini ieskaidrot, ka nav tāda likuma, piemēram, par to, ka baltās sievietes, īpaši tad, ja uzvārds sākas uz burtu M, nedrīkst izdot moriem. Ieskaidrot nācijai un diemžēl arī tās priekšstāvjiem, pat ministriem (!), ka viņi nav kvalificēti ne tiesu, ne prokuroru darba izvērtēšanai, ir neiespējamā misija.

Līdzīgi ir ar Dānijas likumu par 30 dienām, kurās ir jānotiek izdošanai. Katrs, kam nebija slinkums, vicinājās ar šo tiesību normu. Tvitera un Facebook ekspertiem ir skaidrs, ka Dānija ir pārkāpusi pati savu likumu. Tiesai likums ir jāpiemēro konkrētai lietai? Prokurors uzsvēra, un tiesa atzina, ka Kristīne Misāne ar savu rīcību ir padarījusi neiespējamu izdošanu 30 dienu laikā? Nieki!

Jau iepriekšējo reizi, kad Dānijā ieradās DĀR pārstāvji, Misāne ātri iesniedza prasību pēc politiskā patvēruma. Tas nav nelikumīgi, tās bija viņas tiesības, to uzsvēra arī prokurors. Tomēr tas atkal aizkavēja izdošanu, tā kopumā pārvēršot 30 dienas par 13 mēnešiem. Tiesā tika konstatēts, ka Misāne speciāli lietu vilkusi garumā. Vai viņa cerēja ar sabiedrības un politiķu spiediena palīdzību ietekmēt tiesu? Nezinu, vai tas būtu izdevies Latvijā, bet Dānijā šī lieta neizgāja cauri. Dānijas tiesībsargi uzskatīja, ka nedrīkst ļaut Misānei izmantot dažādus paņēmienus, lai „izraisītu īssavienojumu pārrobežu tiesvedībā”. Citādi jebkuru tiesvedību šādā veidā var novest ad absurdum.

Mūsu Ārlietu ministrija savos paziņojumos arī pastāvēja uz šo 30 dienu normu. Tas radīja cilvēkos pārliecību, ka notiek brēcoša netaisnība, ja jau arī mūsu valdība tā domā. Te mēs nonākam pie politiķu atbildības.

Politiķi

Pēc tam, kad ar mediju palīdzību kājās ir sacelta liela daļa sabiedrības, saprotams, arī politiķi jūtas spiesti doties karagājienā, jo Dānijā „sit mūsējos”. Pēdējās dienās pieredzējām īstu sacensību par to, kuram politiskajam spēkam izdosies pie sava mundiera piespraust lielāko Misānes glābšanas ordeni. Ja vēlies gūt panākumus pie latviešu vēlētāja, tad veselais saprāts ir jāatstāj mājās.

Par lielāko jautrību šoreiz parūpējās divi Attīstībai/PAR politiķi. Aizsardzības ministrs Artis Pabriks paziņoja, ka viņš esot savai dāņu kolēģei izskaidrojis nepieciešamību atbrīvot Misāni. Ko tieši viņš sagaida no Dānijas aizsardzības ministres, Pabrika kungs acīmredzot viņai nepaskaidroja. Tā nu ministre, laikam nespēdama izšķirties starp tanku divīzijas nosūtīšanu uz prokuratūru un nekavējošu cietuma uzspridzināšanu, beigās neizdarīja neko.

Arī pats A. Pabriks nesteidzās savus vārdus pārvērst darbos. Varēja taču izpildīt kādas latviešu bibliotekāres lielisko ieteikumu izvārtīt piķī un spalvās Dānijas vēstnieku un ar desantnieku palīdzību nolaist viņu uz Dānijas karaļpils jumta. Nesaprotu, kam mums tādi knapsieriņi par ministriem vajadzīgi, ja pat šādu vienkāršu akciju – noķert un apmainīt vēstnieku pret Latvijas pilsoni – viņi nespēj veikt?!

Savukārt Mārtiņš Bondars skaļi paziņoja, ka Dānijas vēstnieks ir jāizsūta no Latvijas, ja jau dāņu tiesas neļaujas regulēties no Rīgas ielām un nereaģē pat uz pārdesmit piketējošo viedokli Kopenhāgenā. Izskatās, ka vismaz tajā brīdī pat mūsu Ārlietu ministrs saprata, ka lieta kļūst pārāk ekstravaganta.

Tomēr bija jau par vēlu. Histērija pārņēma visus sabiedrības slāņus, un to vairs nebija iespējams apturēt. Gandrīz katra sevi cienoša politiskā spēka pārstāvji saprata, ka vēlēšanas nāk un tādā situācijā štrunts par tiesiskumu, štrunts par prokuroriem (tos arī var pamest zem tanka – tautai jau tā vai tā ir skaidrs, ka viņi ir neglābjami aunapieres) – vēlētāju griba ir likums. Svarīgāka par kaut kādām tur tiesību normām un nolīgumiem. LRA vadītājs E. Smiltēns (jurists!) pārmeta Vienotībai un Kariņam, ka tie nav izmantojuši savu ietekmi Eiropā, lai izdarītu spiedienu uz Dānijas tiesu.

Neturpināšu uzskaitījumu, jo partiju pārstāvju izteikumus katrs pats var atrast ar interneta meklētāju palīdzību.

Quo vadis Latvija?

Vai, ar vēsu prātu apdomājot notikušo un liekot roku uz sirds, lasītājs var apgalvot, ka latviešu pamatvērtības ir meklējamas Rietumos? Jebšu tomēr mēs kā sabiedrība esam tuvāka Aizzilupes civilizācijai ar visu viņu „Pobedobesiju” un dīvainajiem politiķu izgājieniem? Skaidrs gan ir tikai viens – mēs neesam sašķelti pēc nacionālā principa, bet gan pēc vērtību orientācijas skalas. Latvijā mēdz runāt par „vati” – cilvēkiem ar vati galvā, tiem, kuru vērtības izpauž Ostankino un aizstāv Kremlis. Šī „vate” nedzīvo tikai Krievijā, viņi ir arī mūsu starpā. Vairāk nekā vajag. Daudz par daudz. Tāpēc mēs dzīvojam nevis tā, kā Dānijā, bet tā kā Latvijā, kurā daudz kas atgādina Krieviju.

Antona Čehova stāsta „Sestā palāta” varonis atzīst, ka „divdesmit gadu laikā mūsu pilsētā esmu sastapis tikai vienu gudru cilvēku, un tas pats ir trakais.” Ļoti negribētos, lai par Latviju varētu teikt līdzīgi.


*esmu taču māte (krievu val.)

Drosmīga rīcība | Inese Tālmane

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Jānis nebija varonis, nekad nebija vēlējies tāds būt. Patiesībā viņam nepatika būt uzmanības centrā. Viņš labprātāk slēpās aiz citu mugurām, lai tikai viņu kāds nepamana. Ja Jānis nepaspēja uz stundas sākumu, viņš drīzāk izvēlējās nokavēt visu stundu, nekā pieklauvēt pie durvīm, atvērt tās, atvainoties un, klasesbiedru skatienu pavadītam, doties cauri visai plašajai telpai uz savu vietu, pēdējā rindā, pie loga.

Jānim nebija draugu. Viņu neviens pat īsti neievēroja. Vienīgi Rūdis, kurš augumā bija krietni pārāks, mēdza pasmieties, pagrūstīt vai pat iekaustīt. Rūdis bija klases labākais sportists, labi noaudzis, izskatīgs. Jānis uz viņa fona izskatījās pēc puišeļa – maza auguma, sīks un kusls. Sports Jānim patika, taču augstu sasniegumu nebija. Jānis sapņoja par futbolista karjeru, bet nelielās pilsētiņas internātskola jau īpašas iespējas nepiedāvāja. Pilsētas skolas komandā viņu nepieņēma.

Jānis bija noguris no savas vientulības, noguris no bezspēcības. Viņš mēdza bēgt no skolas, klaiņot, bet, pateicoties gaišajai galvai, kavētās stundas netraucēja viņam būt labākajam skolēnam klasē. Taču, ko tas līdz, ja nav draugu, īsti nav ģimenes, neviena, kas priecātos par labo liecību.

Kādu dienu Jānis, aizdomājies par savu skumjo likteni, nepamanīja, ka no aizmugures tuvojas Rūdis. Rūdis Jāni pagrūda, un tas nokrita garšļaukus uz grantētā celiņa. Āda sūrstēja. Visapkārt skanēja smiekli. Meiteņu bariņā pavīdēja kāda mīļa seja. Tikai tās dēļ viņš pacieta šo skolu un pārējo. Tikai viņas dēļ, lai redzētu šīs, mazliet skumjās, acis, viņš vēl nebija padarījis sev galu. Jānim acīs saskrēja asaras, sejā iesitās sārtums. Viņš lēni piecēlās un paskatījās uz savu pāridarītāju. Tas stāvēja, galvu atgāzis, smējās, rokas uz krūtīm sakrustojis, un nosauca Jāni gluži nesmukā vārdā. Satraukumā Jānis neatminējās kādā. Jānis trīcēja, viņā jaucās dusmas, bailes, sāpes un nevarība. Viņš tuvojās Rūdim, asaras vairs nevaldīdams, trīcošo ķermeni nepamanīt vairs varēja tikai aklais. Jānis nostājās Rūdim pretim, pārlaida delnu pār saraudāto vaigu un pēkšņi sita ņirdzošajam pāri darītājam pa seju. Sita no visa spēka. Sita pirmo reizi mūžā. Apkārt iestājās kapa klusums, gaisā virmoja šausmas un gaidas, jo visi saprata – Jānim ir beigas.

Taču nekas nenotika. Dīvainā kārtā Rūdis neizskatījās noskaities, viņš izskatījās pamatīgi apstulbis.

Es nezinu, kā tieši beidzās šis starpgadījums, taču zinu, ka pēc tā Jānis un Rūdis kļuva par labākajiem draugiem. Viņi kļuva nešķirami. Ar šo vienu sitienu Jānis bija ieguvis Rūda cieņu. Rūdis bija redzējis bailes Jāņa acīs, bailes, ka viņu pēc tam samals miltos, taču viņš bija tās pārvarējis, saņēmis drosmi un aizstāvējis savu godu.

Puiši pieauga. Abiem bija lieli sapņi. Īpaši Jānim. Viņš joprojām gribēja spēlēt futbolu un sapņoja par iesaukšanu armijā. Vēl mazliet, mazliet, un Jānim paliks astoņpadsmit. Rūdis, pusgadu vecāks būdams, jau bija devies armijā. Jānim tā laime būs pēc pāris dienām.

Vakars. Stacijas tunelis. Kāds paprasīja cigareti. Naža dūriens. Aizejoši soļi. Cilvēku vienaldzība. Viņš noasiņoja uz vēsās grīdas. Dzīvība izdzisa ceļā uz slimnīcu.

Ārsti teikuši, ka viņu varēja glābt. Rūdi nepalaida uz bērēm. Ir pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi. Rūdis, jautāts, kurš ir tavs labākais draugs, joprojām nosauc Jāņa vārdu. Un, ja jūs Rūdim jautāsiet, kas ir drosmīga rīcība, viņš noteikti teiks – pārvarēt savas bailes.

Vai „Re:Baltica” strādā Kremļa labā? | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tāds jautājums izskanēja sociālajos tīklos pēc tam, kad pētnieciskais centrs publicēja materiālu „Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem”.

Lai nerastos pārpratumi, atzīmēšu, ka, manuprāt, uz virsrakstā uzdoto jautājumu ir jāatbild negatīvi. Nedomāju, ka „Re:Baltica” kaut kādā veidā būtu saistīta ar Kremļa medijiem. Muļķīgi ir tas, ka pētniecības centra žurnālistes savā darbā šķiet izmanto tādus pašus dezinformācijas paņēmienus kā Kremļa mediji. Kaut gan pašas droši vien domā, ka strādā ar labas žurnālistikas metodēm. Diemžēl Latvijā šāda veida „žurnālistika” pamazām ir kļuvusi par normu. Par to rakstīju jau 2016. gadā savā publikācijā portālā „IR”: “Roboti troļļo” . Arī šodien joprojām nekas nav mainījies uz labo pusi. Sliktākais ir tas, ka arī sabiedrība ir pieradusi pie šāda žurnālistu darba stila un īsti vairs neizprot, kā tad vajadzētu būt.

Tas ir radījis dramatiskas sekas mediju prestižam sabiedrības acīs. Šādi materiāli ne tikai nesasniedz savu mērķi, bet piedevām arī šķeļ sabiedrību. Reakcija uz tiem ir nemainīga: tie, kuri izprot tēmu, par kuru runā medijs, slavē materiālu un nikni aizstāv to pret, viņuprāt, nejēgu uzbrukumiem. Savukārt tie, kuri neizprot jautājumu, tā arī gudrāki nepaliek. Viņi nenotic materiāla autoriem, iespējams tāpēc, ka raksti reizēm nav nostrādāti izmantojot vienīgi labas žurnālistikas pamatprincipus. Ja tajos, iespējams, neapzināti tiek izmantota dezinformācijas tehnika, tad lasītājs to jūt. Nespējot to noformulēt, tomēr intuitīvi nojauš, ka kaut kas ar šo publikāciju nav kārtībā.

Tas faktiski attiecas ne tikai uz konkrēto „Re:Baltica” rakstu, bet uz daudziem gan mūsu sabiedrisko, gan privāto mediju materiāliem. Šādā veidā varētu analizēt neskaitāmas „Re:Baltica” un citu mediju publikācijas. Tomēr paliksim pie raksta „Kā NA biedri draudzējās ar Ukrainas galēji labējiem”. Kas tad nebija kārtībā ar šo konkrēto „Re:Baltica” materiālu?

Viens zars vēl nav viss ozols

Pati galvenā kļūda ir tā, autori runā par vienu atsevišķu epizodi, pasniedzot to kā vēstījumu par visu tematu. Tēlaini to varētu salīdzināt ar aklā stāstu, kuram iedots apčamdīt ziloņa asti, pasakot, ka tas ir viss zilonis. Par to, kurš un kāpēc iedeva šo „ziloņa asti”, nedaudz vēlāk, tagad par pašu raksta tematu.

Par ko bija jāraksta, bet kas rakstā neparādījās

Neonacisms un balto āriešu kustības, mūzikas festivāli ir nopietnas problēmas, kuras apskatot, ir jādod konteksts, kopaina, jo tikai tādā gadījumā ir saprotams temata nozīmīgums.

Rakstā minētie azovieši ir tikai vienas nelielas murgainas baltā rasisma kustības/teorijas autori. Latvijā, kur pamazām arī sāk parādīties neonacistiskas tendences, būtu bijis svarīgi izskaidrot, kas tas ir – baltais rasisms, balto āriešu pretošanās kustība, kur ir tās centri un kāpēc šī kustība ir bīstama. Izskaidrojumam vajadzēja piesaistīt terorisma ekspertu, kurš spētu šo kustību analizēt zinātniski.

Tā patiešām ir bīstama lieta.  Rietumu universitātēs zinātnieki nopietni pēta tādas un līdzīgas organizācijas. Žurnālistiem nevar būt tik plašu zināšanu par šo sarežģīto tēmu, kādas ir ekspertiem, tāpēc bez šāda speciālista palīdzības kvalitatīvu materiālu nevar izveidot. Žurnālista profesionalitāte un meistarībā izpaužas zināšanās, kā šo tematu pasniegt, lai lasītājam rastos pilnīgs priekšstats un izpratne par to, kā arī spējā atrast kompetentus cilvēkus, kuri var izskaidrot tēmu pēc būtības.

Kur slēpjas neonacisma bīstamība

Neonacistiskās kustības ir vairākas, un arī festivāli ir vairāki. Bija jārunā par grautiņiem, par Kristāla nakts plāniem, par slikto personu sarakstiem, par citādi domājošo, žurnālistu un arī sieviešu vajāšanu. Par to, pie cik sliktiem rezultātiem mūsu ikdienā šie balto āriešu cīnītāji novedīs, izveidojot sava veida kalifātu ar visām no tā izrietošām sekām. Citādāk sabiedrība nesaprot, kas tā par kustību un kāpēc tā ir slikta, bīstama. Tas īpaši attiecināms uz mūsu sabiedrību, kura gandrīz neko nesaprot no modernā nacisma un nevar iedomāties, kāpēc tas ir slikts un kā tas varētu radīt problēmas arī mums Latvijā.

Šis skaidrojums nedrīkst būt bērnišķīgs, naivs, nekompetents, uzskatot, ka visi visu jau tāpat saprot. Saprot tikai viena daļa, tai šis materiāls nav vajadzīgs. Daudzi nesaprot un viņiem ir jāskaidro – vienkārši, bet vienlaicīgi arī kompetenti. Šis skaidrojums „Re:Baltica” materiālā izpalika. Tajā vietā autori ievietoja saites uz dažiem materiāliem galvenokārt angļu valodā, kuri arī runā par nacismu Ukrainā. Vai ar to pietiek, lai pārliecinātu latviešu sabiedrību par neonacisma bīstamību? Nedomāju, ka pietiek.

Izpratne par latviešu politiķu piesaisti neonacismam

Tikai pēc tāda skaidrojuma vajadzēja mest galdā trumpja dūzi, atzīmējot, ka mūsu pašu latviešu bāleliņi sāk nekritiski šajā visā piedalīties. Tad Raivis Zeltītis patiešām izskatītos slikti un Nacionālajai Apvienībai (NA) būtu nopietni jāpadomā par to, ka ir jāatbrīvojas no viņa un viņam līdzīgajiem. Raksts tā pašreizējā kvalitātē cilvēkam, kurš no temata neko daudz nezina, liek to uztvert kā pārspīlētu un nepamatotu uzbrukumu NA, kurš turklāt vēl met ēnu uz Ukrainu.

Apraksts, kā viens ukrainis ir izdomājis savu „divjūru teoriju“ un kā viens latvju ģenerālis to nekritiski pārņēmis, ir tik bērnišķīgs un nedaudz naivs. Rodas iespaids, ka rakstītājs nepārzina kopainu. Lasot rodas savāda sajūta un līdz ar to viss materiāla saturs vairs nešķiet ticams. Šie trūkumi deva iespēju mūsu „labējiem“ paņemt virsroku un sabiedrības acīs iztēlot sevi kā nepamatoti vajātos.

Neapšaubāmi, ka modernais nacisms nav izskaidrojams vienā vienīgā rakstā. Šis temats prasa lielāku iedziļināšanos un rakstu sēriju. Tas „Re:Baltica” bija jāpaveic. Bieži mūsu mediji zemas kvalitātes materiālus attaisno ar to, ka viņiem trūkst naudas. Ja attiecībā uz atsevišķiem medijiem tas patiešām tā varētu būt (kas gan neattaisno vājo profesionalitāti), tad pētnieciskās žurnālistikas centram „Re:Baltica” par trūkumu nav tā jāsūdzas – tas saņem pietiekošus līdzekļus gan no Ziemeļvalstīm, gan no citiem avotiem, lai spētu nodrošināt kvalitatīva produkta ražošanu.

Neturēšanās pie labas žurnālistikas principiem noved pie tā, ka arī pašmaju medijos pamazām sāk izmantot tās pašas dezinformācijas metodes, kas ir tik iecienītas krievu medijos.

