Proza

  • 9
  •  
  •  
  •  
  •  

Par mīlestību! | Ilze Kuzmina

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Grīziņkalns

Vai tētis aizmiga? Paver, meitiņ, durtiņas! Paskaties! Klusītēm tikai – nepamodini! Šņāc, saki? Čuč? Nu ja, noguris mans vīriņš, visu dienu pie galda sēdēdams un 20 gadu kāzu jubileju svinēdams. Glāzīti jau arī pacilāja. Kā nu bez tā tādos svētkos!

Eh, jūs, meitiņas, mani atkal visu dienu pratinājāt, pastāsti, kā iemīlējāties, pastāsti, kā iemīlējāties? Vai tad man visu klātbūtnē jāstāsta? Kā satikāmies, kur iepazināmies visi tāpat zina, jūs arī. Bet jums nav miera, vienmēr tik prasāt par mīlestību un kāpēc tētim ir vēl viena meita, par lielo māsiņu, tik trīs mēnešus vecāka. Labi, ka par to pie galda vismaz nerunājāt!

Ielej man vēl šampīti drusku!

Agrāk negribēju stāstīt, kā mēs kopā sagājām. Mazas bijāt, nesaprastu. Lai gan, ko tur saprast: tāda vienkārši ir dzīve.

Jūs jau zināt, mēs iepazināmies vēl pagājušajā gadsimtā. Lielā māsa tad arī dzimusi: vēl pirms milleniuma. Es studēju pedagoģiskajā un piestrādāju jaunā dzeltenā avīzē. Tā krāsa bija dzeltena, bet vispār, salīdzinot ar mūsu laikiem, nekā dzeltena tur nebija. Neizlikāmies tikai tik gudri kā citi. Tālis, jūsu tētis, tur bija ziņu redaktors. Sākumā man tur nekādas intereses nebija. Viņš tak 10 gadus par mani vecāks! Tāds pats tievs un sīciņš kā tagad, tik toreiz vēl nebija tā sakumpis. Un precējies viņš bija. Sievu šad tad redakcijā redzēju. Vai es varēju zināt, ka pienāks diena un viņa Tālīti iemetīs manā gultā? Burtiskā nozīmē, burtiskā, mīlulītes manas!

Salīdzinot ar Tāli, trīsdurvju skapis, ne sieva. Liela, smaga, rokas kā vāles, kājas kā…

Ai, nu ko tur. Viņa arī vecāka par Tāli! Redakcijas puiši reiz šo apcēla, prasīja, kā viņai Pasaules karā gājis, vai grūti bijis. Šī nopietni skaidroja, ka tad vēl nebija dzimusi. Oi, jautri mums gāja!

Es nezinu, kā Tālis bij’ ar viņu sasities, tā arī neesmu to pajautājusi.

Puisīši jau mums redakcijā bija, bet kaut kā… Neredzēja mani. Citur arī nekā.

Tomēr jautri bija. Piektdienu vakaros pēc darba gājām uz klubiņu vai bāriņu. Tālītis arī šad tad nāca.

Reiz visi kaut kā ātri paklīda un palikām mēs ar Tāli divatā. Iesiluši bijām, iedzērām, runājām. Kad beidzās naudiņa, bija jau vēla nakts. Transports neiet, taksītim naudas nav. Tālis dzīvoja tuvu centram. „Ejam pie manis,” viņš teica.

„Kā, vai tad sievas nav mājās?” man izspruka.

„Ir gan sieva, gan vecmāmiņa. Vai tev viņas traucēs?” Tālis vaicāja.

„Nē, bet viņām var nepatikt…”

„Pārcietīs,” Tālis, aliņa stiprināts, bravūrīgi teica. „Tās ir arī manas mājas. Man arī ir tiesības.”

Tā nu soļojām kādu pusstundu uz Grīziņkalna pusi. Iegājām tumšā pagalmā. Man visu laiku likās, ka viņš sāks uzmākties. Bet nesāka.

„Mājas ārdurvis naktīs slēdz, bet man nav atslēgas,” Tālis teica. Jutu, ka viņš pamazām sašļūk, bet man nebija, kur iet. Tāpēc gaidīju, kas būs tālāk. „Es pieklauvēšu pie loga un paprasīšu, lai Anna ielaiž. Tu labāk paliec tepat. Pagaidām.”

Īsti nesapratu viņa plānu, bet paliku stāvēt pagalma dziļumā, kamēr Tālītis bungoja pa pirmā stāva logu.

Drīz vien logs atvērās. Tur viņa bija. Sieva. Stāvēja un skatījās tumsā, piemiegusi tuvredzīgās acis. Es toties redzu kā kaķis, pat tumsā to kuģi labi saredzēju.

„Ielaid, dārgumiņ, iekšā!” iepīkstējās Tālis.

„Tu esi dzēris,” secināja sieva. „Un tu neesi viens.”

Es biju kļūdījusies. Laikam viņa tomēr bija tālredzīga, nevis tuvredzīga.

Varbūt, ka man vajadzēja kaut ko citu tobrīd teikt, bet izgaisusī Tālīša bravūra bija tā kā atnākusi pie manis. Paspēru soli tuvāk logam un teicu: „Jā, viņš nav viens. Viņš ir ar mani.”

„Drosmīgi. Un ļoti interesanti,” noņurdēja sieva un ielaida mūs iekšā. Abus.

Pēc brīža jau sēdējām pie apaļa galda lielas, plašas, bet nolaistas istabas vidū. Noplukusi Ulmaņlaika garnitūra. Jā, viņi tak dzīvo Annas vecāsmātes dzīvoklī. Tas visu izskaidro.

„Tā, un tagad paskaidrojiet, lūdzu, kāpēc esat ieradušies abi kopā,” sieva nagu maucējas tonī prasīja.

Kas cits Tālītim atlika, kā sēdēt ar nodurtu galviņu! Tāds nu viņš man ir: drošs tikai tad, ja augstākstāvošu nav tuvumā. Tātad viņš klusēja un plucināja galdauta bārkstis.

„Es gaidu atbildi,” pratināšana turpinājās.

Sapratu, ka Tālis nerunās un izdvesu: „Es gribēju pārgulēt…”

„Lieliski,” nošņācās mājasmāte. „Ar Tāli? Mūsu dzīvoklī!”

„Nē, ne jau ar Tāli. Es gribēju…”

„Vai esat atveduši kādu trešo, lai tev būtu, ar ko pārgulēt?”

„Nē, ne jau tā es to domāju,” apmulsumā pat nezināju, ko teikt.

„Tātad tomēr ar Tāli?” sieva traģiskā balsī ievaidējās un pat tā kā triumfējoši paskatījās uz viņu. „Cik tālu tu esi nodzīvojies!? Pat uz mājām ved savas redakcijas mauķeles!”

Tālis joprojām knibināja bārkstis un raudzījās galdā.

„Tāli, vai man aiziet? Vai man aiziet no savas vecmāmiņas dzīvokļa, lai tu te varētu…”

„Nē,” beidzot ierunājās Tālis.

„Tad ej, lūdzu, mazgāties un gulēt!” pavēlēja sieva.

Tālītis piecēlās. Aizgāja.

Palikām divatā.

„Klau, es taču vienkārši gribēju lūgt naktsmājas,” sāku atjēgties. „Es pat Rīgā nedzīvoju, uz Jelgavu visi vilcieni sen aizgājuši, bet taksim vajag lielu naudu.”

„Neizskatījās, ka tu ko taisījies lūgt,” atcirta Anna, joprojām nikni uz mani skatīdamās.

„Tiešām gribēju! Vai varu palikt?” vaicāju, kaut palikt man sevišķi negribējās, bet klīst vienai pa šo rajonu trijos naktī gribējās vēl mazāk.

„Labi, vari gulēt tepat uz dīvāna,” viņa norādīja uz senlaicīgu sofu sūnu zaļā krāsā, kurai aizmugurē pie sienas vīdēja siensega ar mīlīgu gulbīšu pāri.

„Bet kur guļ vecmāmiņa?” nez kāpēc interesējos.

„Guļ mūsu guļamistabā,” atbildēja sieva. „Viņai naktī no tumsas bail. Labi, ka šonakt viņai ciešs miegs.”

Klusēju un gaidīju, kad varēšu gulēt. „Es nu iešu,” Anna pēc brīža teica un piebilda: „Nav jau Tāliņš nekāds saimnieciskais, alga it kā laba, bet notriec pa bāriņiem. Tā ka labi, ka varam te dzīvot.”

Kas notika pēc tam, to es no jūsu tētiņa tā arī neesmu līdz galam sapratusi. Vai viņš nemāk izstāstīt, vai man kaut kā prātiņā trūkst.

Biju jau ielaidusies pirmajā nomidzī, kad pēkšņi man kaut kas uzgāzās virsū. Pārbijos, atvēru acis. Tālītis gulēja man virsū ļoti neērtā pozā un dvesa: „Anna, nu nevajag, nu kā tu tā!”

Viņa sieva stāvēja un skatījās uz mums. „Savāc viņu, es to jākli vairs negribu!” viņa kliedza. Cik nu no Tālīša varēja izspiest, Anna nebija ļāvusi viņam gulēt, atsākusi prašņāt, kas un kā, kur mēs bijuši, ko darījuši, kāpēc palikuši divatā, kāpēc atnākuši. Kaut ko Tālītis ne tā atbildējis, šī viņu sagrābusi, izvilkusi no gultas, iznesusi no istabas un uzmetusi man virsū. Šausmīga sieviete! Rupja! Labi, ka tas beidzās bez asinīm un lūzumiem! Labi, ka Tālītis tāds maziņš un smalciņš.

Meitiņas, nu neskataties tik lielām acīm! Tā tiešām bija, saulītes manas. Dzīvē visādi gadās. Ielej man vēl lāsīti šampiņa!

Sieva vēl kaut ko nobļāvās un aizgāja. Domāju, ka Tālis ies un nolūgsies, bet viņš nekur negāja, kaut sofā abiem bija pašauri. Tik tuvu gulēdami jau arī… nu jūs saprotat. Vienā brīdī gan istabā atkal ieskrēja sieva un zvērojošām acīm nobrēcās, ka nu mēs esot parādījuši savu īsto seju, beidzot vairs neizliekamies. Bet kas man cits atlika, kad viņa pati Tālīti iemeta manā gultā? Kā es varēju atteikt, kad tādas nepatikšanas viņš manis dēļ piedzīvojis?

Tālītis gan no rīta vēl mēģināja izlīgt ar sievu. Es aizbraucu uz mājām. Bet vakarā arī viņš bija klāt. Sieva izmetusi. Tā arī palikām kopā. Mīlestība, tu prasi? Tā jau arī ir tā mīlestība! Būt kopā! Viņš mīksta rakstura, bet nav slikts, nav slikts cilvēks.

Tālītis jau bija šķiršanās dokumentus iesniedzis, kad izrādījās – sieva stāvoklī. Tad nāca pie manis lūgties, lai laižu Tālīti prom. Teica, ka patriekusi viņu hormonu iespaidā. Pati nav zinājusi, ka stāvoklī, domājusi, ka agrs klimakss. Es prom nelaidu. Kas atdots, tas jau paņemts. Un pareizi vien bija, jo es jau arī drīz biju stāvoklī. Tālītis, nabags, gan noskraidījās starp diviem zīdaiņiem, jo par to bērnu taču arī bija jārūpējas. No atbildības nevairījās. Tāpēc es saku: labs cilvēks.

Labs cilvēks man par vīru trāpījās. Tāpēc iedzersim par mīlestību!

Lāsma Lediņa | Rudens

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Vanšu tilts
Foto: Sjaak Kempe | Flickr

Rīts – kā daudzi citi, kad maigi dūcošais un pagriezienos elektroniskas melodijas spēlējošais garais trolejbuss mani vizināja uz darbu. Savādi, ka lielpilsētā ar simtiem tūkstošu iedzīvotāju, braucot sabiedriskajā transportā ik dienu vienā laikā, tavu ceļabiedru sejas pamazām kļūst tik pazīstamas, ka, pamanot tās citur pilsētā, nevilšus pasveicini citādi pavisam svešo cilvēku. Par daudziem ceļabiedriem gan es zināju vairāk nekā vēlētos, jo svešās dzīves manās ausīs spiedās gan no atklātām telefona sarunām un skolnieku lecīgajām čalām, gan vecāku bērnišķīgajiem dialogiem ar viņu atvasēm un Stradiņa universitātes studentu medicīniskajām pārgudrībām.

Šī diena nebija izņēmums – kāda meiča pa telefonu sajūsmināti klāstīja, ka eBay nopirkusi „reālu skeletu” par 300 eiro, kurš ar visiem saviem 206 kauliem turpmāk uzticīgi vadīs topošo dakterīti cauri anatomijas un latīņu valodas terminoloģijas džungļiem. Nevilšus iedomājos par jaunām iespējām ātro kredītu devēju darbības paplašināšanai! Vai tad auditoriju neuzrunātu reklāma: „Mīļais pensionār, piedāvājums īpaši tev – ieķīlā savu skeletu šovakar, saņem naudu jau rīt, bet procentos atdod tikai pāris pirkstu falangas līdz mēneša beigām.”

Sēdēju iespiesta starp kuslu večuku un jaunu sievieti, kura drudžaini glāstīja telefona virsmu. Vīram ražena bārda auga ne tikai uz zoda un vaigiem, bet arī no ausīm spraucās pelēku spalvu pušķi un kuplās uzacis iezīmēja sirmu līniju pierē. Ģērbies viņš bija zilā neilona jakā, kas šķita sezonai pārāk plāna, džinsos un brūnās nošķiebtās ādas kurpēs – tik pamatīgās, ka tās varētu būt manas vienaudzes. Večuks snauda, un viņa pinkainā galva laiku pa laikam nošļuka uz mana pleca. Pa labi sēdošās jaunās dāmas elkonis man dūrās sānā, kā tas ir vienmēr, ja blakussēdētājs ar rokā krampjaini sagrābtu mobilo sērfo interneta dzīlēs. Sērfotājas violetais kažoks īpaši izcēla viņas jūraszaļo matu krēpes, kas brīvi viļņojās visapkārt apkaklei. Deguns un smalkās ausis meitenei bija izgreznoti ar izaicinošiem pīrsingiem, bet delnas virspusi rotāja sarežģīts hennas tetovējums. No ieplēstajiem džinsiem vīdēja divi kaulaini ceļgali, kuri man uzreiz lika nodrebināties – rudens taču, kā var nesalt?! Es tomēr spītīgi paliku savā vietā.

