Impulsi

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Kolumbiešu rakstnieks Gabriels Garsija Markess (Gabriel José de la Concordia García Márquez) ir spēcīgs iedvesmas avots. Viņa teksti prot rosināt jaunos rakstniekus domāt un strādāt citādi. Kādā no darbiem viņš rakstīja:Iespējams, Dievs vēlas, lai mēs satiktos ar “neīstajiem” cilvēkiem, līdz satiekam savu  īsto, vienīgo. Lai tad, kad tas notiktu, mēs būtu pateicīgi”. Pamēģiniet izlasīt Markesa darbus un atrast šo citātu! Par to Karakuda piešķirs pārsteiguma balvu!
Cerams, ka Markesa noveles un romāni būs radošs impulss arī Jums, cienījamo lasītāj!


Ar maģiju atklāt realitāti | Ilze Kuzmina

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Ilze Kuzmina

Ar maģiju atklāt realitāti

Meksikā ilgu laiku dzīvojošā kolumbiešu rakstnieka Gabriela Garsijas Markesa darbi „Pulkvedim neviens neraksta” (1957) un „Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu” (1972) tapuši ar 15 gadu starplaiku, līdz ar to raksturo dažādus viņa daiļrades posmus. Šajā esejā aplūkošu, kas abiem stāstiem kopīgs un kas atšķirīgs.

G. G. Markesam raksturīgā maģiskā reālisma izpausmes, kas jo spilgti saskatāmas vēlāk tapušajā stāstā par Erēndiru, tikpat kā nav manāmas garstāstā „Pulkvedim neviens neraksta”. Iespējams, tas skaidrojams ar rakstnieka dzīvesstāstu: viņš bijis žurnālists, bet „Pulkvedim neviens neraksta” ir viens no G. G. Markesa agrīnajiem darbiem. Domāju, ka, rakstot šo literāro darbu, rakstnieku vēl stingri tur grožos viņa žurnālista profesija, kas tomēr prasa pieturēties pie realitātes. Tajā pašā laikā nevar neņemt vērā citu būtisku G. G. Markesa radošās biogrāfijas faktu: jo sevišķi viņa lēmumu pievērsties rakstniecībai jau agrā jaunībā iespaidoja Franča Kafkas stāsts „Pārvērtības”, kurā galvenais varonis pārvēršas par kukaini 1. Tikai četrus gadus pēc „Pulkvedim neviens neraksta” izdošanas G. G. Markess uzraksta stāstu „Zudušo laiku jūra”, un šajā darbā maģiskā reālisma „dīvainību” jau ir daudz vairāk.

Kā norādījis cits maģiskā reālisma pārstāvis Salmans Rušdi, „reālisma likumi nav pietiekami, lai aprakstītu pasauli”. Viņaprāt, mūsdienās jebkuram, kas kaut reizi paskatījies ārā pa logu, ir skaidrs, ka „realitāte jau sen vairs nav reālistiska”. Tāpēc ar maģiskajiem elementiem tiek panākta „realitātes intensifikācija”, jo „reālisms ir projekts, nevis metode”. 2

Tāpēc bez maģisma, piemēram, cilvēku ticības brīnumiem, neiztiek arī reālistiskā garā ieturētais „Pulkvedim neviens neraksta”, kurā izskan, ka „virves dejotāji ēd kaķus, lai pašiem būtu lunkanāki kauli” 3. Ar šo ticību maģiskajam G. G. Markess, iespējams, gribējis raksturot cilvēku aklo ticību mītiem un stereotipiem reālajā dzīvē.

Pieļauju, ka, neraugoties uz žurnālistiem pieprasīto objektivitāti, savās preses pārstāvja gaitās G. G. Markess bija saskāries ar situācijām vai sabiedrības attīstības tendencēm, kuru aprakstīšanai ar reālismu nav pieticis. Ar darba metodēm, kas piešķirtas žurnālistiem, piemēram, nav iespējams visā „krāšņumā” atspoguļot to milzīgo, pat it kā neloģisko liekulību, kas redzama dažu (?) sabiedrības pārstāvju vārdos un darbos. Savukārt, parādot vecmāmiņu, kas pārdod savas mazmeitas nevainību, tajā pašā laikā pieprasot cieņu pret tiklību 4, liekulību var parādīt ļoti uzskatāmi.

