Literārā publicistika

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Literārā žurnālistika ir publicistisks vēstījums, kas balstās uz faktiem un aktualizē sabiedrībai nozīmīgas problēmas stāsta veidolā. Tas izmanto naratīvu un tādus valodas stila stratēģijas elementus, kas tradicionāli asociējas ar daiļliteratūru jeb fikciju (izdomātas personām un notikumi).

Literary Journalist

Literary journalism is a type of creative nonfiction story telling. The interpretation, a personal point of view, and (often) experimentation with structure and chronology.



Signe Blumberga | Pilna pasaule rutīnas

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Rudens

Pagadījās arī man uz brīdi piesēst un pavērot. Pāris minūtes tikai pagājušas, bet ui, cik daudz jau redzēju. Viena sieviete, ar bērneli pie vienas rokas un kafijas krūzi otrā, pārgrieztu ģīmi, lieliem soļiem slāj uz tuvumā esošās skolas pusi. Laikam kafija tāds roku sildītājs vien bija, jo līdz saīgušajām lūpām tā arī netika. Dzirdu tik, kā tās stāsta mazajam, ka mamma mājās būšot vēlu, jo darbā sapulce esot un pēcāk jādodoties uz veikalu iepirkt barību suņam, ko Krosiņš mājās apēdis. Nu ar oriģinalitāti ģimene nav skopojusies un gribētos cerēt, ka Krosiņš ir suns. Ja nu pašai dāmai aktīvai atpūtai laika nav, tad vismaz mājās viens Krosiņš sagaida. Turpretī otrā ielas pusē pavērās jau cita aina. Vīrietis, uz gadiem piecdesmit es teiktu, augumā tāds tīri solīds, bet no sejas jau nolasāms, ka žūpa ar augstāko izglītību, pār plecu žaketi pārmetis un azotē portfeli iespiedis, žigli cenšas panākt tuvumā esošo autobusu, kas pieturā izlaidis pāris desmit ļautiņu, nupat, nupat jau taisās braukt tālāk. Re kā, paspēja tomēr! Ziniet, pilna pasaule tās rutīnas.

Un te nu es sēžu un prātoju. Visi kaut kur skrien, visi kaut kur steidzās, lai kaut ko panāktu, iegūtu, sadabūtu, paspētu, un svarīgākais, ka rāda to piemēru tām savām atvasēm ar’, un viņi mācās. Apzināti vai ne tik, bet mācās. Es arī esmu tas rutīncilvēks, tāpēc drīkstu tā teikt un sev dodu atļauju runāt brīvi. Pa retam patrāpījās man maza atpūtiņa, un tagad jau ceļos, lai dotos tālāk līdz nākamajam dienas uzdevumam – lekcijas, vēlāk tikšanās ar priekšnieku, lai jauno darba grafiku saliktu, kas jāpielāgo deju koncertiem un skolas vajadzībām un vakarā jau dejas. Vai, aizmirsu – pusdienas un vakariņas ar. Vismaz vajadzētu, vai ne?

Labi, vairs nav laika, tāpēc es eju. Eju, līdz man garām paskrien kaķis. Var pateikt, ka viņa mājas ir visur, kur tas vēlas. Ierauga rudens krītošo lapu un skrien uz vienu pusi, pēkšņi nobīstas no mašīnas taures signāla un, palēkdamies aizjoņo uz otru pusi, neplānodams nedz, kur tas nonāks šitā skriedams, nedz, ko tas būs sasniedzis un ko saplānojis. Tik ņem un skrien, un man galvā šaustās tā doma – kāpēc mēs tā mērķtiecīgi skrienam no vietas uz vietu? Kāpēc mēs nemeklējam citus maršrutus, citas vietas, citus cilvēkus? Kur paliek dzīves baudīšana ar visām tās piedāvātajām iespējām? Kur paliek spontānais piedzīvojumu prieks? Ziniet, es te neiešu. Iešu gar to otru māju.

Lietussargs: kadrā, tekstā un ārā | Sandra Veinberga

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Lietussargi patīk māksliniekiem, rakstniekiem, dzejniekiem un instalāciju radītājiem. Tas novērojams, sākot no Čārlza Dikensa 120 uzskaitītajiem „lejširmjiem” (kas sastopami viņa darbos) un beidzot ar Šerbūras lietussargu spridzinošo drāmu, kas neiziet no prāta pat saulainā dienā. Starp citu, novelē „Bovarī kundze” lietussargs spēlē galveno lomu un gandrīz vai nosaka vēstījuma attīstību. Širmji pret lietu un sauli likās valdzinoši arī Kitavam Utamaro (1754–1806) 1 un pašam Viljamam Š. Protams.

Izrādās, ka lietussargs ir kas vairāk par rezerves jumtu virs galvas. Par to savā jaunajā grāmatā Brolliology: a history of the umbrella in life and literature (Melville House) raksta Mariona Renkine (Marion Rankine), uzsverot, ka lietussargi paši nemanāmi iesprūk literārajos tekstos un filmu kadros. Tikpat veikli tie arī pazūdot, atstājot aiz sevis mīklainas, miklas pēdas. Ovīdija „Mīlas mākslā” un Daniela Defo „Robinsonā Krūzo” lietussargs spēlē lomu kā elements, bez kura sižets un katra (sevi cienoša persona) tajā nevar iztikt. Vils Selfs (Will Selfs) darbā „Lietussargs” (Umbrella, 2012) cilvēkus nomaina tikpat ērti un viegli kā veikala lietussargus. Kur nu vēl Džordžs Rodvels (George Herbert Buonaparte Rodwell) ar saviem „Kāda lietussarga memuāriem” (The memoirs o fan Umbrella, 1845).

Izpētīt lietussarga misiju literatūrā nav viegli. Širmji var dekorēt ainu un cilvēku, taču nereti tie aizsargā vai atmasko lietotāju. Tas, kā cilvēks lieto savu lietussargu, daudz pastāsta par viņu pašu. Šerloks Holmss nav vienīgais, kas to konstatēja un izmantoja savā izmeklēšanas procesā. Flobēram lietussargs stāsta stāstu, bet Eduarda Morgana Forestera (E.M. Forsters) autors liek lietussargam nodarboties pat ar šķiru cīņas problēmām Edvarda laika Anglijā (Howards End, 1910).

Kinokadrā lietussargs mēdz būt zieds, varavīksne, baznīca vai ala. Tas uzplaukst, un pasaule kļūst krāšņāka pat visdrūmākajā dienā, jeb paslēpj varoni no laika šausmām un līdzpilsoņu skatieniem. Iespējams, ka tieši šī krasā ainavas pārvērtība (brīdī, kad lietussargs tiek aizvilkts un atvērts) padara to par neaizstājamu atribūtu dejā un skatuves mākslā.

Starp citu, lejširmim ir pašam sava iekšējā maģija un estētika. Sākot no „Šerbūras lietussargiem” un beidzot ar leģendāro tēlu, kurā Džīns Kelijs (Gene Kelly) dejo lietū ar lietussargu rokās.

Tātad lietussargs ir protesta forma. Ar to rokās var dejot un dziedāt lietū, nepiemērotās situācijās un vietās. To var uzdāvināt pretimnācējam vai izmantot kā dejas partneri.

Ar to var arī lidot. Mērija Popinsa (Mary Poppins) šādi rīkojas visai bieži, ja rodas vajadzība. Savukārt citi ar to nobur vietas un personas, kā to dara Hagrids „Harijā Poterā”.

Vēl lietussargi noder laika prognozes ietekmēšanai. Piemēram, Roberts Lūiss Stīvensons savā 1853. gada esejā pavisam nopietni apgalvoja, ka lietussarga nēsāšana sev līdzi somā esot pats drošākais veids, kā izvairīties no lietus.

Tā tas ir. To zina visi.

Vēl 100 % skaidrs, ka tieši lietussargiem ir nejēdzīga tendence pazust. Nepiemērotās vietās un brīžos. Šķiet, ka viņi regulāri pulcējas kādās tikai sev zināmās konspiratīvās, mīklainās sapulcēs, kuras nokavēt nedrīkst nedz tavs, nedz mans lietussargs. Tā viņi pazūd.

Japāņi ir pārliecināti, ka veci, nolietoti lietussargi pārvēršas par spokiem (kasa-obake – ‘lietussarga spoks’), bet zviedriem šķiet, ka slapjš, atvērts lietussargs ir „uz ļaunu” un var nest nelaimi, ja to atstāj atvērtu žāvēties uz grīdas.

Pirmo grāmatu par lietussargu vēsturi 1855. gadā jau uzrakstīja Viljams Sengsters (William Sangster. Umbrellas and their history). Tur plaši aprakstīts, kā lietus širmis ir atnācis pie mums no Mezopotāmijas, caur Ķīnu, Indiju un Ēģipti. Tas nozīmē, ka savā bērnībā lietussargs ir tomēr bijis saulessargs. To signalizē vārda etimoloģija: parapluie. Parer (‘sargāt’) un pluie (‘lietus’), lai gan daudz pazīstamāks ir jēdziens parasol un krievu zontik. Angļu umbrella cēlies no latīņu ēnas (umbra).

Kāpēc lietussarga vēsture tomēr ir stāsts par varu un statusu? Hinduismā un budismā saulessargs bija debesu Dievu simbols. Lieli saulessargi aizsargāja karaļus, faraonus, ķeizarus un pārcilvēkus. Rankine savos tekstos norāda, kādi noteikumi reglamentēja, piemēram, Minu dinastijas saulessargu krāsu un formu feodālajā Japānā. Arī Eiropā saulessargs un lietussargs ienāca pa bagāto un ietekmīgo cilvēku durvīm.

Antīkajā Romā vīrieši baidījās izmantot lietussargus vai saulessargus. Tas skaitījās nevīrišķīgi. Šis aizspriedums lielā mērā ir spēkā arī šodien. Nereti tepat Rīgā vai Valmierā ir tieši tāpat. Jau 18. gadsimta Londonā kungi tika izsmieti par to, ka izmanto lietus laikā lietussargus. Baznīca neskopojās arī ar reliģijas argumentiem, lai atturētu iedzīvotājus no lietussargu lietošanas. Ja reiz no debesīm tek ūdens, tad Dievs gribot, lai cilvēks paliek slapjš. Tam tad nu nevajadzētu pretoties. Tā toreiz domāja Baznīca.

Britu džentelmeņi kapitulēja lietussarga priekšā tikai 19. gadsimta vidū. Tobrīd šis priekšmets piedzīvoja krasas pārvērtības. No širmja tas pārvērtās spieķī ar grezniem rotājumiem. Vislabāk šo pārtapšanu raksturo Emilijas Dikinsones (Emily Dickinson) dzejolis par saulessarga un lietussargu radniecību (The parasol is the umbrella’s daughter). No šī brīža lietussargs kļūst noteiktam dzimumam piemērots vai nepiemērots. Melns vai rozā, ar rotājumiem vai bez tiem. Zeltā, sudrabā, ziloņkaulā – vai tomēr dvīņubrālis slotas kātam.

Lietussargs ir piedalījies sieviešu emancipācijas cīņā kā ierocis, rasu kaujās kā balto propagandas svira un darbojies kā filozofijas akmens (brīdī, kad Nīče pazaudēja savu lietussargu).

Čekisti izmantoja lietussargu, lai injicētu indi bulgāru disidentam. Arī Kenedija slepkavības kadrā klaiņo mīklains „lietussargu vīrs”. Artūrs Nevils Čemberlens (Neville Chamberlain) tik ļoti mīlēja savu lietussargu, ka tas kļuva par neatņemamu viņa personības izpausmi. Vēlāk šādus garus, melnus un masīvus kungu lietussargus daudzi sāka dēvēt par „čemberleniem”, kas nāciju aizsargās pret Hitlera gaisa flotes uzlidojumiem otrā pasaules kara laikā. Brīdī, kad vācieši bombardēja Birmingemu (premjera dzimteni), viņi kaujas uzbrukumam bija devuši simbolisko nosaukumu „Operācija lietussargs”.

Riannas (Rihanna) dziesma „Lietussargs” kļuva par vasaras mocību brīdī, kad dziesmas popularitātes laiks sakrita ar pašu lietaināko vasaru valsts vēsturē. Avīze The Sun šo situāciju izskaidroja ar „Riannas nolādējumu”. Interesanti, ka pēc šī hita atskaņošanas un popularitātes kāpuma Jaunzēlandē un citur nekavējoties ieradās vasaras lietus un sabojāja atpūtas mēnešus vasarā.