Beidzot bijām aizripojuši līdz Ķīpsalai – liela daļa pasažieru, droši vien – studenti, izvēlās ārā, bet iekšā iekāpa tikai daži – priekšā braucošais autobuss vairākumu braukt gribētāju jau bija nosmēlis. Mana blakussēdētāja ar košo frizūru arī izkāpa, pat nepacēlusi skatu no tālruņa ekrāna, – nodomāju, ka viņa droši vien studē arhitektos vai dizaineros – mājienus deva gan viņas neparastais izskats, gan milzīgā melnā mape, ko meitene vilka gandrīz vai pa zemi. Uzviļņoja atmiņas par pašas studentu gadiem Ķīpenē tālajos deviņdesmitajos – bohēma, plenēri, negulētas naktis – eh, tagad tas noteikti vairs nav tas: kapitālismā čupošanos aizstāj konkurence.

Iznirusi no atmiņu labirinta, sāku vērot iekāpušo Ķīpsalas pamatiedzīvotāju ģimenīti – tēvs, māte, pusaugu meita un puišelis – ap gadiem desmit. Visi, izņemot puiku, bija gurdi sasēduši man pretī, bet zēns nemierīgi dīdījās te blakus vienam, te otram trīsvietīgā sēdekļa galam. Māte pelēcīgajā dzīves nogurdinātajā sejā ar melnu zīmuli bija iekonturējusi zaļganās acis, bet daudz ekstrēmas pašdarbības pieredzējušie sarkanbrūnie mati bija sabužināti 80. gadu tīņu cienīgā ševeļūrā. Reiz baltā neilona jaka izskatījās tikpat sagurusi kā tās valkātāja, bet populārie velteņu tipa zābaki, kuros tik nepiespiesti eleganti izskatās Holivudas dīvas, pretim sēdošās sievietes kājās bija šķībi un dubļaini. Viņas vīrs, tērpies melnā vējjakā, daudz uzdzīves pieredzējušās sīksvītrainās uzvalka biksēs un brūnās kurpēs ar pītu virspusi, sēdēja vaļīgi atgāzies pret atzveltni kā klubkrēslā. Pusaugu meitene, uz vienu sānu sakņupusi un balināto cekulu pret roktura stabu atspiedusi, būrās telefonā. Viņas apģērbs atbilda pusaudžu nevērībai pret ierasto kārtību – vaļēja stepēta jaka koši rozā krāsā, zem tās T krekls ar miroņgalvu un superīsi džinsu šorti, kas uzvilkti pāri baltiem legingiem, bet kājās – kroseņu un platformeņu ārlaulības sakara auglis – augstpapēžu kedas. Visa trijotne šķita ļoti kontrastējoša, bet vienlaikus – saderīga…

Tas, kas nekādi neielīmējās man pretī sēdošās ģimenes saskanīgajā portretā, bija mazais zēns. Pirmais, ko pamanīju, ka viņam kājās sandales, lai gan bija jau oktobra beigas. Ģērbts plānā pelēkā jaķelē un nošļukušās džinsenēs, pelēkblondais kārnais puišelis kā atspole virpuļoja no loga pie durvīm, tad – uz garā trolejbusa savienojuma ermoņiku ar rotējošo grīdu, tad – pie tēva, tad – pie mammas, pēc tam – pie māsas un atkal pie loga. Viņš visu laiku kaut ko runāja, stāstīja, jautāja, uzrunādams te mammu, te tēti, bet tie nekādi nereaģēja. Neatbildēja. Pat nepaskatījās. Bet puika apņēmīgi turpināja bezcerīgo vienvirziena komunikāciju. Vecāki runāja savā starpā, bārstīja kaut kādus jēlus jokus, brīžam sarunā iesaistot arī meitu, kura šad tad izmeta kādu frāzi vai smiekliņu. Bet puišelis turpināja dīdīties. Viņš mēģināja iesēsties starp mammu un tēti, pēc tam – blakus tēvam, bet vecāki viņu rupji atgrūda: „Tūlīt norausies, muļķi!” – noburkšķēja tēvs un uzšāva dēlam pa pakausi. Māte arī iesaistījās: „Kas tu debils esi, vai?! Tūlīt kāpsi ārā un pie omes ciemos nebrauksi!” Vecāki atkal pievērsās viens otram un bez īpašas kaisles sāka skūpstīties. To redzot, māsa novaikstījās, uzmeta brālim nicīgu skatienu, izbolīja acis un atgriezās virtuālajā valstībā.

Kādu pusminūti bija miers, bet tad zēns atkal sāka iepriekšējo riņķa deju, izmisīgi cenšoties pievērst sev uzmanību: “Tēti, tēti, kāpēc tiltam vajadzīgas tās šņores?! Paskaties, tur Tallinks brauc! Mēs kādreiz pabrauksim ar to kuģi? Mammu, re, kur Doma baznīca, to torni tagad remontē. Tur blakus ir kuģniecības muzejs, mēs tur bijām ekskursijā ar klasi. Tēti, tēti varam aiziet tur vēl? Mammu, tu zini, kāpēc Latvijai ir tāds karogs? Vai mēs, lūdzu, varam aiziet uz Makdonaldu? A kāpēc tai zaļajai mašīnai ir baltas durvis? Re, kur ātrā palīdzība brauc – laikam, kāda avārija. Tēti, skaties, tur mēness spīd! Kāpēc tā, ja ārā ir gaišs? A cik tas Mēness ir liels? Tā kā kuģis? Tēti, kas tur ūdenī peld par putniņiem? Ko?! A baloži prot peldēt? Kāpēc šitam autobusam ir tas savienojums vidū, kāpēc viņu vienkārši nevarēja tādu garu taisīt? Mammu, mammu, kāpēc tā meitene uz mani skatās?” Uz pēdējo jautājumu seko zibenīga atbilde no māsas: „Tāpēc, ka tu esi stulbs!”

Beidzot, izspraucies cauri Vanšu tilta korķim, trolejbuss piebrauca pieturā. Satrauktā pasažieru straume, sasniegusi ilgoto krastu, izlija pilsētā, paraujot līdzi arī man uz pleca dusošo večuku un viņa bārdaino galvu. Trīs pretī sēdošie – māte, tēvs un meita – bija aizsnaudušies. Puišelis skumīgi piesēda man blakus. Palūkojies uz aizmigušo trijotni, viņš piešķieba galvu, pacēla acis uz mani un nopūtās: „Nu kāpēc es esmu tik stulbs?….”

Mirkļa vājprātā es paķēru mazo zēnu aiz rokas, un pēdējā brīdī abi izmetāmies no trolejbusa. Mēs skrējām gar kanālu aizelsušies, līdz nokļuvām pie brīva soliņa vecu ceriņkrūmu ielokā. Apjukuši apsēdāmies. Ūdenī bez skaņas slīdēja pīles, bet otrā krastā tramvajs čīkstēdams aizlocījās gar Nacionālo teātri. Puika pacēla no zemes zariņu un pameta pīļu virzienā. Iesmējās un noteica: „Es esmu Ralfs Sīmanis, bet tu drīksti mani saukt par Rafiku – kā mājās.” Sākām runāties – sākumā mazliet drudžaini, vārdu plūdos gremdējot mulsumu, bet pamazām aizmirsāmies.

Uzzināju, ka Rafikam ļoti patīk iet skolā, bet draugu gan tur nav un daudzi viņu apsmejot, jo viņš esot pa pusei čigāns. Puika pastāstīja, ka mājās bieži nav malkas un tad viņi plēšot dēļus no pamestajām apkārtnes mājām. Drīz jau dēļu gan vairs nebūšot, jo visas Ķīpsalas mājas esot ieņēmuši biezie.Te Ralfs saminstinājās, šķiet, iztēlojoties, kā bagātnieki ar ieročiem rokās atņem viņa pasauli… Zēnu aizraujot lasīšana. Bet vecāki to nevarot ciest, smejoties par viņu, saukājot par zinīti un profesoru. Tad viņš mūkot prom un ar grāmatu slēpjoties uz pamestās kaimiņmājas šķūņa jumta. Uz šķūņa, kuru viņa senči nokurinās vai to iekaros biezie.

Nemanot bija piezadzies izsalkums, tāpēc cēlāmies un gājām uz Makdonaldu. Nebiju tur bijusi gadus desmit, bet daudz nekas nešķita mainījies. Rinda stiepās līdz durvīm, tomēr stāvēšanai bija arī savs pluss – varējām labi apsvērt kāroto pasūtījumu. Vienprātīgi izvēlējāmies bērnu komplektus, piedevā saņemot divus Minionu leļļukus – vienu ar padusē iežmiegtu banānu, no kura šaujas ārā enkurs, otru – vienaci ar zaļu raķeti rokās. Notiesājuši ēdmaņu, izspēlējušies ar dzeltenajiem cilvēciņiem un kārtīgi piesūkušies ar neaizmirstamo aromātu, nolēmām kuģniecības muzeja vietā jaukos Minionus aplūkot kino. Ejot gar operu, pārrunājām neskaitāmus aktuālus jautājumus – gan baložu prasmi peldēt, gan tilta vanšu konstruktīvo nozīmi, gan Latvijas karoga krāsu vēsturi, gan Zemes uzticamā pavadoņa Mēness izmērus, gan daudz ko vēl. Ralfam aptrūkās jautājumi, bet manam stāstam nebija gala. Tik daudz bija jāpaspēj.

Pēc filmas iekāpām vilcienā uz Ķemeriem. Reiz greznā kūrortpilsēta nu bija Jūrmalas veco un slimo ļaužu izgāztuve. No acīm prom, no sirds ārā. Rafiks bija samiegojies un vilciena riteņu rāmajā klaudzināšanā aizsnaudās. Kad izkāpām, rasināja smalks lietutiņš kā migla, kā stacijas liepās aizķēries mākonis. Sakumpuši, galvas kapucēs ierāvuši, gar šoseju kātojām purva pastaigu laipas virzienā. Pēkšņi bija kluss – nedzirdēja vairs ne garāmbraucošo automašīnu riepu šņācošo cīņu ar mitro asfaltu, ne priežu šalkšanu, ne mūsu elpu. Stāvējām purva ieskauti un smaidījām. Klusums griezās ausīs un pātagoja smadzenes. Sadevāmies rokās un skrējām pa slideno laipu tālāk, dziļāk klusumā. Skrējienu apturēja purva rāvā iegrimis laipas posms. Stāvējām un bezspēkā, dusmās, izmisumā kliedzām un raudājām. Savā neprātā bijām iztrūcinājuši aizkavējušās dzērves – tās ieskrējās, slaidos kaklus izstiepušas, sudrabaini melnos spārnus švīkstinot un ap mums lokus metot, cēlās debešos, sakliedzoties īsiem spalgiem saucieniem, kuri saplūda veselā trompešu ārijā, līdz attālinoties pārvērtās grudzinošā murdoņā, kura iedūra sirdī kā lāsteka. Rudens. Viss.

Dzērves
Foto: Helmuts Rudzītis | Flickr

Pēc nedēļas pa trolejbusa logu redzēju Rafiku Ķīpsalā pie Olimpijas. Pelēku seju, sabozies, šļaugani gar sāniem nolaistām rokām viņš izskatījās kā dzērvjulēns, kura kāsis aizlidojis, nesagaidot, kad viņam izaugs lidspalvas.

Sandija Santa | Zibens laiks

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Zibens laiks

Ir rudenīgs vakars Rīgā. Lietus dzen mani pa ielu uz priekšu, un, ieslēpjot nosalušās plaukstas kabatās, es uztraukti dodos pa kanālmalu vecpilsētas virzienā. Steidzīgi šķērsoju Kronvalda parku, jo mazliet baidos nokavēt izrādi, kuru esmu gaidījusi gadiem ilgi.

Un ar gadiem ilgi es tik tiešām domāju gadiem ilgu gaidīšanu jau no bērnības, kad biju mammas vēderā un mēs kinoteātrī skatījāmies indiešu filmas. To brīdi atceros skaidri, jo viņas puncī biju iekārtojusies diezgan ērtā pozā, un mēs, savienotas ar dievišķu nabassaiti, ieelpojām filmas kopējo atmosfēru un pielāgojām sirdspukstus mūzikas ritējumam ātrāk, lēnāk, ātrāk, ar melodiskiem pārlecieniem tuk-tururuktuk-tuk! sekojām filmas sižetam, kurā galvenais varonis Šiva radīja pasauli un kā kosmonauts, slīdot pa Visuma telpu, mēdza uzdejot.

Mamma toreiz bija ļoti jauna un gatavojās precēties ar manu tēti. Viņa mācījās par skolotāju un aizrāvās ar fotogrāfēšanu, bet tētis mācījās gleznošanu mākslas skolā. Viņi iepazinās kādā lauku zaļumballē, uz kuru viņš, ģērbies ādas jakā un tumšās džinsās, bija atbraucis ar motociklu. Viņa ar draudzenēm stāvēja pārpildītā auto placī un iebēra mutē sauju meža zemeņu. Debesīs nogranda pērkons. Cilvēki, paķerdami uz auto kapota uzliktos kāpostu pīrāgus, saleca mašīnās, bet tētis ar mammu sastinguši stāvēja viens otram pretī kā tādi sālsstabi un, sagaidījuši zibens triecienu savās krūtīs, ieskrēja mežā papardes ziedu meklēt, kas rītausmā kā lotosa zieds uzplauka manas mammas vēderā. Viņi bija kā divi magnēti, nešķirami saderīgi. Tētis mammai kāzu ceremonijā paspieda roku.

Es piedzimu ziemā. Deviņos piecpadsmit no rīta. Toreiz slimnīcas personāls neļāva tēviem uzkavēties dzemdību telpās, tāpēc tētis kā sniega vīrs gaidīja laukā aiz loga, klabināja zobus un ik pa laikam notrausa ledu no mammas mīļākajiem ziediem. Mamma, pēdējos spēkus saņēmusi, pacēla mani uz rokām un rādīja tētim caur loga stiklu, kurš no laimes iekrita kupenā un saplūda ar balto ūdens segu kā enģelis.

Pavisam drīz viņu iesauca armijā. Un kādu pusgadu viņi sarakstījās tikai ar vēstulēm, veltot viens otram visdažādākos mīļvārdiņus. Es biju sākusi rāpot, un tas bija liels notikums. Jau diezgan skaidri izrunāju tādus vārdus kā mamma, bet ne teta, tāpēc viņi nolēma satikties. Mamma iemeta ceļasomā pāris mantu un mēs aizbraucām uz dažām dienām pie tēta pāri robežai un nakšņojām viesnīcā. Tētis ar mammu visu laiku mīlējās. Viņu āda no mīlas neprāta bija uzkarsusi un saburzīta kā gultas palags. Lai viņi atcerētos mani pabarot, man nācās drusku atgādināt par sevi, sakot mamma un teta. Karstā vasaras saule bija piepildījusi viesnīcas numuriņu ar bezgaisu un tieši tādā bezgaisā, atstādami vaļā balkona durvis, spēku izsīkumā viņi iemiga.