Tā maģiskais reālisms kļūst par efektīvu līdzekli, kā kaut ko pateikt par mūsu nemaģisko, ikdienišķo realitāti.

Arī mūsdienu Latvijas žurnālistiem ir tikpat kā neiespējami objektīvi izskaidrot, kāpēc vēlētāji labprātīgi atdod savas balsis par tiem, par kuru negodīgumu vairs nevajadzētu šaubīties, vai to, kāpēc sievietes nepamet savus varmācīgos vīrus. Varbūt šie vēlētāji un šīs sievietes ir kādas maģijas varā, kas liek viņiem atkal un atkal padoties varmākam? Tāpat kā Erēndira, kas ļauj vecmāmiņai sevi izmantot arvien vairāk un vairāk, kamēr pat tiek piesieta ar suņu ķēdi pie gultas.

Ar maģiskā reālisma palīdzību uzskatāmi var parādīt arī reklāmas milzīgo ietekmi. Kāpēc vīriešu rindas stāv pie Erēndiras telts, kamēr meitu mājas ir tukšas? 4 Vai Erēndiras tiklības dēļ? Vai arī tāpēc, ka vecmāmuļa lieliski mācējusi izveidot šo biznesu un radīt mārketingu „produktam”, vispirms izmantojot pasta vedēju kā reklamētāju, pēc tam telti apkarinot ar saukļiem, kamēr galu galā pati rinda kļūst par reklāmu?

Maģiskā reālisma literatūrā ir tipiski, ka dīvainās un maģiskās lietās daiļdarbos darbojošās personas pārsteidz jūtami mazāk, nekā tas liktos nepieciešams 5. Arī ikdienas dzīvē Latvijā ir līdzīgi. Jo reti kurš brīnās, ka atkal ievēlēts negodprātīgs mērs vai kaimiņienei kārtējo reizi uzsista zila acs. Vai ka tiesnese sakās nezinām, kāpēc ar savu klātienes sarunu biedru „sarunājas”, rakstot frāzes uz papīra.

Pievēršoties citām G. G. Markesa darbu detaļām, jāatzīmē, ka atšķirībā no stāsta par Erēndiru garstāstā par pulkvedi arī daudz skaidrāk nolasāms politiskais fons: kaut netiek gari un plaši skaidrots, kādas politiskās problēmas valda, G. G. Markess dod gana daudz mājienu par totalitāru un vardarbīgu režīmu, sākot jau ar to, ka, pieminot kādas gaidāmas bēres, tiek norādīts, ka „tā ir pirmā dabiskā nāve daudzu pēdējo gadu laikā” 6.

Neraugoties uz maģiskā reālisma atšķirīgo īpatsvaru un atšķirībām laikmeta ainas iezīmēšanā, abos apceramajos darbos ir vairāk kopīgā nekā atšķirīgā. Gan reālismā, gan maģiskajā reālismā G. G. Markess izpaužas kā izcils narators – stāstnieks. G. G. Markess vienlaikus gan neizdabā lasītājam, piedāvājot vieglu lasāmvielu, gan tomēr cenšas piesaistīt viņa uzmanību. Tam kalpo it kā vienkārši paņēmieni, kuri tajā pašā laikā paradoksālā kārtā nebanalizē G. G. Markesa daiļdarbus. Vienu no šiem paņēmieniem varētu nosaukt par dozēto informāciju.

Proti, G. G. Markess pasniedz lasītājam interesantas informācijas drumslu, nesniedzot pilnu ainu un neatbildot uz „sakrālajiem” žurnālisma jautājumiem, kurš, kad, kur, ko un kāpēc. Savā daiļradē viņš var atpūsties no žurnālistiem pieprasītās objektivitātes. Tā jau iepriekš citētais teikums par to, ka dabiska nāve attiecīgajā vietā ir retums, liek lasītājam „saausīties”, domās pavaicāt „kāpēc?” un lasīt stāstu tālāk, cerot rast atbildi uz šo jautājumu. Tālāk sniegtā informācija – par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, par to, ka pastāv nelegāla literatūra, par kuras izplatīšanu var nogalināt, par cenzūru avīzēs, par komandantstundu – ļauj saprast, kāpēc nāves gadījumi nav dabiski.