„Re:Baltica” raksta autori neredz tēmas substanci un tās kontekstu. Rezultātā (līdzīgi kā sākumā pieminētajā „Aizliegtā paņēmiena” raidījumā) materiāls noved pie greiziem secinājumiem, it kā svarīgākās baltā rasisma citadeles būtu Latvija un Ukraina. Dezinformācijas teorijā to sauc par akcentu pārlikšanu, kad nevis būtiskais prevalē pār nebūtisko, bet gan ar akcentu pārlikšanu autori padara nebūtisko par būtisko. Tas regulāri notiek Ostankino produkcijā, tādā veidā radot skatītājiem greizu priekšstatu par pasauli un tās norisēm. Šo paņēmienu apzināti izmanto arī citi krievu mediji.

Lai gan Latvijā izskan viedoklis, ka „Re:Baltica” šo dezinformāciju ražo speciāli, jo ir kāda uzpirkta, nedomāju, ka šim pieņēmumam ir pamats. Manuprāt, autoriem tas tā vienkārši neapzināti sanāk, jo netiek ievēroti labas žurnālistikas pamatprincipi. No profesionālā viedokļa gandrīz vai gribētos, lai Kremlis par šo dezinformācijas paraugu būtu samaksājis. Vladimirs Solovjovs, strādājot ar šādiem paņēmieniem, ir nopelnījis vasarnīcu Itālijā, viņam ziedojumi nav vajadzīgi. Bet te uzrakstīts līdzīgs materiāls un pilnīgi par velti. Kaut kā netaisnīgi sanāk…

„Kompromata” izmantošana

Viens no visbiežāk pārkāptajiem labas žurnālistikas principiem Latvijā ir materiālu veidošana uz nopludinātas kompromitējošas informācijas bāzes. Kāpēc to nedrīkst darīt un pie kā noved šī principa neievērošana?

Ja žurnālists pieņem „kompromatu” un strādā ar to, tad viņš kļūst manipulējams. Pastāv liels risks „uzrauties” uz „kompromatā” iekodētas „mīnas” jeb dezinformācijas. Tad var negribot sanākt pārlikt akcentus un nonākt pie greiziem secinājumiem – padarīt nebūtisko par būtisko. Šķiet, ka kaut kas līdzīgs ir noticis ar šo „Re:Baltica” rakstu.

Ar šo „Re:Baltica” pilnīgi nevajadzīgi „izrāva tepiķi” Ukrainai un vienlaikus baroja Rietumu priekšstatus par Latviju kā pusnacistisku valsti. Lai gan īstie neonacisma centri atrodas citur. Ja tas viss būtu izskaidrots un tad pieminēta Latvija un Ukraina, tās ieņemtu sev atbilstošo vietu šodienas nacionālisma strāvojumu kopainā. Tagad notika otrādi – galvenie centri uzrādīti netika un uzmanības centrā izvirzījās Latvija un Ukraina.

Vēlētos uzsvērt, ka par nacismu Latvijā noteikti ir jārunā, bet tas ir jādara atbildīgi, izskaidrojot kontekstu. Vēl uzmanīgāk ir jāstrādā, rakstot par nacismu Ukrainā, kuru jau piecus gadus plosa Krievijas hibrīdkarš, ieskaitot masīvu visas valsts un tautas apmelošanu no Krievijas mediju puses. Nez vai latviešu žurnālistiem būtu jāpūš Ostankino stabulē, to krievi lieliski paveic bez mūsu palīdzības. Ieliekot šo sāpīgo tematu atbilstošā kontekstā, materiāls nebūtu parādījis Ukrainā notiekošo greizā spogulī.

Kompromitējošu materiālu izmantošanas sekas

Kļūdas, kuras minēju šīs analīzes pirmajā daļā parasti rdas tad, ja publikācija ir būvēta uz „kompromata” bāzes. Ja žurnālists pats „rok” attiecīgo tēmu, tad viņš ir spiests tajā iedziļināties, izsekot, no kurienes problēmai „aug kājas”. Tas viss atspoguļojas rakstā, un neapzināta akcentu pārlikšana parasti nenotiek. Temats tiek aplūkots izsmeļoši, nevis publicēts negatavs, jēls materiāls. Jāuzver, ka profesionāls žurnālists domā par sekām, kādas radīs viņa materiāls un rūpējās, lai lasītājs saņemtu realitātei atbilstošu kopainu. Šeit publikācija uzrakstīta, nedomājot par sekām, kuras ļaunākajā gadījumā pat varētu novest pie valdības koalīcijas izjukšanas. Materiāla atbalsis jau ir izskanējušas tuvu un tālu.

Mūsu mediji, kuri barojas no „kompromatiem”, padara sevi par neuzticamu avotu sabiedrības acīs, pazeminot žurnālistu profesijas prestižu. Arī attiecīgie dienesti vai citi spēki, kuri piegādā šo informāciju, aiz muguras smīn par savu ietekmi uz medijiem. Doma laukuma sliekas zina stāstīt par ne vienu vien sarunu, kurā cilvēki pasmejas, ka viņiem atkal izdevies iebarot mediju ļaudīm kādu „kompromātu” vai „dezu” un izveidotajā dūmu aizsegā sabīdīt sev vajadzīgās lietas.

Vēl smieklīgāka veidojas situācija, kad žurnālisti šo informāciju izmanto un padod tālāk, pat nepamanot tajā iebūvēto dezinformāciju. Kā tādu PSRS laika šokolādes konfekšu kasti, kuru ārsts neattaisītu nodod tālāk klavierskolotājai, kura to aizdāvina tālāk un tikai piektais saņēmējs pamana naudu, kura bija ielikta kastē. Nav izslēgts, ka līdzīgi  ir iznācis ar šo informāciju, kura, varētu būt nākusi vai nu no kāda krievu avota vai no dienestiem, kuri iefiltrējās un pēta šīs neonacistu organizācijas. Tas izskaidrotu gala materiāla trūkumus. Raksta autori, iespējams, nav pamanījuši materiālā ielikto „mīnu” un tāpēc nekritiski to „uzspridzinājuši”. Šķembas ar skaļu troksni izlidoja pa visu pasauli, bet savu mērķi – izglītot Latvijas sabiedrību par neonacisma, balto āriešu kustības bīstamību, raksts nesasniedza. Pētniecības centrs „Re:Baltica” neprata materiālu izvērtēt kopainā. Nesaprata, ka tas ir tikai viena baltā aktīvisma epizode. Ar šo jēlmateriālu bija jāstrādā pamatīgāk, nevis jāsteidzas un jālaiž gaisā pēc iespējas ātrāk. Tādā veidā var dzīties pēc lētas popularitātes, bet nopietna, profesionāla žurnālista pieeja tā nav.

„Re:Baltica” raksts kā jau pierastās mediju neprofesionalitātes piemērs

Šobrīd Latvijā šāda pieeja mediju produktu ražošanā jau ir izpletusies tādos apjomos, ka nav skaidrs kā to visu apturēt un kā atjaunot žurnālistu profesijas prestižu. Savu artavu tajā varētu dot kvalitatīva mediju kritika, kura diemžēl atduras pret nerakstīto likumu, ka „savējos” kritizēt nedrīkst, jo savādāk cietīs pats mediju kritiķis. Tā nu apburtais loks turpina griezties un latviešu publika turpina samierināties ar mediju neprofesionalitāti un materiālu zemo kvalitāti.

Cilvēki ir pieraduši, ka žurnālisti pavirši pieiet materiāliem. Reti kad tēmu apskatot vispusīgi un iedziļinoties tajā. Ļoti reti, gatavojot raidījumu vai rakstu, autori piesaista attiecīgās nozares ekspertus, dodot priekšroku vispārīgai papļāpāšanai ar publiski pazīstamām personībām vai arī bērnišķīgiem un vienpusīgiem skaidrojumiem. Uz to jau norādīju analizējot raidījumu „Tieša runa”. Demagoģisku paņēmienu lietošana (akcentu pārlikšana, brīvā informācijas plūsma, u. c.) kompetenta skaidrojuma vietā rada neuzticību žurnālistu darbam. Rezultātā publika nesaprot nozīmīgu problēmu kontekstu un nespēj novērtēt to ietekmi/bīstamību. Vēl ļaunāk – tukšumu aizpilda demagogi un Kremļa informatīvie diversanti. Neizglītota publika ir ideāla augsne viņu izplatīto melu sēklām.

Pēcāk tie paši mediju ļaudis ēterā sūdzas par „neizglītotajiem cilvēkiem”, kuri „neko nesaprot”. Atgādināšu, ka viena no sabiedrisko mediju funkcijām ir izglītojošā funkcija. To nevar izpildīt ar paviršu „kompromatu” lietošanu pētniecisku un analītisku materiālu vietā. Tad mēs piedzīvojam to pašu efektu, ko „Rīdzenes” sarunu publicējumā bez analītikas. Sabiedrība rausta plecus un pieslejas demagogiem. Tomēr mums, īpaši mūsu, Latvijas situācijā ir vitāli nepieciešams, lai sabiedrība būtu izglītota un iegūtu imunitāti pret demagoģiju, kura ir pārpludinājusi mūsu infotelpu. Kvalitatīvi augstvērtīgi mediji ir labākās zāles šīs imunitātes stiprināšanai. Tādu mums pagaidām pietrūkst. Diemžēl arī „Re:Baltica” šo trūkumu nekompensē.

Pagājis tikai gads, bet mēs jau jūgsim jaunus zirgus? Ko iegūsim ar #AtlajstSajmu? | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Pagājis nedaudz vairāk par gadu, kopš latviešu vēlētājs izvēlējās smukākos un dižākos valsts ratu vilcējus – tautas pārstāvjus Saeimai. Visādu profesiju ļaudis. To starpā bija ne tikai vairāki pieredzējuši politiķi, bet arī vesela rinda cilvēku ar nelielu (vai pat nekādu!) pieredzi politikā. Daži gan mēģināja kaut ko ierunāties par pieredzes nepieciešamību, par profesionalitātes un izglītības noderīgumu cilvēkiem, kuri uzņemas atbildīgo valsts vadīšanas darbu. To skaitā bija arī šo rindiņu autore, paužot savu satraukumu vairākās publikācijās. Bet vai tad kārtīgs latviešu vēlētājs lūkojas pēc tādām „mazsvarīgām” lietām? Ja acu priekšā ir gana smuki, uz skatuves iznesīgi un skaisti solīt protoši kandidāti? Nē taču! Politikā iet var katrs, cik tur tā darba?! Tieši tāpat ir arī mediju un vairākās citās jomās, kurās lielu vērību profesionalitātei pie mums neviens joprojām nepievērš. Varbūt vienīgi veselības aprūpē tā kā gribētos gan dakterus ar ārsta diplomu. Drošības labad. Lai gan arī tur dažs labs rauga iztikt ar dziednieku, astrālo ķermeņu un čakru „speciālistu” un žurnāla „Ko ārsti Tev nestāsta” palīdzību.

Kas noticis?

Nesen – 2018. gada oktobrī vēlētājs iejūdza valsts vadīšanas ratos pēc sava prāta labākos kandidātus. Ar mērķi – uzticēt viņiem šo darbu uz nākamajiem četriem gadiem. Kas tad nu? Pagājis tikai gads un atskan skaļš „prrrrr” un tiek pievilkti groži. Esot jāmaina pajūgs. Esošais vairs nekur nederot, jo dodot populistiskus solījumus.

Kā tad tā? Esmu nesaprašanā! Vai tad šo solījumu dēļ viņgad netika izvēlēts pašreizējais Saeimas sastāvs? Tauta taču vēlējās jaunus un daudzsološus spēkus. Tad arī dabūja jaunus un daudzsološus spēkus! Tagad gandrīz puse no Saeimā pārstāvētajām partijām ar 45 deputātiem parlamentā ir ievēlēta pirmo reizi. No 100 Saeimas deputātiem veseli 66 pirmo reizi sēž deputāta krēslā. Arī Ministru kabinetā lielākā puse ministru (7 no 13) šajā amatā atrodas pirmo reizi. Ko tagad būtu jāmaina? Jāmeklē vēl kaismīgāki solītāji – kuri piedāvā 500 eiro vietā jau 1000 eiro lielu minimālo algu? Vajadzīgi vēl lielāki politikas diletanti, jo esošais Saeimas sastāvs nav spējis pilnīgi visu valstī salaist dēlī? Ir cerības, ka jaunievēlētā Saeima pozitīvā ziņā kvalitatīvi atšķirsies no esošās? Jebšu tas tagad mūsu nācijai būs jauns vaļasprieks – pamīšus ar kūlas dedzināšanu rīkot Saeimas vēlēšanas katru gadu vai pat pusgadu? Itāļi tā dara un viņiem nekas? Mēs arī gribam!

Gribētos saprast, vai tiem, kuri aktīvi aicina atlaist Saeimu, ir kāds reālas rīcības plāns? Ko viņi piedāvā darīt tālāk? Par ko balsot jaunajās vēlēšanās? Vai ir radies kāds jauns, cerīgs politisks spēks, kurš ir gatavs uznācienam un spējīgs konkurēt ar ZZS un Saskaņu? Pagaidām vienīgi paša pasludinātais „Tautas Advokāts” Aldis Gobzems kaismīgi „kārpa zemi” un rāda gatavību doties iekarot varu valsts likumdevējā. Pieļauju, ka viņam (vai drīzāk viņa mentoriem) ir padomā kāda jauna partija, ar kuru triumfāli iejāt Saeimā. Diemžēl vienīgais zirgs, kuru spētu apseglot Gobzema kungs, ir Trojas zirgs. Kuri būs tie, kas, kā sengrieķu teikā slēpjoties tā vēderā, iesoļos Saeimā – to varam tikai nojaust.

Kam ir izdevīgas jaunas Saeimas vēlēšanas

Kam būtu izdevīgi, lai šī Saeima tiktu atlaista un pēc iespējas ātrāk notiktu jaunas vēlēšanas? Lai to saprastu, ir derīgi palūkoties vispirms uz to, kas ir šie personāži, kuri aicina atlaist esošo Saeimu.

#AtlajstSajmu starpā ir dažādas savādas personības, kuras „pārstāv” dīvaini interneta veidojumi. Piemēram, ar bēdīgi slaveno Edvīnu Puķi saistītās lapas, Alda Gobzema atbalsta grupas, vairākas lapas, kuras pieprasa minimālo algu Latvijā 1000 eiro apmērā. Kāpēc tieši 1000 un nevis 1247 vai 1583 eiro? Jo precīzi aprēķini norāda tieši uz 1000 eiro kā ekonomiski pamatotāko minimālās algas apjomu? Saprotams, ka šajā Saeimas atlaidēju „jautrajā kompānijā” nedrīkst pietrūkt nedz Centra partijas, nedz Tautas Varoņa (kā rakstīts viņa profilā) Valentīna Jeremejeva, nedz citu kolorītu personāžu, ar kuriem var iepazīties jau minētajā Google dokumentā.

Tagad der apdomāt, kuri politiskie spēki varētu iegūt konkrētu labumu no šādām ārkārtas vēlēšanām. Skaidrs, ka koalīcijas partijas tās nav, jo viņas jau atrodas pie varas. Turklāt vismaz daļai no tām, jaunas vēlēšanas ir pārāk riskantas. Tātad Latvijas parlamenta atlaidēji jāmeklē tajos politiskajos spēkos, kuri pēdējo vēlēšanu rezultātā no varas tika atbīdīti. Nostumti nost.

Kā pirmie prātā nāk ZZS, kuru tradicionāli saista ar oligarhu ietekmi. Vai nešķiet ticams pieņēmums, ka vairāki Latvijas bagātākie cilvēki būtu ieinteresēti atgūt savu (visai lielo) ietekmi uz politiskajiem procesiem valstī? Kopš pie varas atrodas Krišjāņa Kariņa valdība, kurā ZZS nav pārstāvēta, viņiem biznesā nesokas tik raiti kā agrāk. Vai tad ir tik neticami, ka zēniem tas ne pārāk iet pie sirds un viņi vēlētos šo situāciju mainīt, atgriezties pie varas? Jāatgādina arī fakts, ka tāds Aivars Lembergs jau reizi nonāca uz apsūdzēto sola, lietā, kuras viens no ierosinātājiem bija toreizējais ekonomikas ministrs K. Kariņš. Šajā tiesvedībā gan A. Lembergs uzvarēja, bet kungs, cik zināms, nevarētu sūdzēties par sliktu atmiņu, tieši otrādi – drīzāk ir ļaunatminīgs nekā aizmārša. Ja tagad izdotos K. Kariņu gāzt no premjerministra krēsla? Vai tas, Lembergaprāt, nebūt skaisti?

Kā nākamo ir jāmin partiju „Saskaņa”, kura jau sen sūdzas, ka esot uzvarējusi vēlēšanās, bet pie varas kā netiekot, tā netiekot. Tiesa – apmēram 20 % vēlētāju atbalsts vēl nekvalificējas kā uzvara vēlēšanās, bet tas netraucē „saskaņiešiem” regulāri sūdzēties par šo, viņuprāt, „netaisnību”. Jaunās vēlēšanas varētu radīt pavisam citu, „Saskaņai” labvēlīgāku situāciju. Jau šobrīd viņi Saeimā balso sava veida koalīcijā kopā ar ZZS un „gobzemiešiem”. Ja nu paveicas, un priekšlaicīgajās vēlēšanās šī savdabīgā koalīcija iegūtu vairākumu? Tā būtu izcila iespēja „Saskaņai” beidzot pārņemt likumdevēja varu Latvijā! Nav izslēgts, ka Saeimā iekļūs arī Tatjanas Arkadjevnas „Latvijas Krievu savienība” un ar savām balsīm palīdzēs šajā „svētajā” darbā. Starp citu, „Saskaņas” deputāts Nikolajs Nikolajevičs Kabanovs publiski skaidri un konkrēti runā, ka tieši šāds ir Saeimas atlaidēju plāns – ka „Saskaņa” un Gobzems varot iegūt 35 balsis, un arī ZZS saņemšot vairāk deputātu mandātu. Tad šīs trīs partijas arī varētu veidot valdību.

Neesmu pārliecināta, ka vēlētāji patiešām apzinās šīs situācijas iespējamās sekas. Īpaši to aspektu, ka pēc ārkārtas vēlēšanām var izveidoties koalīcija, kas zibenīgi atcels gan skolu pāreju uz latviešu mācību valodu, gan partiju finansēšanas likumu (to nekritiski atbalstītu arī liela daļa latviešu elektorāta, kas nesaprot, kāpēc šāds finansējums ir vajadzīgs).

Kāpēc lai šī koalīcija to nedarītu? Tieši „Saskaņai”, LKS, ZZS un visdrīzāk arī A. Gobzemam vismazāk ir jālauza galva par politiskajam darbam nepieciešamajām finansēm. Sakārtota partiju finansēšana ir nepieciešama tām partijām, kuras vēlas strādāt godīgi. Caurskatāmi demonstrēt savus izdevumus un ienākumus. Nevis būt visu laiku atkarīgām no slēpjamu sponsoru naudas.