Šodien turpinām lauzt lietussargus vētrā, likt tos mākslas instalācijās un rīkot Lietussargu revolūcijas Vecrīgā. Izdomāt un improvizēt. Viss mums vēl priekšā.

  1. Hideyoshi and his Five Wives Viewing the Cherry-blossoms at Higashiyama
    By Kitagawa Utamaro – Museum of Fine Arts, Boston, via ukiyo-e.org (archive), Public Domain, https://commons.wikimedia.org/w/index.php?curid=54109170[]

Visgrūtāk ir atzīt savas kļūdas, jeb kāds būs mūsu ubuntu?

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Pēc smagām netaisnībām, krīzēm un satraukumiem ir vajadzīga Patiesības noskaidrošanas komisija. Tā, kas visu saliek pa plauktiņiem. Dienvidāfrikas Republikā kolektīvās samierināšanās procesa regulētāja bija Desmonda Tutu vadītā komiteja. Aparteīda sekas iecirta smagi: gan apspiestajiem, gan apspiedējiem. Tika saprasts, ka uzbrukumi neko neatrisina. Ir vajadzīga samierināšanās stratēģija ar pagātni.

Viņiem tāda bija un ir. Rezultāti rodas pamazām.

Latvijā šādas komisijas (pēc okupācijas sagrāves) nav eksistējušas. Tāpēc bijušo okupantu skaudrums par pazaudēto dzimteni un apspiesto ciešanas par neatgūto tēviju paliek spēkā joprojām. Rīgas veikalos pircēji joprojām pērk preces krieviski, nekautrējoties, ka pārdevēja varētu nesaprast vai apvainoties. Darba tirgus pieskaņojas šai perversijai un pārprastā biznesa loģikas rezultātā – uzsprāgst bankas, gāzelējas finanšu tirgus un jaunie latvieši pamet valsti.

 

Mums katram ir tiesības paust savus – arī nepareizos – uzskatus.

Visgrūtāk ir samierināties pašiem ar sevi. Atzīt savus trūkumus, aizspriedumus, vājības un muļķību, lai akceptētu plusus un mīnusus sevī. Tas jādara ne tikai piecu gadu vecumā, bet arī visu atlikušo mūžu. Tad, kad vairs nav mammas, kas uz šīm lietām norāda. Šāds paškritisks pašvērtējums būtu nepieciešams arī cilvēku grupām, kolektīviem, tautām un nācijām.

Dienvidāfrika 1994. gadā ieviesa īpašu konstitūciju, kas iesaistīja bijušos politiskos pretiniekus, pieprasot savstarpējo toleranci atriebības vietā. Tātad „ubuntu”, kas nozīmē cieņu situācijā, kad cilvēki ir savstarpējās atkarības situācijā.

„Mēs, Latvijas tauta, atzīstam netaisnības pagātnē, godinām tos cilvēkus, kas vienmēr ir cīnījušies par taisnību un brīvību mūsu valstī; respektējam visus, kas ir piedalījušies mūsu valsts labklājības celšanā, un uzskatām, ka Latvija pieder visiem, kas šeit dzīvo, to ciena, mīl un dara labu mūsu tautai un valstij.”

Vai tas ir mūsu teksts? Nē, tas ir Dienvidāfrikas samierināšanas komisijas rakstīts.

1996. gadā tika dibināta samierināšanas komisija, lai tiktu galā ar vietējiem „čekas maisiem”, saglabājot humānisma un godprātības principus pret saviem līdzcilvēkiem.

Rezultātā tika uzsākts process, lai cilvēki varētu turpināt dzīvot valstī, kas bija bijusi slikta. Konkrēta nodokļu programma palīdzēja nodrošināt labāku dzīves kvalitāti apspiestajiem, samazināt plaisu starp bagātajiem, nabagajiem un nodrošināja priviliģētajiem iespēju samaksāt savai valstij, no kuras līdz šim tika zagts.

Pagaidām process turpinās: ja Tu esi melns, tad gandrīz 80 % ir skaidrs, ka esi trūcīgs.Status quostandarts nav būtiski mainījies.

Ja Madiba būtu bijis pie varas ilgāk, šodien būtu vairāk labo rezultātu.

Secinājumi? Desmonds Tutu domā, ka lielākā kļūda bija sākt samierināšanas procesu ar naudas pārdali un nodokļu politikas svirām. Tehnoloģijas nevar atrisināt cilvēciskās problēmas. Facebookpiedāvā draugus visā pasaulē, un rodas iespaids, ka esam lieli un vareni, lai gan zaudējam saiti ar dvēseles serdi. Apmaldāmies sapņu pasaulē un nepamānām, ka tepat aiz stūra narcises jau zied.

 

Visi esam radīti mīlestībai un līdzjūtībai.

Tas attiecas arī uz Bostonas spridzinātāju, kara pilotiem Irākā un Latvijas bankas galvu, kas pašlaik skraida, sapinies labās slavas atgūšanas akcijās. Tas attiecas arī uz bērnu Sīrijā, kura mamma vakar sadega uzlidojumā un uz pārtikušo francūzi, kurš protestē pret sīriešu bēgļu migrāciju Eiropas virzienā. Tas attiecas gan uz bijušo čekas ziņotāju, gan arī uz nacionālo partizānu Kurzemes katlā.

Domāju, ka vajag nobremzēt atriebību. Vispirms paskatīsimies un mēģināsim saprast, kāpēc citi cilvēki rīkojas nejēdzīgi. Kāpēc bērni un jaunieši sien ap galvu zaļu lenti un ir gatavi mūs slepkavot? Varbūt lielvalstu politika šo nāciju virzienā nav bijusi godprātīga un radījusi apstākļus, kas ražo teroristus – atriebējus?

Kāpēc jauni vīrieši pērk kafiju krievu valodā, nevis izrāda laipnību un palūdz tasi latviski?

Vai Latvijai nav pienācis laiks dibināt samierināšanas komiteju čekas maisu atmaskotāju vietā?

Varbūt apstāsimies un padomāsim vispirms?

Cilvēks – te ir, un te viņa vairs nav | Ginta Riekstiņa

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Zinu, zinu, ka nekas nav mūžīgs, bet tik un tā ļoti sāpīgi, ja pēkšņi cilvēks aiziet mūžībā. Kādu dienu uzzināju, ka viens puisis, ar kuru man ir maz kopīgu atmiņu, bet tās ir jaukas, ir devies debesu valstībā. It kā nekontaktējāmies gadu, bet tas jau nemaina faktu, ka bijām paziņas, kuras uz mazu laiciņu satikās šajā dzīvē.

Viss sākās kādā saulainā 2015. gada maija dienā, iepazināmies vilcienā. Atceros vēl tagad, ka viņam bija tik skaists smaids un elegants apģērbs – vīriešu tauriņš ap kaklu un košs krekls. Viņš bija biļešu konduktors, es – pasažiere. Pēc tās dienas sākās sarakste Facebook lietotnē, garas vēstules, bilžu apmaiņa. Pēc dažām nedēļām sākām sarakstīties Whatsapp lietotnē, tur arī gari teksti un bilžu apmaiņa, tas jau kļuva par pieradumu kā atkarība. Ko rakstījām? Protams, savas domas un savus piedzīvojumus, ko paspilgtināja bildes. Bija sajūta, ka esam sen jau pazīstami. Tad beidzot kādā jūnija sestdienā, datumu neatceros, satikāmies Vecrīgā. Satiku viņu un viņa trīs draugus, kuri bija džentelmeņi. Kopā pavadījām aizraujošu nakti.

Pabijām naktsklubos, kuros dejojām, daudz runājāmies un smējāmies. Vēl tagad atceros, kā viņi visi četri un divi Vecrīgā satiktie ielu muzikanti dziedāja tikai un vienīgi man Prāta vētras” dziesmuSpogulīt, spogulīt”. Tad es sajutos kā princese ar saviem sešiem kavalieriem. Viens no viņa draugiem to filmēja, bet tagad atcerējos, ka nepalūdzu video, bet tas paliks tikai atmiņās! Viss bija aizraujoši līdz brīdim, kad jau otro reizi šajā naktī pabijām spēļu zālē. Sākumā man likās, ka tas tikai tā, pa jokam, ieiesim, un viņš pajokosies pie tiem spēļu automātiem, bet otrajā reizē sapratu, ka nav nekāds joks,viss ir pavisam nopietni. Es un vēl viens puisis no tā bariņa sēdējām un gaidījām, kad tie trīs beigs spēlēt spēļu automātus.

Līdz man apnika, es piecēlos, piegāju pie viņa un teicu: Es braucu mājās!” Cerēju, ka viņš teiks: „Nebrauc!”, bet tā nenotika, viņš pateica: Okay, čau!” Pārējie arī pateica:Čau!” Tā nu es devos uz vilcienu un aizbraucu uz mājām. Biju dalītās izjūtās, no vienas puses, nakts bija brīnišķīga, bet, no otras puses, jutos vīlusies, ka viņš tā bija aizrāvies pie tiem automātiem. Tajā svētdienā, kad biju izgulējusies, es gaidīju, kad viņš pados ziņu. Pienāca vakars, un atnāca ziņa, precīzi neatceros, bet apmēram kaut kā tā: es atvainojos par savu rīcību. Es to izlasīju, biju joprojām dusmīga, neko neatbildēju… Viņš neko nerakstīja. Es domāju, ka man nevajag draugu, kurš aizraujas ar spēļu automātiem, jo tas sabojā visu! Pēc nedēļas es izdomāju, ka jāuzraksta viņam, kā tad iet. Uz to atbildi nesaņēmu. Pagāja vēl dažas dienas, un redzēju viņa bildes ar kādu meiteni kopā, sapratu, ka aizņemts. Nekontaktējāmies. Kaut kad  pamanīju, ka ir saderinājies, tas jau pavisam skaisti. Nodomāju, lai viņam viss izdodas.

Un tad vienu dienu kaut kā padomāju, ka jāapskatās viņa profils Facebook lietotnē, skatos, redzu svecīšu bildes, jau sajutos dīvaini, patinu tālāk un ak vai… Palasīju komentārus, ka bēres jau nesen bijušas, un pēc komentāriem var saprast, ka viņš ir izdarījis pašnāvību. Tik skumji, kam jānotiek, lai to varētu izdarīt, bet mana intuīcija saka, ka, iespējams, viņam bija parādi to spēļu automātu dēļ. Rodas daudz jautājumu, kāpēc viņš nelūdza palīdzību draugiem vai līgavai.. Zinu, ka ar mammu viņam nebija labas attiecības, un žēl omītes, kura viņu uzaudzināja, jo viņa tagad dzīvo viena pati. Dusi mierā, mans draugs, un paldies, ka tikāmies uz mazu laiciņu šajā dzīvē.

Mācība pārējiem: NESĀCIET un nemaz nedomājiet spēlēt spēļu automātus, tie nogalina visu! Un otra mācība: ja tev ir grūti, tad izrunājies ar draugiem vai savu ģimeni, jo, kopā esot, varēsiet tikt galā ar visām problēmām. Nevajag darīt pāri sev, jo pašnāvība nav izeja, tu nodari pāri ne tikai sev, bet arī saviem mīļajiem cilvēkiem. Sāpes jau paliks uz mūžu! Turies pie savējiem, un atbalstiet viens otru!

Apkopot patriotismu Oskara Kalpaka zīmē | Sandra Vensko

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Latvijā kopš gada sākuma ar dažādiem pasākumiem atzīmē Oskara Kalpaka piemiņu. O. Kalpaku atceras skolās, par O. Kalpaku rakstītas grāmatas un uzcelti pieminekļi. Pārstāstīt karavīru gaitas nozīmētu aprakstīt tikai mazumiņu no tiem notikumiem, kas risinājās 1919. gada pirmajos ziemas mēnešos.

Ir jābūt talantam redzēt vīziju labai dzīvei. Varbūt tāpēc O. Kalpaka dzīves gājums ir tik svarīgs, ka viena militāri labi sagatavota vīra prāts izsvēra visus par un pret, izstrādāja taktiku un redzēja valsts nākotni un noticēja savam redzējumam?

1918. gada 31. decembrī par Zemessardzes latviešu vienības komandieri iecēla pulkvežleitnantu O. Kalpaku.

