Dzeja

dz. d. 5×5

nepasakāmo, neredzamo,
nevienam nenojaušamo,
kas esībā virmot virmo
vēlos Tev vārdos pasacīt,
manu vecīt

starp rindām, komatiem, burtiem –
vēstnešiem noburtiem,
nāvīgi durtiem,
trakā ātrumā traucos,
pseidonīmā saucos

Guntars Godiņš un Andris Akmentiņš,
Andris Ogriņš un Kārlis Vērdiņš,
arī Contra, mūsu kaimiņš,
pasauli dzejā rada –
un es tiecos būt viņiem rada

taču turpinu nedroši,
jo literatūrfilozofi zinoši
nešaubīgi un pārliecinoši
pamato, ka valoda vairāk piemērota melošanai,
nevis patiesības teikšanai

Liena Rimkus

NEPRĀTĪGIE

Prātīgie ir akurāti neprātīgie īpaši
Agros pavasaros un vēlās vasarās
Kad jākampj pēdējās sasilušās dienas
Saulē izkaltušām rokām vai jāplēš
Vaļā pirmie pumpuri siltās istabās
Nespējot sagaidīt plaukšanu

---

Tu sievietes nezini! Viņa kliedza viņam sejā tādu siltus
un gadiem mutē sastāvējušos vārdus. Viņa domās lādēja viņu.
Vīra ķermenis vīta, un sievas roku jutība izdzisa.
Arī ap viņas acīm vārnas bija atstājušas pēdu
Nospiedumus gluži kā agra pavasara pirmajā sniegā.
Nākamajā rītā viņa uzvārīja viņam frikadeļu zupu, siltu
Un kūpošu šķīvi pastūma pusdienās priekšā.
Rīta agrumā viņš neklausīgiem pirkstiem bija plūcis pagalma
sniegpulkstenes un nolicis sinepju burciņā uz virtuves galda. Sievai.
Un vakarā viņi skatījās „Panorāmu”.
Un naktī ņurcīja viens otru zem siltām segām
kā vienīgos. Kā neprātīgos.

---

Šorīt pūtām siekalu burbuļus, maigi paverot lūpas.
Viņš ļāva siekalām tecēt pāri lūpai, pāri
zodam un kaklam, un krūtīm, un nabai.
Tas uzplēš atmiņas
Katrā no mums, kad paši bijām kunkuļi siekalām nabā.
Vārties zemē un parunājies. Izdomā draugu sev pats.
Atsaucies, kad sauc. Nedzen prom no pieaugušo galda.
Atļauj noplēst tapetes strēli. Norīt mazu tualetes papīra bumbiņu.
Vai suņbarībiņu.
Atļauj piedzīvot, pieredzēt, dzīvot un būt. Punu dabūt, celi nobrāzt, lai jūt.
Un meitenei atļauj naglu iedzīt un puikam paraudāt.
Nekā cita tik dārga mums nav kā neprātīgo laiks,
ko atdodam otram.

---

Kad mute sausa un mēle neglāsta aukslējas
Ik pusminūti viņi vairs nerada skaņas.
Prātīgie piesēž mauriņā un glāsta zemes
Zaļos matus. Apķer ceļus, kas pievilkti klāt.
Izliekas skatāmies tālumā kaut maldās
Paši savā galvā kā cietoksnī un netiek laukā.

---

Smagi vārdi kā migla ievelk un smacē nost vājiniekus
Vienu pēc otra un ceturto pēc trešā. Rītā pamosties,
Un pilna pļava vājajiem. Ņem un visus vāķī kopā, sak,
Taisīs ugunskuru, lai deg tik nost.
Ja tik vien tās bēdas, kā aizdedzināt.
Jānopērk kriketenes. Eju uz „Depo”.
Nopērku kaktusu. Kad baigi slikti būs, paglāstīšu.
Tomēr labs vārds – baigi. Tāds bezjēdzīgs.
Tāds neprātīgs.

Lina Evarte

* * *

Es vējam čukstu
Sīkus vārdu skalus
Tie sprakšķ
Un ātri
Mazas ogles
Gail

Ar samezglotiem pirkstiem
Ziema dienas skaita
Bāž maisā tās
Kam vakars
Smails

Tik tievs kā diedziņš
Sīks kā miglas svītra
Kas lien uz augšu
Rīta
Agrumā

Mans vārds tik sīks
Ka izbirst tumsai cauri
Un pieri iespiež
Gliemežvāku
Baznīcā

---

Nenāc ar apklušanu
Nāc ar klusu zvanu

Nenāc ar cietu stīgu
Nāc ar pieticību

Tā, lai vēji lēni staigā
Tā lai, bitēm sajūk dziesma
Tā, lai zivis augšup rāpo
Nāc, ar sirdsskaidrību

Lai ir greizi
Reizēm nepareizi

Nāc
Nāc ar dienvidvēju saujā
Nāc ar mīlestību

---

Pulkstenis rāda vienu
Un es savas domas
Uz smilgas sienu

Klusi spindz smilts
Un mazi vilnīši
Acīs birst

---

Diena
Savrupi staigā
Mans kaķis
Plītspriekšā guļ

Kāds laikam
Velk deviņas ādas
Un desmito
Pats sev šuj

Kāds laiku pārstiepj
Un baida
Cits laiku
Čupiņā krauj
Tiem garām slīd
Plīsuši kāti
Trīs karogmasti
Un suns

Kāds laiku ar laikiem
Baida
Cits laikam jau
Nagus kaļ

Turpat manu neprāta
Dienu
Svešs runcis
Miltiņos maļ

---

Grimuši dārzi
Smaržo pēc Jāņiem
Snaudoša saule
Vakaru klāj

Zaļi galdauti
Noplīvo zālē
Balta bize
Bērzēnā stāv

Kalmes nosmaržo
Nātres nodzeļ
Zvaigznes liesmojot
Debesīs skrien

Es tepatās
Pavārtos zālē
Noskatos kā zirgs
Nātrpļavā brien

---

Pa durvju spraugu
Kuru atvēris man Dievs
Es augu
Un tik tālu
Cik vien acis sniedz
Es redzu
Dziļu gravu
Un vēl tālu
Viņpus tai
Ar spaini rokā
Soļo laime
Pretī lielai
Mainībai