Kā jau minēju, nozīmīga daļa sabiedrības uz partiju finansēšanu no budžeta reaģē kā Pavlova suns uz kairinājumu. Kā tad tā! Kāpēc dosim naudu partijām no budžeta? Nekad! Tomēr nedrīkst aizmirst, ka nav arī maz to cilvēku, kuri prot loģiski domāt un rēķināt. Jo saprot, ka „kāds” taču partijas finansē un ne vienmēr šis „kāds” un viņa mērķi ir redzami un publiski zināmi. Vai sabiedrībai nav izdevīgāk piešķirt dažus miljonus no budžeta godīgam, caurskatāmam partiju finansējumam? Tas izmaksā mums daudz lētāk nekā samierināšanās ar to, ka partijas ir spiestas naudu meklēt pie sponsoriem un tikušas pie varas apkalpot to intereses. Nevarētu teikt, ka likums esošajā redakcijā mani sajūsminātu, tomēr tas ir solis pareizajā virzienā. Jācer, ka kaut kad nākotnē likums tiks vēl „pieslīpēts” un uzlabos demokrātiju un atvērtību.

Manuprāt, šie: ZZS, LKS un „Saskaņa” – būtu galvenie ieguvēji no jaunajām vēlēšanām. Protams, Saeimas atlaišana kā mehānisms ir paredzēta likumdošanā un vēlētājiem ir tiesības to izmantot. Vēlētājiem tāpat kā runas vīriem, kā to teica „Mērnieku laiku” Kaspars, ir spēks rokā: ko tie nospriež, tas paliek. Var jau demokrātiski nobalsot par visu, arī par šādu lēmumu un iespēju šiem varas tīkotājiem iesēsties likumdevēja krēslā tagad. Lai arī Saeimas atcelšana ir likumīgs līdzeklis, tomēr tas ir domāts ārkārtas situācijai, kuras šobrīd gluži vienkārši nav. Nez vai par ārkārtas situāciju ir jāuzskata vēlētāju sašutums par to, ka viņu ievēlētie diletanti, populisti un fanātiķi patiešām izrādījās diletanti, populisti un fanātiķi. Būtu pareizi, ja krēslu tīkotāji pavisam demokrātiski gaidītu nākamās vēlēšanas 2022. gadā, nevis ar negodīgiem paņēmieniem šūpotu laivu šodien.

Ticība var kalnus gāzt

Lai nesabojātu savu reputāciju dažs labs politiķis vai arī politiska organizācija nemaz nevēlas atklāti parādīt, ka viņi ir ieinteresēti Saeimas atlaišanā. Lai nokaitētu situāciju, noder dažādi cilvēciņi, kuri patiešām tic blēņām un pasakām. Arī šobrīd netrūkst tādu, kuri tic Lielajam Balsošanas Brīnumam. Viņuprāt, pietiek tikai nobalsot un tad viss notiksies! Proti, Saeima nobalsos un uzreiz, pati no sevis uzradīsies nauda medicīnai un visam pārējam. Laikam jau pat saule sāktu rietēt Austrumos, vai ziemā temperatūra nenolaistos zem 15 grādiem, ja vien Saeima par to nobalsotu. Tomēr nejaukā Saeima ne sitama nebalso par visām iegribētajām un skaistajām lietām! Ko tad kārtīgs latvietis lai dara? Atliek tikai viens – „Atlajst Sajmu!”

Atgādinu vēlreiz, ka nebūt neuzskatu nedz šīs Saeimas, nedz valdības sastāvu, nedz viņu darbību par ideālu vai slavējamu. Varētu vēlēties, lai daudz kas notiktu labāk. Iespējams, ka arī naudas sadalē varētu kaut ko izdarīt labāk, un ir pilnīgi leģitīmi un demokrātiski atsevišķām grupām, kā, piemēram, ārstiem, streikot un demonstrēt savu interešu aizstāvībai. Taču par kopējo situāciju valstī mana pārliecība ir sekojoša:

  1. Šī valdība ir labākā, ko bija iespējams iegūt un izveidot ar pašreizējo Saeimas sastāvu;
  2. Šobrīd nav neviena politiskā spēka, kurš vēlēšanās būtu spējīgs pārņemt varu un izkonkurēt ZZS un Saskaņu;
  3. Valstī nav nekāda ārkārtas stāvokļa, kas pieprasītu zibenīgas pārmaiņas. Tāpēc nav iemesla neļaut tikai gadu pie varas esošajām, demokrātiski un tiesiski ievēlētajām Saeimai un valdībai nostrādāt tām paredzēto laiku.

Pēc trīs gadiem lūdzu! Tad būs jaunas vēlēšanas, jauni solījumi un jauna iespēja kandidēt jebkuram, kurš uzskata, ka spēj pārvaldīt šo valsti labāk nekā tie, kuri to dara šodien. Tāpēc aicinu – gaidiet savu uznācienu, kungi!

Nenovērtētais pakts | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Neapmierināts Joahims fon Ribentrops (Joachim von Ribbentrop) izbrauca no savas vasaras rezidences Fušlas pilī (Schloss Fuschl) Zalcburgas apkārtnē, lai dotos uz Maskavu parakstīt līgumu ar PSRS. Par visiem līguma punktiem abu valstu pārstāvji bija vienojušies iepriekšējās dienās. Pēc tam, kad britu-franču delegācija, neko nepanākusi, aizbrauca no Maskavas, pakta noslēgšanu vairs nekas neapdraudēja. Fon Ribentropaprāt uz parakstīšanu būtu jādodas Hitlera iemīļotajam juristam, Reiha ministram bez portfeļa Hansam Frankam (Hans Frank). Bet Staļins pieprasīja viņa, fon Ribentropa personīgu ierašanos, lai pārrunātu atsevišķas līguma detaļas.

Tā Vācijas ārlietu ministrs bija spiests doties apgrūtinošajā ceļojumā un 1939. gada 22. augustā nosēdās Maskavas lidostā. Dienu vēlāk, pēc 7 stundu garām pārrunām fon Ribentrops un PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs parakstīja pašu dokumentu un tā slepeno pielikumu, kas ļāva Hitleram uzbrukt Polijai.

Ar šī pakta parakstīšanu sākās viena no drūmākajām pasaules vēstures nodaļām – Otrais pasaules karš. Hitleriskā Vācija un komunistiskā PSRS bija vienojušās par to, kā tās savā starpā sadalīs Poliju un Austrumeiropu, ieskaitot Somiju. Somijai sīvā cīņā ar PSRS okupantiem izdevās nosargāt savu neatkarību, zaudējot „tikai” daļu teritorijas, bet Austrumeiropai tas nozīmēja uz 50 gadiem nonākt PSRS okupācijā. Nolemtība, ar kādu īpaši Baltijas valstīm un Polijai bija atņemtas jebkādas iespējas izvairīties no neatkarības zaudēšanas, radīja dziļu traumu šo valstu tautām. To Austrumeiropa nav pārvarējusi vēl šodien. Īpaši tādēļ, ka Krievijas propaganda vēl 80 gadus vēlāk pasniedz pakta noslēgšanu kā nepieciešamību, kurai neesot bijusi alternatīva. Tieši šī iemesla dēļ bijušajā PSRS okupācijas zonā cilvēki tik jūtīgi uztver pašreizējo Krievijas agresiju pret Ukrainu – traģiskie notikumi vēl ir dzīvi viņu atmiņā.

Protams, arī Krievijā ir vēsturnieki, kuri ir izpētījuši šo vēsturisko posmu un izprot, ka tas nav taisnība – pakta noslēgšana bija nevis vēsturiska neizbēgamība, bet gan PSRS agresīvās ārpolitikas likumsakarīgs rezultāts. Ja atceramies, tad jau Ļeņins uzsvēra, ka komunisma uzvara ir iespējama tikai visā pasaulē un nevis atsevišķā valstī. Tāpēc Staļinam bija svarīgi panākt tālāku komunisma izplatīšanos. Tomēr šo vēsturnieku darbi plašai publikai rādīti netiek – vēsturisko patiesību aizstāj pompozi meli, ar kuriem tiek uzkurināta patriotisma un šovinisma histērija, kuru mēdz dēvēt arī par „pobedobesije” – apsēstību ar uzvaras kultu. Par to, kā Staļins novilcināja PSRS uzbrukumu Polijai, lai paskatītos, kā uz Hitlera 1. septembrī uzsākto karu reaģēs Rietumu valstis un kā viņam veiksies militārajā ziņā – par to Krievijas iedzīvotāji neko neuzzina. Staļins rūpējās, lai pārējās pasaules acīs neizskatītos pēc agresora un savu līguma daļu izpildīja tikai 17. septembrī pēc Hitlera draudiem uzsākt miera sarunas ar Lielbritāniju. Sarkanā armija uzbruka Polijai no austrumiem, dodoties „palīgā” saviem „ukraiņu un baltkrievu asins brāļiem”. Staļina taktika bija veiksmīga, jo pēc 1941. gada palīdzēja mazināt par neērtu kļuvušo līguma nozīmību un pieklusināt faktu par plašo PSRS un Vācijas sadarbību kara sagatavošanās laikā. Trīs dienas pirms fon Ribentropa ierašanās Maskavā spēkā stājās pirmais bilaterālais kredītlīgums abu valstu starpā. Tajā hitleriskā Vācija piešķīra PSRS 200 miljonus reihsmarku lielu kredītu rūpnīcu iekārtu, kuģu un automašīnu iegādei. Savukārt PSRS piegādāja Vācijas kara rūpniecībai nepieciešamās izejvielas 180 miljonu reihsmarku vērtībā. Starp citu, mēnesi pēc bēdīgi slavenā 23. augusta fon Ribentrops atkal ieradās Maskavā, lai vienotos par draudzības līguma punktiem, kā arī par jauno robežu jautājumu. Par to visu šodienas Krievijas Federācijas iedzīvotāji, saprotams, neko neuzzina.

Kā redzam, tad savu izveicību propagandas karā krievi nav zaudējuši vēl šodien. Arī Putins, līdzīgi kā Staļins toreiz, dara visu, lai pasaules acīs izskatītos pēc miermīlīgas valsts vadītāja. Krimas ieņemšana, karš Donbasā, Sīrijā un citur – „nas tam ņet” apgalvo Putins un ja arī mēs tur esam, tad aiz lielas labsirdības, izpildot vietējo iedzīvotāju neatlaidīgus lūgumus. Ja tā padomā, tad Hitlera propaganda ar visu Gebelsu (Joseph Goebbels) uz šī fona izskatās pēc pirmklasniekiem.

Šī izveicīgā propaganda ir viens no iemesliem, kāpēc t.s. Molotova-Ribentropa pakta nozīme vēl joprojām nav pilnīgi novērtēta visas Eiropas kontekstā. Ne velti saka, ka vēsturi raksta uzvarētāji. Katrā ziņā PSRS un tās mantiniecei Krievijas Federācijai līdz šim samērā veiksmīgi ir izdevies mazināt šī dokumenta nozīmi. Tajā abi agresori vienojās par robežām, par savstarpēju informācijas apmaiņu attiecībā uz poļu pretošanās kustības aktivitātēm un citām svarīgām lietām. Eiropas sadalīšanai PSRS un hitleriskās Vācijas starpā nekas vairs ceļā nestāvēja. Pirms došanās atceļā uz Vāciju fon Ribentrops apmierināts paziņoja, ka tagad PSRS un Vācijas draudzība esot pilnībā nostiprināta. Pakts noteica gandrīz visus pirmos divus kara gadus no 1939. gada 1. septembra līdz 1941. gada 21. jūnijam. Tas beidza pastāvēt dienu pēc Vācijas uzbrukuma PSRS.

Tomēr Eiropas publiskajā telpā šī velnišķīgā vienošanās vēl joprojām tiek uztverta vairāk kā „īstā” kara priekšspēle un nevis dokuments, kurš uzrāda divu agresoru spēju apvienoties un ieraut visu pasauli traģēdijā, kurā dzīvību zaudēja vismaz 55 miljoni cilvēku, no tiem vairākums – civilpersonas. Visi upuri nav apzināti un nez vai kādreiz tiks apzināti. Vēl joprojām priekšplānā ir šī kara nozīme kā divu ideoloģiju pretstāvēšana, uzskatot Otro pasaules karu par cīņu starp nacionālsociālismu un staļinismu, lai gan tas ir vienkāršots skats uz 20. gs. lielāko traģēdiju. Tā kļuva iespējama tikai ellišķīgo režīmu draudzības dēļ. Nebūtu šī pakta un tā slepeno protokolu, tad nav zināms, kā un vai vispār šis milzu slaktiņš, kuru mēs saucam par Otro pasaules karu, būtu varējis iesākties. Ja Staļinam nebūtu cerību noslēgt vienošanos ar Vāciju un saņemt tās atbalstu, tad nav izslēgts, ka arī britu-franču delegācija 1939. gadā no Maskavas nebūtu aizbraukusi ar tukšām rokām. Ir jāsaprot, ka kara sākumu un tā gaitu noteica tieši šī vienošanās un nevis PSRS vēlme iznīcināt nacionālsociālismu. Pietiekoši ilgi Staļins bija brīnišķīgi sapraties ar Hitleru un nacionālsociālismu. PSRS piegādāja izejvielas, apmācīja Vērmahta oficierus, dalījās ar nāves nometņu izveidošanas tehniskajiem „smalkumiem” ar Vāciju. Kara sākums bija šis pakts. Tām tautām, kuras īpaši smagi cieta Vācijas un PSRS slepkavniecisko režīmu vienošanās rezultātā, ir pienākums nenogurt, atgādinot vēsturisko patiesību. Tas attiecas arī uz mums – baltiešiem.


Vācu armijas ģenerālis Heincs Guderians un PSRS Sarkanās armijas ģenerālis Semjons Krivošeins pieņem kopējo vācu-padomju militāro parādi 1939. gada 22. septembrī pilsētā Brestļitovska, kas atrodas pie demarkācijas līnijas, kura sadalīja Poliju.

Bundesarchiv, Bild 101I-121-0011A-23 / CC-BY-SA 3.0 [CC BY-SA 3.0] , via Wikimedia Commons

Par domāšanas kultūru un radošo domāšanu | Ilze Brinkmane

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Ilze Brinkmane

Patlaban ļoti aktuāli ir runāt par radošo domāšanu. Uz to mudina skolās un augstskolās. Vieni apgalvo, ka tā ir noturīga individualitātes īpašība, citi, ka radoši kļūstam, ja sastopamies ar nepazīstamu situāciju un tā jāmēģina atrisināt. Pēdējā variantā drīzāk noderētu loģiskā domāšana, tādēļ nosveros par labu uzskatam, ka visa pamatā ir domāšanas kultūra.

Mūsu sabiedrībā vēl stipri iesakņojusies pagājušā gadsimta jeb padomju iekārtas domāšanas kultūra, kas daudzas lietas noliedz vai akcentē kādas noteiktas, daudzas vērtības ir deformētas, bet citas pārāk hiperbolizētas.

Mums katram ir savi pieņēmumi par skaisto un neglīto, par savastarpējo attiecību kultūru, par morāli, par personības robežām, kuras nedrīkst pārkāpt, tas nenoliedzami tālāk reducējas arī domāšanas kultūrā.

Sākam pazaudēt mākslām kopīgo pamatu – ritmu

Bērni ir patiesi radoši. Varam apbrīnot viņu izdomu, tādēļ vecākus un pedagogus atliek vien aicināt neapspiest viņu radošumu.

Ir nācies dzirdēt, ka skolotājs/a novērtē ar zemu atzīmi skolēna domrakstu, jo viņš/viņa lietas uztvēris citādi, neattaisno skolotāja gaidas un pieņēmumu, par to, kā ir jādomā.

Ir arī otra galējība – uzskats, ka visas radošās izpausmes ir pieņemamas, jo ikviens ir radošs un tiesīgs radīt mākslu.

Dabā valda sistēmiskums, noteikts ritms. Eksistē arī absolūtas un pārlaicīgas kultūrformas kā pretstats haosam, kad noteicošie ir instinkti un emocijas un emocijas rada pašdarbību.

Kultūrformas prasa individuālas pūles to kopšanai un saglabāšanai un par to lieliski savu viedokli paudis latviešu valodas un literatūras skolotājs Valdis Čeičs laikrakstā “Izglītība un Kultūra” 28. marta numurā. Viņš izvēlējies rakstīt par tautas un mākslas dzejas kultūrformu – vārsmu. Izvēlēts citāts no Janīnas Kursītes darba “Dzejas vārdnīca” par šķirkļa vārdu “vārsma”: ”ritmiski organizēta dzejas rinda (..) kā vienāda vai samērojama garuma nogriežņu salikums un katreizēja atgriešanās pie sākuma līdzīgi kā ar vagas apvērsumu, aparšanu, kur lauks (= dzejolis) veidojas no vienāda garuma paralēli izveidotām vagām (= rindām)”. Viņaprāt, vārsmota tautas un mākslas dzeja spēj attālināt cilvēku no tēlotās haotiskās dzīves; savukārt mūsdienu literatūra jebkurā žanrā – gluži pretēji – vēlas pietuvināt mūs reālajam haosam, kurš, par spīti modernajiem dzīves uzlabojumiem, izplešas vēl vairāk un ātrāk, rada emocijas un provocē cīkstēties ar to pašdarbīgi.

“Diemžēl šodien modernā, neuzartā literatūra ir acīmredzami guvusi virsroku literatūras mācīšanā. Verlibrs, modernā proza un dramaturģija, iestudējumi sairdina visām mākslām kopīgo pamatu – ritmu. Viegli uztveramais, jo ir redzams, radošums ir amorfs, tā garīgais centrtieces spēks ir pārāk vājš,” uzskata pedagogs un pārliecināts, ka jaunajā mācību saturā un izglītības procesā kultūrformas, emocijas un pašdarbība nespēs sadzīvot, būs risks pieļaut kļūdas.

Viņš atgādina par antīkās un klasiskās filoloģijas pētnieka Sergeja Averinceva darbu “Ritms kā teodiceja”, kurā viņš skaidrojis arī vārsmas simbolisko nozīmi: vārsmots mākslas darbs, bet vispirms jau pati vienkāršā vārsma, kura neļauj lasīt tekstu viegli, disciplinē cilvēku, padara viņu izturīgu un spējīgu saglabāt cienīgu stāju reāla baiguma, šausmu, drausmu, briesmu, šaušalu priekšā. Grūti svītrot kādu no šiem apkārtējā, reālā haosa apzīmējumiem. “Homēra vārsmotie dziedājumi ar vienmuļo, gandrīz mehāniski tikšķošo ritmu attālināja viņa klausītājus no tēlotās dzīves; tāpat tie attālina arī mūs, pēc diviem tūkstošiem gadu lasot “Iliādu”, no mūsu pašu līdzīgas realitātes,” raksta V. Čeičs.

Nereti skatoties teātra izrādes vai jaunākās latviešu režisoru filmas, nepamet izjūta, ka trūkst caurviju darbība, ritms, kas skatītāju disciplinē, prasa piepūli, bet ir samontēti atsevišķi fragmenti, epizodes, mūsu uzmanība atslāpst, līdz ar to stāsts nepadara mūs izturīgus baiguma un šausmu priekšā, piemēram, režisora Dāvja Sīmaņa filmā “Tēvs nakts”.

Vizuālā ilūzija un komunikācija

Laikmetīgās mākslas izglītības projektu autore Linda Vigdorčika ir pārliecināta, ka pasaule kļūst arvien vizuālāka, tādējādi vizuālāka kļūst arī komunikācija.