1919. gada 3. janvārī Rīgā ienāca Sarkanās Armijas daļas, kā arī Pētera Stučkas valdība. 29. janvārī Kalpaka bataljons ieņēma Skrundu un drošu roku pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Šeit arī piemiņas zīme, kas vēsta, ka Skrunda un Venta būs vārdi, ko daudzinās kā Latvijas Brīvības šūpuļa vietu.

„Ko tad Kalpaks nostādīja pretī lieliniecisma idejai, un caur ko viņš uzvarēja? Tā – nacionālā ideja ar saviem nedaudziem piekritējiem, un uzvarēja viņš ne tik daudz ar ložu metējiem un lielgabaliem, kā ar savu pārliecības spēku un savu gara stretēgiju.” Tā savā monogrāfijā „Pirmais Latvijas nacionālo karaspēku virspavēlnieks pulkvedis Oskars Kalpaks” (1927) raksta Eduards Virza.

Ir svarīgi, ka 6. martā „Airītēs” godina Latvijas aizstāvjus. Brīvība, ko simbolizē neskaitāmas piemiņas vietas Brīvības cīņās kritušajiem, negarantē, ka brīvība ir izkarota uz mūžīgiem laikiem. Brīvības cīņas ir vairāk nekā cilvēks ar šauteni, ložmetēju vai ierakumi un dubļi. Patriotisms ietver garīgo, tāpat fizisku sagatavotību, spēju pakļauties komandiera pavēlei, kaujas uzdevumu pildot, būt sasaistē, saskaņā ar pārējiem karavīriem un neparedzētās situācijās neapjukt. Pats galvenais, vienoties par mērķi. Pateicoties šīm komandiera spējām, pirmās kaujas Kurzemes pusē O. Kalpakam atnesa ne vien slavu, vīri uzticējās savam komandierim. Dažus mēnešus vēlāk, pēc pulkveža nāves, sāka veidoties Latvijas Armija.

6. marts iezīmē pulkveža O. Kalpaka nāves dienu, arī iezīmē Latvijas vārdu spēcīgāk un pārliecinošāk pasaules kartē, cīņas pārvēršas par Atbrīvošanās cīņām, Latvijas brīvības cīņas jeb Latvijas atbrīvošanas karš bija karš par neatkarīgu Latvijas valsti no tās proklamēšanas, kas notika 1918. gada 18. novembrī, līdz Latvijas-Krievijas miera līguma noslēgšanai 1920. gada 11. augustā. Tāda, ar O. Kalpaka vārdu pārklāta mūsu valsts pastāvēšanas vēsture, kur ievīts Tēvzemes spēks. Cīņa par brīvību no valsts pirmsākumiem līdz mūsu dienām.

Karavīrs ar pieredzi un daudziem apbalvojumiem spējis palikt atmiņā visus padomju okupācijas gadus, kļūstot par drosmes un patriotisma simbolu arī šobrīd, kad 8000 jaunsargu veido to patriotisko paaudzes daļu, kuri ne tikai runā par patriotismu, apgūst prasmes, kas nepieciešamas labam karavīram, bet, pats galvenais, jaunie cilvēki iegūst rūdījumu un ir zvērējuši uzticību savai valstij – Latvijai

Jā, var teikt, ka šādus saukļus un aicinājumus – būt patriotam – šodien, var uztvert par novecojušu skatījumu uz moderno pasauli, pārdomas par jaunu cilvēku spēju ticēt valstij var dēvēt par nemodernu skatījumu uz notiekošo pasaules telpā. Tikpat labi valstiskā mērogā drīkst popularizēt citas idejas. Mīlēt katru cilvēku, paust atbalstu visai pasaulei. Tomēr, ja paraugās uz notiekošo apkārt, Latvija jeb labi pazīstamais spēles laukums jau šobrīd atgādina tālos pēckara gadus, kad padomju varas propaganda līdzīgā veidā sauca skaļi pēc vienlīdzības un tautu draudzības. Pēckara periodika, grāmatas, publicistika, māksla, teātra izrādes, tulkojumi, stāsti par stiprām sievietēm, kuras cīnās pret rasismu, apbalvotas par varonību.

Eleganta sieviete, vienkārša sieviete, sieviete nacionālā tērpā, t.i., progresīva kustība, cīņa par cilvēktiesībām nav nekas jauns vai piepeši izniris kā nule izdomātas, svaigas idejas un uztvertas plūsmas, vēsmas. Nav nekas oriģināls pieteikt veidot labāku pasauli. Progress, vārds, kam ir daudz dažādu sinonīmu, izniris no nezināšanas dzīlēm, no daudz dzirdētām vārdu spēlēm un ikdienas praktiskās pieredzes. Ja iedziļinās uzmanīgāk, tad tieši padomju propagandas tekstos melos pieķert rakstītāju nevar. Atsauces, līdzīgi kā tas notiek arī šoslaikus, – atsauces uz partiju, kongresu pieņemtajiem lēmumiem. Praktiska un nemitīga patriotiskā audzināšana ar sieviešu rokām. Ļoti daudz sieviešu, tāpat kā šodien, dara un rīkojas, kā norāda viena vai cita ideoloģijā valdošā grupa. Iepretī vīru spēlēm ar ieročiem rokās sievietes gatavas karot un pierādīt, ka karš varētu notikt par katru cenu, bez noteiktas teritorijas, izdomātā vietā un par katru cenu šo karu uzvarēt. Katrs karš nes līdzi upurus. Sieviešu upuri ir divkārt smagi, nav sievietes, nav arī vīriešu.

Patriotisma trūkums mūsdienās padara cilvēkus nevarīgus pret varu. Varas nespēja būt patriotiskiem aizmidzina domu un atmiņas, kā tapusi valsts, ka nevienu brīdi cilvēki kara apstākļos nevarēja atslābt, lai padomātu, kāda tad īsti ir demokrātija… Šodien demokrātija veidojas kā vecu un jaunu uzskatu kopaina. Atmiņa nav izdzēsusi mūsu senču balsis, līdz galam nav nodzēsta atmiņa par vīrieti un sievieti kara kontekstā, nav pazuduši kritēriji, kas ir karavīrs, kas ir Tēvzeme. Ja masu skati neskaitāmos kinodarbos ir pamatīgi bradājuši pa smadzenēm, tāpat kā neskaitāmi ideoloģiski manevri – notikumi, sākot ar mazajām militārajām grupām – oktobrēni, pionieri, komjaunieši –, līdz akurātam čekista acu skatienam, vērojumam, kā cilvēks runā, kā žestikulē un kā sarokojas, tā bijusi iepriekšējo paaudžu ikdiena. Šodienas jaunais patriots ir brīvs vismaz no šīs smalki izdiedzētās un varmācīgi iecementētās varas slānī – propagandas. Valsts ir tik, cik to redz un jūt, cik vara palīdz cilvēkam realizēt savus sapņus, īstenot tos un veidot konkurētspējīgu karjeru bez citu cilvēku pazemošanas, nomelnošanas vai vienkārši ļaujot radoši veidoties katram atsevišķi un bez robežām atrodot domubiedrus.

Patriotisma trūkums ir visu negāciju kopums un šo negāciju slavēšana. Varmācība veidojas no negatīvas un nepiepildītas dzīves. Realitātē cilvēks ir labs un gaida labu attieksmi pret sevi. Kara apstākļos šīs labs/slikts proporcijas izgaist, izkūp un nepieciešams ilgs laiks, lai atjaunotos līdzsvars, spēja komunicēt un radīt pilnvērtīgu savas dzīves modeli. Nedrošība kā tests baiļu līnijai, ko pārkāpjot cilvēks kļūst agresīvs, bet pats to nenojauš. Daudzu agresiju pamatā ir baiļu līnijas pārkāpšana par katru cenu, turoties pie vārda, ieroča vai tikpat agresīva cilvēka rokas…

Valsts velēna ir bieza, un izspraukties patriotisma zālei grūti. Ja paraugās uz valsts simtgadi, negāciju veidi ir nepārtraukts nosodījums, nepārtraukta lavīna melnu, sulīgu vārdu gūzma. Veidojas domubiedru grupas kolektīvi meklēt vainīgo, pa virspusi apgrābtas lapas, lai zāle zaļa un lai tā aug pati no sevis. Brīvības tematika sūnām apaugusi. Piemiņa nevar apsūnot, domas par valsti ir kā pilns krāsu spektrs, ieskaitot Brīvības cīņu smago un drūmo raksturu, vīru izturību kaujās par pleķīti uz lielās un skaistās planētas Zeme. Velēnām pilna mute mirušajiem, atmiņu teicējiem vara muti neaizspiež. Ja nebūtu bijis tāda vīra kā O. Kalpaks, mums šī zeme nepiederētu. Mums nebūtu latviešu valodas. Šobrīd ir tāda valoda, kāda izveidojusies simts gados, ar blaknēm un ieguvumiem… Ir literāra, robotizēta, niku valoda, pāķiska, smīkņīga, eleganta, sazin cik valodu vienā cilvēkā, bet vienotas latviešu valodas tomēr nav. Valoda, kas ietver absolūti visu – gan tautas gara mantu ietveroša, gan ticību apskaidrībai nesoša, gan jautājumu/atbilžu kopkrājuma valoda. Ir garas uzrunas, daudz paralēlu domu, meditācijas tekstu, varbūtības un agresijas starp teikumiem. Dzīvā valoda, protams, mainīga, ja tā ir upes un vēja valoda, mīlestības valoda, valoda, kas ievelk sevī visas krāsas un runā klusumā. Karš māca cilvēku lakoniski izteikties, lamāties un būt tādam, kāds patiesībā ir cilvēks. Tad iznirst sulīgi smalkais, etīžu manierīgais, abstraktais un slimīgi ietiepīgais valodas skanējums, pārsauciens un noliegums, visa valoda prātā un domās pārtop par vienu vienīgu tekstu – dzīvot. Atšķirīga ir negatava un miera laika valoda. Kara mute nav vārds, tikai atbildība un mērķis.

Vai Kalpaka vārds ir svarīgs Latvijai… Kalpošana, kalpa tēls Oskaram Kalpakam neder. 

http://www.zs.mil.lv/Aktualitates/Raksti/2018/7-03-2018-01.aspx

Pirms vairāk nekā desmit gadiem Latvijas iedzīvotāju aptaujā pulkveža vārds nozīmīguma ziņā ierindojās pēc skaita septītajā vietā, kā šodien? Latvijas simtgade ir laiks, kad apstāties un izstaigāt Latviju virtuāli, izvēlēties vietu, kas svarīga, un to sakārtot. Latvija ir mazs žurnālgaldiņš, ko apklāt ar baltu galdautu un nacionālo identitāti paraust zem galda. 

Vārdos mūsu valoda ir gods un siltas jūtas, realitāte – darbs. Lai iekustinātu interesi par valsti, jāmēģina sevī izplēst iedomības graudus un iesēt visu košāko no plaucējamiem augiem – ticību valstij. Ja šodien O. Kalpaks veidotu armiju, tā būtu ļoti daudzveidīga, nepaklausīga, ņurdoša, vīpsnājoša. Patiesībā, jau sen vairs nesāp simtgades atgādinājumi par to laiku, kad dubļos un ierakumu miklumā gulēja vectēvi un vecvectēvi. Viņi tur bija un, izkarojuši Latviju, atgriezās savās mājās, iesēja graudus, uzdziedāja un nemeklēja, kā aizbāzt karoti aiz mākoņiem un veidoja ligzdu, darināja dzimtas. Tas, ka pēc kara cilvēki spēj priecāties, ir tikai loģiski. Un varbūt tāpēc tik liels optimisms no hronikām, kur latvietis, leitis, polis, vācietis, žīds un čigāns –„ liku bēdu zem akmeņa” – katrs dara savu darbu un realizē, mūsdienu valodā sakot, savus dzīves projektus. O. Kalpaks nav nedz mīts vai dieviņš, ne gluži tautas pielūgts elks. Cilvēks, kuram 37 dzīves gadi ļāva piedzīvot to, ko citam visu dzīvi nepaveikt. Varētu teikt: nu, un? Mums daudz varonīgu, godprātīgu un izcilu ļaužu. Visā pasaulē karu vēju izmētāti, bez īstās Latvijas palikuši un karu pat nepiedzīvojuši. Ja O. Kalpaks netiktu ievainots un jau 1919. gada pavasarī kritis, varbūt kaut kas šodien būtu citādāk. Tik erudītam karavadonim un karavīram raksturīgu īpašību buķete ir retajam. Tik daudz cietusi Latvija, kā tās veidošanas pirmsākumos, šķiet nav visus turpmākos gadus. Kara laiks šķaidījis ideoloģiski, apstulbinājis ar propagandas metodēm, lauzis un saliecis šķībus, līkus visstiprākos kokus. Atmiņas par cīņām ir kā bieza sega.