Tikai pēc vairākiem gadiem mamma man atklāja, ka tonakt izkritu no piektā stāva balkona un mani esot atradusi kāda sieviete, kas mitinājās otrajā stāvā. Pēc sievietes sniegtās liecības, bērns esot nokritis no debesīm un pats iekritis viņas rokās. Tā esot bijusi liktens zīme (jo viņai pašai bērni nevarēja būt). Kad mana mamma, ieraudzījusi balkona durvis, atklāja manu prombūtni, viņa apgrieza kājām gaisā (pavisam burtiski) visu viesnīcu, līdz mani atrada, jo, spriežot pēc sievietes nelaimes, pati mani atdot vecākiem nemaz negrasījās. Man bija ieplēsts lūpu kaktiņš un lauzta labā kāja. Mamma nofotogrāfēja tādu bildi, kurā es guļu slimnīcas gultiņā ar nepatikā saviebtu seju un izskatos pēc pieauguša cilvēka, kurš izcieš tikko iepazītas sāpes. Toreiz man bija viens gads un pāris mēneši. Tonakt esot bijis negants zibens.

Pusaudžu gados daudz domāju par šo kritienu. Vecmamma mani dēvēja par enģeli, jo kurš normāls bērns spēj izdzīvot pēc tāda lidojuma? Es arī nevarēju atbildēt uz šo jautājumu. Jautājumu bija daudz, bet atbilžu nebija. Vecmamma centās mani pārliecināt, ka Dieviņš esot iecerējis caur mani veikt lielu uzdevumu. Bet kādu? Var jau būt, es pasmaidīju un pielipu no maiguma un neziņas pie vecmammas halāta kā dadzis. Bija sajūta, ka mani sagaida kas liels un varens, es to jutu un nojautu, un tieši nākotnes nojautas bija man zibensnaktī pasniegtā dāvana.

Man vajadzēja satikt Dievu, lai parunātos. Un tā runāja, ka Šiva esot viena no viņa daudzajām izpausmēm. Es biju nolēmusi viņu satikt. Šovakar Šiva uzstājās Rīgā.

Lietus mākoņi atkāpās, un debesis kļuva caurspīdīgi zilas.

eilas debesis

Lāsma Lediņa | Arī mīlestība

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Miglains rits

Pelēks noplucis rīts – apmaldījies kaut kur pa vidu starp miegu un nomodu, starp gaismu un tumsu, starp dienu un nakti, starp lietu un sniegu, starp krāsainām kļavu lapām un ievu ziediem, starp mani un tevi. Es zinu, cik ļoti tev nepatīk rīti, īpaši šie novembra rīti, kad šķiet, saule aizmirsusi uzlēkt un plakstiņus nav vērts pacelt, jo gaišāks nekļūst. Un tomēr es zinu, ka tev jāceļas, tāpēc maigi pieglaužos tavam plecam un piespiežu galvu pie tava kakla. Tu jau trīsreiz esi atlikusi modinātāja zvanu, tāpēc, mirkli pagulējis mierā un ieklausījies tavos miegainajos sirdspukstos, es sāku pūst elpu tev matos, visādi nemierīgi grozos, līdz pārveļos tev otrā pusē un arvien uzstājīgāk lieku noprast, ka laiks tomēr celties. Tu beidzot atver acis un es, bezgala priecīgs, uzspiežu tev ātru buču un izlecu no gultas.

Kafija – bez tās tu nevari iedomāties dienas sākumu, lai arī jau sen tā vairs nesniedz agrāko prieku, jo tik daudz šī brūnā šķidruma izdzerts neskaitāmajās negulētajās naktīs mācoties un strādājot, ka dažkārt domāju – vai kafija jau neriņķo tavās vēnās? Man kafija negaršo. Es patiesībā to nevaru ciest – tikko samalta kafija smaržo tik intensīvi, ka kņudina man degunu, līdz jāšķauda, bet uzvārīta espresso kannā tā sāk ost pēc žāvētām plūmēm un darvas. Kompānijas pēc, protams, kafiju esmu dzēris – ar ļoti daudz cukura un piena varu dažus malciņus sev iemānīt. Bet labprātāk tomēr dzeru tīru ūdeni. Priecājos, ka nav sevi jāuzlādē ar visādu draņķu palīdzību, jo man atšķirībā no tevis nekur nav jāsteidzas, tāpēc vēlāk, sajūtot nogurumu, varēšu vēl nosnausties.

Ārā smidzina, apvilkuši lietus jakas, mēs dodamies rīta skrējienā. Jāsaka gan, ka vairāk tas līdzinās ātram gājienam ar dažiem ātrākiem uzrāvieniem. Tev skriešana kopš skolas laikiem nepatīk, bet man sāp mugura, tāpēc no malas droši vien izskatāmies visai ērmīgi, jo katra mūsu pora ilgojas pēc mīkstiem pēļiem, nevis traukšanās rēnajā rīta miglā. Es nelieliem solīšiem klumzāju pa priekšu, Tu tipini nedaudz iepakaļus. Laika tev nav daudz – izmetam tikai tādu nelielu līkumiņu pa apkaimi: cauri piecstāveņu pagalmiem pa sadrupušām celiņa plāksnēm aizlavierējam līdz Gregora ielai, pa to, sabrūnējušās kļavu lapas spārdot, aizrikšojam līdz Kuldīgas ielai un gar Zentas Mauriņas māju nogriežamies Zasulauka virzienā. Stacijai tuvojas vilciens un skaļi notaurējas – es palēninu gaitu un tu aizdomājusies man uzkāp uz kājas. Sāpēs iekaucos, bet tūliņ samīļojamies un jau mierīgākā solī dodamies tālāk. Ceļa gabals gar tramvaja sliedēm man patīk vislabāk, jo esam pagriezušies jau māju virzienā: nevaru vien sagaidīt, kad atkal ievelšos dīvānā.

Lai sataisītos, tev daudz laika nevajag, jo gadu gaitā esi iemanījusies ātri tikt galā ar rīta darbiem – kad esi uzlikusi vārīties kafiju, man brokastis vienmēr tiek pasniegtas pirmajam, tad pabaro uzstājīgi ņaudošo kaķi un pati arī kaut ko steigā ieknābā, ar vienu roku turot sviestmaizīti, ar otru – krāsojot skropstas. Es, jau notiesājis savu porciju, esmu atlaidies klubkrēslā un, vienu aci piemiedzis, tevi uzmanīgi vēroju. Mēģinu iztēloties, ko tu šodien darīsi, kurp dosies, ko satiksi, ar ko runāsi. Man nepatīk, ka tu kaut kur ej, jo man nepatīk palikt vienam un nepatīk, ka tu tiec kādam citam, ne man. Esmu ļoti greizsirdīgs. Un man nepatīk dalīties. Bet es tevi tik ļoti mīlu, ka dažreiz no laimes nopūšos. Tad tu smejies, bet es caur pieri uz tevi lūkojos, jo man ir mazliet neērti tapt pieķertam tādā pārmērīgā jūtelībā.

Tu esi gatava doties, un es slinki uzslejos kājās, lai pavadītu tevi līdz durvīm. Buča, buča. Tu pabužini man galvu, nosaki: „Līdz vakaram!” un aizver aiz sevis durvis. Es dodos atpakaļ uz istabu, ieritinos klubkrēslā un sāku gaidīt vakaru. Manas dienas visas ir vienādas – gulšņāju, sapņoju, uzēdu, paskatos pa logu, padzenāju bumbu, atkal atlaižos atpūsties. Domāju. Par tevi. Kā man tevis pietrūkst. Jo viens es esmu tik pazudis un apjucis. Es neko nesaprotu un nezinu, ko iesākt. Kur iet, ko darīt? Un nevienam citam es – tāds liekēdis un dīvāna deldētājs – neesmu vajadzīgs. Tikai tev. Tikai kopā mēs esam viens vesels. Es – tavs suns – un tu – mans cilvēks.

21.11.2017.

Eva Ciekurze | Bumba ir apaļa

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

volejbols

Tagad es koncentrēšos spēlei, Reinis nodomāja, nolika sporta somu uz soliņa un apsēdās tai blakus. Garderobē, kā ierasts, bija piesmacis un mazliet netīrs. Šobrīd arī kluss, bet kad sanāk sportisti, te skan nejēdzīgi joki un nepārdomāti apvainojumi. Šodien fināla spēle pilsētas volejbola čempionātā. Nav jau gluži Eiropa un tomēr – komandai katra uzvara no svara, un tā tas ir bijis vienmēr. Pie tam līdz šim finālam bija grūti aizkārpīties. Komandas pamatsastāvs ir labs, taču daži puiši komandā spēlē vairāk tāpēc, ka treneris to ir noteicis. Kā nekā – sponsorus vajag un naudīgu vīru dēli arī grib spēlēt komandā, neskaitoties uz to, ka spēlēt nebūt tik labi neprot. Tik bieži kāds cits nosaka to, kurš būs un kurš nebūs, kā būs un kā nebūs, kā sauks un kā nesauks.

– Reini, sveiks! – telpā ienāca Kaspars, komandas spicākais spēlētājs. Vasarās tieši Kaspars bija Reiņa sabiedrotais pludmales volejbolā. Puiši kopā trenējās jau no skolas gadiem un kopā ar vēl diviem skolas biedriem – Nauri un Armandu, veidoja komandas kodolu.

– Čau, – Reinis atņem sveicienu un pa vienai sāk vilkt no somas treniņdrēbes.

– Nu, ko? Jāiet uzsist bumba! – Kaspars uzmundrinoši saka.

– Jā. Man riktīgi vajag, – Reinis ķeras pie pārģērbšanās. Lai arī galvā vēl jaucas visādas domas, taču tās ir paredzēts izdauzīt ar lielu spēku un sviedriem. Nu nevar saprast, kāpēc tā sajūta ir tieši šāda? Kaut gan vēl pavisam nesen likās – būs savādāk. Šķita – tuvojas nozīmīgs un skaists notikums. Nenoliedzami, kaut kas patiešām nozīmīgs arī sestdien notika. Bet jau kādu laiku pirms tam Reinis bija sajutis diezgan nesaprotamu satraukumu un tādu kā mulsumu. Vai tas tiešām notiek ar viņu? Vai viņš spēs tikt ar galā ar saviem pienākumiem? Un visbeidzot – kas tagad notiks turpmāk?

Reiņa skrienošo domu pārtrauca treniņbiedrs.

– Šodien lielā diena! Cerams, ka mūsu lieliskais zibenszellis Juris nebūs. Nevaru izturēt viņa spēli! Kāda velna pēc mēs to darām? – Kaspars dusmīgs noburkšķ, lai arī pats labi saprot, ka Jura tēvs maksā par komandas treniņu zāli, par formām, par labu treneri un ir ļoti ticams, ka viņu nonākšana līdz fināla spēlei ir vidējais aritmētiskais starp uzņēmēja ieguldīto treniņu procesā un nekam nederīgo pamata sastāva spēlētāju – tā paša uzņēmēja dēlu.

– Ai, Kaspar, ko tur daudz! – Reinis atbild draugam, – Labi, zini, esam par to runājuši. Citu sponsoru atrast nav izdevies.

– Nu, bet nevaru saprast, nafig viņam riskēt ar savu naudu? Mēs tač’ Jura dēļ vienreiz izgāzīsimies! Vot, pazaudēsim šodien finālu, ko tad? – Kaspars dusmīgs noskalda.

– Vecīt, Jura sencis ir ne tikai naudīgs vien, bet vispār pilsētas sportam tuvu stāv. Ir diezgan loģiski, ka savu dēlu redz labākās komandas sastāvā un mēs gribam būt labākā komanda. Tad nu kopā sanāk esošā kombinācija.

– Vienalga stulbi, – atņurd Kaspars, – bet ir arī labas ziņas – nākammēnes skolas salidojums! Es domāju, ka vajadzētu aiziet. Kā nekā bišku vairāk nekā desmit gadi kopš izlaiduma. Būs reāli interesanti. Daudzi jau arī nav satikti visu šo laiku. Labi, par dažiem es zinu, kas ar viņiem, bet, piemēram, ko dara Zintis, zini? Skolā tāds teicamnieks, tāds zubrītājs bija! Diezin, kur tagad ticis? – Kaspars pamazām apģērbjas, sakārto mantas garderobes skapītī, turpina, – Es taču viņnedēļ satiku resno Ingu! Nu tāda smuka dūda tagad! Iedomājies! Skolā nemaz īsti negribējās skatīties virsū, tagad varētu ne tikai paskatīties! Jāiet, mums noteikti jāiet!

– Nu, nezinu, vai sanāks, – Reinis nav tik drošs kā Kaspars.

Taču Kaspars tik turpina savu stāstāmo: – Es dažus jau apzvanīju, Aicis noteikti būs, Zigis arī. Ingus jau diezin vai no savas Londonas atlidos, bet nu, labi, lai dara, kā zina. Kad atnāks Nauris, visu sarunāsim. Un mūsu meitenes, cik man ir zināms, arī diezgan sarosījušās. Oi, tas tik būs karsti, būs karsti!, – Kaspars acīmredzami ir sajūsmā par atgriešanos skolas aktu zālē, dauzīšanos ar puišiem, meiteņu pavedināšanu un spridzinošu ballītes noskaņojumu. Reinim, nenoliedzami, patīk doma par labu atpūtu lieliskā, brīvā kompānijā, taču šis būs grūti izkārtojams pie jaunās situācijas. Nezin, vai būtu pareizi tagad kaut kur skriet pa tusiņiem, vajadzētu vairāk būt mājās, atbalstīt, palīdzēt.

Kamēr domu virtenē atkal iejaucas Kaspara balss – Es te nācu šurp, tieši atcerējos mūsu skolas laiku grandiozo voleja spēlētāju – Pēteri Pirmo Tizlo, nu, atceries – vecmamma viņu vienmēr vadāja uz skolu un uz treniņiem. Laikam vecāku nebija, vai kā tur. Nezinu, kas tai viņa omei bija ar to volejbolu un kāpēc par visu varu vajadzēja?

– Vai tik viņa tētis nebija diezgan normāls volejbolists? Jā, vecāki viņam bija miruši, pie omes dzīvoja, – Reinis atminas.

– Nu, pieņemsim, kaut kas tāds tur bija, jā. Bet spēlēt jau viņš tā arī neiemācījās, tikai maisījās pa kājām. Bet – redz, treneris mums teica: skolas biedrs, jāiekļauj, jāņem līdzi! Cik spēles mēs viņa dēļ nepakāsām? Nekur tālu jau tagad ar Juri neesam tikuši, tas pats vien ir – treneris saka un mēs tik pieciešam, – Kasparā mazliet uzvirmo uzvaras gars un dusmas.

– Atceros, vecīt, atceros Pēteri. Un kā vēl atceros. Un tas mūsu gājiens ar meiteņu ģērbtuvi! – Reinis daudznozīmīgi nosaka.