Saziņā arvien biežāk lietojam kāda radītus simbolus – emociju grimases, žestus ar pirkstiem, izlīdzamies bez vārdiem. Jācer, ka nepārprotam viens otru. Mani kaitina, ja rakstot sākam izlaist patskaņus, piemēram, paldies vietā lasu – plds. Vai dzīves ritms ieguvis tādu paātrinājumu, ka trūkst laika un pacietības uzrakstīt pilnu vārdu? Vai nekļūstam pārāk pavirši, aizbildinoties ar postpatiesībām.

Nesen kinoteātrī “Splendid Palace” bija iespēja noskatīties režisora Žana Lika Godāra 1963. gadā uzņemto filmu “Nicinājums”. Stāsta pamatā – Itālijā studijas Cinecittà paspārnē tiek filmēta Homēra eposa “Odiseja” ekranizācija. Tās producents ir amerikānis Džeremijs Prokošs (aktieris Džeks Palanss), scenārists francūzis Pols (aktieris Mišels Pikolī), kuru pavada skaista sieva (aktrise Brižita Bardo). Producentu ir saniknojuši režisora (Fricis Langs) uzņemtie kadri, viņš liek pārrakstīt filmas scenāriju.

“Man patīk dievi, es zinu, kā tie jūtas. Ja es dzirdu vārdu “kultūra”, es ķeros pie savas čeku grāmatiņas,” pašpārliecināti teic producents. Franču jaunā viļņa režisors Ž.L. Godārs ironizē par kino un ar to saistītiem ļaudīm, kas iedomājas, ka ir līdzīgi dieviem un rada savu pasauli – ekrāna ilūziju. Filmā, protams, ir arī attiecību līkloči, bet tiek meklēta atbilde, vai Dievs radījis cilvēkus vai cilvēki rada Dievus.

Filmā mūs uzjautrina butaforiskie antīkie dievu tēli – baltas skulptūras ar nedabīgi zilām vai sarkanām acīm, kas izvietotas aizaugušā pļavā. Tātad mēģinājums eposu vizualizēt bez vārdiem.

Atgriežamies pie domāšanas kultūras, jo jebkuru, pat visnopietnāko, vēstījumu var pārvērst par rotaļu, kas reizēm pavisam nopietni kļūst par paštīksmināšanos par paša iedomāto radošumu.

Filmas “Nicinājums” pēdējais kadrs ir zils jūras klajums. Katrs varam to tulkot kā vēlamies. Piekrītu viedoklim, ka nepieciešams pārzināt arī absolūtas, pārlaicīgas kultūrformas, lai runātu par absolūtām, pārlaicīgām vērtībām.

Vai 5 gadi, 60 miljoni un 7 reižu pieaugums nav par daudz? | Sandra Indriksone

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Uguņošana

Piecus gadus ilgas simtgades svinības, aptuveni sešdesmit miljoni eiro un septiņas reizes dārgāks salūts nekā pērn. Izklausās pēc ļoti bagātas valsts, bet tas, ka katrs piektais Latvijas iedzīvotājs dzīvo nabadzībā, un ka nemitīgi dažādās labdarības organizācijās cilvēki lūdz palīdzību, par to neliecina.

Svētki ir jāsvin, tas ir fakts! Bet varbūt sākumā der saprast, kam tad tie svētki īsti būs veltīti. Šķiet jau, ka valdība saprot, ka tie būs mums, Latvijas iedzīvotājiem, tik diemžēl tur gadījušās aizmāršas. Laikam piemirsuši par slimajiem un trūcīgajiem. Piemirsuši arī par tautas viedokli. Varbūt, kāds biezpiena ražotājs var palīdzēt un nosponsorēt pāris kilogramus labiem nolūkiem!?

Skumīgākais, ka tiem, kam šī palīdzība un finanšu līdzekļi no valsts budžeta būtu nepieciešami vairāk nekā kādam kārtējam svētku pasākumam, uz to pat vairs necer. Viņu cerība ir līdzcilvēki un labsirdīgie valsts iedzīvotāji, kuriem dzīvē klājies labāk. Labdarības organizācijas strādā vaiga sviedros, lai varētu palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Palīdzība no valsts, no valdības? –Atvainojiet, šobrīd atrodamies ārpus uztveršanas zonas. Svinam svētkus un baudām dzīvi.

Tātad 60 miljoni un pieci gadi. Daudz, daudz par daudz! Par daudz izdevumu, par daudz simtgades logo zib gar acīm un par daudz pats vārds „simtgade” jau dzirdēts! Es cienu un novērtēju, ka Latvijai ir 100, bet šīs svinības mani nevis aizrauj, bet diemžēl jau skumdina.

Nav jau tā, ka visi svētki „salaisti grīstē”. Programmā ir iekļauti arī atzinīgi vērtējami projekti, kā „Latvijas skolas soma”, kas ļauj skolēniem no dažādiem reģioniem apskatīt un izzināt Latvijas dabas un kultūras vērtības, Dziesmu un deju svētki, u.c., bet šos saules starus nomāc drūmais negaisa mākonis, uz kura sēž 140 zaļumballes un 235 000 eiro, atkārtošu – 235 000 eiro vērts gaismas šovs. Lai neradītu liekas ilūzijas par frāzi „gaismas šovs” precizēšu – vidēja līmeņa salūts ar dažiem gaismas stariem un mūziku fonā. Septiņas reizes dārgāks kā pagājušā gada salūts, kurš nebūt nebija peļams un izmaksāja 30 000 eiro. Vai mēs būtu šokēti un sagrauti, ja šī gaismas šova vietā būtu ierastais, skaistais salūts? Vai kāds uzņem tā ilgumu un celtu traci, ja tas būt pat par minūti īsāks nekā pērn? Nē, es ticu, ka cilvēki būtu tieši laimīgāki! Vismaz tie 11 000, kuri parakstījās par to, lai daļu no svētkiem atvēlētajiem līdzekļiem novirzītu vēža ārstēšanai, noteikti. Un arī es, tātad vismaz 11 001!

Bet vainīgi jau arī mēs paši, kā apmāti un nohipnotizēti skrienam pakaļ viens otram un reklāmām, pērkot visu, kas kustas un nekustas, tikai tāpēc, ka simtgades logo virsū. Vienalga lāpsta vai gurķis. Papukstam savos sociālo tīklu kontos un draugu ausīs, bet kā skudriņas skrienam uz Rīgu, drūzmējamies krastmalā, lai nepalaistu garām svētku kulmināciju.

Un tā tie miljoni izplēn un varam gaidīt nākamos pārsteigumus par ko pašūmēties, jo runātāju jau vairāk par darītājiem, un maz mums tās varas vispār, lai kaut ko ietekmētu.

Spriedums atlikts uz četriem gadiem jeb septiņi mati – tas ir daudz vai maz? | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Politika

Svētdiena nesa atvieglojuma sajūtu – „Saskaņa” un KPV LV kopā saņēmušas apmēram trešdaļu balsu. Tātad vēlētāji Latvijai piešķīruši vēl vismaz četrus dzīves gadus. Vai partijas izmantos šo termiņa pagarinājumu? Tas ir galvenais jautājums, uz kuru atbildes būs jāmeklē tā sauktajām „latviskajām” partijām.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka „Saskaņa” un KPV LV, ja paliks opozīcijā, centīsies šo uzdevumu maksimāli apgrūtināt. Programma vissirslikti.lv tiks darbināta bez mitas. Plusu viņiem dos atrašanās opozīcijā, jo varēs sūdzēties, ka mēs jau neko, to visu dara „viņi”.

Tātad uz vēlēšanu rezultātiem var raudzīties divējādi – tāpat kā uz septiņiem matiem – uz galvas tas ir maz, bet zupā – daudz. Viens gan ir skaidrs, ka varēja būt daudz, daudz ļaunāk. Atzīmēšu tos punktus, kuri mani iepriecināja visvairāk.

  • Kārtējo reizi nedaudz ir samazinājies atbalsts „Saskaņai” – sīkums, bet patīkami.
  • Vairāk par 20 % vēlētāju savas balsis atdeva par politiskajiem spēkiem, kuri nāca ar mūsdienīgu, demokrātisku, rietumniecisku uzstādījumu. Tas norāda, ka paaudžu nomaiņa funkcionē un jaunā paaudze vēlas dzīvot demokrātiskā valstī.
  • 13 % vēlētāju cīņa pret korupciju bija tik svarīga, ka viņi atbalstīja Jauno konservatīvo partiju, neskatoties uz visādiem faktiem un „atklāsmēm”, par kurām naski gādāja viņu konkurenti. Varbūt ar laiku JKP varēs stabili noturēt pozīcijas mūsu politikas labējā flangā – tas būtu ļoti labi.
  • Gobzemes dibināšana atlikta, jo nesavācās kvorums – cipari 5 un 1 ne par ko negribēja turēties tiem paredzētajās vietās un apmainījās. Piekritīšu, ka arī 15 % ir daudz, bet atgādināšu, ka ASV prezidenta vēlēšanās A. Kaimiņa pedants Tramps ieguva pat pusi vēlētāju balsu. Tātad ar latviešiem vēl salīdzinoši viss ir kārtībā.

Kas notiks tālāk? Visdrīzāk, ka uz šo jautājumu neviens šodien atbildēt nevarēs – pārāk daudz nezināmo ir šajā vienādojumā, ieskaitot Valsts prezidenta iespējamo rīcību. Izmantojot situāciju, ka vēlēšanu rezultāti un dažādas nākotnes prognozes jau pietiekoši daudz ir apspriestas citos medijos, vēlos uzrakstīt savu Wishlist – sarakstu ar darbiem, kas, manuprāt, mūsu partijām būtu jāpaveic, lai pēc četriem gadiem nebūtu tā jātrīc par Latvijas likteni kā šoruden. Jo vēlēšanu rezultāti ir arī likumdevēja darbības sekas – vairākās nozīmīgās jomās likumdošana ir neveiksmīga, kas ļauj vietu varā nopirkt par naudu. Ja JKP, Attīstībai/PAR, JV un NA šo nesakārtos, tad nākošajās vēlēšanās vēl nevar zināt kā pašiem ies.

Pirmais un pats galvenais – Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums. Tas ir jāmaina pamatīgi, jāierobežo sponsoru naudas pieplūde un ir jākontrolē, no kādiem avotiem tā nāk. Obligāti jāpalielina budžeta līdzekļi, kuri piešķirami partiju darbam, tādējādi aizpildot robu, kurš radīsies, samazinot sponsoru naudas un attiecīgi ietekmi uz partijām. Vēl nesen bija absurda situācija, kad mēs partijām darbam piešķīrām pusmiljonu (atšķirībā no 5 vai 6 miljoniem eiro kā Igaunijā un Lietuvā), bet ļāvām deputātiem kvotās sadalīt 20 miljonus. Ļoti ceru, ka jaunievēlētās partijas šī likuma sakārtošanu uzskatīs par prioritāti.

Nākošā joma, kurā steidzīgi vajadzīgas kardinālas izmaiņas, ir mediji. Nezinu, vai kāds to ir pamanījis, bet par brīvu un neatkarīgu presi Latvijā runāt var tikai nosacīti. Tiesas lēmums, ka sabiedriskajam medijam ir jādod raidlaiks Latvijas Reģionu apvienībai, ir jau kārtīgs mājiens ar sētas mietu, ka nozarē ir problēmas. Domāju, ka JKP un JV jau arī ir sava pieredze ar mediju attieksmi, tāpēc īpaši ceru uz viņu atsaucību situācijas sakārtošanai. Cik ir manos spēkos, esmu rakstījusi par dažādām nejēdzībām – ka LTV Ziņu nodaļu un N. Ušakova nodibinājumu Riga.lv vada viena un tā pati ģimene, ka joprojām preses brīvībai traucē nejēdzīgais veidojums NEPLP ar D. Ķezberi (!!) priekšgalā. Atvainojiet, bet frekvences var dalīt arī kāda ministrija, tam nav vajadzīgs šis nesaprotamais veidojums, kurš arī Latvijas radio ir atdevis aktīvas vienas reliģijas pārstāves rokās – valsts ir sekulāra un pie šī, Satversmē nostiprinātā principa, ir jāturas arī sabiedrisko mediju vadībā!

Pie šādas mediju vadīšanas nav brīnums, ka mums visi politiskie raidījumi agri vai vēlu noved pie I. Kreituses un J. Rozenvalda uzstāšanās. It kā mums nebūtu jaunu un izglītotu cilvēku, kurus pielaist pie vārda. Nesen bija iespēja runāt ar kādas lielas ES dalībvalsts valdības vadītāja padomnieku ārpolitikas jautājumos. Viņš ar neslēptu sajūsmu stāstīja, kādi jauni, gudri, labi izglītoti Baltijas valstu pārstāvji bijuši sastopami Minhenes Drošības konferences laikā. Arī daudzos citos ES pasākumos un konkursos baltiešu pārstāvji izceļoties ar savu profesionalitāti un spējām. Tad kāpēc mēs Latvijā nevaram nodot mediju vadību kādiem spējīgiem profesionāļiem?! Kāpēc nevaram izveidot labu mediju likumu un ombuda institūciju?! Ļoti ceru, ka jaunievēlētās partijas sapratīs, ka tas ir arī viņu interesēs un sabiedrība, ieskaitot dažas neievēlētās partijas kā „Progresīvie”, pieprasīs no jaunās Saeimas beidzot sakārtot šīs abas lietas.

Ar mediju darba kvalitāti saistīts arī vēl viens svarīgs jautājums – mūsu sabiedrības izpratne par demokrātiju. Ja mediji neveic savu audzinošo un izglītojošo funkciju, bet pamatā izklaidē, tad nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju pilnībā neizprot, kas nepieciešams demokrātijas nodrošināšanai, ka viena no tās pamatprincipiem ir minoritāšu tiesību aizsardzība. Ja tā netiks nodrošināta, tad mums, piemēram, nekad nebūs iespējas padzīt zaglīgos kremlinus no Rīgas vadības. Valstīs, kurās minoritāšu tiesības netiek īpaši aizstāvētas, opozīcijai praktiski nav nekādu iespēju jebkad kļūt par pozīciju – visi vairākuma lēmumi, saprotams, tiks vērsti uz to, lai mazākums nespētu realizēt savas intereses. Šādai situācijai ir nopietnas blaknes – notiek šādu grupu radikalizēšanās, ja sabiedrības vairākums „piegriež viņiem skābekli” tādā mērā, ka vairs nav iespējams elpot.

Tieši šādu attīstību kopš apmēram 2012. gada varam novērot Spānijas provincē Katalonijā, kurai ir visai nopietns pamats pretendēt uz neatkarību. Katalāņi bija ar mieru sadzīvot ar Spāniju uz paplašinātas autonomijas nosacījumiem, par kuriem pat bija panākta vienošanās ar Spānijas valdību. Diemžēl Spānijas premjerministrs M. Rahojs panāca šīs vienošanās atcelšanu un kopš tā laika varam novērot strauji pieaugošu katalāņu atbalstu reģiona pārtapšanai par atsevišķu valsti. Ja pirms 10 gadiem neatkarību vēlējās vien 12 % vēlētāju, tad šobrīd šis skaitlis ir sasniedzis jau vairāk nekā 50 %.

Nav iespējams pilnībā iznīcināt un apspiest interešu grupas – šī vecā patiesība ir jāatzīst arī Ķīnas valdībai. Lai kā viņi cenšas iznīcināt Faluņgun piekritējus, to skaits Ķīnā joprojām pārsniedz 100 miljonus un kustība turpina attīstīties. Var tikai panākt viņu radikalizēšanos, kas, starp citu, nedaudz, bet notiek arī Katalonijā. Tur cilvēku simpātijas iekaro arī kreisie radikāļi, kuri katalāņiem šķiet labs pretspēks labējajiem Franko piekritējiem, ar kuriem tradicionāli ir saistīta M. Rahoja partija PP. Ja nav iespējams iet pa ceļu, tad cilvēki pārvietojas uz grāvjiem un dodas uz savu mērķi pa tiem.

No vienas puses priecājos, ka partija NA piedāvā daudzmaz pieņemamu alternatīvu visādu nokrāsu labējiem radikāļiem un homofobiem. Ja nebūtu NA, tad viņu izvēle varētu krist arī uz „Saskaņu” – tas noteikti nebūtu vēlami. NA ir labāka alternatīva, tā tomēr aizstāv arī latviešu valodu un citas nacionālās intereses, kas ir patiešām nozīmīgi.

No otras puses, mediju uzdevums būtu skaidrot šādas demokrātijas pamatpatiesības, lai cilvēki apzinātos, pie kā var novest demokrātijas pamatprincipu neievērošana – tas, starp citu, var ietekmēt arī nacionālo interešu aizstāvjus pašus, ja vienu brīdi pie varas nonāktu citas vērtības pārstāvoši spēki.

Tāpat vērība ir jāpievērš skaidrojumiem par valdības, politiķu paveikto. Šajā ziņā kā negatīvais piemērs ir jāmin Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa kopš 2015. gada ir paveikusi milzu darbu migrācijas apturēšanai Eiropā – gan vienojoties ar Turcijas prezidentu, gan panākot veselas astoņas izmaiņas likumdošanā, stingrākās visās ES valstīs, bet līdz sabiedrībai šī informācija praktiski nav nonākusi, jo kanclere neuzskata par vajadzīgu īpaši akcentēt padarīto.

Latvijā tā darīt nevajag. Ņemot vērā masīvo vissirslikti.lv propagandu mūsu valstī, sabiedrisko mediju un preses pārstāvju darba kvalitātei ir liela nozīme, lai pēc četriem gadiem neatkārtotos tāda nervu pārbaude kā 2018. gadā. Šeit mums visiem darba vēl daudz – kā politiķiem, tā žurnālistiem un, galvenais, sabiedrībai pašai – jo demokrātiju nevienam uz paplātes neatnes – tā ir katru dienu par jaunu jāizdzīvo.

Lietussargs: kadrā, tekstā un ārā | Sandra Veinberga

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Lietussargi patīk māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem un instalāciju radītājiem. Tas novērojams, sākot no Čārlza Dikensa 120 uzskaitītajiem „lejširmjiem” (kas sastopami viņa darbos) un beidzot ar Šerbūras lietussargu spridzinošo drāmu, kas neiziet no prāta pat saulainā dienā. Starp citu, novelē „Bovarī kundze” lietussargs spēlē galveno lomu un gandrīz vai nosaka vēstījuma attīstību. Širmji pret lietu un sauli likās valdzinoši arī Kitavam Utamaro (1754–1806) ((Hideyoshi and his Five Wives Viewing the Cherry-blossoms at Higashiyama
By Kitagawa Utamaro – Museum of Fine Arts, Boston, via ukiyo-e.org (archive), Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=54109170)) un pašam Viljamam Š. Protams.