Par Brīvības cīņu iezīmju vietām informācija apkopota, pieejama interneta resursos: http://doc.mod.gov.lv/brivibascinas/, aplūkojamie objekti kopskaitā 91. Īsi, pārskatāmi un visaptveroši ar piemiņas zīmēm noklāta visa Latvijas teritoriālā karte. Latvijas Brīvības cīņās 6. marts iezīmē O. Kalpaka nāves dienu, ar O. Kalpaka vārdu līdz šai dienai apzīmē patriotismu un karavīra pienākumu pret savu valsti. 

Par O. Kalpaka vārda iemūžināšanu rūpējās pirmskara Latvijā, tā Visagala kapos, Madonā, vietā, kur pārapbedīts O. Kalpaks, 1927. gadā tika uzlikts Kārļa Zāles veidots piemineklis. Rīga, Liepāja – vietas, kur O. Kalpaka vārds iezīmēts spēcīgām līnijām, vārds/tilts, vārds/skola, vārds/piemiņa. Par piemiņas vietu objektiem un to likteni, tāpat par drosmi slēpt un glabāt piemiņas zīmi O. Kalpaka piemiņai, kā tas noticis Rudbāržu muižā un karogu slēpņiem citviet, būtu jāraksta atsevišķi,. Pakalpīgi, iztapīgi ļaudis padomju varai, karavīra nāves vietu „Airītēs”, līdzīgi kā citviet, izpostīja jau tūlīt pēc Otrā Pasaules kara, vēl 80. gadu beigās, īsi neilgi pirms Atmodas, piemiņas vietu centās nolīdzināt, aizbērt ar kūdras kalnu, lai iznīdētu jebkādus brīvības asnus un izdzēstu atmiņas par Brīvības cīņās kritušo pulkvedi O. Kalpaku. Šobrīd „Airītēs” ir muzejs, un 6. marts šeit pulcina ne tikai Latvijas aizsardzības spēkus, ne tikai skolasbērnus, šeit, līdzīgi kā citviet Latvijā, ir vieta, kur puiši un meitenes dod Zvērestu. Iespēja izvēlēties būt patriotam un pildīt doto solījumu ir kā labi sagatavota ierindas mācība, kurā ar pirmajiem soļiem, komandām un dziesmu, iekodēts vārds brīvība. Sadzirdot blakus soļotāja balsi, klausot komandiera pavēlei, ieklausīties sevī, tik vienkāršs ir patriotisms, līdzīgi kā tas noticis pirms 99 gadiem, kad O. Kalpaks spēja organizēt, vadīt un aizstāvēt Latviju domās, vārdos un darbos.

Sandra Vensko

Smiekli nevietā jeb kas notiek, ja gaisa pils kļūst par dzīvesvietu

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Sandra Veinberga

Smiekli nevietā jeb kas notiek, ja gaisa pils kļūst par dzīvesvietu

Smiekli nevietā

Pienācis brīdis, kad zālē sēdošo skatītāju smiekli (nevis klepus) traucē noskatīties izrādi. Ritmiski iezviedzas trīsdesmitgadīgs puisietis priekšējā rindā. Naski ieķiķina sieviešu balsis pāris rindas aiz muguras. Tikmēr trīs aktieri uz skatuves cenšas izlikties par franču intelektuāļiem un runā par draudzību, patiesību un liekulību. Taču zāle turpina iesmiet nevietā, pārvēršot traģisko stāstu komiskā vieplī. Vai publika nesaprot, par ko ir stāsts? Pārāk pieradusi pie standup comedy, pie ekrāna mehāniski producētajiem smiekliem? Vai tāpēc smējēji neļauj dialogam starp skatuvi un zāli ieslīgt satura dziļumos? Varbūt tomēr līdzvainīgs vārgulīgais aktieru lomu iedalījums, paviršā spēle uz skatuves? Varbūt iemeslu ir daudz vairāk? Pašlaik izskatās, ka izklaidēties gribošā publika izsaldē mākslas ierašanās iespējamību šajā skatuves telpā. Aktieri pārvēršas klaunos, un skatītāji – balagāna apmeklētājos. Nē, nav vajadzīgs Orvela „lielais brālis”, lai atņemtu cilvēkiem prātu, mākslu un zinātni. Pietiek ar ticības pārliecību, publikas maniakālu prasību izklaidēties un „skatuves” gatavību šo prasību apmierināt.

 

Orvels un Hakslijs

Orvelam bija bail no grāmatu aizliegšanas. Turpretī Hakslijs prognozēja, ka nākotnē nebūs vajadzības tekstus vispār aizliegt, jo nebūs cilvēku, kas grāmatas lasīs un sapratīs, ko viņiem stāsta. Orvelam bija bažas, ka mums atņems informāciju, bet Hakslijam šķita, ka drīzāk jābaidās no pārāk apjomīgas, sliktas kvalitātes informācijas, kas nākotnes cilvēku nogurdinās, pasivizēs, t. i., padarīs kūtru un negribīgu ko jaunu uzzināt. Orvels ticēja, ka vara no mums slēps patiesību, bet Hakslijs pravietoja, ka patiesība tiks noslīcināta sēnalu informācijas paisumā un tieši tāpēc neviens vairs nesapratīs, kas ir patiesība un kas nav. Par taisnību nemaz nerunājot. Orvels baidījās, ka tirāni nākotnes sabiedrību turēs ieslēgtu cietumā un tāpēc veicinās gulaga „kultūras loģiku”. Turpretī Hakslijs nemaz nebaidījās no šādas iespējamības, jo bija pārliecināts, ka cilvēces intelektu noslīcinās primitīvā, izklaidējošā un vulgārā masu kultūra. Tāpēc, ka līdzcilvēkiem piemītot neremdināma apetīte izklaidēties bez sāta. Orvelam šķita, ka mūs iznīcinās tie, kurus ienīstam, turpretī Hakslijs baidījās no tā, ka mūs iznīcinās „tas”, kuru mīlam. Vai teātris šobrīd nesāk pats atkāpties no sev piederošā postamenta? Izklaides vārdā uzvelkot klauna tērpu? Tātad – labticīgi devalvējoties pats.

Publiskā telpa kā TV šovbiznesa skatuve

No kurienes pie mums pat teātrī (Brīvības ielā) ir atbrāzušies mehāniskie smiekli, kas pārvērš ikvienu publisko sarunu par izsmiekla vircas bedri? Neils Postmans (Neil Postman) savā darbā par izklaidi līdz nāvei 1 neslēpj faktu, ka uzjautrināšanās asistenci sabiedrībai pirmie piedāvāja amerikāņi kopā ar privātās televīzijas „sarunvalodu”. „Ja telegrāfs ieviesa zibenīgu, fragmentētu ziņu apmaiņu, tad televīzija nostājās iespiestā vārda vietā” (Postman 1985, 16) un nekavējoties, neatgriezeniski pārmainīja sabiedrības publiskās sarunas stilu un saturu, „jo šie divi atšķirīgie mediji neatļauj vienādi efektīvi izplatīt vienas un tās pašas idejas” 2. Attēls ar skaņu, viņaprāt, iznīcināja pierakstītā vārda satura dziļumu.

Tas notiekot tāpēc, ka visām kultūras kategorijām nav vienādi izteiksmes līdzekļi un nevar būt idents instrumentārija izmantojums sarunas izvērsumam. Ja Māksla pie mums atnāca caur VĀRDU (un abstrakto domāšanu), tad vizuālā māksla jau bija pavisam cits pakāpiens sarunā ar publiku. Tas nozīmē, ka komunikācijas mediji, kurus attiecīga kultūra visaktīvāk izmanto, būtiski ietekmē kultūras kontekstu un koriģē sabiedrības intelektuālo līmeni. Tātad – uz augšu vai uz leju. Formējot publiskās sarunas dziļumu.

Lai gan vienmēr izmantojam saziņā valodu, tās lietojums būtiski atšķiras dažādās sabiedrības attīstības fāzēs. No hieroglifiem līdz televīzijas ekrānam ir noiets garš domu, uzskatu, viedokļu saziņas ceļš. Nedomāju, ka kļūdīšos, apgalvojot, ka šodien intelektuālā saruna par mākslu, zinātni vai kultūru ir daudz „seklāka” nekā pirms 100 vai 50 gadiem, lai gan zinātnes atklājumi it kā rada priekšnosacījumus viedokļu padziļinājumiem, kas netiek realizēti. Augstskolu kursi tagad vieglāki, studēšana ērtāka. Izglītība vairs nav tik smagi apgūstama kā pirms 30 vai 70 gadiem nevis tāpēc, ka reflektanti būtu gudrāki, bet gan tādēļ, ka izglītība, kultūra un māksla ir kļuvušas par biznesu un saskata savos klientos pircējus, nevis skolēnus. Ražošanas procesa paplašināšana novedusi pie prasību piezemēšanas. Abstraktā domāšana šādā ceļā pamazām kļūst par nevajadzīgu atavismu kā mīkstais „ŗ” latviešu valodā.

Publikas stulbizācijas (muļķošanas) vaina jāuzņemas ne tikai komercializētajām izglītības un mākslas iestādēm, bet arī masmedijiem, kas realizē ikdienas sarunu ar publisko telpu. Eksistē pieļāvums, ka tas domu dziļums, kuru var paust ar vārdiem, nav iespējams televīzijas ekrāna komunikācijā ar publiku. Tā uzskata Postmans un Burdjē (Bourdieu) 3. Paradoksāli, ka ikdienā par to nedomājam. Mums liekas, ka katrs jaunais saziņas līdzeklis papildina esošos un ir pilnvērtīgāks par iepriekšējiem. Taču diemžēl tā nav. Jo audiovizuālāka ir saziņas forma, jo pastāv lielāks informācijas pārpratuma un satura uztveres virspusējības risks. Makluens (McLuhan) šo mediju informatīvā piesātinājuma īpatnību formulēja kā „ziņojumu” (medijs ir ziņojums). Taču daudzi šo formulējumu saprata kā metaforu 4. Paradoksāli, ka līdz šim maz ir pētīts efekts, kādu vadošie masu mediji atstāj uz sabiedrību kopumā. Zināmā mērā piekrītu, taču uzskatu, ka audiovizuālā valoda nav pati par sevi saturā vienkāršotāks komunikācijas veids. Visu izšķir cilvēks, kas ar komunikatīvajiem instrumentiem darbojas. Starp citu, viltus ziņu kontekstā sākam vairāk pievērsties arī šai problēmai, kas zinātnei līdz šim šķita nebūtiska.

Tātad televīzijas ziņojums savas attēla, skaņas un teksta izmantojuma rezultātā mēdz būt virspusējs un informatīvi pretrunīgāks nekā teksta ziņojums ar vārda palīdzību. Grūti atbalstīt viedokli, ka tieši tāpēc televīzijas ekrānā neizdodas dziļa intelektuāla saruna (Burdjē viedoklis). Nedomāju, ka tāpēc televīzijas iesaistīšanās valstij un sabiedrībai svarīgu jautājumu risināšanā ir bīstama (Burdjē viedoklis), jo tā nespēj realizēt komunikāciju satura dziļumā. Visi mēģinājumi, piemēram, realizēt nopietnas politiskas diskusijas pirmsvēlēšanu periodā TV, ir lemti neveiksmei, jo audiovizuālais vēstījums piegādā skatītājam saturā pretrunīgu informāciju (attēls + skaņa + teksts). Saprotams, ka audiovizuālo signālu satura iekšējās sinhronizācijas problēma joprojām nav atrasināta. Vēl vairāk – pastāv tieksme saskaldīt vēstījuma signālu. Piemēram, izmantojot uz ekrāna ziņu raidījumu laikā teksta sleju, kurai nav konteksta ar to, kas notiek uz ekrāna, vai liekot publicistiskas raidījumam (intervijai) vai ziņām fonā ritmisku mūziku bez saturiska konteksta ar audiovizuālo rindu. Televīzijas vēstījuma signāla iekšējais pretrunīgums un nespēja koncentrēt informāciju vienotā vēstījuma lādiņā izskaidro mazā ekrāna ziņojuma tendenci „peldēt pa virsu” (medializācija = informācijas vienkāršojums) un pakļauties izklaides noteikumiem. Ja signālu ir pārāk daudz, ja tie ir krāsaini, efektīgi un nav savstarpēji koordinēti, tad nonākam pie karnevāla un izklaides, kas nepieprasa koncentrēšanos. Tas nozīmē, ka ar mazā ekrāna palīdzību esam iemācījuši publiku izklaidēties pa vakariem. Auditorija no šī ieraduma netiek vaļā visās pārējās ikdienas dzīves situācijās. Tā vairs nespēj sekot līdzi vēstījuma saturam (nav pieradusi sekot procesam) un uztver problēmas piedāvājumu mākslā ar grūtībām. Saprašanas vietā pieprasot karnevālu ar smiekliem katra teikuma beigās.