Stāstā par Erēndiru viens no dozētās informācijas piemēriem savukārt ir Ulisa teiktais, ka viņa tēva tirgotie apelsīni katrs maksā 50 000 peso 7. Tikai krietni vēlāk lasītājs uzzina, kāpēc tie tik dārgi.

Jāiebilst, ka šajā stāstā narators G. G. Markess veikli ievelk stāstījumā jau ar pirmo teikumu, kurā liek saprast, ka „sāksies nedienu viesulis” 8.

Tāpat lasītāja interesei neļauj atslābt arī tekstā ietvertie it kā neloģismi, kuri tā pa īstam varbūt pat vēlāk netiek izskaidroti: lasītājam pašam jāizsecina, kas ar to domāts. Piemēram, pulkveža sieva liek pajautāt ārstam „vai šinī mājā kāds viņu būtu applaucējis ar verdošu ūdeni!” 9 . Sievas teiktais šķiet absolūti bezsakarīgs, un lasītājs spiests domāt: vai tas būtu mājiens ārstam, ka viņš pārāk sen nav apmeklējis attiecīgo namu. Vēl dīvaināk šķiet tas, ka pulkvedis arī ārstam nodod sievas teikto. Jau vēlāk, kad ārsts atnes kādu nelegālu informāciju, lasītājs min: vai šis teikums par verdošo ūdeni bija kāda slepena parole.

Savukārt stāstā par Erēndiru, kā jau iepriekš minēts, maģiskā reālisma ir vairāk, tāpēc tajā dažbrīd meklēt loģiku, lai saprastu, kāpēc, piemēram, mākslīgās puķes smaržo, varbūt pat ir lieki 8.

Ik pa brīdim lasītājam tiek piedāvāts sižeta pavērsiens. Piemēram, stāstā par Erēndiru pēkšņi ierodas Uliss, tad parādās misionāri – ik pa brīdim tiek dota cerība, ka kaut kas Erēndiras dzīvē mainīsies. Dažbrīd gan G. G. Markess lasītāju piemuļķo. Piemēram, darbā „Pulkvedim neviens neraksta”, kad pulkveža sievas nav mājas īsu brīdi pirms komandantstundas, šķiet, ka sāksies vēl lielākas nepatikšanas. Tomēr tās nesākas, jo sieva pārrodas 10.

Tāpat G. G. Markesa daiļradi caurvij ironisms. Kad pulkvedis ieminas, ka izskatās pēc papagaiļa, sieva nodomā, ka gluži tā viss nav, kas ļauj secināt, ka zināma līdzība ar papagaili pulkvedim tomēr ir.

Tāpat saskatāms melnais humors, piemēram, aprakstot, ka mirušais, kura bērēs ierodas pulkvedis, „izskatījās tikpat samulsis kā pulkvedis pats” 10.

G. G. Markesa rakstības stils it kā raisa smieklus nevietā. Kā komiska vērtējama aina, kurā bēru gājienu pārtrauc alkalds, kurš no policijas kazarmu balkona uzsauc: „Kur jūs velkaties ar mironi?” 11. Taču ar šo traģikomisko ainu G. G. Markess raksturo politisko situāciju attiecīgajā teritorijā: pulcēšanās brīvības ierobežojumi ir tik absolūti, ka jau attiecas pat uz bērēm.

Jo sevišķu ekspresiju rada melnā humora konfrontācija ar skarbo dzīves patiesību. Kad sieva norāda pulkvedim, ka no viņa pāri palikuši tikai kauli un pulkvedis pazobojas, ka pārdos sevi klarnešu fabrikai, seko patiesība: pulkvedi pie dzīvības uztur tikai cerības saņemt vēstuli par piešķirto pensiju, viņa pēdējie spēki ir izsīkuši 12.

G. G. Markess abos apskatāmajos darbos arī izpaužas kā izcils paradoksu meistars. Piemēram, pulkveža sieva ir tik sīciņa, ka gultā šķiet tukša vieta, taču dienā viņa ar savu klātbūtni it kā pārpludina visu māju 13. Vai: abi sirmgalvji pārtiek no gailim nočieptas kukurūzas, bet spriež, ka nekā jaukāka par dzīvi neviens nav izgudrojis 14. Humoristiskā noskaņa ļauj šo veco ļaužu postu izjust jo sevišķi spēcīgi.