Izrādās, ka lietussargs ir kas vairāk par rezerves jumtu virs galvas. Par to savā jaunajā grāmatā Brolliology: a history of the umbrella in life and literature (Melville House) raksta Mariona Renkine (Marion Rankine), uzsverot, ka lietussargi paši nemanāmi iesprūk literārajos tekstos un filmu kadros. Tikpat veikli tie arī pazūdot, atstājot aiz sevis mīklainas, miklas pēdas. Ovīdija „Mīlas mākslā” un Daniela Defo „Robinsonā Krūzo” lietussargs spēlē lomu kā elements, bez kura sižets un katra (sevi cienoša persona) tajā nevar iztikt. Vils Selfs (Will Selfs) darbā „Lietussargs” (Umbrella, 2012) cilvēkus nomaina tikpat ērti un viegli kā veikala lietussargus. Kur nu vēl Džordžs Rodvels (George Herbert Buonaparte Rodwell) ar saviem „Kāda lietussarga memuāriem” (The memoirs o fan Umbrella, 1845).

Izpētīt lietussarga misiju literatūrā nav viegli. Širmji var dekorēt ainu un cilvēku, taču nereti tie aizsargā vai atmasko lietotāju. Tas, kā cilvēks lieto savu lietussargu, daudz pastāsta par viņu pašu. Šerloks Holmss nav vienīgais, kas to konstatēja un izmantoja savā izmeklēšanas procesā. Flobēram lietussargs stāsta stāstu, bet Eduarda Morgana Forestera (E.M. Forsters) autors liek lietussargam nodarboties pat ar šķiru cīņas problēmām Edvarda laika Anglijā (Howards End, 1910).

Kinokadrā lietussargs mēdz būt zieds, varavīksne, baznīca vai ala. Tas uzplaukst, un pasaule kļūst krāšņāka pat visdrūmākajā dienā, jeb paslēpj varoni no laika šausmām un līdzpilsoņu skatieniem. Iespējams, ka tieši šī krasā ainavas pārvērtība (brīdī, kad lietussargs tiek aizvilkts un atvērts) padara to par neaizstājamu atribūtu dejā un skatuves mākslā.

Starp citu, lejširmim ir pašam sava iekšējā maģija un estētika. Sākot no „Šerbūras lietussargiem” un beidzot ar leģendāro tēlu, kurā Džīns Kelijs (Gene Kelly) dejo lietū ar lietussargu rokās.

Tātad lietussargs ir protesta forma. Ar to rokās var dejot un dziedāt lietū, nepiemērotās situācijās un vietās. To var uzdāvināt pretimnācējam vai izmantot kā dejas partneri.

Ar to var arī lidot. Mērija Popinsa (Mary Poppins) šādi rīkojas visai bieži, ja rodas vajadzība. Savukārt citi ar to nobur vietas un personas, kā to dara Hagrids „Harijā Poterā”.

Vēl lietussargi noder laika prognozes ietekmēšanai. Piemēram, Roberts Lūiss Stīvensons savā 1853. gada esejā pavisam nopietni apgalvoja, ka lietussarga nēsāšana sev līdzi somā esot pats drošākais veids, kā izvairīties no lietus.

Tā tas ir. To zina visi.

Vēl 100 % skaidrs, ka tieši lietussargiem ir nejēdzīga tendence pazust. Nepiemērotās vietās un brīžos. Šķiet, ka viņi regulāri pulcējas kādās tikai sev zināmās konspiratīvās, mīklainās sapulcēs, kuras nokavēt nedrīkst nedz tavs, nedz mans lietussargs. Tā viņi pazūd.

Japāņi ir pārliecināti, ka veci, nolietoti lietussargi pārvēršas par spokiem (kasa-obake – ‘lietussarga spoks’), bet zviedriem šķiet, ka slapjš, atvērts lietussargs ir „uz ļaunu” un var nest nelaimi, ja to atstāj atvērtu žāvēties uz grīdas.

Pirmo grāmatu par lietussargu vēsturi 1855. gadā jau uzrakstīja Viljams Sengsters (William Sangster. Umbrellas and their history). Tur plaši aprakstīts, kā lietus širmis ir atnācis pie mums no Mezopotāmijas, caur Ķīnu, Indiju un Ēģipti. Tas nozīmē, ka savā bērnībā lietussargs ir tomēr bijis saulessargs. To signalizē vārda etimoloģija: parapluie. Parer (‘sargāt’) un pluie (‘lietus’), lai gan daudz pazīstamāks ir jēdziens parasol un krievu zontik. Angļu umbrella cēlies no latīņu ēnas (umbra).

Kāpēc lietussarga vēsture tomēr ir stāsts par varu un statusu? Hinduismā un budismā saulessargs bija debesu Dievu simbols. Lieli saulessargi aizsargāja karaļus, faraonus, ķeizarus un pārcilvēkus. Rankine savos tekstos norāda, kādi noteikumi reglamentēja, piemēram, Minu dinastijas saulessargu krāsu un formu feodālajā Japānā. Arī Eiropā saulessargs un lietussargs ienāca pa bagāto un ietekmīgo cilvēku durvīm.

Antīkajā Romā vīrieši baidījās izmantot lietussargus vai saulessargus. Tas skaitījās nevīrišķīgi. Šis aizspriedums lielā mērā ir spēkā arī šodien. Nereti tepat Rīgā vai Valmierā ir tieši tāpat. Jau 18. gadsimta Londonā kungi tika izsmieti par to, ka izmanto lietus laikā lietussargus. Baznīca neskopojās arī ar reliģijas argumentiem, lai atturētu iedzīvotājus no lietussargu lietošanas. Ja reiz no debesīm tek ūdens, tad Dievs gribot, lai cilvēks paliek slapjš. Tam tad nu nevajadzētu pretoties. Tā toreiz domāja Baznīca.

Britu džentelmeņi kapitulēja lietussarga priekšā tikai 19. gadsimta vidū. Tobrīd šis priekšmets piedzīvoja krasas pārvērtības. No širmja tas pārvērtās spieķī ar grezniem rotājumiem. Vislabāk šo pārtapšanu raksturo Emilijas Dikinsones (Emily Dickinson) dzejolis par saulessarga un lietussargu radniecību (The parasol is the umbrella’s daughter). No šī brīža lietussargs kļūst noteiktam dzimumam piemērots vai nepiemērots. Melns vai rozā, ar rotājumiem vai bez tiem. Zeltā, sudrabā, ziloņkaulā – vai tomēr dvīņubrālis slotas kātam.

Lietussargs ir piedalījies sieviešu emancipācijas cīņā kā ierocis, rasu kaujās kā balto propagandas svira un darbojies kā filozofijas akmens (brīdī, kad Nīče pazaudēja savu lietussargu).

Čekisti izmantoja lietussargu, lai injicētu indi bulgāru disidentam. Arī Kenedija slepkavības kadrā klaiņo mīklains „lietussargu vīrs”. Artūrs Nevils Čemberlens (Neville Chamberlain) tik ļoti mīlēja savu lietussargu, ka tas kļuva par neatņemamu viņa personības izpausmi. Vēlāk šādus garus, melnus un masīvus kungu lietussargus daudzi sāka dēvēt par „čemberleniem”, kas nāciju aizsargās pret Hitlera gaisa flotes uzlidojumiem otrā pasaules kara laikā. Brīdī, kad vācieši bombardēja Birmingemu (premjera dzimteni), viņi kaujas uzbrukumam bija devuši simbolisko nosaukumu „Operācija lietussargs”.

Riannas (Rihanna) dziesma „Lietussargs” kļuva par vasaras mocību brīdī, kad dziesmas popularitātes laiks sakrita ar pašu lietaināko vasaru valsts vēsturē. Avīze The Sun šo situāciju izskaidroja ar „Riannas nolādējumu”. Interesanti, ka pēc šī hita atskaņošanas un popularitātes kāpuma Jaunzēlandē un citur nekavējoties ieradās vasaras lietus un sabojāja atpūtas mēnešus vasarā.

Šodien turpinām lauzt lietussargus vētrā, likt tos mākslas instalācijās un rīkot Lietussargu revolūcijas Vecrīgā. Izdomāt un improvizēt. Viss mums vēl priekšā.

Visgrūtāk ir atzīt savas kļūdas, jeb kāds būs mūsu ubuntu? | Karakuda

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Pēc smagām netaisnībām, krīzēm un satraukumiem ir vajadzīga Patiesības noskaidrošanas komisija. Tā, kas visu saliek pa plauktiņiem. Dienvidāfrikas Republikā kolektīvās samierināšanās procesa regulētāja bija Desmonda Tutu vadītā komiteja. Aparteīda sekas iecirta smagi: gan apspiestajiem, gan apspiedējiem. Tika saprasts, ka uzbrukumi neko neatrisina. Ir vajadzīga samierināšanās stratēģija ar pagātni.

Viņiem tāda bija un ir. Rezultāti rodas pamazām.

Latvijā šādas komisijas (pēc okupācijas sagrāves) nav eksistējušas. Tāpēc bijušo okupantu skaudrums par pazaudēto dzimteni un apspiesto ciešanas par neatgūto tēviju paliek spēkā joprojām. Rīgas veikalos pircēji joprojām pērk preces krieviski, nekautrējoties, ka pārdevēja varētu nesaprast vai apvainoties. Darba tirgus pieskaņojas šai perversijai un pārprastā biznesa loģikas rezultātā – uzsprāgst bankas, gāzelējas finanšu tirgus un jaunie latvieši pamet valsti.

 

Mums katram ir tiesības paust savus – arī nepareizos – uzskatus.

Visgrūtāk ir samierināties pašiem ar sevi. Atzīt savus trūkumus, aizspriedumus, vājības un muļķību, lai akceptētu plusus un mīnusus sevī. Tas jādara ne tikai piecu gadu vecumā, bet arī visu atlikušo mūžu. Tad, kad vairs nav mammas, kas uz šīm lietām norāda. Šāds paškritisks pašvērtējums būtu nepieciešams arī cilvēku grupām, kolektīviem, tautām un nācijām.

Dienvidāfrika 1994. gadā ieviesa īpašu konstitūciju, kas iesaistīja bijušos politiskos pretiniekus, pieprasot savstarpējo toleranci atriebības vietā. Tātad „ubuntu”, kas nozīmē cieņu situācijā, kad cilvēki ir savstarpējās atkarības situācijā.

„Mēs, Latvijas tauta, atzīstam netaisnības pagātnē, godinām tos cilvēkus, kas vienmēr ir cīnījušies par taisnību un brīvību mūsu valstī; respektējam visus, kas ir piedalījušies mūsu valsts labklājības celšanā, un uzskatām, ka Latvija pieder visiem, kas šeit dzīvo, to ciena, mīl un dara labu mūsu tautai un valstij.”

Vai tas ir mūsu teksts? Nē, tas ir Dienvidāfrikas samierināšanas komisijas rakstīts.

1996. gadā tika dibināta samierināšanas komisija, lai tiktu galā ar vietējiem „čekas maisiem”, saglabājot humānisma un godprātības principus pret saviem līdzcilvēkiem.

Rezultātā tika uzsākts process, lai cilvēki varētu turpināt dzīvot valstī, kas bija bijusi slikta. Konkrēta nodokļu programma palīdzēja nodrošināt labāku dzīves kvalitāti apspiestajiem, samazināt plaisu starp bagātajiem, nabagajiem un nodrošināja priviliģētajiem iespēju samaksāt savai valstij, no kuras līdz šim tika zagts.

Pagaidām process turpinās: ja Tu esi melns, tad gandrīz 80 % ir skaidrs, ka esi trūcīgs.Status quostandarts nav būtiski mainījies.

Ja Madiba būtu bijis pie varas ilgāk, šodien būtu vairāk labo rezultātu.

Secinājumi? Desmonds Tutu domā, ka lielākā kļūda bija sākt samierināšanas procesu ar naudas pārdali un nodokļu politikas svirām. Tehnoloģijas nevar atrisināt cilvēciskās problēmas. Facebookpiedāvā draugus visā pasaulē, un rodas iespaids, ka esam lieli un vareni, lai gan zaudējam saiti ar dvēseles serdi. Apmaldāmies sapņu pasaulē un nepamānām, ka tepat aiz stūra narcises jau zied.

 

Visi esam radīti mīlestībai un līdzjūtībai.

Tas attiecas arī uz Bostonas spridzinātāju, kara pilotiem Irākā un Latvijas bankas galvu, kas pašlaik skraida, sapinies labās slavas atgūšanas akcijās. Tas attiecas arī uz bērnu Sīrijā, kura mamma vakar sadega uzlidojumā un uz pārtikušo francūzi, kurš protestē pret sīriešu bēgļu migrāciju Eiropas virzienā. Tas attiecas gan uz bijušo čekas ziņotāju, gan arī uz nacionālo partizānu Kurzemes katlā.

Domāju, ka vajag nobremzēt atriebību. Vispirms paskatīsimies un mēģināsim saprast, kāpēc citi cilvēki rīkojas nejēdzīgi. Kāpēc bērni un jaunieši sien ap galvu zaļu lenti un ir gatavi mūs slepkavot? Varbūt lielvalstu politika šo nāciju virzienā nav bijusi godprātīga un radījusi apstākļus, kas ražo teroristus – atriebējus?

Kāpēc jauni vīrieši pērk kafiju krievu valodā, nevis izrāda laipnību un palūdz tasi latviski?

Vai Latvijai nav pienācis laiks dibināt samierināšanas komiteju čekas maisu atmaskotāju vietā?

Varbūt apstāsimies un padomāsim vispirms?

Cilvēks – te ir, un te viņa vairs nav | Ginta Riekstiņa

  • 11
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    11
    Shares

Zinu, zinu, ka nekas nav mūžīgs, bet tik un tā ļoti sāpīgi, ja pēkšņi cilvēks aiziet mūžībā. Kādu dienu uzzināju, ka viens puisis, ar kuru man ir maz kopīgu atmiņu, bet tās ir jaukas, ir devies debesu valstībā. It kā nekontaktējāmies gadu, bet tas jau nemaina faktu, ka bijām paziņas, kuras uz mazu laiciņu satikās šajā dzīvē.

Viss sākās kādā saulainā 2015. gada maija dienā, iepazināmies vilcienā. Atceros vēl tagad, ka viņam bija tik skaists smaids un elegants apģērbs – vīriešu tauriņš ap kaklu un košs krekls. Viņš bija biļešu konduktors, es – pasažiere. Pēc tās dienas sākās sarakste Facebook lietotnē, garas vēstules, bilžu apmaiņa. Pēc dažām nedēļām sākām sarakstīties Whatsapp lietotnē, tur arī gari teksti un bilžu apmaiņa, tas jau kļuva par pieradumu kā atkarība. Ko rakstījām? Protams, savas domas un savus piedzīvojumus, ko paspilgtināja bildes. Bija sajūta, ka esam sen jau pazīstami. Tad beidzot kādā jūnija sestdienā, datumu neatceros, satikāmies Vecrīgā. Satiku viņu un viņa trīs draugus, kuri bija džentelmeņi. Kopā pavadījām aizraujošu nakti.

Pabijām naktsklubos, kuros dejojām, daudz runājāmies un smējāmies. Vēl tagad atceros, kā viņi visi četri un divi Vecrīgā satiktie ielu muzikanti dziedāja tikai un vienīgi man Prāta vētras” dziesmuSpogulīt, spogulīt”. Tad es sajutos kā princese ar saviem sešiem kavalieriem. Viens no viņa draugiem to filmēja, bet tagad atcerējos, ka nepalūdzu video, bet tas paliks tikai atmiņās! Viss bija aizraujoši līdz brīdim, kad jau otro reizi šajā naktī pabijām spēļu zālē. Sākumā man likās, ka tas tikai tā, pa jokam, ieiesim, un viņš pajokosies pie tiem spēļu automātiem, bet otrajā reizē sapratu, ka nav nekāds joks,viss ir pavisam nopietni. Es un vēl viens puisis no tā bariņa sēdējām un gaidījām, kad tie trīs beigs spēlēt spēļu automātus.

Līdz man apnika, es piecēlos, piegāju pie viņa un teicu: Es braucu mājās!” Cerēju, ka viņš teiks: „Nebrauc!”, bet tā nenotika, viņš pateica: Okay, čau!” Pārējie arī pateica:Čau!” Tā nu es devos uz vilcienu un aizbraucu uz mājām. Biju dalītās izjūtās, no vienas puses, nakts bija brīnišķīga, bet, no otras puses, jutos vīlusies, ka viņš tā bija aizrāvies pie tiem automātiem. Tajā svētdienā, kad biju izgulējusies, es gaidīju, kad viņš pados ziņu. Pienāca vakars, un atnāca ziņa, precīzi neatceros, bet apmēram kaut kā tā: es atvainojos par savu rīcību. Es to izlasīju, biju joprojām dusmīga, neko neatbildēju… Viņš neko nerakstīja. Es domāju, ka man nevajag draugu, kurš aizraujas ar spēļu automātiem, jo tas sabojā visu! Pēc nedēļas es izdomāju, ka jāuzraksta viņam, kā tad iet. Uz to atbildi nesaņēmu. Pagāja vēl dažas dienas, un redzēju viņa bildes ar kādu meiteni kopā, sapratu, ka aizņemts. Nekontaktējāmies. Kaut kad  pamanīju, ka ir saderinājies, tas jau pavisam skaisti. Nodomāju, lai viņam viss izdodas.

Un tad vienu dienu kaut kā padomāju, ka jāapskatās viņa profils Facebook lietotnē, skatos, redzu svecīšu bildes, jau sajutos dīvaini, patinu tālāk un ak vai… Palasīju komentārus, ka bēres jau nesen bijušas, un pēc komentāriem var saprast, ka viņš ir izdarījis pašnāvību. Tik skumji, kam jānotiek, lai to varētu izdarīt, bet mana intuīcija saka, ka, iespējams, viņam bija parādi to spēļu automātu dēļ. Rodas daudz jautājumu, kāpēc viņš nelūdza palīdzību draugiem vai līgavai.. Zinu, ka ar mammu viņam nebija labas attiecības, un žēl omītes, kura viņu uzaudzināja, jo viņa tagad dzīvo viena pati. Dusi mierā, mans draugs, un paldies, ka tikāmies uz mazu laiciņu šajā dzīvē.

Mācība pārējiem: NESĀCIET un nemaz nedomājiet spēlēt spēļu automātus, tie nogalina visu! Un otra mācība: ja tev ir grūti, tad izrunājies ar draugiem vai savu ģimeni, jo, kopā esot, varēsiet tikt galā ar visām problēmām. Nevajag darīt pāri sev, jo pašnāvība nav izeja, tu nodari pāri ne tikai sev, bet arī saviem mīļajiem cilvēkiem. Sāpes jau paliks uz mūžu! Turies pie savējiem, un atbalstiet viens otru!