Tāpat kā filozofija ir attiecīgās sabiedrības dzīves stadijas (attīstības perioda) noteikta (Nīče), tāpat arī zināšanu apguves standartu lielā mērā nosaka masu mediju attīstības līmenis valstī. Ar šo es nevēlos apgalvot, ka mediju standarts nosaka iedzīvotāju psihisko veselību vai kognitīvās spējas. Tāpat neuzskatu, ka mutvārdu kultūra būtu mazāk intelektuāla nekā rakstu kultūra. Mana argumentācija šajā gadījumā ir pievērsta faktam, ka dominējošais medijs lielā mērā nosaka (diktē) masu un privātās komunikācijas formas un reglamentē to dziļumu. Tas nozīmē, ka televīzijas tendence izklaidēt, lai panāktu maksimālu audimatu (skatītāju skaitļus = publikas lielumu), rada priekšnoteikumus rekreācijas areāla izplatībai daudz plašākos slāņos, nekā tas būtu pieļaujams mūsu šodienas attīstītas sabiedrības apstākļos. Tātad – mediji ar televīziju vadības pozīcijās ir izaudzinājuši publiku, kas barojas tikai no izklaides un pieprasa to arī no citām komunikācijas formām. Mākslu ieskaitot. Šo efektu varēju novērot, sēžot skatītāju zālē pieņemšanas izrādē. No skatuves mēģināja uzrunāt nopietni, taču publika atteicās iedziļināties un pieprasīja izklaidi. Šis signāls ir nopietns brīdinājums. Ne tikai teātrim, bet arī visam citam masu komunikācijas jomā. Politiku ieskaitot.

Literārā aristokrātija – miris dinozaurs?

XVII gs. rokraksti un iespiestais teksts bija vienīgais pieejamais masu komunikācijas signāls mūsu senčiem. To izmantoja tikai izglītotie. Nebija kino, radio, izstāžu, skaņu ierakstu vai VR. Iespiestā vārda lineārā un analītiskā struktūra vēstījošās prozas formā tika uztverta adekvāti. Tas, ko priesteri vai dziesminieki vēlējās pateikt, tika saprasts no publikas puses. Kurā brīdī sākās komunikatīvie pārpratumi? Kārlis Markss skeptiski norāda savā „Vācu ideoloģijā”, ka Iliādai nebūšot iespēju izdzīvot iespiedtehnikas apstākļos 5. Viņam šķita, ka mehāniskās drukas mašīnas parādīšanās panāks stāstījuma, dzejas un mūzikas ērās beigas. Pazudīšot episkā dzeja un viss, kas bija iespējams pirms masu komunikācijā iesaistījās tehnika. Tieši tāpat kā Aleksandram Čakam nepatika skaņu kino, marksisma teorētiķis ciest nevarēja tehnikas pieslēgšanos masu komunikācijai. Bija pārliecināts, ka šis apstāklis būtiski izmanīs mūsu savrupējo saziņu. Godīgi sakot, tā arī notika. Šo procesu varējām novērot visos laikos, bet šodien to uzkrītoši demonstrē īsziņas mobilajos telefonos, kas piedāvā komunikatīvus signālus klišejisku attēlu formā (Instagram) un teksta saīsinājuma frāzēs (Twitter) formalizētajā lakonismā. Šo jomu pašlaik plaši apskata zinātne, taču mūsu iesāktā tēma par televīzijas ietekmi uz masu publiku (un līdz ar to arī uz citu mākslas veidu komunikāciju ar savu publiku) pagaidām analizēta nepiedodami maz.

Slavenajās Abrahama Linkolna un Stīvena Duglasa debatēs 1854. gadā abi runāja un debatēja vairākas stundas un klausītāji nekļuva nepacietīgi vai noguruši klausoties. Debašu vidū publikai piedāvāja aiziet mājās un paēst pusdienas, lai vēlāk atgrieztos un turpinātu diskusiju. Tā arī notika. Klausītāji atgriezās paēduši, un debates turpinājās. Kas tā bija par publiku, kas klausījās 7 stundas pēc kārtas un nepieprasīja izklaidi? „Tie bija ļaudis, kas vēlējās uzzināt ko jaunu, noskaidrot pēc būtības. Viņi bija pieraduši klausīties, domāt līdzi un iedziļināties.” (Postman, 51). Tolaik šādi klausīties bija pierasts. Tas skaitījās normāli. Bez tam nav mazsvarīgi, ka klausītāji patiešām spēja ar ausi uztvert garus, komplicētus teikumus, juridiskus formulējumus un rezolūcijas. Šodien neko tamlīdzīgu nespējam pat iedomāties publisko telpu diskusijās. Cilvēkiem, kas dzīvo mūsu laikā, šāda klausīšanās neizdotos, jo tiem, kas auguši TV komunikatīvās kultūras ietekmē, nepieciešami vienkāršojumi acij un ausij. Bez tam, tie, kas XIX gs. klausījās Linkolna runas, bija kompetenti tēmā, kuru klausījās un dzirdēja. Raugoties uz šo masu uztveres atšķirību toreiz un tagad, nevēlos apgalvot, ka seno laiku klausītāji varētu kļūt mums par intelektuālā stila paraugu. Debates notika karnevāla atmosfērā. Starpbrīžos spēlēja mūziku, piedāvāja saldumus. Taču svarīgi, ka klausītāji saprata retoriku. Referentu runas nepārtrauca reklāmas pauzes vai kādi citi izklaides pārtraukumi.

Kāpēc nesaprotam šodien?

1985. gadā parādījās, t. i., piedzima, fotogrāfija un telegrāfs. „Bilžu grāmatas pieaugušajiem” ar šo bija klāt. Saprāta dominances beigu sākums? Runas valoda vienmēr pieprasījusi vienkāršākus formulējumus, un klausītājam vairs nebija jābūt tik zinošam un kompetentam tēmā, kā to varēja novērot 1854. gada diskusijās, kas pielūdza rakstu valodas loģiku. Tātad vizuālā māksla un ekrāns ieviesa jaunu komunikācijas formu, kas vairs nepieprasīja kompetenci tēmā. Ar šo brīdi masu komunikācija sāka sarunāties arī ar nekompetentu publiku. Tas ir, – ar cilvēkiem, kas nesaprot tēmu. Izteiksmes forma kļuva vienkārša, primitīva. Izteiksmes veids – vizuāli shematisks un metaforisks. Literārā aristokrātija noslēpās neuzkrītošā nišā, un publisko telpu aizņēma vienkāršojumi un stereotipi. Tā, kā tas ir tagad.

Vizualizācijas uzbrukums tekstam

Kurš pie tā ir vainīgs?

Vēl 1890. gadā reklāma ASV (kas sastāvēja tikai no teksta) tika uzskatīta par racionālu informācijas nodošanas veidu. Savos sākumos reklāma griezās pie lasītāja loģikas, nevis jūtām. Šī koncepcija sagruva 1890. gadā, parādoties ilustrācijām un fotogrāfijām. Šajā laikā reklāmas ziņojumi sāka koncentrēties uz emocijām un izmantoja saukļus, apsolījumus un aicinājumus. „Nospied pogu, un pārējo izdarīsim mēs!” – solīja reklāma, un lasītājs tai noticēja. Vienlaikus reklāma pievāca arī pantiņus un skaistus cilvēkus tik lielā mērā, ka saprāts un loģika, lasot šos tekstus, atkāpās. Līdz tam iespiestais vārds un loģika bija kopsaucējs publiskās telpas komunikācijā, bet pēcāk reklāma ieviesa emocijas pret izklaidi. No vārdu (loģikas) virzienā orientētas kultūras mēs pārsviedāmies pie attēlu loģikas orientētas kultūras, kurā emocijas nostājas priekšā prātam. Protams, ka liela nozīme šajā pārkārtošanās procesā bija industrializācijai un no tās izrietošajai urbanizācijai. No tās izrietēja arī telegrāfa ziņu stils (skaldītais lakonisms) un vēstījuma forma, kurai raksturīga percepcijas prognozēšana (sensacionalitāte), aprauta izteiksmes forma un bezpersoniskums. Tiekšanās pēc izklaidējošas formas panāca vēstījuma satura iziršanu. Tagad vairs nebija svarīgi paskaidrot, argumentēt vai pierādīt. Katrs varēja nolasīt informāciju, kā prot, un saprast, kā vēlas. Ar šo brīdi vairs nebija svarīgi saprast faktu būtību, bet gan zināt iespējami daudz epizožu. Mediji piedāvāja gigantisku krustvārdu mīklu bez ziņu iekšējās kopsakarības.

Gabriels Selomons (Gabriel Salomon) uzskata, ka vizuālie mediji (kā tādi) ir izraisījuši publikas ieradumu nedomāt līdzi ziņojumam, jo „attēls pieprasa atpazīšanu, bet vārds – saprašanu” (Salomon 1979, 36). Viņš uzskata, ka fotogrāfija demonstrē pasauli kā objektu, bet vārds to parāda kā ideju 6. „Fotogrāfija jeb attēls dokumentē un pievērš uzmanību specifiskajam ar tā nebeidzamajām variācijām. Savukārt valoda izskaidro un pieprasa saprast” (Postman 1985, 79). Fotogrāfijai (attēlam) nav sintakses, kas nozīmē, ka vizuāls informatīvais materiāls nespēj kļūt polifonisks, savās nozīmēs atspoguļojot norises ap mums. Vārds analizē pasauli, bet attēls to reflektē, fiksējot ārējos faktus. Sūzana Sontega (Susan Sontag) 7 pat uzsver, ka vārds vienmēr atrodas iesakņots kontekstā (intertekstuālā kontekstā, SV), taču attēls var tikt atrauts no sava konteksta un eksistēt tālāk kā izolēts elements, būtiski mainot sava sākotnējā vēstījuma iekodēto, saturisko nozīmi.

Tā kā attēlam un tekstam ir dažādas funkcijas, tad tas nozīmē, ka tie iespaido dažādus abstrakcijas līmeņus. Šajā gadījumā nav runa par glezniecību, kas ir daudz vecāka par rakstīto kultūru, bet gan – par tiražēto attēlu jeb fotogrāfiju. Dāniels Būrstins (Daniel Boorstin) 8 šo ienākšanu nodēvē par „grafisko revolūciju” (fotogrāfijas, afišas, zīmējumi, reklāma). Revolūcija tā bija tādēļ, ka attēls ieradās publiskajā komunikācijā ar aprēķinu novākt tekstu, nevis uzvesties kā sabiedrotajam. Tobrīd būtiski mainījās masu mediju vaibsti. Teksta avīžu vietā nostājās ilustrētie izdevumi. Reklāma šajā pārvērtību procesā gāja avangardā un pierādīja, ka pārdot preci visvieglāk ir tad, ja to var apskatīt, nevis uzzināt par iekārotās mantas labajām un sliktajām īpašībām. Tieši attēls ir tas, ka pieradina recipientu noticēt, nevis pārliecināties.