Rakstnieks arī apliecina savu spēju spilgti aprakstīt savu varoņu dzīvi visos tās sīkumos, tādējādi radot spilgtus tēlus. Tā garstāstā „Pulkvedim neviens neraksta” galveno varoņu dzīvē valdošais vecuma un nabadzības posts ir aprakstīts daudzās raksturojošās detaļās. Lasot ainu par to, kā pulkveža sieva sakārto matus, atmiņā ataust Jauna Rīgas teātra izrāde „Garā dzīve”. Iespējams, tas tāpēc, ka vecums, nabadzība un vientulība izpaužas ļoti līdzīgā veidā, lai arī kāda laikmetā, politiskā iekārtā un pasaules malā tas nebūtu.

Pat epizodiski tēli tiek raksturoti krāšņi – kā sīrietis Mozus ar slīkoņa kustībām un gludo ādu garstāstā „Pulkvedim neviens neraksta” 15.

Abiem darbiem raksturīgs atvērtais fināls, kas ļauj lasītājam pašam domāt, kas gan varēja būt tālāk. Kamēr pulkvedis apņemas ēst sūdus, lai tikai nebūtu jāpārdod gailis, Erēndira pazūd un lasītājs paliek pārdomās, cik gan ilgi pulkvedis izdzīvos un vai Erēndira vēl palika šai saulē.

  1. Raups, Edvīns. Gabriels Garsija Markess. Labās dienas ir galā. Diena, 2014. gada 30. aprīlis.[]
  2. Kauliņš, Jānis. Lielas Kronops[publicēts 16.11. 2006.]. Pieejams: http://www.satori.lv/article/lielais-kronops[]
  3. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 89. lpp.[]
  4. Markess, Gabriels Garsija. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: Atēna, 2006, 81. lpp.[][]
  5. Kauliņš, Jānis. Lielas Kronops [publicēts 16.11. 2006.]. Pieejams: http://www.satori.lv/article/lielais-kronops[]
  6. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 12. lpp.[]
  7. Markess, Gabriels Garsija. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: „Atēna”, 2006, 93. lpp.[]
  8. Markess, Gabriels Garsija. Neticamais un skumjais stāsts par tiklo Erēndiru un viņas cietsirdīgo vecmāmiņu. Rīga: „Atēna”, 2006, 74. lpp.[][]
  9. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 13. lpp.[]
  10. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 67. lpp.[][]
  11. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 16. lpp.[]
  12. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 49. lpp.[]
  13. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 26. lpp.[]
  14. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 64. lpp.[]
  15. Markess, Gabriels Garsija. Pulkvedim neviens neraksta. Rīga: Atēna, 2007, 88. lpp.[]

Divvientulība ar Markesu | Ēriks Vilsons

  • 6
  •  
  •  
  •  
  •  

Ēriks Vilsons

Divvientulība ar Markesu

Ir pagājis teju trešdaļa gadsimta, kopš Gabriēls Garsija Markess pirmoreiz ar mani dalījās savā vientulībā.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē es skumu gadsimta sākumā celtas četru stāvu mūra mājās bēniņos Liepājas centrā. Bija naktis, kad dienā nokaitētais skārda jumts nesaudzīgi atdeva savu svelmi. Tādās naktīs nevarēju iemigt. Klausījos, kā ķirmji niekojas ar satrupējušajiem grīdas dēļiem un veļi, liekot nedrošus soļus, slāja krēslainajos bēniņu plašumos.

attic

Pirmā pasaules kara laikā šajā mājā esot bijis izvietots kara hospitālis. Iespējams, daudziem mirstošiem karavīriem šīs sienas bija beidzamais patvērums.

Reizēm Dievs apžēlojās un ziemeļaustrumu vējš blēņojās ielās un driskājot mana mitekļa daudz cietušo jumtu. Tādās naktīs baidījos, ka ar sarūsējušo skārdu nomocītais apjums pacelsies spārnos un aizlidos. Grabēja izļodzītie logu rāmji, smilkstēja jumta skārds un mani bēniņi gāzās simts gadu bezgalībā.

Manas dienas norma bija 15 cigaretes, trīs tasītes kafijas, auzu tume un sakņu sautējums, gatavots mazajā čuguna podiņā.