Smiekli nevietā jeb kas notiek, ja gaisa pils kļūst par dzīvesvietu | Sandra Veinberga

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Sandra Veinberga

Smiekli nevietā jeb kas notiek, ja gaisa pils kļūst par dzīvesvietu

Smiekli nevietā

Pienācis brīdis, kad zālē sēdošo skatītāju smiekli (nevis klepus) traucē noskatīties izrādi. Ritmiski iezviedzas trīsdesmitgadīgs puisietis priekšējā rindā. Naski ieķiķina sieviešu balsis pāris rindas aiz muguras. Tikmēr trīs aktieri uz skatuves cenšas izlikties par franču intelektuāļiem un runā par draudzību, patiesību un liekulību. Taču zāle turpina iesmiet nevietā, pārvēršot traģisko stāstu komiskā vieplī. Vai publika nesaprot, par ko ir stāsts? Pārāk pieradusi pie standup comedy, pie ekrāna mehāniski producētajiem smiekliem? Vai tāpēc smējēji neļauj dialogam starp skatuvi un zāli ieslīgt satura dziļumos? Varbūt tomēr līdzvainīgs vārgulīgais aktieru lomu iedalījums, paviršā spēle uz skatuves? Varbūt iemeslu ir daudz vairāk? Pašlaik izskatās, ka izklaidēties gribošā publika izsaldē mākslas ierašanās iespējamību šajā skatuves telpā. Aktieri pārvēršas klaunos, un skatītāji – balagāna apmeklētājos. Nē, nav vajadzīgs Orvela „lielais brālis”, lai atņemtu cilvēkiem prātu, mākslu un zinātni. Pietiek ar ticības pārliecību, publikas maniakālu prasību izklaidēties un „skatuves” gatavību šo prasību apmierināt.

 

Orvels un Hakslijs

Orvelam bija bail no grāmatu aizliegšanas. Turpretī Hakslijs prognozēja, ka nākotnē nebūs vajadzības tekstus vispār aizliegt, jo nebūs cilvēku, kas grāmatas lasīs un sapratīs, ko viņiem stāsta. Orvelam bija bažas, ka mums atņems informāciju, bet Hakslijam šķita, ka drīzāk jābaidās no pārāk apjomīgas, sliktas kvalitātes informācijas, kas nākotnes cilvēku nogurdinās, pasivizēs, t. i., padarīs kūtru un negribīgu ko jaunu uzzināt. Orvels ticēja, ka vara no mums slēps patiesību, bet Hakslijs pravietoja, ka patiesība tiks noslīcināta sēnalu informācijas paisumā un tieši tāpēc neviens vairs nesapratīs, kas ir patiesība un kas nav. Par taisnību nemaz nerunājot. Orvels baidījās, ka tirāni nākotnes sabiedrību turēs ieslēgtu cietumā un tāpēc veicinās gulaga „kultūras loģiku”. Turpretī Hakslijs nemaz nebaidījās no šādas iespējamības, jo bija pārliecināts, ka cilvēces intelektu noslīcinās primitīvā, izklaidējošā un vulgārā masu kultūra. Tāpēc, ka līdzcilvēkiem piemītot neremdināma apetīte izklaidēties bez sāta. Orvelam šķita, ka mūs iznīcinās tie, kurus ienīstam, turpretī Hakslijs baidījās no tā, ka mūs iznīcinās „tas”, kuru mīlam. Vai teātris šobrīd nesāk pats atkāpties no sev piederošā postamenta? Izklaides vārdā uzvelkot klauna tērpu? Tātad – labticīgi devalvējoties pats.

Publiskā telpa kā TV šovbiznesa skatuve

No kurienes pie mums pat teātrī (Brīvības ielā) ir atbrāzušies mehāniskie smiekli, kas pārvērš ikvienu publisko sarunu par izsmiekla vircas bedri? Neils Postmans (Neil Postman) savā darbā par izklaidi līdz nāvei ((Postman, N. (1985). Amusing Ourselves to Death. NY: Viking Penguin Inc.)) neslēpj faktu, ka uzjautrināšanās asistenci sabiedrībai pirmie piedāvāja amerikāņi kopā ar privātās televīzijas „sarunvalodu”. „Ja telegrāfs ieviesa zibenīgu, fragmentētu ziņu apmaiņu, tad televīzija nostājās iespiestā vārda vietā” (Postman 1985, 16) un nekavējoties, neatgriezeniski pārmainīja sabiedrības publiskās sarunas stilu un saturu, „jo šie divi atšķirīgie mediji neatļauj vienādi efektīvi izplatīt vienas un tās pašas idejas” ((Postman, N. (1985). Amusing Ourselves to Death. NY: Viking Penguin Inc)). Attēls ar skaņu, viņaprāt, iznīcināja pierakstītā vārda satura dziļumu.

Tas notiekot tāpēc, ka visām kultūras kategorijām nav vienādi izteiksmes līdzekļi un nevar būt idents instrumentārija izmantojums sarunas izvērsumam. Ja Māksla pie mums atnāca caur VĀRDU (un abstrakto domāšanu), tad vizuālā māksla jau bija pavisam cits pakāpiens sarunā ar publiku. Tas nozīmē, ka komunikācijas mediji, kurus attiecīga kultūra visaktīvāk izmanto, būtiski ietekmē kultūras kontekstu un koriģē sabiedrības intelektuālo līmeni. Tātad – uz augšu vai uz leju. Formējot publiskās sarunas dziļumu.

Lai gan vienmēr izmantojam saziņā valodu, tās lietojums būtiski atšķiras dažādās sabiedrības attīstības fāzēs. No hieroglifiem līdz televīzijas ekrānam ir noiets garš domu, uzskatu, viedokļu saziņas ceļš. Nedomāju, ka kļūdīšos, apgalvojot, ka šodien intelektuālā saruna par mākslu, zinātni vai kultūru ir daudz „seklāka” nekā pirms 100 vai 50 gadiem, lai gan zinātnes atklājumi it kā rada priekšnosacījumus viedokļu padziļinājumiem, kas netiek realizēti. Augstskolu kursi tagad vieglāki, studēšana ērtāka. Izglītība vairs nav tik smagi apgūstama kā pirms 30 vai 70 gadiem nevis tāpēc, ka reflektanti būtu gudrāki, bet gan tādēļ, ka izglītība, kultūra un māksla ir kļuvušas par biznesu un saskata savos klientos pircējus, nevis skolēnus. Ražošanas procesa paplašināšana novedusi pie prasību piezemēšanas. Abstraktā domāšana šādā ceļā pamazām kļūst par nevajadzīgu atavismu kā mīkstais „ŗ” latviešu valodā.

Publikas stulbizācijas (muļķošanas) vaina jāuzņemas ne tikai komercializētajām izglītības un mākslas iestādēm, bet arī masmedijiem, kas realizē ikdienas sarunu ar publisko telpu. Eksistē pieļāvums, ka tas domu dziļums, kuru var paust ar vārdiem, nav iespējams televīzijas ekrāna komunikācijā ar publiku. Tā uzskata Postmans un Burdjē (Bourdieu) ((Bourdieu, P. (1998). Om televisioen. Stockholm: Brutus Östlings Bokförlag Symposium.)). Paradoksāli, ka ikdienā par to nedomājam. Mums liekas, ka katrs jaunais saziņas līdzeklis papildina esošos un ir pilnvērtīgāks par iepriekšējiem. Taču diemžēl tā nav. Jo audiovizuālāka ir saziņas forma, jo pastāv lielāks informācijas pārpratuma un satura uztveres virspusējības risks. Makluens (McLuhan) šo mediju informatīvā piesātinājuma īpatnību formulēja kā „ziņojumu” (medijs ir ziņojums). Taču daudzi šo formulējumu saprata kā metaforu ((McLuhan, M. (2001). Understanding media. London & NY: Routledge.)). Paradoksāli, ka līdz šim maz ir pētīts efekts, kādu vadošie masu mediji atstāj uz sabiedrību kopumā. Zināmā mērā piekrītu, taču uzskatu, ka audiovizuālā valoda nav pati par sevi saturā vienkāršotāks komunikācijas veids. Visu izšķir cilvēks, kas ar komunikatīvajiem instrumentiem darbojas. Starp citu, viltus ziņu kontekstā sākam vairāk pievērsties arī šai problēmai, kas zinātnei līdz šim šķita nebūtiska.

Tātad televīzijas ziņojums savas attēla, skaņas un teksta izmantojuma rezultātā mēdz būt virspusējs un informatīvi pretrunīgāks nekā teksta ziņojums ar vārda palīdzību. Grūti atbalstīt viedokli, ka tieši tāpēc televīzijas ekrānā neizdodas dziļa intelektuāla saruna (Burdjē viedoklis). Nedomāju, ka tāpēc televīzijas iesaistīšanās valstij un sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā ir bīstama (Burdjē viedoklis), jo tā nespēj realizēt komunikāciju satura dziļumā. Visi mēģinājumi, piemēram, realizēt nopietnas politiskas diskusijas pirmsvēlēšanu periodā TV, ir lemti neveiksmei, jo audiovizuālais vēstījums piegādā skatītājam saturā pretrunīgu informāciju (attēls + skaņa + teksts). Saprotams, ka audiovizuālo signālu satura iekšējās sinhronizācijas problēma joprojām nav atrasināta. Vēl vairāk – pastāv tieksme saskaldīt vēstījuma signālu. Piemēram, izmantojot uz ekrāna ziņu raidījumu laikā teksta sleju, kurai nav konteksta ar to, kas notiek uz ekrāna, vai liekot publicistiskas raidījumam (intervijai) vai ziņām fonā ritmisku mūziku bez saturiska konteksta ar audiovizuālo rindu. Televīzijas vēstījuma signāla iekšējais pretrunīgums un nespēja koncentrēt informāciju vienotā vēstījuma lādiņā izskaidro mazā ekrāna ziņojuma tendenci „peldēt pa virsu” (medializācija = informācijas vienkāršojums) un pakļauties izklaides noteikumiem. Ja signālu ir pārāk daudz, ja tie ir krāsaini, efektīgi un nav savstarpēji koordinēti, tad nonākam pie karnevāla un izklaides, kas nepieprasa koncentrēšanos. Tas nozīmē, ka ar mazā ekrāna palīdzību esam iemācījuši publiku izklaidēties pa vakariem. Auditorija no šī ieraduma netiek vaļā visās pārējās ikdienas dzīves situācijās. Tā vairs nespēj sekot līdzi vēstījuma saturam (nav pieradusi sekot procesam) un uztver problēmas piedāvājumu mākslā ar grūtībām. Saprašanas vietā pieprasot karnevālu ar smiekliem katra teikuma beigās.

Tāpat kā filozofija ir attiecīgās sabiedrības dzīves stadijas (attīstības perioda) noteikta (Nīče), tāpat arī zināšanu apguves standartu lielā mērā nosaka masu mediju attīstības līmenis valstī. Ar šo es nevēlos apgalvot, ka mediju standarts nosaka iedzīvotāju psihisko veselību vai kognitīvās spējas. Tāpat neuzskatu, ka mutvārdu kultūra būtu mazāk intelektuāla nekā rakstu kultūra. Mana argumentācija šajā gadījumā ir pievērsta faktam, ka dominējošais medijs lielā mērā nosaka (diktē) masu un privātās komunikācijas formas un reglamentē to dziļumu. Tas nozīmē, ka televīzijas tendence izklaidēt, lai panāktu maksimālu audimatu (skatītāju skaitļus = publikas lielumu), rada priekšnoteikumus rekreācijas areāla izplatībai daudz plašākos slāņos, nekā tas būtu pieļaujams mūsu šodienas attīstītas sabiedrības apstākļos. Tātad – mediji ar televīziju vadības pozīcijās ir izaudzinājuši publiku, kas barojas tikai no izklaides un pieprasa to arī no citām komunikācijas formām. Mākslu ieskaitot. Šo efektu varēju novērot, sēžot skatītāju zālē pieņemšanas izrādē. No skatuves mēģināja uzrunāt nopietni, taču publika atteicās iedziļināties un pieprasīja izklaidi. Šis signāls ir nopietns brīdinājums. Ne tikai teātrim, bet arī visam citam masu komunikācijas jomā. Politiku ieskaitot.

Literārā aristokrātija – miris dinozaurs?

XVII gs. rokraksti un iespiestais teksts bija vienīgais pieejamais masu komunikācijas signāls mūsu senčiem. To izmantoja tikai izglītotie. Nebija kino, radio, izstāžu, skaņu ierakstu vai VR. Iespiestā vārda lineārā un analītiskā struktūra vēstījošās prozas formā tika uztverta adekvāti. Tas, ko priesteri vai dziesminieki vēlējās pateikt, tika saprasts no publikas puses. Kurā brīdī sākās komunikatīvie pārpratumi? Kārlis Markss skeptiski norāda savā „Vācu ideoloģijā”, ka Iliādai nebūšot iespēju izdzīvot iespiedtehnikas apstākļos ((Marx, K., Engels, F. (1972). The German Ideologie. NY: International Publishers.)). Viņam šķita, ka mehāniskās drukas mašīnas parādīšanās panāks stāstījuma, dzejas un mūzikas ērās beigas. Pazudīšot episkā dzeja un viss, kas bija iespējams pirms masu komunikācijā iesaistījās tehnika. Tieši tāpat kā Aleksandram Čakam nepatika skaņu kino, marksisma teorētiķis ciest nevarēja tehnikas pieslēgšanos masu komunikācijai. Bija pārliecināts, ka šis apstāklis būtiski izmanīs mūsu savrupējo saziņu. Godīgi sakot, tā arī notika. Šo procesu varējām novērot visos laikos, bet šodien to uzkrītoši demonstrē īsziņas mobilajos telefonos, kas piedāvā komunikatīvus signālus klišejisku attēlu formā (Instagram) un teksta saīsinājuma frāzēs (Twitter) formalizētajā lakonismā. Šo jomu pašlaik plaši apskata zinātne, taču mūsu iesāktā tēma par televīzijas ietekmi uz masu publiku (un līdz ar to arī uz citu mākslas veidu komunikāciju ar savu publiku) pagaidām analizēta nepiedodami maz.

Slavenajās Abrahama Linkolna un Stīvena Duglasa debatēs 1854. gadā abi runāja un debatēja vairākas stundas un klausītāji nekļuva nepacietīgi vai noguruši klausoties. Debašu vidū publikai piedāvāja aiziet mājās un paēst pusdienas, lai vēlāk atgrieztos un turpinātu diskusiju. Tā arī notika. Klausītāji atgriezās paēduši, un debates turpinājās. Kas tā bija par publiku, kas klausījās 7 stundas pēc kārtas un nepieprasīja izklaidi? „Tie bija ļaudis, kas vēlējās uzzināt ko jaunu, noskaidrot pēc būtības. Viņi bija pieraduši klausīties, domāt līdzi un iedziļināties.” (Postman, 51). Tolaik šādi klausīties bija pierasts. Tas skaitījās normāli. Bez tam nav mazsvarīgi, ka klausītāji patiešām spēja ar ausi uztvert garus, komplicētus teikumus, juridiskus formulējumus un rezolūcijas. Šodien neko tamlīdzīgu nespējam pat iedomāties publisko telpu diskusijās. Cilvēkiem, kas dzīvo mūsu laikā, šāda klausīšanās neizdotos, jo tiem, kas auguši TV komunikatīvās kultūras ietekmē, nepieciešami vienkāršojumi acij un ausij. Bez tam, tie, kas XIX gs. klausījās Linkolna runas, bija kompetenti tēmā, kuru klausījās un dzirdēja. Raugoties uz šo masu uztveres atšķirību toreiz un tagad, nevēlos apgalvot, ka seno laiku klausītāji varētu kļūt mums par intelektuālā stila paraugu. Debates notika karnevāla atmosfērā. Starpbrīžos spēlēja mūziku, piedāvāja saldumus. Taču svarīgi, ka klausītāji saprata retoriku. Referentu runas nepārtrauca reklāmas pauzes vai kādi citi izklaides pārtraukumi.

Kāpēc nesaprotam šodien?

1985. gadā parādījās, t. i., piedzima, fotogrāfija un telegrāfs. „Bilžu grāmatas pieaugušajiem” ar šo bija klāt. Saprāta dominances beigu sākums? Runas valoda vienmēr pieprasījusi vienkāršākus formulējumus, un klausītājam vairs nebija jābūt tik zinošam un kompetentam tēmā, kā to varēja novērot 1854. gada diskusijās, kas pielūdza rakstu valodas loģiku. Tātad vizuālā māksla un ekrāns ieviesa jaunu komunikācijas formu, kas vairs nepieprasīja kompetenci tēmā. Ar šo brīdi masu komunikācija sāka sarunāties arī ar nekompetentu publiku. Tas ir, – ar cilvēkiem, kas nesaprot tēmu. Izteiksmes forma kļuva vienkārša, primitīva. Izteiksmes veids – vizuāli shematisks un metaforisks. Literārā aristokrātija noslēpās neuzkrītošā nišā, un publisko telpu aizņēma vienkāršojumi un stereotipi. Tā, kā tas ir tagad.

Vizualizācijas uzbrukums tekstam

Kurš pie tā ir vainīgs?

Vēl 1890. gadā reklāma ASV (kas sastāvēja tikai no teksta) tika uzskatīta par racionālu informācijas nodošanas veidu. Savos sākumos reklāma griezās pie lasītāja loģikas, nevis jūtām. Šī koncepcija sagruva 1890. gadā, parādoties ilustrācijām un fotogrāfijām. Šajā laikā reklāmas ziņojumi sāka koncentrēties uz emocijām un izmantoja saukļus, apsolījumus un aicinājumus. „Nospied pogu, un pārējo izdarīsim mēs!” – solīja reklāma, un lasītājs tai noticēja. Vienlaikus reklāma pievāca arī pantiņus un skaistus cilvēkus tik lielā mērā, ka saprāts un loģika, lasot šos tekstus, atkāpās. Līdz tam iespiestais vārds un loģika bija kopsaucējs publiskās telpas komunikācijā, bet pēcāk reklāma ieviesa emocijas pret izklaidi. No vārdu (loģikas) virzienā orientētas kultūras mēs pārsviedāmies pie attēlu loģikas orientētas kultūras, kurā emocijas nostājas priekšā prātam. Protams, ka liela nozīme šajā pārkārtošanās procesā bija industrializācijai un no tās izrietošajai urbanizācijai. No tās izrietēja arī telegrāfa ziņu stils (skaldītais lakonisms) un vēstījuma forma, kurai raksturīga percepcijas prognozēšana (sensacionalitāte), aprauta izteiksmes forma un bezpersoniskums. Tiekšanās pēc izklaidējošas formas panāca vēstījuma satura iziršanu. Tagad vairs nebija svarīgi paskaidrot, argumentēt vai pierādīt. Katrs varēja nolasīt informāciju, kā prot, un saprast, kā vēlas. Ar šo brīdi vairs nebija svarīgi saprast faktu būtību, bet gan zināt iespējami daudz epizožu. Mediji piedāvāja gigantisku krustvārdu mīklu bez ziņu iekšējās kopsakarības.

Gabriels Selomons (Gabriel Salomon) uzskata, ka vizuālie mediji (kā tādi) ir izraisījuši publikas ieradumu nedomāt līdzi ziņojumam, jo „attēls pieprasa atpazīšanu, bet vārds – saprašanu” (Salomon 1979, 36). Viņš uzskata, ka fotogrāfija demonstrē pasauli kā objektu, bet vārds to parāda kā ideju ((Solomon, G. (1979). Interaction of media, Cognition and Learning. SF: Jossey – Bass.)). „Fotogrāfija jeb attēls dokumentē un pievērš uzmanību specifiskajam ar tā nebeidzamajām variācijām. Savukārt valoda izskaidro un pieprasa saprast” (Postman 1985, 79). Fotogrāfijai (attēlam) nav sintakses, kas nozīmē, ka vizuāls informatīvais materiāls nespēj kļūt polifonisks, savās nozīmēs atspoguļojot norises ap mums. Vārds analizē pasauli, bet attēls to reflektē, fiksējot ārējos faktus. Sūzana Sontega (Susan Sontag) ((Sontag, S. (1977). On Photography. NY: Farrar, Straus and Giroux.)) pat uzsver, ka vārds vienmēr atrodas iesakņots kontekstā (intertekstuālā kontekstā, SV), taču attēls var tikt atrauts no sava konteksta un eksistēt tālāk kā izolēts elements, būtiski mainot sava sākotnējā vēstījuma iekodēto, saturisko nozīmi.