Vienlaikus piedzima vesela virkne savādu aktivitāšu, kas nepieprasīja iekšējas kopsakarības vai loģikas saiknes. Piemēram, krustvārdu mīklas, puzles. Līdz tam cilvēks nodarbojās tikai ar lietām un procesiem, kam bija kāda praktiska vērtība, bet tagad iemācījās nodarbināt sevi ar procesiem bez kopsakarības un iekšējās loģikas. Amerikāņu privātais radio un televīzija šo jauno – bezkopsakarību aktivitāti – sāka izmantot šovos un viktorīnās. Ar šo brīdi par modes vārdu kļuva nodarbe ar nosaukumu „laika nosišana”. Visērtāk tā padevās komplektā ar izklaidi. Vienlaikus piedzima pseidonotikumi un sensācijas, kuriem nav būtiskas vērtības vai nozīmes, jo spēks ir vienīgi seklas ziņkārības un izklaides apmierināšanā. Jautājums, protams, ir par to, vai privātās amerikāņu televīzijas stacijas un to darba stils, kas pieradināja savus skatītājus pie non-stop izklaides, tagad ir saražojušas visneapķērīgāko pilsoni. To pašu, kas nekritiski ievēlēja par valsts prezidentu Donaldu Trampu. Jā, diemžēl tā ir. Amerikāņu privāto radiostaciju piemērs (nomainot ētera žurnālistu ar diskžokeju) šodien ir panācis arī radio balss satura devalvāciju un vēstījuma jēgas aizsmakumu tiešā un pārnestā nozīmē arī pie mums, Rīgā. Amerikāņu mediju standarta imports nav bijis veiksmīgāko Latvijas pēcrevolūcijas pasākumu skaitā. Būtu mēs palikuši pie Eiropas modeļiem, zviedzēju teātra pirmizrādē (iespējams) šodien būtu mazāk.

Jā, tā ir problēma. Mediju atbildība auditorijas muļķošanā un pasivizēšanā ir sen noskaidrota problēma, taču jābrīnās, ka pie mums, Latvijā, tam turpina nepievērst nekādu uzmanību. Aizvadītie 20 neatkarības gadi ievazāja amerikāņu ētera mediju modeli Rīgā, Liepājā, Saldū un citur. Tagad mēs redzam amerikānisko mediju stilā izklaidētās auditorijas efektus. Nedomāju, ka amerikāņu privātā radio un TV stila importētāji no ASV uz brīvo Latviju vēlēja latviešiem ļaunu. Nē, viņi būvēja savas gaisa pilis, nesaprotot, ka tajās nebūs iespējams dzīvot.

Tie, kas smējās izrādē, bija gaisa piļu iedzīvotāji. Tie paši, kas izklaidējas, arī ejot pāri brauktuvei pa gājēju pāreju ar telefonu rokās. Jo „televīzija ir pārvērtusi mūsu ikdienu lielā izklaides skatuvē” (Postman 1985, 87) un Hakslija pravietojums ir realizējies. Masu pasākumi un mūžīgais karnevāls nebeidzas arī Latvijā.

  1. Postman, N. (1985). Amusing Ourselves to Death. NY: Viking Penguin Inc.[]
  2. Postman, N. (1985). Amusing Ourselves to Death. NY: Viking Penguin Inc[]
  3. Bourdieu, P. (1998). Om televisioen. Stockholm: Brutus Östlings Bokförlag Symposium.[]
  4. McLuhan, M. (2001). Understanding media. London & NY: Routledge.[]
  5. Marx, K., Engels, F. (1972). The German Ideologie. NY: International Publishers.[]
  6. Solomon, G. (1979). Interaction of media, Cognition and Learning. SF: Jossey – Bass.[]
  7. Sontag, S. (1977). On Photography. NY: Farrar, Straus and Giroux.[]
  8. Boorstin, D (1958). The Americans: The Colonial Experience. NY: Vintage Books.[]

Video diskusija „Kriminālās ekselences fonds“

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Rozā un zils | Indra Skalbe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Indra Skalbe

Rozā un zils

Meitene pie loga

Mans nepilnus divus gadus vecais bērns kā jau jebkurš mazulis šajā vecumā ir zinātkārs un aktīvs, skraida pa omes māju un nav gatavs nosēdēt ne mirkli. Ome bērnu apsauc un saka: „Tā nē! Meitenes tā nedara. Meitenēm ir kleitas, un viņas glīti sēž.” Ak, jā, pareizi, mans bērns ir meitene, taču sev es vienmēr atgādinu, ka, vispirmām kārtām, viņa ir cilvēks. Šādas ikdienišķas ainas ar dzimumu stereotipiem ikdienā nav retums, taču reti tām tiek pievērsta pienācīga uzmanība. Ja tajā iedziļinātos gan sabiedrība, gan valsts, tiktu izrādītas rūpes un nodrošināti labvēlīgi apstākļi mazā cilvēka pieaugšanai, proti, bērns var darīt lietas, kas viņam patīk, spēlēties ar rotaļlietām, kas viņu interesē, nevis paspilgtina dzimumu, ar kādu mazais ir piedzimis.

Prātojot par šo tematu, domāju, vai esmu vienīgā, kam tas šķiet svarīgi. Dažreiz es manu, ka apkārtējās mammas sajūtas teju vai lepnas, ja meitas parāda kādas dotības „puiku spēlēs”, ja meitenes ir tikpat stipras, veiklas u. tml. Taču tajā pašā laikā mammas satraucas, ja zēni ņem rokās lelles, tās pārģērbj un auklē. Pieņemu, ja man būtu dēls, es priecātos, ka arī puika spēj izrādīt maigumu un cilvēcisku līdzdalību citu bērnu procesos, ka pieaugot viņš spēs rūpēties par tuvākajiem, nevis tikai piedalīties autosacīkstēs vai remontēt mājas jumtu. Drīz vien sapratu, ka tas, ko vēlos nodrošināt savai meitai, ir dzimumneitrāla audzināšana. Tam savā rakstā pieskaras Linda Curika, norādot, ka vecāki un sabiedrība apzināti vai neapzināti mums iemāca pareizo lomu spēles noteikumus un mēs dzīves laikā tiem sekojam. Tas diemžēl mums neļauj attīstīties pilnībā, jo jebkuri ierobežojumi ierobežo to, ko mēs iedomājamies par iespējamu esam vai to, kādas izvēles mēs dzīves laikā izdarām 1. Tās mammas, kas satraucas par saviem dēliem, kuri dod priekšroku lellēm, iespējams, pilnībā nogriež bērna ceļu uz turpmāku laimīgas personības attīstību. Kā jau sen ir norādījis psihoanalīzes tēvs Zigmunds Freids – ja cilvēks nepārtraukti nespēj izpildīt savas iekšējās vai ārējās pasaules prasības un vēlmes, tas galu galā noved pie dažādām neirotiskām saslimšanām.

Dzimumneitrāla audzināšana, protams, ir saistāma ar feminismu, konkrētāk, ar liberālo feminismu 2, kas vairāk aizstāv tieši indivīda tiesības (jebkura indivīda – neatkarīgi no dzimuma). Jau bērnam piedzimstot, viņam ir tiesības uz vienlīdzīgu attieksmi. Puikas raud mazāk, meitenes drīkst raudāt vairāk – tā ir vīriešu emocionālās pasaules ierobežošana un cilvēka kā emocionālas būtnes noliegšana. Arī manas meitas gadījumā pieminētā skraidīšana pa māju un vecmāmiņas apsaukšana iekodē meitenēs tieksmi uz vājumu, ārišķīgo un materiālo lietu (kleitu, skaistuma) izvirzīšanos priekšplānā. Starp citu, tieši dzimumneitrālas audzināšanas gadījumā pastāv lielāka iespēja, ka indivīds nākotnē spēs savu personisko autonomiju sekmīgi novirzīt arī sabiedrības un valsts dzīvē, jo viņš izaugs stiprs, nebaidoties no šī vārda lieluma, – stiprs, jo nebūs neirožu un kompleksu nomākts vai vismaz savus kompleksus nebūs ieguvis agrīnajā vecumā. Savā rakstā gan nevēlos noliegt un aizvainot tās sievietes un vīriešus, un bērnus, kuriem dabiski tuvas ir tā sauktās puišu un meiteņu tēmas. Svarīgi, ka tās ir katra personiskās intereses, nevis vecāku, vecvecāku vai sabiedrības uzspiestas.

Mēs nevaram gribēt, lai bērns izaug bez stereotipiskām domām un rīcības, ja paši vecāki savās gaitās mudina uz pretējo. Dzimumneitrāla audzināšana ir bērna audzināšana tādā vidē, kas neuzspiež dzimumu stereotipus vai uzvedības normas, kuras sabiedrība iedomājas par atbilstošām vienam vai otram dzimumam. Šāda audzināšana ietver sevī gan emocionālo vidi mājās (piemēram, kā vecāki attiecas pret bērnu un viens pret otru), gan ārējo vidi (dizainu, rotaļlietas, apģērbu) 1. Tātad sāksim ar sevi. Vai ģimenē apspriež visu sajūtas un vēlmes? Svarīgi, lai sieviete ir gana drosmīga pateikt, ka šobrīd nevēlas vēl vienu bērnu, bet labprātāk pabeigs savas mācības augstskolā. Svarīgi, lai vīrietis ir brīvs un atklāts, lai pateiktu, ka vēlas doties bērna kopšanas atvaļinājumā un sava bērna pirmo dzīves gadu pavadīt kopā ar viņu. Un, kas ir būtiski, ģimenē cits cita lēmumus atbalsta. Es esmu par brīvībā un izvēlēs neierobežotiem cilvēkiem, kas tādi iemācās būt jau bērnībā un vēlāk tādi mācās būt jau kopā ar saviem bērniem. Kā spogulī es redzu savas meitas prieku par koka automašīnu, šajā brīdī mēs abas pastumjam malā zilās drēbēs ietīto leļļu mazuli, pataupot to citam laikam un vietai, un metamies azartiskā piedzīvojumā – automašīnu sacensībās.

  1. http://providus.lv/article/kas-ir-dzimumneitrala-audzinasana[][]
  2. http://womenshistory.about.com/od/glossary/a/Liberal-Feminism.htm[]

Elagu Eesti, elagu Eesti rahvas!

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Šodien lieliskā kaimiņvalsts Igaunija atzīmē savus 100 gadus. Tallinas televizori jau vakar sirsnīgi gremdējās vēstures un Igaunijas dabas filmās kā bezdibeņa akačos, atļāva bērniem slidināties pa dziesmu svētku arēnas kāpnēm ar jūras vēju matos un gatavojās šodienas svinībām ar kaiju kliedzieniem uvertīras vietā. Tas bija tieši tik pieticīgi un normāli kā pie viņiem pierasts.

Pa ceļam uz Tallinu putenis meta braucējiem sejā ledus naglas un joņošana (cauri radaru goda sardzei) vairāk atgādināja zemūdens navigāciju. No viena puteņa mākoņa pie nākamā. Pa ceļam pirmā sāka svinēt Pērnava. Jau vakardien. Tieši tur jaunā republika esot piedzimusi 1918. gada 23. februārī. Tieši šeit pirmo reizi ticis nolasīts valsts neatkarības manifests. Tāpēc plkst. 10.00 tika nolikti vaiņagi pie pirmā prezidenta nama, ap 12.00 sākās grāmatas atvēršanas svētki un ap pieciem pēcpusdienā atklāja pieminekli Nacionālās glābšanas komitejai. Pērnavas svētku pasākumi sasniedza savu kulmināciju vakarā ar koncertu, bet viss noslēdzās ar uguņošanu.

Šodien no rīta Tallinā sākas visāda veida parādes, kara tehnikas demonstrācija un svētku gājieni. Tāpēc Tallinas centrs praktiski slēgts transporta kustībai.  Igauņi šajās dienās pamanījušies svinēt savas valsts svētkus pat zem ūdens. Tagad atliek gaidīt, kad valsts karodziņš šodien pazibēs kosmosā, jo pašlaik no viņiem var sagaidīt pilnīgi visu. Prieks un gandarījums par savu valsti ir gigantisks.

Šodien slidotavas, botāniskais dārzs bezmaksas un Zvēru dārzā ieejas biļete 1 eiro. Jūnija parkā paredzēta militāra parāde un politiķu uzstāšanās. Melngalvju namā tūliņ sāksies bezmaksas orķestru un koru koncerti. Taču daudz interesantāki izskatās masu gājieni, kurus spontāni organizē vairākas priekšpilsētu aktīvistu grupas. Piemēram, jau vakar Piritas klostera tuvumā tika aizdedzināts milzu ugunskurs, kuru veidoja izžuvušās Ziemassvētku eglītes. Pasākumu greznoja Birgitas koris.

Šodien no olimpiskā centra sāk maršēt gājiens, kurā ikviens var piedalīties. Būs jāiet 10 kilometri līdz Tallinas centram. Domāju, ka šajā gājienā vajag piedalīties arī mums. Organizētāji prognozē, ka iesim 2 stundas (dziedādami un dejodami) un finālā visiem gājiena dalībniekiem Igaunijas valsts piedāvās karstu pīrādziņus un tēju. Galīgi nosalušie varēs pērties pirtī.