Kafija bija izsīkusi, sautējums izlaizīts, bet maizei vairs nepietika naudas. Sagrābstīju vēl šķipsnu melnās Ceilonas tējas skārdenē, saskaitīju paciņā 8 cigaretes. Iešalcās tējkanna. Es atvēru grāmatu un ļāvos Makondo pilsētiņas rudens lietavām.

Es joprojām ilgojos pēc šīm naktīm!

Šodien atšķirot Markesa grāmatu un izlasot tikai dažus teikumus, man ir iespēja atgriezties šajā tīkamajā līksmē. Pietiek tikai ar dažām rindiņām, lai atkal nokļūtu Makondo pilsētas ieliņās.

Mihails Bulgakovs savā romānā “Meistars un Margarita” caurkritušā reģenta Korovjeva mutē ieliek šādus cēlus vārdus: “Bet sakiet – vai Dostojevskim, lai pierādītu, ka viņš ir rakstnieks, obligāti jāprasa biedra karte? Paņemiet no jebkura viņa romāna jebkuras piecas lappuses, un jums bez visām biedra kartēm būs skaidrs, ka darīšana ar rakstnieku. Bez tam es domāju, ka viņam nekādas biedra kartes. Kā tu domā? – Korovjevs pajautāja Begemotam”…

Jā, arī man pietika pēc gandrīz trešdaļas gadsimta ielūkoties 1986. gadā izdevniecības “Liesmas” izdotajā Markesa grāmatā “Nestundā”, lai vēlreiz pārliecinātos par šo vārdu viedumu. Var izvēlēties jebkuru rindkopu, lai par to pārliecinātos.

Es izvēlējos: “Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā”.

Autors trāpīgi, precīziem vārdiem dod šī stāsta ekspozīciju. Par ko būs šis stāsts.

Virsraksts: “Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā”! – Pirmais teikums: “Putnu būris bija pabeigts”… – un tūlīt piebilst – …”malu malās jau daudzināja, ka tas esot visskaistākais putnu būris pasaulē”.

Tālāk seko paša varoņa raksturojums: “Seja viņam bija apaugusi ar divas nedēļas veciem bārdas rugājiem, mati, cieti un pašķīrušies kā zirgēzeļa krēpes, bet vispār viņš izskatījās pēc nobiedēta bērna.” – un šis trāpīgais raksturojums, ievērojiet, – vienā teikumā!

Markesa valoda ir kolorīta un precīza. Bez liekvārdības. Stāsta darbība ris viegli un nepiespiesti. Šķiet, risinās pati no sevis. Un nemulsina tas, ka, loģiski domājot, varoņu rīcība reizēm ir paradoksāla. Liekas, ka autors glezno. Ar raupjiem, trāpīgiem otas triepieniem viņš rada pasauli, kurā krāsas, daba, cilvēki atdzīvojas, pulsē un dzīvo savu dzīvi.

Glezniecībā Markesu varētu salīdzināt ar Van Gogu. Viņš ir kā Radītājs, kurš uzbur pasauli mums apkārt, kas ir īstāka par realitāti, kurā dzīvojam.

Man vismaz tā liekas.

Es sajūtu meža purva smārdu un mitro tveici. Ieraugu Mokando pilsētiņu un tās iedzīvotājus.

Rakstnieks glezno. Precīzi likdams otas triepienus un es dzirdu, kā sit pulkstenis, iešalcas vējš, dzied putni, es sajūtu smaržas. Es saprotu varoņu loģiku un … attaisnoju viņus, izprotu rīcību un motivāciju, kas liek viņiem tā rīkoties.

Rakstnieks mīl savus varoņus.

Mīl šo “mazo cilvēku”. Jā, jā!… Tieši “mazo cilvēku”! Un tā var būt gan Erendīna, savas vecmāmiņas nomocīta pusaugu meitene, gan viņas vecmāmiņa, kuras pārbarotās miesas mazgā mazmeita, gan eņģelis ar dubļos iestigušiem spārniem un parazītiem izplūkātajās spalvās, gan mājas pārvaldnieks nēģeris ar lakādas kurpēm, kurās izgriezti caurumi, lai atvieglotu samilzušās varžacis, gan pilsētiņas alkalds, kurš noliek blakus sev revolveri, gatavodamies nošaut ārstu, ja tas atteiksies viņam izraut sastrutojušo zobu…

Bet atgriezīsimies pie stāsta par Baltasaru. Kas šajā stāstā – “Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā” ir tāds īpašs?

Nekas! Un reizē viss.

Tiek izstāstīts viens necils stāsts par Baltasaru, kurš izgatavojis visskaistāko putnu būri, kāds pilsētā redzēts. Šo būri viņš ir gatavojis pēc pasūtījuma un nes pārdot.

Un dīvaini… Es saskatu viņā pats sevi.

Liels bērns ar neklausīgu matu kodaļu, kurš apveltīts ar muļķīgu, nevienam it kā nevajadzīgu lepnumu un pat neapzinās vērtību tam, ko viņš radījis.

Baltasars aiznesis būri pie vietējā daktera, lai palielītos ar savu veikumu un… atsakās to pārdot.

Tad viņš dodas pie bagātākā pilsētiņas iedzīvotāja Hosē Montjela, kurš ir pazīstams ar savu skopumu. Būris gatavots pēc viņa dēla Pepes pasūtījuma. Montjels atsakās, bet Baltasars to uzdāvina niķīgajam puišelim un… augstsirdīgi atsakās no samaksas.

Tad varonis dodas uz krogu, lai nosvinētu savu dāsnumu, bet salielās, ka pārdevis būri par sešdesmit peso. Tad uzsauc visiem dīkdieņiem dzērienus un apreibis sapņo par miljons būriem, kurus uztaisīs bagātniekiem, kamēr tie nav apmiruši…

Vēlāk, guļot dubļos, pazaudējis visu naudu un ieķīlājis savu pulksteni, viņš ir tik laimīgs, ka pat neatver acis, kad kāds pudeles brālis nozog viņa kurpes. Nē! Viņš grib izsapņot šo sapni līdz galam. Par laimīgāko dienu savā mūžā.

Un savādi… Es viņu nenosodu. Bet es atceros sevi, savus sapņus. Visas tās bezgalīgās fantāzijas, kuras man ļāva būt laimīgam un atrauties no realitātes.

Atcerēties bērnību.

Tas bija laiks, kad skraidīju ar skalu zobenu un spēlēju indiāņus. Kā mēs ar puišeļiem cēlām vietējā kļavā savu “štābiņu”, lēkājām pa šķūnīšu jumtiem un sapņojām uzvest izrādi “Trīs musketieri”.

Vai jūs atcerieties savus sapņus? To laiku, kad bijāt īsti laimīgi?

Un nu es esmu gatavs tāpat kā Baltasars, svinot savu cēlsirdību, atmosties dubļos bez kurpēm kājās ar muļķīgu, bet laimīgu smaidu uz lūpām un atmiņām par brīnišķīgāko dienu savā mūžā.

Tikai neatvērt acis, tikai neatvērt acis, tikai neatvērt acis!

Paldies Tev, Markess!

Tavs komentārs…

G. Markess „Nāve stiprāka par mīlu” | Undīne Arāja

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

death

G. Markess „Nāve stiprāka par mīlu”

Stāsts sākas ar kodu – „Senatoram Onēsimo Sančesam līdz nāvei trūka vēl sešu mēnešu un vienpadsmit dienu, kad viņš sastapa savu mūža liktenīgo sievieti [..] Lauru Farinu”. Teksts tiek sākts tumši – „minorā”.

Galvenais varonis – senators – tiek atainots, galvenokārt, caur konkrētiem aprakstiem, taču viņa īpašības parādās arī darbībā un mazliet arī tiešajā runā. Lasītājā tiek radīts žēlums un līdzjūtība pret senatoru, kurš jūtas vientuļš un kuram tuvojas nāve, lai gan patiesībā viņš ir liekulis, melis un, visticamāk, ir uzskatāms arī par izvirtuli.

Tekstā bieži jaušama ironija. Piemēram, senators lēni tuvojas neizbēgamai nāvei, bet savā runā stāsta, ka viņa vadībā tiks uzvarēta Daba.

Manāmas vairākas absurda literatūras tendences, piemēram, vēlēšanu kampaņas asociēšana ar cirka izrādi, kurā senators pat izmantoja dekorācijas. Liekulība, ārišķība, ilūzijas par labāku dzīvi pretstatā acīmredzamajai realitātei. Nolemtības elements – nespēja cīnīties ar likteni. Absurdums parādās arī izteikumā, ka „savā [..] runā viņam nekad nav gadījies pasacīt patiesību,” izņemot iepriekšminēto teikumu par Dabu, kas ir pretstatā patiesībai.

Tiek doti tādi kā punkti – sākumā tiek minēta nožēlojamā pilsētiņa, tad šis motīvs atkārtojas vēlreiz. Sākumā piemin liktenīgo sievieti Lauru Farinu, pēc kāda laika viņa tiek pieminēta atkal, jau izklāstot plašāk. Tā tiek darīts ar daudziem tēliem un elementiem, kuri it kā atkārojas, taču tiek likta klāt jauna informācija, tādā veidā radot ripojošas sniega pikas efektu – kāpinājumu, kas liek aizrauties lasītājam.

„Ceļazīmes”, kas liecina par letālo un skumjo beigu tuvošanos, ir papīra putni, Lauras savvaļas dzīvnieka tumšais smārds, sviedri, skaitlis vienpadsmit.

„Motori” stāstā:

Nelsons Farina; sieviete, kas lūdz senatoram ēzeli; papīra taurenis – uz sienas uzkrāsotais taurenis; senatora tetovējums; priekškaramā slēdzene.

Zīmīgais elements stāstā ir papīra putni un tauriņi, kas simbolizē stāstā atainoto liekulību un neīstumu. Otrs svarīgs elements ir roze, kas kontrastē ar tuksneša realitāti, parādot, cik maza ir cerība uz skaistā sapņa piepildīšanu (ko piedāvā vēlēšanu kampaņas saukļi). Viņš to labi apzinās, taču kāro šajā sapnī papeldēt. To parāda arī viņa nevēlēšanās būt vienam (kā rozei tuksnesī), tāpēc viņš grib turēt Lauru sev blakus un vērot rozi. Ļaušanās sapņiem parādās jau pašā sākumā, kad „reālā dzīve” tiek uzsvērta kā kaut kas atsevišķs.

Tiek izmantoti kontrasti, piemēram – „Senators bija precējies ar starojošu vācieti, no kuras viņam bija pieci bērni, viņa mājā visi bija laimīgi un viņš laimīgāks par citiem, līdz pirms trim mēnešiem senatoram tika paziņots, ka viņš nākamajos Ziemassvētkos mirs.” Turklāt kontrastā savai laimīgajai ģimenei, cieņai un popularitātei kā senatoram viņš beigās mirst viens un izsmiets.

Stāstā galvenokārt tiek izmantota gida metode – notikumi „seko” galvenajam varonim. Izņēmums ir apraksts par Nelsonu Farinu, taču notikumiem ir sakars ar senatoru un viņš redz vēlēšanu kampaņas dekorācijas, ko arī varētu uzskatīt par saikni. Tāpat arī Laura Farina ne vienmēr ir aprakstīta tiešā kontaktā ar senatoru, taču parasti atrodas viņa tuvumā vai tematiskā saistībā ar viņu.

Laiks pārsvarā tiek atainots secīgi, taču dažās vietās (sākumā un beigās) tiek aprakstīts nākotnes laiks – pārlēkts uz priekšu. Tāpat dažās vietās tiek pārlēkts uz pagātni, kad senators runā par laiku, pirms viņš uzzināja par savas nāves tuvumu, un kad tiek aprakstīta Nelsona Farina dzīve un saistība ar senatoru.

Stāstam ir apļveida kompozīcija – sākumā un beigās tiek minēta senatora nāve pēc sešiem mēnešiem un vienpadsmit dienām.

Interesanti, asprātīgi citāti:

„Viņš atkal jutās pilnīgs noteicējs pār savu gribu, kad [..] no jauna parādījās ļaudīs, dvēselē stiprināts ar pretsāpju tabletēm.”

„Nēģeriene drīz vien nomira dabiskā nāvē, nepiedzīvojusi Farinas pirmās sievas likteni, kuras gabalos sacirstās miesas deva audzelību pašu puķukāpostu dārzam. Otro pēc nāves ar visu viņas holandisko uzvārdu apbedīja tepat vietējā kapsētā.”

Tavs komentārs…

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.