Tā kā attēlam un tekstam ir dažādas funkcijas, tad tas nozīmē, ka tie iespaido dažādus abstrakcijas līmeņus. Šajā gadījumā nav runa par glezniecību, kas ir daudz vecāka par rakstīto kultūru, bet gan – par tiražēto attēlu jeb fotogrāfiju. Dāniels Būrstins (Daniel Boorstin) ((Boorstin, D (1958). The Americans: The Colonial Experience. NY: Vintage Books.)) šo ienākšanu nodēvē par „grafisko revolūciju” (fotogrāfijas, afišas, zīmējumi, reklāma). Revolūcija tā bija tādēļ, ka attēls ieradās publiskajā komunikācijā ar aprēķinu novākt tekstu, nevis uzvesties kā sabiedrotajam. Tobrīd būtiski mainījās masu mediju vaibsti. Teksta avīžu vietā nostājās ilustrētie izdevumi. Reklāma šajā pārvērtību procesā gāja avangardā un pierādīja, ka pārdot preci visvieglāk ir tad, ja to var apskatīt, nevis uzzināt par iekārotās mantas labajām un sliktajām īpašībām. Tieši attēls ir tas, ka pieradina recipientu noticēt, nevis pārliecināties.

Vienlaikus piedzima vesela virkne savādu aktivitāšu, kas nepieprasīja iekšējas kopsakarības vai loģikas saiknes. Piemēram, krustvārdu mīklas, puzles. Līdz tam cilvēks nodarbojās tikai ar lietām un procesiem, kam bija kāda praktiska vērtība, bet tagad iemācījās nodarbināt sevi ar procesiem bez kopsakarības un iekšējās loģikas. Amerikāņu privātais radio un televīzija šo jauno – bezkopsakarību aktivitāti – sāka izmantot šovos un viktorīnās. Ar šo brīdi par modes vārdu kļuva nodarbe ar nosaukumu „laika nosišana”. Visērtāk tā padevās komplektā ar izklaidi. Vienlaikus piedzima pseidonotikumi un sensācijas, kuriem nav būtiskas vērtības vai nozīmes, jo spēks ir vienīgi seklas ziņkārības un izklaides apmierināšanā. Jautājums, protams, ir par to, vai privātās amerikāņu televīzijas stacijas un to darba stils, kas pieradināja savus skatītājus pie non-stop izklaides, tagad ir saražojušas visneapķērīgāko pilsoni. To pašu, kas nekritiski ievēlēja par valsts prezidentu Donaldu Trampu. Jā, diemžēl tā ir. Amerikāņu privāto radiostaciju piemērs (nomainot ētera žurnālistu ar diskžokeju) šodien ir panācis arī radio balss satura devalvāciju un vēstījuma jēgas aizsmakumu tiešā un pārnestā nozīmē arī pie mums, Rīgā. Amerikāņu mediju standarta imports nav bijis veiksmīgāko Latvijas pēcrevolūcijas pasākumu skaitā. Būtu mēs palikuši pie Eiropas modeļiem, zviedzēju teātra pirmizrādē (iespējams) šodien būtu mazāk.

Jā, tā ir problēma. Mediju atbildība auditorijas muļķošanā un pasivizēšanā ir sen noskaidrota problēma, taču jābrīnās, ka pie mums, Latvijā, tam turpina nepievērst nekādu uzmanību. Aizvadītie 20 neatkarības gadi ievazāja amerikāņu ētera mediju modeli Rīgā, Liepājā, Saldū un citur. Tagad mēs redzam amerikānisko mediju stilā izklaidētās auditorijas efektus. Nedomāju, ka amerikāņu privātā radio un TV stila importētāji no ASV uz brīvo Latviju vēlēja latviešiem ļaunu. Nē, viņi būvēja savas gaisa pilis, nesaprotot, ka tajās nebūs iespējams dzīvot.

Tie, kas smējās izrādē, bija gaisa piļu iedzīvotāji. Tie paši, kas izklaidējas, arī ejot pāri brauktuvei pa gājēju pāreju ar telefonu rokās. Jo „televīzija ir pārvērtusi mūsu ikdienu lielā izklaides skatuvē” (Postman 1985, 87) un Hakslija pravietojums ir realizējies. Masu pasākumi un mūžīgais karnevāls nebeidzas arī Latvijā.

Video diskusija „Kriminālās ekselences fonds“ | Mārtiņš Ķibers, Ance Muižarāja, Ivars Prokofjevs

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Rozā un zils | Indra Skalbe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Indra Skalbe

Rozā un zils

Meitene pie loga

Mans nepilnus divus gadus vecais bērns kā jau jebkurš mazulis šajā vecumā ir zinātkārs un aktīvs, skraida pa omes māju un nav gatavs nosēdēt ne mirkli. Ome bērnu apsauc un saka: „Tā nē! Meitenes tā nedara. Meitenēm ir kleitas, un viņas glīti sēž.” Ak, jā, pareizi, mans bērns ir meitene, taču sev es vienmēr atgādinu, ka, vispirmām kārtām, viņa ir cilvēks. Šādas ikdienišķas ainas ar dzimumu stereotipiem ikdienā nav retums, taču reti tām tiek pievērsta pienācīga uzmanība. Ja tajā iedziļinātos gan sabiedrība, gan valsts, tiktu izrādītas rūpes un nodrošināti labvēlīgi apstākļi mazā cilvēka pieaugšanai, proti, bērns var darīt lietas, kas viņam patīk, spēlēties ar rotaļlietām, kas viņu interesē, nevis paspilgtina dzimumu, ar kādu mazais ir piedzimis.

Prātojot par šo tematu, domāju, vai esmu vienīgā, kam tas šķiet svarīgi. Dažreiz es manu, ka apkārtējās mammas sajūtas teju vai lepnas, ja meitas parāda kādas dotības „puiku spēlēs”, ja meitenes ir tikpat stipras, veiklas u. tml. Taču tajā pašā laikā mammas satraucas, ja zēni ņem rokās lelles, tās pārģērbj un auklē. Pieņemu, ja man būtu dēls, es priecātos, ka arī puika spēj izrādīt maigumu un cilvēcisku līdzdalību citu bērnu procesos, ka pieaugot viņš spēs rūpēties par tuvākajiem, nevis tikai piedalīties autosacīkstēs vai remontēt mājas jumtu. Drīz vien sapratu, ka tas, ko vēlos nodrošināt savai meitai, ir dzimumneitrāla audzināšana. Tam savā rakstā pieskaras Linda Curika, norādot, ka vecāki un sabiedrība apzināti vai neapzināti mums iemāca pareizo lomu spēles noteikumus un mēs dzīves laikā tiem sekojam. Tas diemžēl mums neļauj attīstīties pilnībā, jo jebkuri ierobežojumi ierobežo to, ko mēs iedomājamies par iespējamu esam vai to, kādas izvēles mēs dzīves laikā izdarām ((http://providus.lv/article/kas-ir-dzimumneitrala-audzinasana)). Tās mammas, kas satraucas par saviem dēliem, kuri dod priekšroku lellēm, iespējams, pilnībā nogriež bērna ceļu uz turpmāku laimīgas personības attīstību. Kā jau sen ir norādījis psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids – ja cilvēks nepārtraukti nespēj izpildīt savas iekšējās vai ārējās pasaules prasības un vēlmes, tas galu galā noved pie dažādām neirotiskām saslimšanām.

Dzimumneitrāla audzināšana, protams, ir saistāma ar feminismu, konkrētāk, ar liberālo feminismu ((http://womenshistory.about.com/od/glossary/a/Liberal-Feminism.htm)), kas vairāk aizstāv tieši indivīda tiesības (jebkura indivīda – neatkarīgi no dzimuma). Jau bērnam piedzimstot, viņam ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Puikas raud mazāk, meitenes drīkst raudāt vairāk – tā ir vīriešu emocionālās pasaules ierobežošana un cilvēka kā emocionālas būtnes noliegšana. Arī manas meitas gadījumā pieminētā skraidīšana pa māju un vecmāmiņas apsaukšana iekodē meitenēs tieksmi uz vājumu, ārišķīgo un materiālo lietu (kleitu, skaistuma) izvirzīšanos priekšplānā. Starp citu, tieši dzimumneitrālas audzināšanas gadījumā pastāv lielāka iespēja, ka indivīds nākotnē spēs savu personisko autonomiju sekmīgi novirzīt arī sabiedrības un valsts dzīvē, jo viņš izaugs stiprs, nebaidoties no šī vārda lieluma, – stiprs, jo nebūs neirožu un kompleksu nomākts vai vismaz savus kompleksus nebūs ieguvis agrīnajā vecumā. Savā rakstā gan nevēlos noliegt un aizvainot tās sievietes un vīriešus, un bērnus, kuriem dabiski tuvas ir tā sauktās puišu un meiteņu tēmas. Svarīgi, ka tās ir katra personiskās intereses, nevis vecāku, vecvecāku vai sabiedrības uzspiestas.

Mēs nevaram gribēt, lai bērns izaug bez stereotipiskām domām un rīcības, ja paši vecāki savās gaitās mudina uz pretējo. Dzimumneitrāla audzināšana ir bērna audzināšana tādā vidē, kas neuzspiež dzimumu stereotipus vai uzvedības normas, kuras sabiedrība iedomājas par atbilstošām vienam vai otram dzimumam. Šāda audzināšana ietver sevī gan emocionālo vidi mājās (piemēram, kā vecāki attiecas pret bērnu un viens pret otru), gan ārējo vidi (dizainu, rotaļlietas, apģērbu) ((http://providus.lv/article/kas-ir-dzimumneitrala-audzinasana)). Tātad sāksim ar sevi. Vai ģimenē apspriež visu sajūtas un vēlmes? Svarīgi, lai sieviete ir gana drosmīga pateikt, ka šobrīd nevēlas vēl vienu bērnu, bet labprātāk pabeigs savas mācības augstskolā. Svarīgi, lai vīrietis ir brīvs un atklāts, lai pateiktu, ka vēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā un sava bērna pirmo dzīves gadu pavadīt kopā ar viņu. Un, kas ir būtiski, ģimenē cits cita lēmumus atbalsta. Es esmu par brīvībā un izvēlēs neierobežotiem cilvēkiem, kas tādi iemācās būt jau bērnībā un vēlāk tādi mācās būt jau kopā ar saviem bērniem. Kā spogulī es redzu savas meitas prieku par koka automašīnu, šajā brīdī mēs abas pastumjam malā zilās drēbēs ietīto leļļu mazuli, pataupot to citam laikam un vietai, un metamies azartiskā piedzīvojumā – automašīnu sacensībās.

Elagu Eesti, elagu Eesti rahvas! | Karakuda

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Šodien lieliskā kaimiņvalsts Igaunija atzīmē savus 100 gadus. Tallinas televizori jau vakar sirsnīgi gremdējās vēstures un Igaunijas dabas filmās kā bezdibeņa akačos, atļāva bērniem slidināties pa dziesmu svētku arēnas kāpnēm ar jūras vēju matos un gatavojās šodienas svinībām ar kaiju kliedzieniem uvertīras vietā. Tas bija tieši tik pieticīgi un normāli kā pie viņiem pierasts.

Pa ceļam uz Tallinu putenis meta braucējiem sejā ledus naglas un joņošana (cauri radaru goda sardzei) vairāk atgādināja zemūdens navigāciju. No viena puteņa mākoņa pie nākamā. Pa ceļam pirmā sāka svinēt Pērnava. Jau vakardien. Tieši tur jaunā republika esot piedzimusi 1918. gada 23. februārī. Tieši šeit pirmo reizi ticis nolasīts valsts neatkarības manifests. Tāpēc plkst. 10.00 tika nolikti vaiņagi pie pirmā prezidenta nama, ap 12.00 sākās grāmatas atvēršanas svētki un ap pieciem pēcpusdienā atklāja pieminekli Nacionālās glābšanas komitejai. Pērnavas svētku pasākumi sasniedza savu kulmināciju vakarā ar koncertu, bet viss noslēdzās ar uguņošanu.

Šodien no rīta Tallinā sākas visāda veida parādes, kara tehnikas demonstrācija un svētku gājieni. Tāpēc Tallinas centrs praktiski slēgts transporta kustībai.  Igauņi šajās dienās pamanījušies svinēt savas valsts svētkus pat zem ūdens. Tagad atliek gaidīt, kad valsts karodziņš šodien pazibēs kosmosā, jo pašlaik no viņiem var sagaidīt pilnīgi visu. Prieks un gandarījums par savu valsti ir gigantisks.

Šodien slidotavas, botāniskais dārzs bezmaksas un Zvēru dārzā ieejas biļete 1 eiro. Jūnija parkā paredzēta militāra parāde un politiķu uzstāšanās. Melngalvju namā tūliņ sāksies bezmaksas orķestru un koru koncerti. Taču daudz interesantāki izskatās masu gājieni, kurus spontāni organizē vairākas priekšpilsētu aktīvistu grupas. Piemēram, jau vakar Piritas klostera tuvumā tika aizdedzināts milzu ugunskurs, kuru veidoja izžuvušās Ziemassvētku eglītes. Pasākumu greznoja Birgitas koris.

Šodien no olimpiskā centra sāk maršēt gājiens, kurā ikviens var piedalīties. Būs jāiet 10 kilometri līdz Tallinas centram. Domāju, ka šajā gājienā vajag piedalīties arī mums. Organizētāji prognozē, ka iesim 2 stundas (dziedādami un dejodami) un finālā visiem gājiena dalībniekiem Igaunijas valsts piedāvās karstu pīrādziņus un tēju. Galīgi nosalušie varēs pērties pirtī.

Vakardienas svētku gājiena laikā tauta drūzmējās ielu malās, lai cītīgi vicinātu savus karodziņus. Veci un jauni, lieli un mazi. Apbruņojušies ar bieziem cimdiem, šallēm, ausainēm un siltiem termosiem, tie centās izturēt salu un vēju. Daļēji tas arī izdevās. Taču brīdī, kad aukstums koda vaigos un mēģināja tikt klāt kāju pēdām, tad gan bija jāskrien tuvākā kohvika virzienā, lai sasildītos. Kas arī tika darīts.

Igauņu siltie salāti bija lielisks papildinājums kūpošajai tējas tasei. Tauta tad vilka nost zābakus, rīvēja nosalušās pēdas pret karsto radiatoru metāliskajām aprisēm un pilināja klāt Vana Tallinn dienišķajai tējai.

Katrs kārtīgs #Estonia100 svinētājs šajās dienās pārvietojas pa Tallinu ar karodziņu somā, kabatā vai uz pleciem. Daži bija izrotājušies arī ar Katalonijas karogiem, kas svētku noskaņojumu tikai uzlaboja. Karogu tirdzniecība šķiet ienesīgs bizness, jo Igaunijas galvaspilsētas centra kioskos vidēja lieluma auduma karodziņš šodien maksā 5 eiro.

Vakarā ap 19.00 centrālajā laukumā sākās lāpu gājiens. Karogu burzmā uz lāpu fona varēja pamanīt arī Latvijas karogu. Taču Karakudas komanda labāk izvēlējās paslidot pašā centrā, iepretī mākslas kafejnīcai. Netālu no rātslaukuma.

Kas arī izdevās.

Slidojam ar kafijas tasēm rokās, noskatoties svētku uguņošanu, kas norisinājās tieši virs mūsu galvām. Tumšajās Tallinas debesīs.

Tagad svētki jau galā. Igauņi brauc pie mums līdzi uz Latvijas pusi, kur iespējams nopirkt lētāku alkoholu nekā pašmājās. Apēdam pusdienas igauņu pusē, lai pavadītu draugus latviešu puses spirta bodē, kas tagad aizstāj robežkontroles ēku.

Starp citu, vakar (svētku laikā) tika rīkota protesta demonstrācija pret alkohola padārdzināšanos valstī.

Savas problēmas ir katram. Dzīve turpinās.

19 minūšu izsole naudas akumulācijai mākslā | Sandra Veinberga

  • 1
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
    1
    Share

19 minūšu izsole naudas akumulācijai mākslā, ko Leonardo neparedzēja

Leonardo da Vinci „Salvator mundi”

Dievs pasarg’!” iesaucās aiz muguras sēdošā sieviete brīdī, kad noskanēja pārdošanas cena Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) darbam „Salvator Mundi” ((Pasaules glābējs)). 450 miljoni dolāru (380 miljoni eiro) padara šo gleznojumu par visdārgāk pārdoto mākslas darbu pasaulē. Glezna, kas nedaudz atgādina Luvras Monu Lisu, tika izsolīta Ņujorkas Christie’s šoruden. Skatītāji, pārpildītajā Rokfellera centrā tobrīd piedzīvojuši dramatisma pilnus brīžus, jo „naudas maciņu” kaujā par līdz šim nepazīstamo da Vinči darbu esot piedalījušās 45 naudīgas personas. Pārsolīšana norisinājusies veselas 19 minūtes. Pārdevējs – krievu oligarhs Dmitrijs Ribolovļevs ((Latvijas futbola kluba Rīga īpašnieks, “mākslīgo mēslu (kālija sāls) karalis” nra.lv/sports/futbols/165861-krievijas-miljardieris-ribolovlevs-iegadajies-futbola-klubu-riga.htm)), bet pircējs – tobrīd nezināmais Sauda Arābijas princis Bandars bin Abdulahs, kroņprinča Muhameda bin Salmana tuvs draugs. Darbs tiek pārdots brīdi, kad gaidāma jaunā mākslas muzeja jeb Abū Dabī Luvras (Louvre Abu Dhabi) atklāšana Apvienotajos Arābu Emirātos. Tātad ļoti piemērots brīdis. Mārketinga akcijas šīs izsoles publiskošanai vairāk atgādināja rokkoncerta tirgvedības rokādes, nevis ierasto un pierasto informāciju par gleznas pārdošanu. Tāpēc, ka tirgoja slavenību. Precīzāk – 500 gadu veca, atzīta ģēnija darbu.