Vakardienas svētku gājiena laikā tauta drūzmējās ielu malās, lai cītīgi vicinātu savus karodziņus. Veci un jauni, lieli un mazi. Apbruņojušies ar bieziem cimdiem, šallēm, ausainēm un siltiem termosiem, tie centās izturēt salu un vēju. Daļēji tas arī izdevās. Taču brīdī, kad aukstums koda vaigos un mēģināja tikt klāt kāju pēdām, tad gan bija jāskrien tuvākā kohvika virzienā, lai sasildītos. Kas arī tika darīts.

Igauņu siltie salāti bija lielisks papildinājums kūpošajai tējas tasei. Tauta tad vilka nost zābakus, rīvēja nosalušās pēdas pret karsto radiatoru metāliskajām aprisēm un pilināja klāt Vana Tallinn dienišķajai tējai.

Katrs kārtīgs #Estonia100 svinētājs šajās dienās pārvietojas pa Tallinu ar karodziņu somā, kabatā vai uz pleciem. Daži bija izrotājušies arī ar Katalonijas karogiem, kas svētku noskaņojumu tikai uzlaboja. Karogu tirdzniecība šķiet ienesīgs bizness, jo Igaunijas galvaspilsētas centra kioskos vidēja lieluma auduma karodziņš šodien maksā 5 eiro.

Vakarā ap 19.00 centrālajā laukumā sākās lāpu gājiens. Karogu burzmā uz lāpu fona varēja pamanīt arī Latvijas karogu. Taču Karakudas komanda labāk izvēlējās paslidot pašā centrā, iepretī mākslas kafejnīcai. Netālu no rātslaukuma.

Kas arī izdevās.

Slidojam ar kafijas tasēm rokās, noskatoties svētku uguņošanu, kas norisinājās tieši virs mūsu galvām. Tumšajās Tallinas debesīs.

Tagad svētki jau galā. Igauņi brauc pie mums līdzi uz Latvijas pusi, kur iespējams nopirkt lētāku alkoholu nekā pašmājās. Apēdam pusdienas igauņu pusē, lai pavadītu draugus latviešu puses spirta bodē, kas tagad aizstāj robežkontroles ēku.

Starp citu, vakar (svētku laikā) tika rīkota protesta demonstrācija pret alkohola padārdzināšanos valstī.

Savas problēmas ir katram. Dzīve turpinās.

19 minūšu izsole naudas akumulācijai mākslā | Sandra Veinberga

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

19 minūšu izsole naudas akumulācijai mākslā, ko Leonardo neparedzēja

Leonardo da Vinci „Salvator mundi”

Dievs pasarg’!” iesaucās aiz muguras sēdošā sieviete brīdī, kad noskanēja pārdošanas cena Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci) darbam „Salvator Mundi” 1. 450 miljoni dolāru (380 miljoni eiro) padara šo gleznojumu par visdārgāk pārdoto mākslas darbu pasaulē. Glezna, kas nedaudz atgādina Luvras Monu Lisu, tika izsolīta Ņujorkas Christie’s šoruden. Skatītāji, pārpildītajā Rokfellera centrā tobrīd piedzīvojuši dramatisma pilnus brīžus, jo „naudas maciņu” kaujā par līdz šim nepazīstamo da Vinči darbu esot piedalījušās 45 naudīgas personas. Pārsolīšana norisinājusies veselas 19 minūtes. Pārdevējs – krievu oligarhs Dmitrijs Ribolovļevs 2, bet pircējs – tobrīd nezināmais Sauda Arābijas princis Bandars bin Abdulahs, kroņprinča Muhameda bin Salmana tuvs draugs. Darbs tiek pārdots brīdi, kad gaidāma jaunā mākslas muzeja jeb Abū Dabī Luvras (Louvre Abu Dhabi) atklāšana Apvienotajos Arābu Emirātos. Tātad ļoti piemērots brīdis. Mārketinga akcijas šīs izsoles publiskošanai vairāk atgādināja rokkoncerta tirgvedības rokādes, nevis ierasto un pierasto informāciju par gleznas pārdošanu. Tāpēc, ka tirgoja slavenību. Precīzāk – 500 gadu veca, atzīta ģēnija darbu.

Investīcijas mākslā kā naudas akumulācijas virziens

Šodienas tīrā un netīrā nauda tiek aktīvi investēta klasisku, pārbaudītu mākslas darbu uzpirkšanā. Gleznām, skulptūrām, kurām mākslas vēsture piešķīrusi mūžīgo vērtības auru, piemīt īpašs naudas magnētisms. Ja reiz kādam ir daudz naudas, tad riska kapitāla vietā to tagad iegulda pārbaudītu (senu) mākslas priekšmetu uzpirkšanā. Par šo tēmu plaši izvērsos savā darbā „Daniela piecas kļūdas” 3, izmantojot sižeta līnijā mākslas darbu viltotāju pieredzi un ekspertu korumpētību, pakļaujoties “follow the money” shēmai. No vienas puses, mums, pārējiem, pirmajā mirklī varētu nesāpēt krievu oligarhu vai arābu prinču apsēstība ar populāru mākslas priekšmetu uzpirkšanu. Taču, no otras puses, policijas pieredze šajā jomā liecina, ka aina nav tik nevainīga, kā no malas izskatās. Naudas ir vairāk nekā kāroto un pārdošanai izkārto mākslas priekšmetu. Tāpēc notiek divi nepatīkami procesi: 1) no muzeju zālēm un fondiem tiek izzagti atzītu mākslas darbu oriģināli, kas ekspozīcijās vēlāk tiek aizvietoti ar kopijām, jo oriģinālus iesloga seifos; 2) apritē aizvien biežāk parādās seno autoru „atklātie” darbi, kas faktiski ir perfekti viltojumi. Tāpēc ik pa brīdim „kādos bēniņos” pēkšņi atrodas vecmeistaru darbi, kas līdz šim nav apzināti katalogos. Pēc restaurēšanas tos pārdod „skarbi sālīti” turīgu ļaužu vajadzībām. Naudai vajag preci, un tirgus tāpēc piedāvā arī to, kas faktiski neeksistē, bet tiek uzburts ar burvju nūjiņas palīdzību. Apmierināti ir abi – gan pircēji, gan pārdevēji. Muļķa lomā nonākam mēs pārējie, kuriem – jāizlasa avīzēs par gleznām, kuras nekad neredzēsim; jāsamierinās, ka izstāžu zālēs jāapbrīno kopijas orģinālu vietā, un visbeidzot jānotic pasakām par to, ka ik pa brīdim kādos bēniņos vai pagrabos „kāds” no putekļiem izceļ kārtējo „rembrantu“ vai „da vinči“. Diemžēl ekspertīze šajā jomā nav tik droša, neuzpērkama un neatkarīga, kā mēs to varētu vēlēties.

Atgriežoties pie pazaudētās gleznas

Pagaidām zināms, ka tā esot gleznota 1500. gadā. Leonardo tomēr gleznojis šo darbu Salvator Mundi, kurā attēlots Kristus kā pestītājs, glābējs un cilvēces atsvabinātājs no grēkiem un ciešanām. Kreisajā plaukstā – kristāla zemeslode, un ar labo viņš svēta cilvēci. Šis darbs it kā gleznots laika periodā no 1506. līdz 1513. gadam. To pasūtījis Francijas karalis Luijs XII. Pēc tam gleznu ieguvis Čārlzs I Stjuarts, jo 1649. gadā glezna it kā reģistrēta karaliskajā kolekcijā. Tad tā pazūd un no jauna parādās 1763. gada izsolē. Atkal pazūd un parādās 1958. gadā, kad to pārdod par … 45 sterliņu mārciņām. Kāpēc tik lēti? Tāpēc, ka tobrīd šo darbu vēl neesot uzskatījuši par lielā meistara otras radītu. Domājuši, ka tas bijis mācekļu darbs. 2005. gada izsolē ASV kāds mākslas eksperts to nopircis jau par 10 000 dolāriem, jo viņam esot bijusi nojauta. Jā, viņš esot sapratis, ka šī glezna tomēr varētu būt paša Leonardo otas radīta. Tāpēc ieguldījis lielas summas restaurācijā. 2011. gadā sarūpēts zīmogs, kas apstiprina šo gleznojumu kā lielā meistara Leonardo da Vinči oriģināldarbu. Ar šo pasaka vēl nav galā. Pēc tam šo gleznu iegādājās mākslas tirgotājs par 80 miljoniem dolāru, kas to pārdeva tālāk Londonas galerijai un mirkli vēlāk tas nonāca krievu oligarha Dmitrija Ribolovļeva īpašumā par cenu – 127,5 miljoni dolāru. Vēl nav pabeigts tiesas process par pēdējo pirkumu, jo krievu miljardieris uzskatīja, ka esot samaksājis daudz par daudz. Taču tagad, iespējams, ir gandarīts, jo viņam izdevies pārdot gleznu tālāk par rekordcenu arābiem jeb Abū Dabī tūrisma un kultūras departamentam. Tātad arābu Luvras muzejam 4.

Vai mums šodien ir tiesības apšaubīt šī darba autentiskumu? Neticēt šai romantiskajai pasakai, kas maksā tik dārgi? Jā, mums ir šādas tiesības, jo arī daļa ekspertu šo faktu apšauba. Atrastais gleznojums esot salīdzināts ar vēl apmēram 20 Salvator Mundi versijām un tikai vienai daļai ekspertu šķiet, ka tas tomēr esot vistuvāk paša ģēnija otas triepienu īpatnībām. Labojumi (pentimenti) un labās rokas žesta specifika (sfumato) apstiprinot, ka šis patiešām esot da Vinči darbs. Turpretī citi nav tik droši un apšauba šī darba autentiskumu 5.

Mākslas cena

Labi, atstāsim bagāto arābu muzeju un pievērsīsimies mākslas vērtībai „kā tādai“. Mūsu „latviešu mākslinieku Rituma Ivanova, Frančeskas Kirkes, Henrija Preisa, Jāņa Avotiņa, Kristiana Brektes un citu darbi pašlaik starptautiskā mākslas vidē iekļaujas cenu grupā līdz 20 tūkstošiem eiro” – konstatē Baiba Morkāne „Latvijas Avīzei” 6. Turpat atzīmēts, ka Rituma Ivanova „Frame 05” 2009. gada Sotheby’s notirgota par 10 000 mārciņām, Valda Zatlera portrets par 5000 eiro pārdots Valsts kancelejai (2012). Jaņa Rozentāla (nosaukums netiek atklāts) darbs pārdots par 50 000 eiro, Kārļa Padega akvarelis „Svētais vakarēdiens” par 30 000 eiro un Leo Svempa „Klusā daba ar grozu” par 24 5000 eiro pārdoti 2016. gadā 7. Taču ir daži, kuriem izdevies panākt Frančeskas Kirkes „Brīnumainajām pārvērtībām” cenu 40 000 dolāru (2009), Raimonda Staprāna „Zilajai laivai” – 87 500 eiro (2014) un Jāņa Avotiņa „Untitled” – 1800 dolāru (2016) 8.

Tagad, kad investīcijas mākslas priekšmetos konkurē ar naudas investīcijām biržas akcijās, gleznu vērtība naudas izteiksmē (pēdējo desmit gadus laikā) cēlusies par apmēram 50 % 9. Jo spēcīgāks ir valsts ekonomikas motors, jo augstākas ir gleznu izsoļu cenas. Pārbaudīta māksla akumulē dolārus. Pagaidām pieprasītās gleznas tiek vērtētas tāpat kā automašīnas vai nekustamie īpašumi. Proti – to tālākpārdošanas vērtībai jāpārsniedz iegādes cena. Tāpēc nepārsteidz, ka arī Latvijā pašlaik visenerģiskāk gleznas pērk un savu muzeju ekspozīcijas iekārto spēļu industrijas laupītājbaroni.

Kamēr spekulanti plosās pēc savas loģikas gleznu tirgū, mēs, pārējie, skaidri zinām, ka neviens no viņiem nesaprot mākslas vērtības patiesos vaibstus.

Kas tad ir noteicošais mākslas vērtību inventarizācijā šodien? „Tas”, par kādu cenu attiecīgā autora darbs pārdots izsolēs? „Tas”, cik daudz masu pasākumu tiks rīkots Latvijas 100 sagaidīšanai? „Tas”, cik daudz grāmatu ir jūsu plauktā? Vai mākslas attīstības līmenis valstī ir atkarīgs no gleznu un koncertu eksporta vai tomēr rēķināms kādās citās kategorijās, kuras joprojām nav izmērījusi zinātne?

Atstāšu pagaidām šo jautājumu atvērtu un atkārtošu vecveco patiesību – mākslas darba faktiskā vērtība nav proporcionāla tā tirgus vērtībai. Komerciāli mākslas darba panākumi liecina par kompromisu ar laicīgo tirgu (par izdabāšanu pieprasījumam) un tāpēc netiek augstu vērtēti kompetentā ekspertu vidē 10.

Kurš zina vērtību kritērijus un spēj atšķirt Duendi (mākslas svēto mirkli) no pirotehnikas blīkšķiem? Tie ir eksperti un pētnieki, kas „saprot drēbi”. Tāpēc mākslas līmenis ir ciešā atkarībā no ekspertu līmeņa un skaita attiecīgajā nozarē valstī. Tikai viņi spēj vai nu celt, vai graut to, kas rodas. Novērtējot viedi. Vienlaikus „pastāv konflikts par mākslas darba vērtības izpratni starp ekspertiem un sabiedrības caurmēra viedokli šajā jautājumā” (Andrea Philips) 11, jo māksla (kā maģija) atrodas kaimiņos reliģijai. Tāpēc tās izpratni mēdz monopolizēt baznīca, uzskatot, ka Dievs rada, bet mākslinieks tikai pieraksta prominences teikto. Metafiziķi tā uzskata, lai gan idejas nevar būt tikai Dieva pirksta radītas. „Tās piedzimst pašas, spontāni. Simbolu formā stāstot par to, ko mēs pārējie pagaidām vēl nepazīstam un nesaprotam“ 12 un, pēc Kanta domām, – apvieno ideālo ar reālo.

Lielākā mākslas problēma vienmēr bijusi sabiedrības nespēja saprast mākslas darba vēstījumu, jo tas mēdz maršēt pa priekšu savam laikam. Tāpēc šodienas komerctirgū visdārgāk maksā veca, sen pārbaudīta māksla. Tā pati, kas savulaik no saviem laikabiedriem saņēmusi to pašu izsmieklu un nievas, kuru šodien cenšas neievērot, piemēram, audiovizuālā videomāksla.

 Māksla kā uzņēmējdarbība vai labdarība?

Stokholmas Ekonomiskās augstskolas doktorante Emma Stenstroma (Emma Stenström) secina, ka kultūras sektors zviedriem „apgroza” 2–3 reizes vairāk naudas nekā, piemēram, automašīnu tirdzniecība. Tas nozīmē, ka maiņas līdzeklis griežas kā rotors, bet tikai nedaudzi no mums redz un jūt peļņu kā maciņu, kas sāk nospiest mākslinieka kabatu.

Ja reiz māksla šodien ir bizness, tad nāktos pārcelt ražošanu uz lētāku valsti (piemēram, visus mūsu teātrus evakuēt uz Ķīnu) un racionalizēt ražošanas izdevumus, piemēram, lielā simfoniskā orķestra sastāva vietā pieņemt darbā stīgu kvartetu. Šo procesu var labi novērot televīzijas programmu sietā, kad produktīvu pārraižu vietā raida trešās kategorijas bandītfilmas vai meksikāņu pelnrušķpasakas. Tā ir lētāk. Avīzes problēmrakstu vietā publicē tulkojumus un modernā baleta vietā skatuves dēļus dārdina pastalnieki. Skatuves direktoriem vajag peļņu, un, šādi ietaupot, tā izdodas: spējīgākajiem autoriem nemaksājot un no viņu pienesuma atsakoties. Tikmēr kaut kur Blaumaņielas pagrabā dejo šodienas Isadora Duncan, kuru neviens nepamana un skatuvi viņai šodien nepiešķir. Durbes ielas pirmā stāva montāžā parīt savu īsfilmu pabeigs latviešu Godard, Truffaut un tie, kas piemaksā paši savam darbam ar negulētām naktīm un naudas iešļircinājumiem no dienišķās algas maizes darbā. Paturot mākslu uz pjedestāla. Turpat, kur agrāk. Kāpēc nenoraujam to lejā un nepārvēršam par humpalu tirgotavu? Galu galā Aināram Šleseram taču bija šāda ideja brīdī, kad viņš vēlējās pārvērst Nacionālo etnogrāfisko brīvdabas muzeju par lētu vasarnīcu kooperatīvu.

Viņam māksla vajadzīga vienīgi, lai investētu, un viss? Taču mēs toreiz nosmējāmies un neatļāvām viņam šo etnogrāfiskās mākslas slepkavību realizēt.

Filozofs Denis Dotons (Dennis Dutton) 13 savā darbā „Mākslas instinkts“ uzsver, ka māksla esot palīdzējusi cilvēcei orientēties skaistuma, daiļuma virzienā, palīdzot izdzīvot cauri laikam. Cilvēka spēja radīt daiļumu funkcionējusi kā katalizators mīlestībai, kas rada priekšnosacījumus cilvēka reproduktīvajam instinktam.Pikaso glezna vai Hofmana filma piedāvā surogātpārdzīvojumu, kas robežojas ar reālu kaisles pasiju. „Mēs zaudējam prātu dzejas, mūzikas vai citas mākslas izteiksmes līdzekļa dēļ tieši tāpat kā tvīkstam tvirtu muskuļu vai kuplu gurnu priekšā,” uzskata autors. Nestrīdoties ar Dutonu, Burdjē vai citiem par to, ko īsti mūsos aizdedzina māksla, es palieku pie sava, ka šīs virziens ir bīstams. To ir pierādījusi nacistu, padomijas un turpina demonstrēt ziemeļkorejiešu, putinistu pseidomāksla, kas apzināti manipulē ar publisko viedokli, spiežot uz zemapziņas receptoriem un pakļaujot indivīda instinktus sev.

Tad kas ir māksla? Labdarība? Jā, lielā mērā, jo uzrunā emocionāli ietekmīgi un mistiski dziļi. Uzķerot un uzrunājot cilvēces patiesākos centienus un vēlmes ar saviem emocionālo sajūtu akordiem. Tāpēc mēs bēgam pie tās, prom no realitātes, jo esam ilūziju pasaulē. Dodam priekšroku mākslas izraisītajām surogātsajūtām un pārdzīvojumiem dzīves reālisma vietā. Mēs tā gribam, un tāpēc ir vajadzīga māksla jeb estētiskā meditācija.

Mākslas formula

Izskaidrojumi atšķiras. Vieni saka, ka mākslinieks rada mākslu, jo ir izredzētais. Citi uzskata, ka mākslu konstatē tas, kurš to bauda. Ar šo jautājumu jau sen nodarbojas zinātne (komunikācijas zinātne, psiholoģija, socioloģija, tirgvedība), cenšoties noskaidrot, kas īsti atšķir mākslas darbu no dekoratīvām sēnalām un glīti konstruētiem mēsliem. Akadēmiskais izdevums Empirical studies of the arts 2008. gadā publicēja pētījumu The perception and evaluation of visual art, kurā izvirzīja piecus kritērijus. Visiem pieciem nav obligāti jābūt klāt esamiem mākslas darbā. Taču dažiem noteikti jāpiedalās. Tie ir: 1) sajūta (vai es atmodinu sevī kādas sajūtas, vai tās ir intensīvas); 2) estētika (vai daiļums mani uzrunā); 3) tehniski ideāla forma (vai es saredzu formas perfektumu); 4) intelektuāls stimuls (vai vēstījums mani rosina domāt); 5) kreatīvums (vai vēstījums ir orģināls, radošs, negaidīti svaigs).

Starp citu, māksla var arī nebūt skaista, daiļa. Tā var bakstīt savu neglītumu, būt ārēji nepatīkama un prast provocēt. Bredberija „451 grāds pēc Fārenheita” teksts pierādīja, ka tirānija nepiedzimst partijas centrālajā komitejā, bet gan līdzpilsoņu negribēšanā konfrontēt sevi ar to, kas nav patīkams, pazīstams vai pierasts. Mūsu civilizācija nevēlas nemieru. Neviens negrib satraukties bez iemesla, tāpēc pieprasa no lielās mākslas vienīgi meditatīvu baudu, kuru tā savam laikam nekad nav spējusi piegādāt. Taču gribēšana tikt izklaidētam nemirst. Varbūt tāpēc šodienas māksla ikdiena medijos tiek izvietota izklaides nodaļā?

Katram, protams, ir tiesības nepalikt niknam kaut vai tāpēc, ka viņš nesaprot mākslas ziņojumu. Pieņemu, ka tā pati Džokonda nebija ļoti tipiska savam XVI gs. un viņas smaidu nespēj iztulkot joprojām. Tā nu tas ir ar mākslu savam laikam: viena daļa neko nesaprot un tāpēc „pērk” tikai to, kas jau garāk ir atzīts. Šī iemesla dēļ 500 gadus vecs da Vinči Jēzus pirms 2 mēnešiem tika pārdots par rekordcenu ar lielisku tālākpārdošanas vērtību. Kā magnētu, kuru tagad apskatīt brauks arī snobi no Latvijas.

Vai mēs, kas radām mākslas darbus šodien, esam iespiesti stūrī? Tāpēc, ka 500 gadus vecas gleznas cena ir „Dies’ pasargi!”, cik augsta, bet šodienas skatuves, literatūras vai audekla darinājumi nereti honorāru par savu darbu vispār nesaņem?

Nē, neesam iespiesti.

Zinām un saprotam to, ka senas gleznas vairs nav mākslas priekšmeti, bet gan investīciju objekti, kas piekļaujas akciju un zelta stieņu tirgum. Tos ieslēdz skapī līdz nākošajai izsolei vai novieto aiz 10 stikla sienām kā magnētu jauna muzeja apmeklētājiem. Nedz vienā, nedz otrā gadījumā šie darbi vairs nav normāli apskatāmi. Tie ir miruši misijai, kuru autors bija paredzējis. Nabaga Leonardo, šādu likteni saviem darbiem viņš neplānoja.

Tāpēc esam turpat, kur bijām: vienā pusē izklaidējošā, bet otrā – lielā māksla. Ja vēlaties nopelnīt un tikt ātri aizmirsti, tad ejiet pa kreisi. Ja vēlaties palikt nākotnē, tad – pa labi.

“Pasarg’ Dievs!” Tik vienkārši tas ir.

  1. Pasaules glābējs[]
  2. Latvijas futbola kluba Rīga īpašnieks, “mākslīgo mēslu (kālija sāls) karalis” nra.lv/sports/futbols/165861-krievijas-miljardieris-ribolovlevs-iegadajies-futbola-klubu-riga.htm[]
  3. sandraveinberg.files.wordpress.com/2012/09/sandra-veinberg_daniels-fem_-fel_roman_2011.pdf[]
  4. Abū Dabī Luvra ir 2017. novembrī atklātais mākslas muzejs. Tā ekspozīcijā iekļauti dažādu laiku un periodu mākslas darbi. To skaitā arī Pikaso, Gogēna, Māgrita, Belīnī darbi. Ekspozīcija ietver arī Francijas Luvras, Pompidū centra un Versaļas ekspozīcijām piederošus eksponātus.[]
  5. Jerry Salts. Christie´s Is Selling This Painting for $ 100 Million. They Say It’s by Leonardo. I Have Doubts. Big Doubts. Vulture, November 14, 2017. www.vulture.com/2017/11/christies-says-this-painting-is-by-leonardo-i-doubt-it.html; Eilen Kinsella, Jerry Saltz and Other Doubters Love to Hate Leonardo’s ‘Salvator Mundi’— But Here’s What the Experts Think The painting is set to be sold Wednesday, estimated at $100 million. Is it overhyped? November 14, 2017. ArtNet News. news.artnet.com/market/leonardo-da-vinci-christies-salvator-mundi-experts-1149203[]
  6. Kaukule, Aija. Cik maksā latviešu mākslas darbi. Latvijas Avīze, 2016. 22. novembris.[]
  7. Galerija Birkenfelds 2016.[]
  8. www.artsy.net[]
  9. SvD. Näringsliv. 2006.28.01.[]
  10. Bourdieu, Pierre. Om television. 1998. s 43.[]
  11. Kulturnytt. Sveriges Radio. 22 juni 2017.[]
  12. Jung, C.G. Människan och hennes symboler. 1978.[]
  13. Duttton, Dennis. The Art Instinct. 2009.[]
  •  
  •  
  •  
  •  
  •