– Jā, toč! Pēteris Pirmais tač bija apaļš kā bumba, neiederējās nemaz pie mums, un mūsu uzdevums bija to labot! – Kaspars mazliet bravūrīgi atceras tālos notikumus.

– Jā, jā, bet vai vajadzēja puspliku iegrūst meiteņu ģērbtuvē?

– Skaidrs, lai visa bilde redzama! Kā tad citādi? – Kaspars turpina, it kā tie būtu pavisam normāli notikumi.

Nevar jau arī noliegt, ka sešpadsmitgadīgiem puišiem šādi gājieni gadījās, un skolas komandas vadošajiem spēlētājiem savas komandas gods bija jāglābj. Tāpēc šie bija sadomājuši, ka jātiek vaļā no viņu varonīgā spēlētāja Pētera Pirmā Tizlā, – tā Reinis reiz spēles karstumā prasmju trūkuma dēļ viņu bija nosaucis, un vārds apaļīgajam klasesbiedram pielipa kā dadzis. Vienudien puišiem paveicās, ja tā var teikt, – Pēteris ģērbtuvē aizskrēja uz tualeti. Džeki nezaudēja ne minūti, sameta Pētera drēbes somā un somu iznesa koridorā. Tikko Pēteris iznāca no tualetes, divi lielākie klases puiši – Reinis un Kaspars, paņēma šo aiz padusēm un, pārējiem pieturot vajadzīgās durvis, cēli ienesa pārsteigto puisi pretējā ģērbtuvē – pie meitenēm. Somu ielidināja līdzi. Spiegšana, kliegšana, tālāk vairākas pārrunu kārtas – ar treneri, skolotāju, direktori, ar un bez vecākiem. “Vai tiešām tā vajadzēja darīt? Par citiem smieties nav labi! Nedari to, ko tu negribi, lai dara tev! Nekad jau tu nezini, kad tev tas nāks atpakaļ!” pamācoši norādīja katrs no viņiem. Un kas zina, vai tik stāsts par Juri tagad nav tāpēc, ka toreiz viņi šitā…?

Pēteris, protams, no volejbola komandas aizgāja. Un drīz aizgāja arī uz citu skolu. Diezin vai Kasparam un Reinim būs iespēja viņu satikt salidojumā un noskaidrot, kas pa šiem mazliet vairāk nekā desmit gadiem ir noticis ar Pēteri Pirmo Tizlo. Varbūt tāpat kā Inga – viņš kļuvis pavisam cits, un tagad puiši labprāt ar viņu aizietu iedzert krogā aliņu vai pat uzspēlētu pludmalē voleju. Bet varbūt arī nekas nav mainījies.

– Eu, vecais, ko sēņo? Ejam sildīties! Kaut kā jau mums būs jāmēģina uzvarēt ar visu Juri! Šo ar vajadzēs kādreiz pārmācīt! – Kaspars, aizsējis botas, pieceļas un aicina cīņai uz maziem un lieliem uzdevumiem.

– Nu, nu, nav jau mums vairs padsmit gadu! Neiesim jau tagad biedru izāzēt, – Reinis pamācoši atbild, – Un diezin vai no tā kāds labums mums arī būtu.

Kaspars nīgri paskatās uz Reini: – Un kādi tad tev ir citi priekšlikumi? Aiziet ar veco magnātu parunāt, pateikt, ka viņa dēls mums visu spēli novelk?

– Esmu diezgan drošs, ka viņš visu labi saprot, bet katrs jau savam bērnam grib to labāko! – Reinis nu jau mazliet nojauš par ko runā.

Draugi dodas uz zāli, gaitenī pamana Juri neveikli soļojam uz ģērbtuves pusi.

– Nu, riktīgs Pēteris! – nošņāc Kaspars.

– Neizrunājies ka nu par daudz! Man, starp citu, sestdien piedzima dēls, – Reinis ar smaidu paziņo draugam.

– Eu, vecīt, tās nu gan ir ziņas! Apsveicu! – Kaspars uzsit draugam pa plecu – Kā mazais? Kā Sintija? Visiem viss labi?

– Jā, viss labi. Mājās un tā.

– Kāds te izklausās nobijies no jaunajiem pienākumiem? – Kaspars pazobo draugu.

– Mazliet jau nesaprotu, ko man tagad darīt un ko ne. Par to salidojumu arī nezinu, kā būs.

– Nu, man gan nav pagaidām tas gods būt tēva kārtā, bet es gribu teikt, ka ir diezgan normāli, ka tu nejūties savā ādā. Vispār jau jauns un traks tu esi. Vienalga, kā tas jums tur sanāca, tagad puika ir mājās, un tev jāuzaudzina labs dēls! Un jāmāca puikam voleju noteikti!

Puiši ieiet lielajā sporta arēnā. Sajūtas varenas, noskaņojums satraucošs – sporta zāles plašums uzjundī pārliecību un vēlmi tikt pie uzvaras. Sanākuši arī daži skatītāji, pāris pretinieku komandas spēlētāji iesildās, arī Nauris un Aigars jau priekšā.

– Eu, veči! Reinim puika! Uzvarēsim spēli un laidīsim nosvinēt! – Kaspars organizē. Paņem bumbu un uzsit Reinim: – Starp citu, kā tad nosaucāt puiku? – Kaspars ieprasās.

– Sintija dikti gribēja sava vectēva vārdā. Zini kā, tuvi viņi bija, un vectēvs pirms pāris mēnešiem aizgāja, – Reinis neizklausās sajūsmināts, – Un tā nu manu dēlu sauc par Pēteri.

– Labs! – Kaspars novērtē, – Nu, tad vismaz savu otro puiku nenosauc par Juri!

Marta Zvirgzdiņa | Pareģojums

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Rakstniece R. savā mazajā virtuvītē gatavo tēju sev un saviem trīs kolēģiem, kuri savākušies savā iknedēļas radošo darbu apmaiņas vakarā gluži kā Bokačo fantāzijās. Trīs kungi, sasēdušies ap nelielo galdu, spriež par jaunākajiem literatūras darbiem jeb konkurentu veikumiem. R. tos neuztver par konkurentiem, bet gan par savas pieredzes un pasaules skatījuma paplašinājumu, grāmatas ir viņas eksistences iemesls. Grāmatu kaudzes piepilda viņas dzīvi un telpu, kurā viņa pavada ikdienu, tās aizņem lielāko daļu dzīvokļa, tādēļ ciemiņi vienmēr tiek aicināti uzturēties virtuvē. Tējai domātais ūdens uzvārās, ar stipru svilpienu iztriecot tvaikus caur tējkannas snīpi, papildinot pieelpoto telpu ar vēl vairāk siltuma.

Uz galda saliktas lapiņas, kurās paslēpts numurs, kurš apzīmēs secību, ar kuru noteiktais rakstnieks varēs sākt savu izcelšanos pulciņā, izklāstot savu stāstu kolēģiem, kuri tā vien gaida, kā kritizēt otra darbu, lai izvirzītu savu veikumu pāri visiem. Rakstniecei tiek pēdējais, cipars četri. Vairāk laika satraukties par jau iepriekš sagatavoto kroplo stāstu, kurš pašai ir nepatīkams un biedējošs, bezmiegu radošs. Tieši tāds, kādu vajadzētu nogalēt un paslēpt zem grīdas dēļiem, kad darbs ir padarīts. Kritiķu skatieni jau gaida, kad varēs viņas izteiktajiem vārdiem piešķirt viszemāko vērtējumu no visiem. Pie galda sasēdušie viens pēc otra samaisa tējā ielikto cukuru un, izņemot tējkaroti, smagi to noliek uz galda. Tuk-tuk-tuk, atskan telpas sienās, kad metāla priekšmeti nolikti uz koka virsmas, atstājot mitrus plankumus uz tā.

Pirmais iesāk J. ar komentāru, ka stāsts būšot jaunā žanrā, ko pats izdomājis, sēžot vannā. Pirmais teikums par mākoņiem, un to, kā tie guļ gaisā gluži kā saputots olbaltums, to viņš iedomājies, pētot vannā esošās putas. Turpinājumā stāstījums noved pie govīm, kuras staigā pa pļavu ar atvērtiem tesmeņiem un tecina pienu pa zāles virsmu, un to papildina garš lauku darbu saraksts, kā arī detalizēts zemkopības produktu izskata apraksts. Noslēgumā par to, cik latviešu zemkopība ir izšķērdīga līdzekļos. Lepns par savu izklāstu J. atklāj smaidā savu ūsām ieskauto muti un izvelk pašgatavoto vīnu no somas, lai nosvinētu savu jaunatklājumu pat pirms kritikas saņemšanas. Vīna korķis lēnām tiek izslidināts no pudeles kakla. Tad pudeles saturs tiek saliets glāzēs, gluk-gluk-gluk. Telpu piepilda spirtota vīna smaka un autoru nosodošie izteikumi, ka darbs nav izdevies un tajā nav nekā jauna, tas pats vecais apraksts vien ir, tikai tāda samurgota sapņa veidā. Kuplās ūsas nolaidis uz leju, rakstnieks J. izdzer trīs glāzes pēc kārtas un apsēžas iekšēji sagrauts, bet cenšas to neizrādīt, jo klusībā cer, ka pārējo darbus varēs kritizēt vēl smagāk nekā citi – viņa.

Nākamais ir rakstnieks K., kurš sāk ar paziņojumu, ka viņa darba zemteksts ir tik viegli atklājams kā ērta dzīve uz Marsa cilvēkiem tuvāko piecu gadu laikā. Iestājas dziļa pauze un rakstniece R. ieilgušajā klusumā sadzird aiz sienas bungājamies kaimiņus, gluži kā morzas kodā tie cenšas slepeni nodot autorei ziņu. Aizgaiņājusi šo domu, viņa sajūt garu un samākslotu nopūtu, kam seko K. stāsts, kurš vēsta par sērferi un viņa mīlestību pret piesārņoto jūru, to, kā jūra viņu aprij un padara par tādu pašu atkritumu kā ik pa pāris gadiem uzpeldošās alus bundžas. Pats sev aplaudēdams, rakstnieks uzkāpj uz krēsla un stāv kā piemineklis, kuru, pēc viņa domām, nu viņam jāceļ par viņa ģenialitāti. Kolēģi, stingrie vērtētāji, viņa zemtekstu atklāj ātri – mūsdienu sabiedrība, masu kultūra un to, cik viss pēc viena mēra veidots, nav iespējas izplatīties fantāzijai un individualitātei, papildus tam visam viņam jau esot līdzīgs stāsts, tikai par vīrieti, kurš pamostas kā kukainis. Sašļucis vīrietis nokāpj no krēsla, notupstas uz grīdas, līdz izguļas uz tās pavisam. Draugi cenšas to piecelt, bet viņš tos atraida un, guļoties iepriekšieņemtajā pozā, sāk pie sevis klusi klāstīt, ka nu viņa vieta ir tuvāk pie zemes, gluži kā viņa spējas veidot padziļinātas domas stāstos. Viņa vienu metru un astoņdesmit centimetrus garais ķermenis izskatās komiski saritinājies uz grīdas, gluži kā tarakāns, kurš cenšas paslēpties no birstes kāta.

R. nodreb aukstos sviedros. Tuvojoties ciparam četri, sievietes maņas saasinās. Pēkšņi pulkstenis tikšķ neizturami skaļi. Katras sekundes sitiens atbalsojas viņas bungādiņās, asinsvados, līdz paātrina pulsu. Krūškurvis sāk cilāties aizvien straujāk un straujāk. Siekalas jānorij aizvien biežāk un biežāk. Minūšu rādītājs nosit smagi un spēcīgi, savā ritmā saceļot spalviņas uz ķermeņa, izejot caur ādu, muskuļiem un kauliem. Tik-tak-tik, tak,tik,tak – līdz kāju pirkstu galiem.

Cipars trīs jeb V. atver muti, kur nekārtīgi izvietoti tabakas nodzeltināti zobi. Šķiet, pat izrunājot katru skaņu, to pavada neliels dūmu mutulis. Pirmie vārdi, ko izsaka V., ir par to, ka pamats stāstam ir nācis no naktī nosapņota sapņa, kuru pierakstījis, kamēr atmiņa vēl svaiga, tādēļ varbūt tas izklausīsies pēc Prusta, bet, lai klausītāji nav maldināti, stāsts ir viņa paša. Staigājot pa pilsētu, viņa veidols saticis jaunu meiteni, kuras stāstītais liecinājis par neparasti saasinātām maņām, kuras sniedz viņai dāvanu – detalizēti un spilgti uztvert pasauli. Šķiroties abi vienojušies uzturēt kontaktu. Pēc gadiem V. no vēstulēm uzzina, ka pieaugot meitene izmanto savas spējas un sāk rakstīt, dažus darbus pat izdevies publicēt. Un viņai tas padodas, līdz pastiprinātā emocionalitāte un maņu darbība to ieved nemierā un tumšajā depresijā, to visu pastiprina karadarbība un viņas nespēja uztvert konstruktīvu kritiku par sarakstītajiem darbiem. Jaunā autore neiztur un dodas uz tuvāko upi – Ūzu. Piepildījusi savas kabatas ar akmeņiem, dodas tajā un noslīcinās, kur vēl mēnesi pēc nāves ūdens noskalo visus pasaules sniegtos iespaidus no viņas ķermeņa. V. iesārtiem vaigiem nobeidz savu stāstu un gaida, ko teiks biedri. Tie klusē. Telpā jūtama spriedze, jo divi iepriekšējie stāstnieki nojauš, cik nepielīdzināms V. darbs ir viņējiem, tas tiešām ir augstāk novietojams. Vien R., virtuves stūrī stāvēdama un malkodama tējas paliekas no krūzes, klusi pie sevis atceras nesen lasīto “Hamletu”, kur galvenā varoņa mīļotā Ofēlija arī noslīkst, mākslā tik skaisti atainots viņas ķermenis guļam ūdeni, ziedu ietvarā. Ironiskā nāves romantizēšana bija pielipusi kā kožļene pie kedu zoles arī R. Identifikācija ar Ofēliju un V. stāstīto bija acumirklīga. R., vienmēr cerējusi uz kādu vai to, ka pati spēs saskatīt viņā mūzu un no tā veidot ilgdzīvojošu mākslas darbu, lai viņa kļūtu nemirstīga.

V., sajutis uzvaras garšu, klusi apsēžas savā vietā, jau no stāstīšanas sārti kļuvušie vaigi kļūst vēl spilgtāk sarkani, un viņa galva sāk atgādināt ovālu tomātu. Pēkšņi visi pievēršas R. un izrauj viņu no aizceļošanas savos prāta nostūros. Trīs autori mudina meiteni turpināt ar noslēdzošo vakara daļu, viņas stāstu. Pat uz grīdas guļošais K., cerot uz radošo dievību žēlastību, saņemas, pieceļas sēdus un aicina pēdējo stāstnieci apsēsties krēslā un uzsākt savu priekšnesumu. Apsēdusies krēslā, R. pirmo reizi pa īstam aplūko apkārt esošos. Virtuves krēslainajā apgaismojumā viņa nav ievērojusi, ka trīs sanākušie biedri ir ģērbušies gandrīz identiskos zilos uzvalkos ar lielām apzeltītām pogām, kuras izkārtotas divās rindās. J. galvā uzlicis lielu naģeni ar metāla zvaigzni piespraustu pie tās. Sasēduši pie galda, veras R. tik cieši kā policisti, kuri gaida, kad varēs sākt nopratināšanu. Uz pieres izsitas sviedru lāsītes, kuras lēnām tek uz leju pa deniņiem.

Cerēdama atlikt savas uzstāšanās laiku uz pēdējo mirkli, meitene piedāvā uzvārīt vēlreiz tēju un uzsildīt pašceptos cepumus. Viesi iekrīt viņas lamatās, piebilstot, lai dara to pēc iespējas ātrāk, jo nevarot nociesties dzirdēt viņas veikumu. Noskaņas uzlabošanai tiek ieslēgts radio, kurš uzregulēts uz R. mīļāko retro staciju. Atpazinusi pirmās radio izdvestās notis, R. sāk likties, ka arī flīzes pulsē ar viņas sirds ritmu un pulksteņa tikšķēšanu. Uztraukums rada ilūziju, ka tās kā krūškurvis elpojot paceļas un nolaižas. Garo muzikālo ievadu papildina lirikas “Bela Lugosi’s dead // Undead undead undead”. R. iedvesmas dziesma, kuru atskaņo vēlos vakaros, Bauhaus “Bela Lugosi’s dead” šobrīd uzkurina nervus kā karstu dzelzi uguns. Radio saka visu skaidri, mirkļa novilcināšana neko nemainīs, tas ir tikai māns, asinis sūcošie viesi drīz kļūs nemierīgi un atkal pieprasīs stāstu. Pārvietoties kļūst aizvien grūtāk, un sāk šķist, ka no guļamistabas viņu sauc grāmatu kaudzes, kuras vienmēr bijušas kā patvērums no cilvēkiem. Ielikusi cepumus krāsnī, viņa izliekas vērojam tos caur stiklu, lai nepiededzinātu. Trīs vīrieši jau iekarsuši sāk dīdīties, celties kājās, tad atkal apsēsties, jo ir aizsākuši intensīvu diskusiju par metodēm, kā labāk rakstīt: datorā vai ar pildspalvu un papīru? Mūžīgais rakstnieku jautājums mūsu gadsimtā, kad tehnoloģijas cenšas iznīdēt tradicionālās metodes. Nepievērsusies diskusijai, viņa sāk vērot savas ekstravagantās čības ar spalvu bumbuļiem, kuras iegādājusies kārtējā bezmiega iepirkšanās tūrē interneta veikalos. Atlaižu iespaidota, nolēma riskēt un nopirkt, lai būtu svētku istabas čības, sagaidot viesus, bet tagad tās liekas par greznu un vispār ne viņas gaumē. Tāda ekstravagance viņai nepiestāv. Atskan skaļš – tinkš –, cepumi gatavi. Pret sienu atsitoties karstiem tvaikiem, arī ūdens tējai ir gatavs. Laika novilcināšana beigusies. Lēnām saliekot cepumus uz šķīvja, tad pielejot krūzēs ūdeni tējai, tie tiek pasniegti viesiem, kuri jau novilkuši uzvalkus, steidz iespēt izteikt stingrāko viedokli diskusijas noslēgšanai. Izmantojot mirkli, R. vēl paspēj pieskriet pie loga un, to atverot, izlaist visu smagi sabiezējušo gaisu naktī. Dramatiskākam iespaidam tā pretī atdod gaisā radušos miglu. Vai R. atkal rādās ilūzijas, vai tiešām virtuvē vairs nekas nav redzams? Aizdedzinājusi sveci, lai ar siltumu kliedētu miglu, maldoties tajā, viņa nonāk pie lieveņa uz dzīvojamo istabu un paklūp. Viņai šķiet, ka svece apkrīt un liesma lēnām aizsvilina dažas no viņas grāmatām. Tad jau viņas acu priekšā deg vesela kolonna. Liesmas atgādina aizdedzinātas petardes, tās šaujas uz visām pusēm. Tad pēkšņais uzliesmojums izzūd kā uz burvju mājienu, arī migla vairs nav manāma.

Nosēdusies uz grīdas, viņa pamana, ka čību pūkas apsvilušas. Pielikusi galvu pie ceļiem, meitene sāk skaļi raudāt. Un tad biedējoši skaļi smieties. Apkārtējie, nezinādami, ko darīt, klusumā sēž pie vakara centra, galda, un klusumā šaudī acu skatienus viens uz otru. Tikai R. saprot, ka raudas nav aiz bēdām par čībām vai zaudētajām grāmatām, jo kārtējā prāta ilūzija mānīja viņas redzi. Histērijas radītie smiekli ir no domas par prātā sajukšanu, kā arī prieka, ka izdevies novilcināt vēl mazliet laika. Pēc piecpadsmit minūtēm smiekli jau kļuvuši rāmāki un sabaidītie rakstnieki sāk ēst nu jau atkal atdzisušos cepumus un dzert tēju. Vēl iedomu iespaidā R. liekas, ka viss mazais dzīvoklis ir pilns dūmu un papīra deguma smakas, taču visi cenšas to ignorēt, lai nepasliktinātu situācijas stāvokli. Tikai jaunā meitene pēc pusstundas žigli pieceļas un steigšus atver logu no vēdināšanas pilnīgi atvērta loga režīmā. Izliecoties pa logu, viņa ievēro kādu melnu kumšķi virzāmies viņas virzienā. Satraukumā, ka prāts vēl rotaļājas ar viņas redzi, tiek pasaukts K. to novērtēt. K. bailēs notrīs un paziņo, ka tam acīs skatīties nedrīkstot, jo tūlīt ielekšot sejā, bet par to, kas tas ir, atbildi nedod. J. ieinteresēts paliecas ārā pa logu, tad atliecas atpakaļ un smiedamies dod savu spriedumu, ka radījums ir tikai kaķis, K. visus satraucis tikai tādēļ, ka kaķi viņu pašu ļoti biedējot. Tās esot bērnības traumas palikušās sekas, kad kāds lauku kaķis viņu pamatīgi apskādējis. Arī pārējie pasmaida par K. satraukumu un panikas celšanu kaķa dēļ. J. atkal atkorķē pudeli, lai mazinātu cilvēku saspringumu, kurš radies vakara gaitā. Tikai R. saprot, par ko K. īstenībā runā, jo piedzīvo to tagad.

Paiet stunda, līdz telpā atkal ienāk svaigs gaiss un uzvirmo vēlme dzirdēt R. stāstu. Nervozitāte atgriežas. Aizbildinājusies, ka nevar uzstāties ar sadegušām čībām un ogli nosmulētu muti, viņa veikli aizslīd uz savu istabu. Pārējie, nesaprazdami, par ko viņa runā, norausta plecus un izdzer pa simts gramiem alkohola. Nostājusies spoguļa priekšā, viņa novelk apavus, tad ieslidina kājas siltās vilnas čībās, kuras nav skaistas un greznas kā iepriekšējās, bet vismaz praktiskas, tad nemanīta pārvietojas no guļamistabas uz vannas istabu, kur kārtīgi nomazgā seju, lai gan tā nemaz nav netīra, kā tai sākumā bija licies. Kārtīgi to noslaucījusi dvielī, pēc tam piecas reizes pakarina dvieli, jo tas nevēlas tikt nolikts vietā. Apsēdusies uz vannas malas, R. sāk dziļi ieelpot un izelpot. Satraukums nemazinās. Tad ļodzīgiem soļiem sāk staigāt no viena punkta uz otru. Riņķošana viņu apreibina. Vēl pāris reizes ieelpojusi, viņa dodas ārā pie viesiem.

Sasniedzot virtuves durvis un tajās nostājoties, viņu sagaida trīs iereibuši acu pāri, kuri jau dusmīgi rājas, ka tik ilgi jāgaida nelielais stāsts no tādas mazas skuķes. Meitene cenšas neapjukt un atjoko, ka sievietēm vajadzīgs savs laiks, lai apžilbinātu vīriešus. Vēl pēdējo reizi izlīdzinājusi savas kleitas apakšu, māksliniece apsēžas, lai iesāktu stāstu. Bet, pirms tam aizdedzinājusi cigareti, dziļi no tās ievelk dūmus, atstājot uz filtra daļas nelielus sarkanus plankumus no lūpu krāsas, kuru pēdējā brīdī uzkrāsojusi vannas istabā, ar domu, ka tās spilgtums novērsīs uzmanību no sakāmā satura.

Ieturot graciozitāti, viņa pievieno mazliet flirtīgus žestus un iesāk savu stāstu: “Rakstniece R. savā mazajā virtuvītē gatavo tēju sev un saviem trīs kolēģiem, kuri savākušies savā iknedēļas radošo darbu apmaiņas vakarā, gluži kā Bokačo fantāzijās. Trīs kungi, sasēdušies ap nelielo galdu, spriež par jaunākajiem literatūras darbiem jeb konkurentu veikumiem. R. tos neuztver par konkurentiem, bet gan par savas pieredzes un pasaules skatījuma paplašinājumu, grāmatas ir viņas eksistences iemesls. Grāmatu kaudzes piepilda viņas dzīvi un telpu, kurā viņa pavada ikdienu, tās aizņem lielāko daļu dzīvokļa, tādēļ ciemiņi vienmēr tiek aicināti uzturēties virtuvē. Tējai domātais ūdens uzvārās, ar stipru svilpienu iztriecot tvaikus caur tējkannas snīpi, papildinot pieelpoto telpu ar vēl vairāk siltuma…”

virtuve

Eva Ciekurze | LUDVIGA GARĀŽA

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

„Ludviga garāža” ir pavisam neliela kafejnīca kūrorta pilsētas pašā viducī. Iekārtota mājīgā garāžas telpā bijušā ugunsdzēsēju depo ēkā. Agrāk pilsētai pietika ar vienu ugunsdzēsēju auto, taču kopš bagātie ārvalstu investori pludmalē, un ne tikai pludmalē, ir sabūvējuši milzu viesnīcas un rekreācijas iestādes, vairāk ir kļuvis gan ļaužu, gan nelaimju, gan arī ugunsdzēsēju auto. Tāpēc uzbūvēts jauns depo.

Veco depo ēku Sigitas tēvam Ludvigam izdevās nopirkt izsolē un tā ļaut mīļotajai sievai piepildīt sapni par savas kafejnīcas izveidošanu. Sigitas mamma ar lielu rūpību un mīlestību bija iekārtojusi katru kafejnīcas stūrīti. Tas radījis vietai neatkārtojamu auru, un mazā ēstuvīte kļuvusi pilsētā par ļoti iecienītu tikšanās vietu pašiem pilsētas iemītniekiem un patīkamu galamērķi tās viesiem.

Sigita strādā kafejnīcā jau vairāk nekā desmit gadu. Darbs viņai ir ļoti mīļš, un viņa to ik dienas paveic ar nedalītu prieku. Darbošanās šādā vietā ir tiešām interesanta – ik dienas var satikt gan par draugiem jau kļuvušus tuvējo namu iedzīvotājus, kas bieži ienāk pabrokastot, pusdienās vai vismaz ieskrien uz kafijas tasi, gan arī iepazīt daudz jauna, aprunāties ar tūristiem, kas nāk apskatīt slaveno „Ludviga garāžu”.

Saprotams, reizēm vietas un vides nemainība rada rutīnas sajūtu, kura liek Sigitai domāt par jauniem izaicinājumiem, taču to atsver dažādie interesantie notikumi, kas vienmēr kā likums pārrauj vienmuļo ikdienas ritējumu.

Nesen Sigita atkal sajuta piedzīvojuma garšas trūkumu, bet nebija ilgi jāgaida nejauša tikšanās, kas ļāva atskārst to, ka ar jaunās sievietes dzīvi viss ir gana labi, nu, vismaz ciktāl runa ir par interesanto darbošanos.

Sigita nupat paguvusi sakārtot galdiņus, ieslēgt kafijas automātu un izņemt no krāsns brokastu maizītes, kā pa durvīm ienāk kāda dāma. Glīti ģērbta, pieklājīgi sakārtotiem matiem, apģērbam nevainojami pieskaņotas krāsas kurpes ar nelielu papēdi, rokās tumši brūns ādas portfelītis.

„Ak, tik skaista sieviete! Īsta biznesa lēdija – noteikti ceļo no pilsētas uz pilsētu, redz un piedzīvo tik daudz aizraujoša!” nodomā Sigita, ātri novelk miltiem apbirušo priekšautu un ar ēdienkarti un pierakstu blociņu rokās steidzas pie savas pirmās šī rīta apmeklētājas.

Madlēna bija apsēdusies pie paša skaistākā galdiņa, vismaz viņai tā šķiet. Te patiešām ir neparasti mājīgi, viņa nodomāja. Sieviete gribēja tikai mazliet miera un kādu kripatiņu mājas sajūtas, kas dos atkal spēku turpināt savu skrējienu. Madlēna ir nogurusi trīs reizes nedēļā mainīt savu dzīvošanas vietu – ja viesnīcas, kur tu pārnakšņo, vispār tā var saukt. Biznesa haizivs asistentes darbs, kas reiz šķita tik vilinošs, īstu prieku vairs nedod un pavisam noteikti ir atņēmis Madlēnai mājas. Taču kā to mainīt, jaunajai sievietei padoma nav.

„Ko varu jums piedāvāt?” Sigita ir pienākusi pie viešņas un laipni vaicā.

„Kafiju un mazliet nemainīgas ikdienas,” uzsmaidīdama kafejnīcas saimniecei, atbild Madlēna.

„Pie mums varat saņemt abus arī lielās porcijās,” godīgi atteic Sigita, „varbūt varu piedāvāt arī kādu brokastu maizīti?”

kafija

„Pateicos, labprāt nogaršošu. Ābolmaizīti, ja jums ir. Tas man atgādina mammas vienmēr uz skolu līdzi iesaiņoto… Tagad, skrienot apkārt pa pasauli, esmu tik ļoti noilgojusies, lai ikdiena mazliet apstājas un es saprotu, kur vispār piederu,” Madlēna ar nopūtu nosaka balsī, kurā jaušamas ilgas pēc mājām.

Sigita pasmaida un dodas gatavot pirmo dienas pasūtījumu. Tieši tādu šodien būs vēl daudz.

„Jā, šeit viss ir tik ierasts, tik mīļš un pazīstams. Reizēm jau šķiet mazliet garlaicīgi, taču man nekur nav jāprasa svešam uztaisīt mammas ābolu maizīti – to varu palūgt mammai pašai,” Sigita atkal saprot savas mierīgās ikdienas dzīves vērtību, „tāpat arī tētis vienmēr ir ar mums, jo viņa vārdā esam nosaukušas savu mazo kafejnīcu – „Ludviga garāža”.”

Ilze More | Mirstamā diena

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Ilze More

Mirstamā diena

Mirstamā diena

Galdam bija pārklāta spīdīga, pelēkzaļa vaska drāna. Puķu raibumā pretī vērās nevainīgs, balts šķīvis ar dažām brokastu pankūkām. Saulainajā virtuves gaismā mīņājās un virpuļoja mazi putekļu kumšķi. Brīdī, kad es ienācu pa durvīm, Ārija rakņājās pa stīpotu dzelzs kasti, meklēdama sīpolu. Izdzirdusi mani ienākam, viņa satrūkās, ar mezglainajām rokām pieķerdamās lakatiņam. Es vēros Ārijā un klusēju. “Rababārs!” Es pēkšņi iesaucos, man gribējās tā skaļi un skaidri to pateikt. Drošības labad pavicināju roku ar savu guvumu. “Rababars,” nu jau teicu klusāk, turpināju šūpot roku ar visu rabarberu. Ārija manī tikai noskatījās un turpināja plucināties pa sīpolu kasti. Man šķita, ka nav labi tā neteikt ne vārda, un es pieskrēju večiņai klāt, ieķēros lindrakos un mēģināju tajos šūpoties. Ārija sāka nelabi spiegt un purināt mani nost. “Vai beigsi reiz?!Skrej nu ārā un dari, kas darāms!” Kas gan man būtu bijis darāms? Viss, ko varēju padarīt, bija izdarīts. Sakņupu uz celīšiem, jutu kaklā izaugam milzu bruņurupuci, gribēju palaist to vaļā, tāpēc sāku skaļi un spalgi brēkt. Nezināju, kā savādāk ar rupuci tikt galā. Ārija pārbolīja acis, piesteidzās man klāt un uzstutēja kājās, vēl ausi paplūkāja. “Rimsties, nelabais, vai dzi’?” Es skatījos uz vecmāmuļas zeķēm – tās bija baltas ar ziliem aplīšiem, uzvilktas pa virsu sinepju brūnām kaprona zeķbiksēm. Ārija visu mūžu bija strādājusi zivju paviljonā par pārdevēju. Tur viņas visas kā māsiņas krāsiņas valkāja vienādas kaprona zeķubikses, kam pāri pārvilktas mazās zeķītes, jo raibākas un bērnišķīgākas, jo labāk. Ārija man bija mīļa vecmāmuļa, labākas es nezināju. Viņa bija mans vecvecāks, jo vienīgā.

Es apmetos uz papēža un diebu laukā pa durvīm. Ak, saule, vējiņš! Izmetu riņķa danci ap māju, tad šķūnīti un iekšā smilškastē. Labu pusstundu vienatnē cēlu pilis ķeizariem un princesēm, man bija vairākas glītas plastmasas formiņas, viena pat kā bizbizmārīte. Ar to gan pilis celt nevarēja, jo, kurš gan vēlētos dzīvot bizbizmārītes pilī. Tām jābūt varenām, ar torņiem, tādām, par kurām apskaustu un brauktu aplūkot no trejdeviņām zemēm. Saule karsēja vareni, mani gaišie mati vasarās izbalēja pavisam balti, bet āda iedega kā zīdaina piena šokolāde. Kā man gribējās kaut ko saldu. Nez, vai vecmāmuļa pusdienā izceps arī savu ābolu rausi? Āboli mūsmāju pagrabā glabājās vēl kopš rudens, tie bija nelieli, bet sarkani, apaļi un saldi. Sula tecēja gar zodu, kad tajos iekodos. Dzert arī gribējās. Ieskrēju atpakaļ mājā, lai sameklētu balto rūgušpiena krūku. Tā stāvēja uz virtuves krāsniņas, ko vasarās nemēdzām kurināt, ēst gatavošanai vecmāmuļa bija pasākusi izmantot gāzes plītiņu. Tai bija jāmaina balons ik pēc apmēram trim mēnešiem. Tajās reizēs sētā iebrauca milzīgs auto ar brezenta pārsegtu kravas kasti, no kuras spīdēja vairāki sarkani gāzes baloni. Divi vīri rudiem matiem tos izcēla un ievietoja mūsu necilajā virtuvē. Vecmāmuļa balonu parasti uzreiz apsedza ar kādu puķainu vai rūtainu drānu, kāda nu tai mirklī bija pa rokai. Tā nu balons pilnībā iekļāvās mūsmājas interjerā.

Satvēru rūgušpiena trauku abās brūnajās rokās un aizgūtnēm dzēru. Skābenie piena kunkuļi sitās kaklā kā zivtiņas. Es noliku krūku un noslaucīju muti ar roku. Uz tās lāsojot palika dažas piles baltās dziras. Skatījos apkārt, vecmāmuļu nekur neredzēju. Uz galda bija pieplacis pussagriezts sīpols, tam blakus kartupelis un burkāns. Ābolus, krējumu, olas, miltus un cukuru nekur neredzēju. Nopūtos. Tā bija diezgan droša zīme, ka ābolkūkas šodien nebūs. Kur ir vecmāmuļa? “Vecomāām!” skrēju uz mazo istabu, kas no virtuves bija atdalīta ar kožu caurēstu seģeni. Tā vienmēr iekoda rokā, kad pieskārās, vecuma izbalējusi un sacietējusi. Īsta vilna, sacīja vecmāmuļa. Centos segai nepieskarties, bet ieslīdēt istabā pavisam vieglītēm, tikai mazliet ar plecu pagrūžot kodēju. Mazajā istabā bija tumšs, jo vecmāmuļa aizkarus mūždien turēja aizvilktus – viņai nepatika, ja pārāk daudz saules saskrēja un naktī nevarēja aizmigt. Gultā gulēja liela piramīda. Vecmāmuļa bija saliekusi kājas ceļos un tās izskatījās pēc smailes. Viņa mazliet vaidēja, mazliet tā kā kunkstēja, un man tas nemaz nepatika. Pieskrēju klāt un, lielās acis ieplētis, lūkojos savā mīļajā babā. Viņa, kā juzdama manu klātbūtni, cieši saspieda mazos, brūnos šokolādes pirksteļus, bet acis vaļā nevēra. Atkal vaidēšana. Kā plēsts metos ārā. Pa ceļam virtuvē apgāzu trauku ar atlikušo rūgušpienu. Tas pašķīda zem manām kājām kā balta sniega putra. Vienubrīdi man šķita, ka trauku šķindoņā es sadzirdu vecmāmuļas: “Ak, tu nelabais!”. Dārzā netīšām ieskrēju tieši zemenēs, kas, tik tikko sārtoties sākušas, pašķīda uz visām pusēm. Mani stilbi un pēdas nu bija kā asinīm notriepti. Skrēju pie kaimiņienes Lidijas. Nezināju nevienu, kam vēl prasīt padomu, kam teikt, ka vecmāmuļai slikti. Jau iztālēm redzēju, ka Lidijas tantes vārtiņiem priekšā atslēga, tātad – nav mājās. Lai netērētu lieki laiku, uzreiz mainīju trajektoriju, skrēju, cik ātri varēju, lai vienkārši sastaptu kādu cilvēku, kam visu izstāstīt. Par laimi, uz ceļa pirms upes bija piestājusi automašīna. Pieskrēju klāt un ieraudzīju piena Mario, kā viņu dēvēja vietējie – priecīgu, tumšmatainu, jaunu vīrieti, – kas mūsu sādžā bieži vien pieveda piena produktus, olas un citus gardumus, jo tuvākais veikals bija kādu 10 kilometru attālumā. Mario, mani ieraudzījis, pazibināja zobus, kam apakšējā rindā kādi divi trūka. “Nu, Rūdi, kanēļmaizi šodien gribēsi?” Es apmulsis apstājos, jo vēders tiešām rūca, nebiju ēdis kopš brokastīm. “Nākamreiz, kad Ārija pirks pienu, atdosi naudu arī par maizīti”, redzot manu svārstīšanos bilda Mario un stūķēja kabatā kanēļmaizi, jo pats es nekustēja ne no vietas. Acīmredzot, viņa tirgošanās bija galā, jo vīrietis iecēla pēdējos biezpiena toverus mašīnas piekabē, pārsedza pelēku brezentu, piesēdās pie stūres, pamāja un aizbrauca. Es mirkšķināju un jutu, ka sāku bimbot. Ar vienu roku knibināju apkaltušo maizi, bāzu mutē un raudāju vēl stiprāk. Es biju palaidis garām pēdējo glābēju. Tagad vecmāmuļa nomirs, un es neko nebūšu darījis, lai to novērstu. Neviens visā pasaulē man nevarēja palīdzēt. Es apgūlos turpat netālu pļaviņā pie upes un vēroju, kā debesīs slīd mākoņi. Tie smaidīja un, kustēdamies mainīja formas. Man šķita, ka aitas mākonis paver muti un pastiepjas pretim zāles mākonim. Turpat bija zaķa mākonis, un, varu galvot, vesels burkānu mākoņu dārzs. Es pamodos, jo bija sācis līt. Pie manām biksēm bija pielipusi kanēļmaizīte, kas nu izskatījās pēc pārvārītas zaptes, tikai smarža atgādināja saulainu rudens dienu. Pa ierasto taku diebu mājup. Drošības labad vēl uzmetu skatu Lidijas tantes vārtiņiem, nē, tie joprojām bija slēgti. Lietus pakšķēja aizvien lielākām pilēm, uz zemes pamazām auga peļķu puķes dažādās formās. Tālumā nogranda lielgabali. Debesu bundzinieki, teiktu baba. Gandrīz jau atkal sāku šņukstēt, domājot, ka mājās mani sagaidīs auksts, nedzīvs mironis, kam joprojām būs manas vecmāmuļas seja. Es ieskrēju sētā, zemeņu dobe manī pārmetoši noraudzījās un kāju sarkanums joprojām atgādināja mūsu nejaušo saķeršanos. Biju jau pie durvīm, kad izdzirdu tādu kā murmulēšanu, kā bungošanos. Piesardzīgi pavēru durvis un ielūrēju iekšā. Bet vecmāmuļa mani jau gaidīja un dusmīgi vīkšķīja dūri: “Ak, tu, nelabais, pārbiedēji mani gauži līku! Kur biji? Un, kas to balto krūku saplēsa? Negals vien ar tevi!” Es skatījos viņā pārsteigts un laimīgs. Man gar bikšu staru joprojām tecēja maizes putra, pārējo kāju daļa sārtojās kā zemeņu lauks. Baba jau atvēra muti, lai vēl ko teiktu, bet es bļaujot ieskrēju atkal viņas lindrakos un šoreiz tik viegli nelaidos vaļā. Lai jau parājas, man atkal bija mana vecmāmuļa.

Tavs komentārs…

Ilze More | Karogi vējā

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Ilze More

Karogi vējā

Karogi vējā

I

“Viņš bija plencis, gluži kā viņa tēvs un tēva tēvs. Nē, neder.” Marga izsvītroja vārdu plencis un ar zobiem sāka skrubināt pildspalvas galu. Jau trešo dienu viņa scenārija rakstīšanā nespēja tikt necik tālu, galva kā piebāzta ar pelēku akmensvati, ko parasti izmanto māju siltināšanā. Varbūt viņas smadzenēm sala un tā bija dabīga pašaizsardzība. Marga atbrīvojās no vilnas segas un savās zilzaļi strīpainajās čībās pieslīdēja pie balkona durvīm. Negants aukstums čīgāja gar durvju aili un stindzināja sievietes basos stilbus. Viņa brīdi pasvārstījās, tad tādā pašā slīdošā veidā nonāca līdz mazajam galdiņam ar pelnutrauku, kurā, noliecies uz vienu pusi, slējās izsmēķu kalns. “Kā salauztas rokas,” skatoties uz cigarešu atliekām, domāja Marga un ar vieglu kustību aizkūpināja kārtējo smēķi. Pīpēšana istabā vairs nesatrauca tik ļoti, kopš viņa bija aizgājusi no darba reklāmas aģentūrā un pazudis kaķis. Darbs aģentūrā bija visīstākais slogs. Margai riebās kolēģi, riebās klienti, un galu galā viņa sāka riebties pati sev. Arī Margas terapeits uzskatīja, ka tieši darbs neļauj atraisīties viņas “labdabīgajai fantāzijai un dvēseles brīvajam lidojumam”. Tagad ar to bija cauri. Šajā mēnesī viņa vēl iztiks ar ietaupījumiem, bet pavisam drīz saņems pirmo bezdarbnieka pabalstu. Tikmēr būs iespēja salikt īstos punktus plaknē, lai vienreiz izbeigtu šo nelaimīgo taustīšanos pa dzīvi. Šādas domas atviegloja un mierināja. Marga lēni izpūta vēl vienu dūmu un pievienoja izsmēķēto cigareti kalniņam. Viņas dzīvais, urdošais sapnis, kas nekad nelika mieru, bija filmas. Rakstīt stāstus, notikumus, radīt varoņus, apšūt tos no galvas līdz kājām ar drēbēm, piedzīt to dvēseles ar vājībām un ķermeņus ar slimībām. Vai padarīt veselus, laimīgus un izlēmīgus vienas dienas laikā. Tas bija brīnišķīgi. “Ja kaut kur šajā visumā ir Dievs, tad es viņa rotaļas itin labi saprotu”, prātoja Marga, “nav nekā patīkamāka par radīšanu un kontrolēšanu”. Viņa cerēja paklusām uzrakstīt kaut ko tiešām labu un tad attapties slavas spozmē. Dzīve cigarešu dūmos, bez darba, kolēģiem un nu jau arī bez kaķa, bija tikai neliela drošības nauda pirms pārcelšanās un lielo pili. Marga apsēdās zemajā krēslā un atsāka skrubināt pildspalvu. Viņa domīga pašūpojās uz vienu, uz otru pusi, kā cenzdamās uz krēsla atrast līdzsvaru. Ierūcās vēders. Kā signāls, ka atkal jāzvana kādam picu piegādātājam vai, vēl ļaunāk, jāģērbjas un jāiet laukā. Kaut arī pulkstenis rādīja teju deviņi vakarā, Marga, nezin kāpēc, izlēma par labu galvas izvēdināšanai pilsētā. “Varbūt kāda kebabnīca vēl ir vaļā,” ar apātiskām kustībām sieviete aizpogāja savu brūno rudens mēteli un ieāva kājas ādas zābakos. Tukšajās ielās smīlāja maigs rudens lietus, pārāk silts šim gadalaikam. Pāris minūtēs no Brīvības ielas nokļuvusi līdz Barona ielai, Marga ieraudzīja izkārtni “Real kebab”un iespruka siltajā, pēc liellopa gaļas un garšvielām smaržojošajā gaisā. No letes galvu pacēla samiegojies, kā Margai šķita, pakistāņu izcelsmes puisis un pamāja. Vēders ierūcās vēlreiz, un viņa pasūtīja lielo falafelu līdzņemšanai. Kamēr puisis lēnām pildīja maizi, Marga pētīja sienas fotogrāfijas. Uz vienas no tām bija attēlots zilonis, un sieviete nodomāja, ka nekad dzīvē nav redzējusi īstu, dzīvu ziloni. Reiz tētis solīja aizvest viņu un abas māsas uz zooloģisko dārzu. Tam bija jākļūst par veselu notikumu ar cukurvati, limonādi un karuseļiem pēc tam. Lielajā dienā tētim vajadzēja pa ceļam iebraukt savā uzņēmumā, lai paņemtu dažus līgumus. Tie bija nevaldāmie deviņdesmitie, kad uz katra stūra glūnēja reketieri un laiku pa laikam kādu uzņēmēju atrada nodurtu savas mājas kāpņu telpā. Margas tētis ne no kā nebaidījās. Viņš vienmēr sacīja, ka godīgi pelna naudu, un cilvēkus ar tīru sirdsapziņu neviens neaiztiek. Tēvu nošāva pie viņa uzņēmuma kāpnēm, un visas trīs meitas to redzēja pa automašīnas logu. Viņas uz zooloģisko dārzu tā arī nekad neaizgāja. “Ludzu”, smaidīdams lieliem, baltiem zobiem, sacīja pārdevējs un padeva falafelu. Marga atkal izspruka siltajā lietū un lēni soļoja māju virzienā. Kājas pelēkajā gaismā un mitrumā atgādināja divus cementa stabiņus, kas kustas vienā ritmā. Klab, klab, klab. Marga salēcās, falafels gandrīz izlidoja no rokām. “Dejotājs! Puisis manā filmā būs dejotājs!” Lieliem, vīrišķīgiem soļiem viņa aizbrāzās līdz savas mājas smagajām metāla durvīm un ar pāris lēcieniem pa kāpnēm bija atpakaļ dzīvokļa šaurībā. Pusapēstais falafels iekrita dīvānā blakus īpašniecei un datoram.

II

Marga pamodās no stiprām slāpēm. Viņa pacēla galvu no dīvāna roku balsta, uz kura bija iemigusi. Ārā mirguļoja pilsētas gaismas, kaut kur ielās kauca ātrās palīdzības sirēnas. Dzīvoklī viss tumšs un kluss, tikai puspievērtais datora ekrāns spīdināja savu gaismu tuvākajos kvadrātmetros. Lai neiztraucētu dīvaino klusumu, viņa viegliem soļiem aiztipināja līdz ūdens krānam . Krūzi meklēt šķita lieki un viņa, tāpat vien, plaukstās smeldama dzēra ūdeni. “Dzīve vienmēr šķiet daudz labāka, kad cilvēks ir padzēries”, nodomāja Marga un atkal iekrita sarkanā dīvāna skavās.

Viņa skrēja pa piesnigušu trotuāru, tālu priekšā skrēja arī pakistānis, kuram uz muguras bija numurs 39. Marga zināja, ka viņai nav nekāda kārtas skaitļa, bet nesaprata, vai drīkst turpināt sacensības. Trotuāra virsma kļuva aizvien slidenāka, ceļa malās bija sagumuši citi skrējēji. Pakistānis skrēja neticami ātri, un Marga juta, ka nespēs viņu panākt. Viņa gribēja tam uzsaukt, lai apstājas, bet tajā pašā mirklī puisis paklupa un strauji bremzēja, kājas un rokas ķēmīgi mētājās gaisā, līdz ķermenis ar skaļu “bums” atsitās pret zemes ceļu. Marga pieskrēja pie guļošā stāva un pagrieza to ar seju pret sevi. Puiša augums šķita negaidīti viegls. Uz viņu raudzījās tētis un rokā turēja mazu zilonīti.

Istabā skaļi zvanīja modinātājs, Marga pietrūkās no miega un juta, ka ir nosvīdusi slapja un kļuvusi gluži stīva no gulēšanas cietajā dīvānā. Pacēlusi galvu no neērtās guļvietas, viņa pamanīja, ka diena ir saulaina.

“Kāds būs tavs šī rīta hits?”, dūdoja vīrieša baritons radio, kamēr Marga gatavoja kafiju un smērēja apkaltušu sviestmaizi. Viņa bija izlēmusi šodien mazliet vairāk parūpēties par sevi un izdarīt svarīgus iepirkumus. Atradusi mazu rūtiņu lapu un pildspalvu, sāka vilkt vārdus, par kuriem tik sen nebija domājusi. Skuvekļi. Kādas gan izskatījās kājas un paduses? Zobupasta. Pašreizējā tūbiņa jau izspiesta gluži sausa. Olas. Kanēlis. Cukurs. Kārtainā mīkla. Marga aizrautīgi ievilka nāsīs visu to gardumu smaržu, kurus jau spēja iztēloties ēdam. Jā, viņa ceps kanēļmaizītes un brokastīs ēdīs omleti. Gludi noskuvusies, tīriem zobiem. Pavisam priecīga un nesaķemmējusies, viņa jau lēkšoja pa trotuāru uz tuvāko lielveikalu. Saule tiešām spīdēja neticami spoži. Veikals zibēja no konfekšu kārbu, biezpiena sieriņu, jogurtu pārbagātības. Bija desmit no rīta un šis bija iemīļotākais laiks bezdarbnieku, māmiņu un pensionāru veikala vizītēm. Marga uzgrūdās vismaz 4 pircējiem, bet nespēja atrast humusu un iebiezināto pienu. Šķita, ka plaukti, kopš pēdējā veikala apmeklējuma, ir krietni pārkārtoti. “Marga!” “Rudīte!”. Nelielā auguma, kalsnā blondīne jau bija apskāvusi savu draudzeni un viņas smaida krunciņas pacēlās tik augstu, ka Margai tās šķita visskaistākās šūpoles, kādās vien cilvēks var iekāpt. “Ko ta’ tu te? Es, starp citu, šodien vakarā pie Ritiņas, viņa svin savus 33. Nāksi?” Rita, tāpat kā Rudīte un Marga, piederēja pie mākslas pasaules, katra savā jomā. Rudīte bija Jaunā Rīgas teātra aktrise, savukārt Rita mācījās Jāzepa Vītola mūzikas akadēmijā čellu. Savulaik izbraukājusies pa pasauli, dzīvodama gan Tibetā, gan ASV, Rita tikai nesen bija atgriezusies Latvijā, lai beidzot uzsāktu savu akadēmisko karjeru, un iestājās bakalauros. Marga nespēja atsaukt atmiņā, kā tieši viņas visas trīs iepazinās. Ar Rudīti laikam kādā no Kultūras akadēmijas studentu ballītēm, bet, vai Rita pievienojās tajā vasarā, kad viņas mēdza Andrejsalā uz pamestu noliktavu jumtiem vērot saullēktus? Siltās vasaras dienās meitenes turpat arī iemiga, pamozdamās no vagonu sakustēšanās un sliežu klaboņas. Klab, klab, klab. “Kāpēc Rita Rudīti uz savu dzimšanas dienu ir aicinājusi, bet mani ne?”, pazibēja Margas galvā, bet tad pati atcerējās, ka jau pāris nedēļas telefonu visbiežāk ir izslēgusi, un nevienu arī īpaši nesatiek. “Draudziņ, tev arī jānāk. Būs Ainārs atbraucis no Rūjienas, Made ar Paulu pieskries, nu?” Rudīte pavicināja gaisā sarkanu čīlieti, Marga gandrīz saoda vīna skābeno aromu un apstiprinoši pamāja.

III

Viņa bija maza meitene ar šaurām potītēm un zaļām acīm. “Ceļi nobrāzti it kā traktori pāri būtu braukuši, “ mēdza teikt ome. Vai arī: “No šitā skuķēna kādreiz cilvēks ar’ izaugs?” Lilijas seja bija rūpju izvagota, bet viņas kalsnās rokas vilka dobēs vagas ar peonijām, kliņģerītēm un samtenēm. “Cilvēkam var nebūt zemes, bet puķēm jāzied, bez tām ikviens ir mazs”, mēdza sacīt Margas vecmāmiņa. Meitenei bija arī savs ziedu stūris. Septembrim sākoties, tajā dižojās garās gladiolas, vasaras vidū pletās lauvmutīšu bari, bet kaut kur pa starpu izauga pāris burkāni. “Tas ir tik savādi – dēstīt burkānus līdzās puķēm”, par šo galvu grozīja Margas mamma. Māmiņa, māmulīte, mammijs. Viņas rokai pieķerties, ievīt pirkstus mammas brūnajos matos un pieglausties zīdainajam vaigam, kas vienmēr smaržoja pēc marcipāna. Šķiet, nebija dienas, kad Marga nevēlētos atgriezties nobrāzto ceļu pasaulē, kurā līdzās ziediem auga arī dārzeņi.

IV

Velosipēda lukturītis gaismoja mazo Āgenskalna ieliņu, pa kuras šaurajiem un bruģētajiem labirintiem apņēmīgi minās sieviete zaļā jakā. Viņas ausīs dūca Lūisa Ārmstronga “The bright blessed day, the dark sacred night”, kā ilgošanās, kā manifests nākotnei. Pie iekšpagalma vārtiņiem Puķu ielā 24 Marga apstājās. Nelielajā dārzā starp ābelēm bija sakarinātas gaismu virtenes, starp divām bumbierēm Rita bija iesējusi šūpoles un virs tām zilus, zaļus, sarkanus un oranžus lupatu karodziņus . Kaut gan bija oktobris, viesības notika ārā, un neviens nespēja atcerēties, ka Ritas dzimšanas diena jelkad būtu svinēta dārzā. Tur jau pulcējās daži Kultūras akadēmijas draugi, vairākas neredzētas sejas, un pati namamāte tieši šobrīd korķēja vaļā vīnu.

Margai ierodoties, pie viņas uzreiz pieslīdēja Rudīte un, izmantojot savu aktrises šarmu, sāka iepazīstināt ar sanākušajiem ļaudīm. Jo ilgāk Marga ballītē atradās, jo vairāk saprata, ka nepilnu divu mēnešu laikā ir pilnībā izkritusi no aprites. “Kā var tik ātri nomainīties paziņas un draugi?”, viņa domāja un vairs nejutās pārsteigta, ka Rita pati nebija parūpējusies par Margas uzaicināšanu. Vidusskolas laikā viņai bija gadījies pāris cilvēkiem ļoti pieķerties, vienmēr tas beidzās ar skumjām, bezdibenīgām sāpēm par zaudētu draudzību un pat īslaicīgām histērijām. Jo biežāk kas tāds notika, jo vairāk meitene norobežojās no jauniem paziņām un sāka tīksmināties par savu vienpatīgo dzīvi. Cilvēki ir domāti, lai viens otru aplipinātu ar sapņiem, alkām un nepiepildāmām idejām. Tikai cilvēku dēļ vispār ir vērts iekārtot sev puslīdz normālu dzīvi, kurā Ziemassvētkos un Lieldienās nav kauns ievest mammu un māsas. Pārējā laikā noder filmas, grāmatas un teātra izrādes, kuras itin labi var baudīt vienatnē.

Tikusi nostāk no burzmas, cik nu tas bija iespējams, Marga izmantoja brīvo šūpoļu privilēģiju. Dārzu pieskandināja viegli brazīliešu mūzikas ritmi, kaut kas no Ritas jaunajām platēm. Vēl nebija desmit vakarā, taču arī vēlākās stundās kaimiņi par dārza ballītēm nekad necēla iebildumus. Ja dzīres ievilkās pēc pusnakts, vecākais nama iedzīvotājs Ojārs ar savu sudrabkrāsas labradoru parasti iznāca pie viesiem, piesēdās uz kāda brīvāka soliņa un sāka triekt ar studentiem par jaunības laiku, neaizmirstot ieņemt malku no kortelītes, ko glabāja žaketes kabatā. Šovakar Ojāra logi bija tumši, varbūt aizbraucis uz Valku pie meitas un mazbērniem. Marga atlieca galvu pret debesīm, kas mirdzēja skaidras un zvaigžņotas. Viņa iešūpojās vēl un vēl, atlaizdama kājas no zemes, turēdamās virvēs ar rokām. Karodziņi virs šūpolēm kustējās vienādā ritmā, vēja bužināti tie kļāvās cits citam klāt un pieskārās bumbieres stumbram. “Skaists vakars,” Margas mieru iztraucēja vīrieša balss, kurai piemita svešāds akcents. Sieviete uzmeta skatu runātājam, kas pirmajā mirklī mazliet atgādināja skrienošo pakistāni no viņas sapņa. “Mani sauc Mahmuds”, garais puisis, kam labo vaigu rotāja neliela rēta, sniedza savu roku Margai. Gaisu pēkšņi pieskandināja Jana Tīrsena klavieru akordi, kāds no platēm bija izlēmis pāriet uz Spotify. Īpaši negaidot aicinājumu, Mahmuds piesēdās blakus iztraucētajai vientuļniecei un mazliet garlaikoti sāka lūkoties tajās pašās debesīs. “Visiem vienas, vai ne?”, neizskatījās, ka jaunais vīrietis no klusējošās Margas gaidītu kādu atbildi, taču turpināja:

“Es esmu sīrietis, tu laikam esi latviete?”

“Tu ļoti labi runā latviski”, Marga skatījās uz savām plaukstām, meklēdama kādu atbalstu. Uzslava par valodu šķita tikpat muļķīga kā vīrieša secinājums par viņas tautību.

“Es jau deviņus mēnešus Latvijā. Iepriekš Zviedrija, tad Lietuva, tagad te”, radās iespaids, ka Mahmudam patīk sarunāties.

“Kur tu dzīvo?”

“Tur augšā”, vīrietis rādīja uz Ojāra logiem. Marga tikai pamāja. Viņa nosprieda, ka Ojārs varēja arī pārvākties un dzīvokli izīrēt. Vai nomirt.

“Es sāku strādāt deju studijā. Pasniedzu un dejoju pats.”

Marga pasmaidīja.

“Kāds ir tavs stāsts?”, viņa pēkšņi vaicāja. Likās, ka filmā galvenā varone noteikti ko tādu pavaicātu draudzenes dzimšanas dienā sastaptam bēglim.

“Manas mājas ir Homsa. Sīrija”, Mahmuds atvēra google maps savā viedtālrunī un ar pirkstu bakstīja kartē. “Trīs gadi kā karā, bumbas katru dienu. Es apglabājis savu māti un tēvu. Un tad bēgu. Prom no tā.” Mahmuda balsī neietrīsējās ne stīga, Marga nespēja saprast, kā par vecāku nāvi var runāt ar tādu apgarotu mieru. Viņa joprojām nespēja pārdzīvot tēva nošaušanu, sāpes kā lavīna katru dienu auga aizvien lielākas un lielākas.

Oktobra vakars gaidoši trīsuļoja, attālāk iereibušas balsis strīdējās par ASV prezidenta vēlēšanām, tika pieminētas klimata pārmaiņas un jūru pārplūšana. Taču šūpolēs sēdēja divi vientuļnieki un zaudētāji, apglabātāji un apglabātie līdzās tiem, kuru vairs nebija. Karodziņi virs viņiem vējā švirkstēja un plēsa gaisu.

V

Marta sākumā Mahmuds pateica, ka aizbrauc. Viņa projekts universitātē bija noslēdzies, un sīrietis pieņēma lēmumu uz laiku atgriezties Zviedrijā labāku iespēju meklējumos. Viņam Latvijā bija piešķirts bēgļa statuss, tātad arī iespēja ceļot un uzturēties ārpus valsts. Ja darbu atrast citviet neizdosies, viņš bija gatavs atgriezties arī dzimtenē. “Labāk ciest karu ar lepnumu, nekā ubagot zemēs, kur man ļāva paglābties”, savu nostāju bija paudis Mahmuds.

Marga neko neizrādīja, šī bija kārtējā draudzība, līdzīga tām no vidusskolas. Cilvēkus atrast, iegūt un pazaudēt bija tāpat kā naudu kāršu spēlēs. Tās nekad nebija vairāk, kā sākumā. Ar Mahmudu viņi bija dalījuši sapņus un aplipinājušies viens ar otra maigumu, cilvēkilgām. Pēdējā rītā Marga uz pannas virpināja mīklas desiņas, apkaisīdama tās ar kanēli un cukuru, tad ar vienu pirkstu pieturot, ar otru izveidoja veiklu gredzenu. Lieldienās mamma bija aicinājusi viņus abus ar Mahmudu ciemos. Margai nebija ne jausmas, ko mammijs domāja par meitas drauga citādo izcelsmi. Burkāns puķu dobē? Vai tā viņa atkal sacīs? Tomēr jebkāda Margas ģimenes reakcija izpaliks. Mahmuda koferi jau bija sakrāmēti un pēcpusdienā viņš grasījās kāpt uz prāmja, lai 15 stundas šūpotos pavasarīgajā Baltijas jūrā. Ceļā uz labāku zemi. Marga uz pirkstgaliem iešļūca guļamistabā un ielīda Mahmudam blakus zem segas, kas sargāja vēl nesen atstāto viņas ķermeņa siltumu. Vīrieša pirksti saāķējās ap Margas vidukli, viņš bija nomodā, bet klusēja. Pavisam vieglītēm Marga ieelpoja Mahmuda rūgto kanēļa smaržu, kas vēdīja no pakauša un matiem.

Pie durvīm zvanīja. “Četru sieru pica”, nobēra gaišmatains puisis ar nelielu dzimumzīmi zem kreisās acs. Viņš pasniedza karšu lasītāju, Marga ievadīja savu pin kodu un gaidīja signālu. “Jums bieži ir piegādes mājās, varbūt gribat uztaisīt atlaižu karti? Tikai jāaizpilda anketa un jāsamaksā 2 eiro, pēc tam katram pirkumam ir 10% atlaide”, picu puisis pasniedza karti un kasti. “Man tagad galīgi nav laika, jāpabeidz scenārijs filmai”, Marga samirkšķināja savas zaļās acis un klusi aizvēra durvis.

Tavs komentārs…

Liena Rimkus | Bizness

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Liena Rimkus

Bizness

„O, vecīt, klausies, man te baigais štuks prātā ienāca!” tā sākas lielākā daļa no šiem stāstiem. Šis būs manējais stāsts par to, kā es tiku no šī teiciena otrajā kursā līdz pat acu plakstiņam, kas raustās, manos nu jau četrdesmit.

VITĀLIJS

Vitālijs ir ļoti mierīgs ofisa darbinieks, izcili paveic sev uzticētos darbus un uzkopj darba vietu. Viņa ģērbšanās stils ir ieturēts un skatiens nosvērts. Vienmēr rūpīga matu sasuka, svaigi gludināti krekli ar elegantām buktītēm piedurknēs. Vitālijs ir mēreni bāls trīsdesmitgadnieks ar jurista izglītību, ko nekad neliek lietā. Neesot viņa niša. Vitālijs ir brīnišķīgs cilvēks un teju katra uzņēmuma sapņu darbinieks. Viņam ir arī ģimene. Ieprecējies gan pagaidām nav, bet sieviete viņa dzīvē gan ir. Amatildai ir nu jau 84 gadi. Amatilda ir viņa vecmāmiņa. Viņa zina daudz stāstu par ebrejiem, Vitālijs gan viņai nejautā – kā viņa tos uzzinājusi. Šis pāris dala glītu divistabu dzīvokli Purvciema hruščovenēs, ik vakaru dzer tēju no vienas tējas kanniņas, un abi glauda vienu un to pašu kaķi vienā un tajā pašā virzienā. Kaķi sauc Fonso. Pilnā vārdā – Alfonso Godžinskis, bet pēc tā parasti neviens nejautā. Lielākoties neviens nejautā arī pēc Vitālija pilnā vārda. Un tēva vārda. To viņš pats nemaz tā īsti neatceras, ja situācija akurāt spiež to zināt, viņš rāmā intonācijā paķer pirmo vārdu, kas gadās mēles galā.  Nikolajevičs, Andrejevičs, Ivanovičs – nezinātājam tāpat ir pilnīgi vienalga. Vitālijs kontaktējas ar šauru cilvēku loku un par spīti tam, ka ir ārkārtīgi zinošs, ir mazrunīgs. Tas viņu bieži glābj. Vitālijs uzcītīgi strādā mūsu uzņēmumā jau 7 gadus.

DEIVS

Jūs esat laimīgs cilvēks, ja jūs vismaz reizi dzīvē esat satikuši Deivu. Viņš ir tieši tāds cilvēks, par kuriem meitenes spiedz: „Amāzing!” vai „Ōsam!”. Divdesmit septiņus gadus jauns, atlētisks vīrietis, vienmēr piegulošās džinsenēs un maisveidīgos T-kreklos ar padziļu dekoltē. Kaklā krustiņš. Esot kristietis. Tas viņa tēlu padara vēl pievilcīgāku un viņa jau tā teju vai radioaktīvo starojumu vēl gaišāku. Želejā mērcētie mati vienmēr uzbužināti vienā vai otrā virzienā. Deivam piemīt ārkārtīga harizma, tādēļ mums viņš ir reklāmists. Viņš prot „paņemt” cilvēkus ar savu klātbūtni vien. Visi projekti puisim iet no rokas, ar visiem cilvēkiem viņam veidojas ciešs kontakts jau pirmajās minūtēs. Viņš ir atvērts, viņam nav noslēpumu, viņš ir Deivs. Smaidīgs un enerģisks donžuāns. Klienti viņu mīl. Vīrieši par viņa jokiem smejas līdz nemaņai, sievietes kūst no glaimiem. Bērnībā puika bija diezgan apaļīgs, kā rezultātā bija diezgan kompleksains bērns. Vienpadsmitajā klasē Deivs iemīlējās audzinātājā, nometa lieko svaru un aizgāja studēt uz augstskolu. Klasiski. Viņam nav sievas un bērnu, bet ir ļoti daudz brīvā laika. Vecāki un māsa dzīvo Baldonē, skaistā privātmājā, ir turīgi un inteliģenti cilvēki, kas piekopj aktīvu dzīvesveidu. Puisis nav pabeidzis studijas. Esot iestājies vēsturniekos, tad – reklāmistos, bet neesot varējis visu apvienot ar ikdienas rutīnu. Toties katrā nozarē esot paguvis paķert sev svarīgāko, tādēļ arī mūsu uzņēmumā viņš ir zelta darbinieks. Deivs mitinās Rīgas klusajā centrā, lai gan tas ir diezgan amizanti – tik skaļam cilvēkam. Toties tas ir pluss. Mūsu klienti bieži jāsatiek šajā rajonā. Deivs pāris minūšu laikā vienmēr ir klāt. Deivs ir mūsu darbinieks jau 4 gadus. Mūsu klientu magnēts, mūsu burvīgais, burvīgais Deivs Vītols.

KĀRLIS

Ziniet, kā lielākoties cilvēki iztēlojas kredītpiedzinējus? Vai būdīgos apsargus klubos? Tad jūs aptuveni nojaušat, kāds vizuāli varētu izskatīties Kārlis. Tēviņš. Divdurju skapis. Kārlim šie izteicieni ir teju mīļvārdiņi. Viņam nav kompleksu. Viņš uzskata, jo vairāk laba cilvēka, jo labāk. Nošļukušo plakstiņu dēļ šķiet, ka viņa skatiens vienmēr ir nīgrs, lai gan īstenībā šajā lielajā cilvēkā ir patiešām milzīga sirds. Kārlis mīl sevi tādu, kāds viņš ir. Viņš mīl visus. Kas ir godīgi. Kas ir taisnīgi. Kas laicīgi nomaksā rēķinus. Aizstāv vājākos un nerada liekas problēmas. Kā jūs nojaušat, Kārlis ir mūsu glābiņš kritiskās situācijās ar krāpniekiem un nemaksātājiem. Pagaidām Kārlis mūsu uzņēmumā darbojas tikai telefoniski un klienti nojauš kā Kārlis izskatās. Pagaidām ar to pietiek. Viņam ir ģimene. Sieva  konditore un trīs braši dēli. Oriģināli puisis nāk no Jēkabpils, bet ieprecējās Rīgā un ievācās burvīgā trīsistabu dzīvoklī Teikā. Dzīvoklis ir mantojums no sievas vecākiem, saņemts dāvanā Mažeiku ģimenes dzimšanas dienā – viņu kāzās. Kārlis ir mūsu drošības garants jau vairākus gadus. Šķiet, kopš uzņēmuma dibināšanas 2001. gadā. Bez viņa naudas lietas gluži vienkārši nebīdās uz priekšu.

Šoferis ULDIS, kurjers IGORS un priekšnieka labā roka ANDRIS.

Šie trīs dara visu pēc kā rodas nepieciešamība, neatkarīgi no tā, darbs ir ieplānots vai neplānots, šie čaļi vienmēr visu paveic laikā. Nav pat būtiski kā viņi izskatās, vai kur dzīvo. Lai apspriestu šādus sīkumus mums neatliek laika. Viņi atvieglo dzīvi mūsu uzņēmumā, turklāt klienti ir sajūsmā.

LINDA

Tas tik ir sievišķis. Skaista bez gala, bet to piekasīšanos sīkumiem! To nespēj izturēt pat cilvēks ar ārkārtīgi stabilu un labi trenētu nervu sistēmu. Viņa vienmēr visu un visus saskaita, pieraksta, sadala tabulās un ailēs. Viņa ir satriecoša. Grāmatvede līdz kaulam. Viņas suni sauc TaBula AiLe. Deivs viņu atrada „Pienā” kādā no nakts ballītēm. Bet viņi nav pāris, vienkārši laimīgas sagadīšanās kārtā Deivs piegulēja mums grāmatvedi. Labu grāmatvedi. Es taču teicu, ka tas cilvēks ir magnēts. Tādējādi jūs nojaušat,  ka Linda nav precējusies un viņai nav bērnu. Neviens vīrietis neatbilst ekselī ievadītajiem parametriem, tādēļ Linda negrib smērēties. Nav jēgas no tādiem, viņa saka. Nav gan īsti saprotams, kā Deivs viņu pamanīja, jo 36 izmēra smilšu krāsas kostīmi viņu gandrīz vienmēr padara neredzamu. Viņa ir mūsu uzņēmuma neiroķirurgs pat brīžos, kad liekas, ka mirsim, viņa ar vēsu prātu un aukstiem pirkstu galiem, kliķšķinot klaviatūru, visu saved kārtībā vienas nakts laikā. Linda ir izkalkulējusi sev glaunu dzīvokli Vecrīgā, viņasprāt, katram kādā dzīves posmā ir vērts padzīvot vecpilsētā. Esot labi. Viņa vienmēr atveras puspudelē vīna. Tas ir forši. Ja viņa atnāk uz kādu no kolektīvajām ballītēm – jautrība garantēta. Ja viņa neatnāk, visdrīzāk es dzeru viens.

MĀRTIŅŠ

Tas esmu es pats. Uzņēmuma dibinātājs. Man ir gandrīz četrdesmit, esmu vidējas miesasbūves vīrietis labā fiziskā formā un vispār labi saglabājies. Man nav laika novecot, un man nav savas ģimenes, bet mani vecāki dzīvo Alūksnē, un viņi ir kolosāli. Es esmu biznesmenis. Man ir dārga mašīna. Firmas drēbes. Piecistabu dzīvoklis Skolas ielā, Rīgā. Un personīgais psihoterapeits. Gandrīz viss, ko es jebkad biju vēlējies, nu, ja neskaita to psihoterapeitu. Bet tiešām ļoti labs. Mēs daudz smejamies. Tajos brīžos, kad es neraudu. Būt biznesmenim ir salīdzinoši vienkārši, ja tu esi domājošs cilvēks un esi ar mieru pārdot visu savu laiku. Jāatzīst, ka labi biznesmeņi strādā arī miegā. Visbiežāk mājas ir viņu darba vieta, un mums ir tāds teiciens  – sievu nevajag nest uz darbu. Es nevienu vēl neesmu atnesis, tāpēc matracis joprojām stāv uz grīdas. Nav jau īsti nozīmes, kur es atlaižos tās divas trīs stundas naktī. Toties man ir māsa Linda. Un viņa ir grāmatvede. Un Deivs viņu nenocopēja „Pienā”, jo Deivs gluži vienkārši neeksistē. Tieši tāpat kā visi pārējie, protams, izņemot Lindu.

– Tas ir bizness, vecīt!

Es stāvu biroja tualetē un sarunājos ar spoguļattēlu. Tajā brīdī es vēl īsti nezinu, kurš no viņiem visiem man stāv pretī. Lielākoties tas izkristalizējas sarunā ar otro klientu. Pēc viņu vajadzībām. Kad spogulī smaidošajam čalim trīs reizes noraustās kreisais acu plakstiņš, es saprotu, ka pagaidām tas vēl esmu es.

Tuvojas darba Ziemassvētku balle ar ģimenēm, būs arī paciņas bērniem.

Es ceru, ka Linda atnāks.

Tavs komentārs…

  • 9
  •  
  •  
  •  
  •