Investīcijas mākslā kā naudas akumulācijas virziens

Šodienas tīrā un netīrā nauda tiek aktīvi investēta klasisku, pārbaudītu mākslas darbu uzpirkšanā. Gleznām, skulptūrām, kurām mākslas vēsture piešķīrusi mūžīgo vērtības auru, piemīt īpašs naudas magnētisms. Ja reiz kādam ir daudz naudas, tad riska kapitāla vietā to tagad iegulda pārbaudītu (senu) mākslas priekšmetu uzpirkšanā. Par šo tēmu plaši izvērsos savā darbā „Daniela piecas kļūdas” ((sandraveinberg.files.wordpress.com/2012/09/sandra-veinberg_daniels-fem_-fel_roman_2011.pdf)), izmantojot sižeta līnijā mākslas darbu viltotāju pieredzi un ekspertu korumpētību, pakļaujoties “follow the money” shēmai. No vienas puses, mums, pārējiem, pirmajā mirklī varētu nesāpēt krievu oligarhu vai arābu prinču apsēstība ar populāru mākslas priekšmetu uzpirkšanu. Taču, no otras puses, policijas pieredze šajā jomā liecina, ka aina nav tik nevainīga, kā no malas izskatās. Naudas ir vairāk nekā kāroto un pārdošanai izkārto mākslas priekšmetu. Tāpēc notiek divi nepatīkami procesi: 1) no muzeju zālēm un fondiem tiek izzagti atzītu mākslas darbu oriģināli, kas ekspozīcijās vēlāk tiek aizvietoti ar kopijām, jo oriģinālus iesloga seifos; 2) apritē aizvien biežāk parādās seno autoru „atklātie” darbi, kas faktiski ir perfekti viltojumi. Tāpēc ik pa brīdim „kādos bēniņos” pēkšņi atrodas vecmeistaru darbi, kas līdz šim nav apzināti katalogos. Pēc restaurēšanas tos pārdod „skarbi sālīti” turīgu ļaužu vajadzībām. Naudai vajag preci, un tirgus tāpēc piedāvā arī to, kas faktiski neeksistē, bet tiek uzburts ar burvju nūjiņas palīdzību. Apmierināti ir abi – gan pircēji, gan pārdevēji. Muļķa lomā nonākam mēs pārējie, kuriem – jāizlasa avīzēs par gleznām, kuras nekad neredzēsim; jāsamierinās, ka izstāžu zālēs jāapbrīno kopijas orģinālu vietā, un visbeidzot jānotic pasakām par to, ka ik pa brīdim kādos bēniņos vai pagrabos „kāds” no putekļiem izceļ kārtējo „rembrantu“ vai „da vinči“. Diemžēl ekspertīze šajā jomā nav tik droša, neuzpērkama un neatkarīga, kā mēs to varētu vēlēties.

Atgriežoties pie pazaudētās gleznas

Pagaidām zināms, ka tā esot gleznota 1500. gadā. Leonardo tomēr gleznojis šo darbu Salvator Mundi, kurā attēlots Kristus kā pestītājs, glābējs un cilvēces atsvabinātājs no grēkiem un ciešanām. Kreisajā plaukstā – kristāla zemeslode, un ar labo viņš svēta cilvēci. Šis darbs it kā gleznots laika periodā no 1506. līdz 1513. gadam. To pasūtījis Francijas karalis Luijs XII. Pēc tam gleznu ieguvis Čārlzs I Stjuarts, jo 1649. gadā glezna it kā reģistrēta karaliskajā kolekcijā. Tad tā pazūd un no jauna parādās 1763. gada izsolē. Atkal pazūd un parādās 1958. gadā, kad to pārdod par … 45 sterliņu mārciņām. Kāpēc tik lēti? Tāpēc, ka tobrīd šo darbu vēl neesot uzskatījuši par lielā meistara otas radītu. Domājuši, ka tas bijis mācekļu darbs. 2005. gada izsolē ASV kāds mākslas eksperts to nopircis jau par 10 000 dolāriem, jo viņam esot bijusi nojauta. Jā, viņš esot sapratis, ka šī glezna tomēr varētu būt paša Leonardo otas radīta. Tāpēc ieguldījis lielas summas restaurācijā. 2011. gadā sarūpēts zīmogs, kas apstiprina šo gleznojumu kā lielā meistara Leonardo da Vinči oriģināldarbu. Ar šo pasaka vēl nav galā. Pēc tam šo gleznu iegādājās mākslas tirgotājs par 80 miljoniem dolāru, kas to pārdeva tālāk Londonas galerijai un mirkli vēlāk tas nonāca krievu oligarha Dmitrija Ribolovļeva īpašumā par cenu – 127,5 miljoni dolāru. Vēl nav pabeigts tiesas process par pēdējo pirkumu, jo krievu miljardieris uzskatīja, ka esot samaksājis daudz par daudz. Taču tagad, iespējams, ir gandarīts, jo viņam izdevies pārdot gleznu tālāk par rekordcenu arābiem jeb Abū Dabī tūrisma un kultūras departamentam. Tātad arābu Luvras muzejam ((Abū Dabī Luvra ir 2017. novembrī atklātais mākslas muzejs. Tā ekspozīcijā iekļauti dažādu laiku un periodu mākslas darbi. To skaitā arī Pikaso, Gogēna, Māgrita, Belīnī darbi. Ekspozīcija ietver arī Francijas Luvras, Pompidū centra un Versaļas ekspozīcijām piederošus eksponātus.)).

Vai mums šodien ir tiesības apšaubīt šī darba autentiskumu? Neticēt šai romantiskajai pasakai, kas maksā tik dārgi? Jā, mums ir šādas tiesības, jo arī daļa ekspertu šo faktu apšauba. Atrastais gleznojums esot salīdzināts ar vēl apmēram 20 Salvator Mundi versijām un tikai vienai daļai ekspertu šķiet, ka tas tomēr esot vistuvāk paša ģēnija otas triepienu īpatnībām. Labojumi (pentimenti) un labās rokas žesta specifika (sfumato) apstiprinot, ka šis patiešām esot da Vinči darbs. Turpretī citi nav tik droši un apšauba šī darba autentiskumu ((Jerry Salts. Christie´s Is Selling This Painting for $ 100 Million. They Say It’s by Leonardo. I Have Doubts. Big Doubts. Vulture, November 14, 2017. www.vulture.com/2017/11/christies-says-this-painting-is-by-leonardo-i-doubt-it.html; Eilen Kinsella, Jerry Saltz and Other Doubters Love to Hate Leonardo’s ‘Salvator Mundi’— But Here’s What the Experts Think The painting is set to be sold Wednesday, estimated at $100 million. Is it overhyped? November 14, 2017. ArtNet News. news.artnet.com/market/leonardo-da-vinci-christies-salvator-mundi-experts-1149203)).

Mākslas cena

Labi, atstāsim bagāto arābu muzeju un pievērsīsimies mākslas vērtībai „kā tādai“. Mūsu „latviešu mākslinieku Rituma Ivanova, Frančeskas Kirkes, Henrija Preisa, Jāņa Avotiņa, Kristiana Brektes un citu darbi pašlaik starptautiskā mākslas vidē iekļaujas cenu grupā līdz 20 tūkstošiem eiro” – konstatē Baiba Morkāne „Latvijas Avīzei” ((Kaukule, Aija. Cik maksā latviešu mākslas darbi. Latvijas Avīze, 2016. 22. novembris.)). Turpat atzīmēts, ka Rituma Ivanova „Frame 05” 2009. gada Sotheby’s notirgota par 10 000 mārciņām, Valda Zatlera portrets par 5000 eiro pārdots Valsts kancelejai (2012). Jaņa Rozentāla (nosaukums netiek atklāts) darbs pārdots par 50 000 eiro, Kārļa Padega akvarelis „Svētais vakarēdiens” par 30 000 eiro un Leo Svempa „Klusā daba ar grozu” par 24 5000 eiro pārdoti 2016. gadā ((Galerija Birkenfelds 2016.)). Taču ir daži, kuriem izdevies panākt Frančeskas Kirkes „Brīnumainajām pārvērtībām” cenu 40 000 dolāru (2009), Raimonda Staprāna „Zilajai laivai” – 87 500 eiro (2014) un Jāņa Avotiņa „Untitled” – 1800 dolāru (2016) ((www.artsy.net)).

Tagad, kad investīcijas mākslas priekšmetos konkurē ar naudas investīcijām biržas akcijās, gleznu vērtība naudas izteiksmē (pēdējo desmit gadus laikā) cēlusies par apmēram 50 % ((SvD. Näringsliv. 2006.28.01.)). Jo spēcīgāks ir valsts ekonomikas motors, jo augstākas ir gleznu izsoļu cenas. Pārbaudīta māksla akumulē dolārus. Pagaidām pieprasītās gleznas tiek vērtētas tāpat kā automašīnas vai nekustamie īpašumi. Proti – to tālākpārdošanas vērtībai jāpārsniedz iegādes cena. Tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā pašlaik visenerģiskāk gleznas pērk un savu muzeju ekspozīcijas iekārto spēļu industrijas laupītājbaroni.

Kamēr spekulanti plosās pēc savas loģikas gleznu tirgū, mēs, pārējie, skaidri zinām, ka neviens no viņiem nesaprot mākslas vērtības patiesos vaibstus.

Kas tad ir noteicošais mākslas vērtību inventarizācijā šodien? „Tas”, par kādu cenu attiecīgā autora darbs pārdots izsolēs? „Tas”, cik daudz masu pasākumu tiks rīkots Latvijas 100 sagaidīšanai? „Tas”, cik daudz grāmatu ir jūsu plauktā? Vai mākslas attīstības līmenis valstī ir atkarīgs no gleznu un koncertu eksporta vai tomēr rēķināms kādās citās kategorijās, kuras joprojām nav izmērījusi zinātne?

Atstāšu pagaidām šo jautājumu atvērtu un atkārtošu vecveco patiesību – mākslas darba faktiskā vērtība nav proporcionāla tā tirgus vērtībai. Komerciāli mākslas darba panākumi liecina par kompromisu ar laicīgo tirgu (par izdabāšanu pieprasījumam) un tāpēc netiek augstu vērtēti kompetentā ekspertu vidē ((Bourdieu, Pierre. Om television. 1998. s 43.)).

Kurš zina vērtību kritērijus un spēj atšķirt Duendi (mākslas svēto mirkli) no pirotehnikas blīkšķiem? Tie ir eksperti un pētnieki, kas „saprot drēbi”. Tāpēc mākslas līmenis ir ciešā atkarībā no ekspertu līmeņa un skaita attiecīgajā nozarē valstī. Tikai viņi spēj vai nu celt, vai graut to, kas rodas. Novērtējot viedi. Vienlaikus „pastāv konflikts par mākslas darba vērtības izpratni starp ekspertiem un sabiedrības caurmēra viedokli šajā jautājumā” (Andrea Philips) ((Kulturnytt. Sveriges Radio. 22 juni 2017.)), jo māksla (kā maģija) atrodas kaimiņos reliģijai. Tāpēc tās izpratni mēdz monopolizēt baznīca, uzskatot, ka Dievs rada, bet mākslinieks tikai pieraksta prominences teikto. Metafiziķi tā uzskata, lai gan idejas nevar būt tikai Dieva pirksta radītas. „Tās piedzimst pašas, spontāni. Simbolu formā stāstot par to, ko mēs pārējie pagaidām vēl nepazīstam un nesaprotam“ ((Jung, C.G. Människan och hennes symboler. 1978.)) un, pēc Kanta domām, – apvieno ideālo ar reālo.

Lielākā mākslas problēma vienmēr bijusi sabiedrības nespēja saprast mākslas darba vēstījumu, jo tas mēdz maršēt pa priekšu savam laikam. Tāpēc šodienas komerctirgū visdārgāk maksā veca, sen pārbaudīta māksla. Tā pati, kas savulaik no saviem laikabiedriem saņēmusi to pašu izsmieklu un nievas, kuru šodien cenšas neievērot, piemēram, audiovizuālā videomāksla.

 Māksla kā uzņēmējdarbība vai labdarība?

Stokholmas Ekonomiskās augstskolas doktorante Emma Stenstroma (Emma Stenström) secina, ka kultūras sektors zviedriem „apgroza” 2–3 reizes vairāk naudas nekā, piemēram, automašīnu tirdzniecība. Tas nozīmē, ka maiņas līdzeklis griežas kā rotors, bet tikai nedaudzi no mums redz un jūt peļņu kā maciņu, kas sāk nospiest mākslinieka kabatu.

Ja reiz māksla šodien ir bizness, tad nāktos pārcelt ražošanu uz lētāku valsti (piemēram, visus mūsu teātrus evakuēt uz Ķīnu) un racionalizēt ražošanas izdevumus, piemēram, lielā simfoniskā orķestra sastāva vietā pieņemt darbā stīgu kvartetu. Šo procesu var labi novērot televīzijas programmu sietā, kad produktīvu pārraižu vietā raida trešās kategorijas bandītfilmas vai meksikāņu pelnrušķpasakas. Tā ir lētāk. Avīzes problēmrakstu vietā publicē tulkojumus un modernā baleta vietā skatuves dēļus dārdina pastalnieki. Skatuves direktoriem vajag peļņu, un, šādi ietaupot, tā izdodas: spējīgākajiem autoriem nemaksājot un no viņu pienesuma atsakoties. Tikmēr kaut kur Blaumaņielas pagrabā dejo šodienas Isadora Duncan, kuru neviens nepamana un skatuvi viņai šodien nepiešķir. Durbes ielas pirmā stāva montāžā parīt savu īsfilmu pabeigs latviešu Godard, Truffaut un tie, kas piemaksā paši savam darbam ar negulētām naktīm un naudas iešļircinājumiem no dienišķās algas maizes darbā. Paturot mākslu uz pjedestāla. Turpat, kur agrāk. Kāpēc nenoraujam to lejā un nepārvēršam par humpalu tirgotavu? Galu galā Aināram Šleseram taču bija šāda ideja brīdī, kad viņš vēlējās pārvērst Nacionālo etnogrāfisko brīvdabas muzeju par lētu vasarnīcu kooperatīvu.

Viņam māksla vajadzīga vienīgi, lai investētu, un viss? Taču mēs toreiz nosmējāmies un neatļāvām viņam šo etnogrāfiskās mākslas slepkavību realizēt.

Filozofs Denis Dotons (Dennis Dutton) ((Duttton, Dennis. The Art Instinct. 2009.)) savā darbā „Mākslas instinkts“ uzsver, ka māksla esot palīdzējusi cilvēcei orientēties skaistuma, daiļuma virzienā, palīdzot izdzīvot cauri laikam. Cilvēka spēja radīt daiļumu funkcionējusi kā katalizators mīlestībai, kas rada priekšnosacījumus cilvēka reproduktīvajam instinktam.Pikaso glezna vai Hofmana filma piedāvā surogātpārdzīvojumu, kas robežojas ar reālu kaisles pasiju. „Mēs zaudējam prātu dzejas, mūzikas vai citas mākslas izteiksmes līdzekļa dēļ tieši tāpat kā tvīkstam tvirtu muskuļu vai kuplu gurnu priekšā,” uzskata autors. Nestrīdoties ar Dutonu, Burdjē vai citiem par to, ko īsti mūsos aizdedzina māksla, es palieku pie sava, ka šīs virziens ir bīstams. To ir pierādījusi nacistu, padomijas un turpina demonstrēt ziemeļkorejiešu, putinistu pseidomāksla, kas apzināti manipulē ar publisko viedokli, spiežot uz zemapziņas receptoriem un pakļaujot indivīda instinktus sev.

Tad kas ir māksla? Labdarība? Jā, lielā mērā, jo uzrunā emocionāli ietekmīgi un mistiski dziļi. Uzķerot un uzrunājot cilvēces patiesākos centienus un vēlmes ar saviem emocionālo sajūtu akordiem. Tāpēc mēs bēgam pie tās, prom no realitātes, jo esam ilūziju pasaulē. Dodam priekšroku mākslas izraisītajām surogātsajūtām un pārdzīvojumiem dzīves reālisma vietā. Mēs tā gribam, un tāpēc ir vajadzīga māksla jeb estētiskā meditācija.

Mākslas formula

Izskaidrojumi atšķiras. Vieni saka, ka mākslinieks rada mākslu, jo ir izredzētais. Citi uzskata, ka mākslu konstatē tas, kurš to bauda. Ar šo jautājumu jau sen nodarbojas zinātne (komunikācijas zinātne, psiholoģija, socioloģija, tirgvedība), cenšoties noskaidrot, kas īsti atšķir mākslas darbu no dekoratīvām sēnalām un glīti konstruētiem mēsliem. Akadēmiskais izdevums Empirical studies of the arts 2008. gadā publicēja pētījumu The perception and evaluation of visual art, kurā izvirzīja piecus kritērijus. Visiem pieciem nav obligāti jābūt klāt esamiem mākslas darbā. Taču dažiem noteikti jāpiedalās. Tie ir: 1) sajūta (vai es atmodinu sevī kādas sajūtas, vai tās ir intensīvas); 2) estētika (vai daiļums mani uzrunā); 3) tehniski ideāla forma (vai es saredzu formas perfektumu); 4) intelektuāls stimuls (vai vēstījums mani rosina domāt); 5) kreatīvums (vai vēstījums ir orģināls, radošs, negaidīti svaigs).

Starp citu, māksla var arī nebūt skaista, daiļa. Tā var bakstīt savu neglītumu, būt ārēji nepatīkama un prast provocēt. Bredberija „451 grāds pēc Fārenheita” teksts pierādīja, ka tirānija nepiedzimst partijas centrālajā komitejā, bet gan līdzpilsoņu negribēšanā konfrontēt sevi ar to, kas nav patīkams, pazīstams vai pierasts. Mūsu civilizācija nevēlas nemieru. Neviens negrib satraukties bez iemesla, tāpēc pieprasa no lielās mākslas vienīgi meditatīvu baudu, kuru tā savam laikam nekad nav spējusi piegādāt. Taču gribēšana tikt izklaidētam nemirst. Varbūt tāpēc šodienas māksla ikdiena medijos tiek izvietota izklaides nodaļā?

Katram, protams, ir tiesības nepalikt niknam kaut vai tāpēc, ka viņš nesaprot mākslas ziņojumu. Pieņemu, ka tā pati Džokonda nebija ļoti tipiska savam XVI gs. un viņas smaidu nespēj iztulkot joprojām. Tā nu tas ir ar mākslu savam laikam: viena daļa neko nesaprot un tāpēc „pērk” tikai to, kas jau garāk ir atzīts. Šī iemesla dēļ 500 gadus vecs da Vinči Jēzus pirms 2 mēnešiem tika pārdots par rekordcenu ar lielisku tālākpārdošanas vērtību. Kā magnētu, kuru tagad apskatīt brauks arī snobi no Latvijas.

Vai mēs, kas radām mākslas darbus šodien, esam iespiesti stūrī? Tāpēc, ka 500 gadus vecas gleznas cena ir „Dies’ pasargi!”, cik augsta, bet šodienas skatuves, literatūras vai audekla darinājumi nereti honorāru par savu darbu vispār nesaņem?

Nē, neesam iespiesti.

Zinām un saprotam to, ka senas gleznas vairs nav mākslas priekšmeti, bet gan investīciju objekti, kas piekļaujas akciju un zelta stieņu tirgum. Tos ieslēdz skapī līdz nākošajai izsolei vai novieto aiz 10 stikla sienām kā magnētu jauna muzeja apmeklētājiem. Nedz vienā, nedz otrā gadījumā šie darbi vairs nav normāli apskatāmi. Tie ir miruši misijai, kuru autors bija paredzējis. Nabaga Leonardo, šādu likteni saviem darbiem viņš neplānoja.

Tāpēc esam turpat, kur bijām: vienā pusē izklaidējošā, bet otrā – lielā māksla. Ja vēlaties nopelnīt un tikt ātri aizmirsti, tad ejiet pa kreisi. Ja vēlaties palikt nākotnē, tad – pa labi.

“Pasarg’ Dievs!” Tik vienkārši tas ir.

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •