Ziņas | Politika

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Vai Bavārijas vēlēšanu rezultāti patiešām ir tik satricinoši? | Iveta Buķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Die Kanzlerin Merkel

Svētdien notikušās vēlēšanas Vācijas federālajā zemē Bavārijā saprotamā kārtā izsaukušas politisko komentētāju interesi – tās tiek vērtētas arī kā pašreizējās kancleres un viņas valdības spēka un nākotnes izredžu indikācija. Lai arī vēlēšanu rezultātiem ir lielāka nozīme uz partiju iekšējām cīņām nekā uz valsts politiku, tad tomēr mums ir vērts pavērtēt to, kas notiek Vācijā un padomāt, vai ar līdzīgiem procesiem nesaskaras arī Latvija un citas valstis, un vai dramatiskajiem virsrakstiem kā, piemēram, Delfos „Reģionālo vēlēšanu rezultāti iedragā Merkeles valdību” ir pamats.

Die Kanzlerin Merkel

Foto: Bundesregierung/Kugler

Kas īsti notika svētdien Bavārijā? Manuprāt, nekas dramatisks tur noticis nav. Drīzāk jāpriecājas par šo vēlēšanu rezultātiem – konservatīvais spārns ir saglabājis vairākumu (kas bija sagaidāms), atbalsts kreisajiem spēkiem ir nedaudz samazinājies un, kā gaidīts, parlamentā, pie tam ar iepriecinoši nelielu atbalstu, ir iekļuvusi AfD. Varēja būt arī sliktāk.

Tad kas liek medijiem titulēt savus materiālus ar skaļiem un dramatiskiem virsrakstiem? Nozīme tur ir vajadzībai piesaistīt lasītāju uzmanību un panākt vairāk klikšķus. Tas gan nav vienīgais iemesls. Savu lomu, vismaz latviešu mediju vidē, spēlē arī apstāklis, ka materiāli, visdrīzāk, nemaz netop redakcijās, bet gan tiek nekritiski pārņemti no ziņu aģentūrām. Kā savādāk lai izskaidro, piemēram, Delfi publicētajā rakstā šo teikumu: „28. oktobrī vēlēšanas notiks arī Heses reģionā.”? Te skaidri var redzēt, ka autoram nav zināšanu ne par Vācijas politisko uzbūvi, ne ģeogrāfiju. Vācijā nav reģionu – tā ir federatīva valsts, kura sastāv no 16 zemēm, viena no kurām ir Hesene ar galvaspilsētu Vīsbādeni. Pavisam smieklīgi Delfi rakstā izskatās CDU (Kristīgi demokrātiskās savienības) nosaukuma tulkojums kā Kristiešu Demokrātu partija. Kas skaudri liek aptvert bēdīgo faktu, ka trūkst kvalitatīvu starptautisko notikumu komentētāju, kuri rakstītu latviešu valodā Latvijas publikai. Tas gan ir cits temats par žurnālistu sagatavošanas kvalitāti Latvijā, par kuru ir vērts parunāt atsevišķā rakstā.

Tomēr galveno iemeslu šim komentētāju drastiskajam vērtējumam saredzu senajos priekšstatos par politisko partiju nozīmi. Vēl pirms 30 vai 40 gadiem sabiedrība pamatā iedalījās divās galvenajās daļās – strādniekos un pilsoniskajā slānī. Katram no tiem bija savas specifiskas intereses, kuras apkalpoja attiecīgais politiskais spēks – par strādnieku interesēm (kā, piemēram, sociālie jautājumi – atbalsts slimības gadījumā, nodrošinājums vecumdienās, darba drošība, utt.) tradicionāli rūpējās sociāldemokrāti. Savukārt pilsonisko slāni, ieskaitot uzņēmējus, pārstāvēja konservatīvie – parasti kristīgie demokrāti.

Tāds dalījums pastāvēja ilgus gadus un rezultātā valsts vadība tika sadalīta (parasti divu) daudzskaitlīgu partiju (vācieši runā par „Volkspartei” – tautas partiju) starpā. Šāda politiskā realitāte valdīja tajā laikā, kad studēja manas paaudzes žurnālisti un politologi. Tomēr pēdējo 20-30 gadu laikā sabiedrība ir strauji mainījusies – šobrīd ir grūti runāt par diviem slāņiem.1 Ir radušās jaunas un ietekmīgas grupas ar interesēm, kuras īsti nepārstāv šīs tradicionālās „Volkspartei”. Te varētu minēt, piemēram, vides aktīvistus, ļaudis, kurus uztrauc dabas piesārņojums un klimata izmaiņas cilvēka darbības rezultātā. Viņu intereses pārstāv jauna virziena politiskais spēks – zaļie.

Pieaugošai sabiedrības interešu sadrumstalotībai klāt ir nākušas nozīmīgas izmaiņas cilvēku dzīves veidā – šodien esam daudz mobilāki nekā bija mūsu vecvecāki. Jaunākās un vidējās paaudzes ļaudis maina dzīves vietu ne tikai viena reģiona vai valsts robežās, bet pārvietojas uz citām valstīm un pat kontinentiem. Nav runa par to, vai tas ir labi vai slikti – tā ir realitāte, ar kuru mums ir jārēķinās. Pagriezties atpakaļ laikā mums nez vai izdosies un tas arī nav vajadzīgs.

Šādas mobilitātes dēļ samazinās atbalsts t.s. lielajām partijām. Jauniebraucējiem tajā pašā Bavārijā maz ko nozīmē bavāriešu dzīves stils un tradīcijas, arī politiskajā ziņā. Daudziem no viņiem Franča Jozefa Štrausa vārds neko neizsaka, viņi nav gatavi atbalstīt CSU tikai tāpēc, ka tai ir bagātas tradīcijas un tā ir „Štrausa partija”. Tādā ziņā par ilggadīgo Bavārijas valdošo partiju (tā gadu desmitiem ir valdījusi viena, saņemot balsu vairākumu zemes vēlēšanās) var teikt, ka tās panākumi ir kļuvuši par viņas varas zaudēšanas cēloni. Tieši CSU ir izveidojusi Bavāriju par vienu no ekonomiski spēcīgākajiem reģioniem Vācijā – ekonomiskais uzplaukums veicina vajadzību pēc darbaspēka un padara Bavāriju par pievilcīgu migrācijas mērķi. Savukārt jaunpienācēji, kā jau minēju, nejūtas īpašu pateicību parādā tieši CSU un vēlēšanās balso par spēkiem, kuri tiem kādu iemeslu dēļ šķiet pievilcīgāki. Pretēji Latvijā plaši izplatītajam uzskatam, ka vāciešiem tieši nelegālās migrācijas aspekts ir pats svarīgākais, šīs valsts iedzīvotājiem daudzi citi jautājumi arī ir tikpat svarīgi vai pat svarīgāki par „baltās rases pazudināšanu”, par kuru daudzi Vācijā nav neko dzirdējuši un ikdienā to nav varējuši pamanīt. Tajā pašā Bavārijā cilvēki, arī jaunpienācēji, satraucas, piemēram, par dzīvokļu trūkumu, īpaši lielajās pilsētās. Te nu gan jāsaka, ka vecais Francjozefs, kā Štrausu tur mīlīgi dēvē vietējie, visdrīzāk jau pirms desmit gadiem būtu uzsācis vērienīgu mājokļu būvniecības programmu. Viņam bija rets talants redzēt uz priekšu, kas būs aktuāls aizparīt. Tas, iespējams, būtu spējis stiprināt CSU pozīcijas arī tikko notikušajās vēlēšanās.

Kopumā tomēr ir redzams, ka pievilcīgi joprojām ir konservatīvie spēki – daudzas balsis, kuras zaudēja CSU, nonāca pie uzskatos un politikā tai tuvajiem „Brīvajiem vēlētājiem” (FW). Daļa, iespējams, arī pie bijušās „Genšera un Grāfa von Lambsdorfa partijas” – FDP. Kopumā konservatīvais spārns, visdrīzāk, sastādīs valdību un nekādas milzu izmaiņas Bavārijas politikā nav gaidāmas.

Varbūt tas ir pat labi, ka CSU nāksies valdībā strādāt kopā ar vēl vienu vai divām partijām – vienvaldībai, kā zināms, ir savas ēnas puses, kā, piemēram, „radu ekonomika” – sistēma, kurā šis un tas tiek klusu un mierīgi sadalīts „savējo” starpā.

Katrā ziņā Latvijai par Bavārijas vēlēšanu rezultātiem jāsatraucas nebūtu. Drīzāk gan par to, ka vācieši pārāk daudz pievēršas „savas nabas pētīšanai”, dramatizējot zemju vēlēšanu un iekšpolitisko cīņu nozīmi, bet pilnīgi novārtā jau ilgāku laiku atstājot ārpolitiku. Atcerēsimies, ka valsts vairāk nekā pusgadu bija bez valdības un tās veidošanas laikā bija izveidotas daudzas darba grupas par dažādām jomām, bet neviena grupa nenodarbojās ar ārpolitiku – tas patiešām ir satraucoši. Sarežģītais starptautiskais stāvoklis šodien ir liels izaicinājums visai ES un tas, ka Vācija kā tās „lokomotīve” ārpolitikai pievērš tik maz uzmanības, gan nenāk par labu Eiropai un arī Latvijai.

  1. Par lielo partiju nākotnes perspektīvām domā arī Vācijas parlaments, kā to var redzēt, piemēram, pēc šī 2016. gada maijā publicētā pētījuma ar nosaukumu: „Nachlassende Bindungskraft der Volksparteien. Ursachen und Handlungsmöglichkeiten.“ (Saiknes samazināšanās ar lielajām (tautas) partijām. Iemesli un rīcības iespējas.) https://www.bundestag.de/blob/435464/985f9c8eb87f7d7e547ba6491fbef988/wd-1-020-16-pdf-data.pdf[]

Spriedums atlikts uz četriem gadiem jeb septiņi mati – tas ir daudz vai maz? | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Politika

Svētdiena nesa atvieglojuma sajūtu – „Saskaņa” un KPV LV kopā saņēmušas apmēram trešdaļu balsu. Tātad vēlētāji Latvijai piešķīruši vēl vismaz četrus dzīves gadus. Vai partijas izmantos šo termiņa pagarinājumu? Tas ir galvenais jautājums, uz kuru atbildes būs jāmeklē tā sauktajām „latviskajām” partijām.

Pilnīgi droši var apgalvot, ka „Saskaņa” un KPV LV, ja paliks opozīcijā, centīsies šo uzdevumu maksimāli apgrūtināt. Programma vissirslikti.lv tiks darbināta bez mitas. Plusu viņiem dos atrašanās opozīcijā, jo varēs sūdzēties, ka mēs jau neko, to visu dara „viņi”.

Tātad uz vēlēšanu rezultātiem var raudzīties divējādi – tāpat kā uz septiņiem matiem – uz galvas tas ir maz, bet zupā – daudz. Viens gan ir skaidrs, ka varēja būt daudz, daudz ļaunāk. Atzīmēšu tos punktus, kuri mani iepriecināja visvairāk.

  • Kārtējo reizi nedaudz ir samazinājies atbalsts „Saskaņai” – sīkums, bet patīkami.
  • Vairāk par 20 % vēlētāju savas balsis atdeva par politiskajiem spēkiem, kuri nāca ar mūsdienīgu, demokrātisku, rietumniecisku uzstādījumu. Tas norāda, ka paaudžu nomaiņa funkcionē un jaunā paaudze vēlas dzīvot demokrātiskā valstī.
  • 13 % vēlētāju cīņa pret korupciju bija tik svarīga, ka viņi atbalstīja Jauno konservatīvo partiju, neskatoties uz visādiem faktiem un „atklāsmēm”, par kurām naski gādāja viņu konkurenti. Varbūt ar laiku JKP varēs stabili noturēt pozīcijas mūsu politikas labējā flangā – tas būtu ļoti labi.
  • Gobzemes dibināšana atlikta, jo nesavācās kvorums – cipari 5 un 1 ne par ko negribēja turēties tiem paredzētajās vietās un apmainījās. Piekritīšu, ka arī 15 % ir daudz, bet atgādināšu, ka ASV prezidenta vēlēšanās A. Kaimiņa pedants Tramps ieguva pat pusi vēlētāju balsu. Tātad ar latviešiem vēl salīdzinoši viss ir kārtībā.

Kas notiks tālāk? Visdrīzāk, ka uz šo jautājumu neviens šodien atbildēt nevarēs – pārāk daudz nezināmo ir šajā vienādojumā, ieskaitot Valsts prezidenta iespējamo rīcību. Izmantojot situāciju, ka vēlēšanu rezultāti un dažādas nākotnes prognozes jau pietiekoši daudz ir apspriestas citos medijos, vēlos uzrakstīt savu Wishlist – sarakstu ar darbiem, kas, manuprāt, mūsu partijām būtu jāpaveic, lai pēc četriem gadiem nebūtu tā jātrīc par Latvijas likteni kā šoruden. Jo vēlēšanu rezultāti ir arī likumdevēja darbības sekas – vairākās nozīmīgās jomās likumdošana ir neveiksmīga, kas ļauj vietu varā nopirkt par naudu. Ja JKP, Attīstībai/PAR, JV un NA šo nesakārtos, tad nākošajās vēlēšanās vēl nevar zināt kā pašiem ies.

Pirmais un pats galvenais – Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums. Tas ir jāmaina pamatīgi, jāierobežo sponsoru naudas pieplūde un ir jākontrolē, no kādiem avotiem tā nāk. Obligāti jāpalielina budžeta līdzekļi, kuri piešķirami partiju darbam, tādējādi aizpildot robu, kurš radīsies, samazinot sponsoru naudas un attiecīgi ietekmi uz partijām. Vēl nesen bija absurda situācija, kad mēs partijām darbam piešķīrām pusmiljonu (atšķirībā no 5 vai 6 miljoniem eiro kā Igaunijā un Lietuvā), bet ļāvām deputātiem kvotās sadalīt 20 miljonus. Ļoti ceru, ka jaunievēlētās partijas šī likuma sakārtošanu uzskatīs par prioritāti.

Nākošā joma, kurā steidzīgi vajadzīgas kardinālas izmaiņas, ir mediji. Nezinu, vai kāds to ir pamanījis, bet par brīvu un neatkarīgu presi Latvijā runāt var tikai nosacīti. Tiesas lēmums, ka sabiedriskajam medijam ir jādod raidlaiks Latvijas Reģionu apvienībai, ir jau kārtīgs mājiens ar sētas mietu, ka nozarē ir problēmas. Domāju, ka JKP un JV jau arī ir sava pieredze ar mediju attieksmi, tāpēc īpaši ceru uz viņu atsaucību situācijas sakārtošanai. Cik ir manos spēkos, esmu rakstījusi par dažādām nejēdzībām – ka LTV Ziņu nodaļu un N. Ušakova nodibinājumu Riga.lv vada viena un tā pati ģimene, ka joprojām preses brīvībai traucē nejēdzīgais veidojums NEPLP ar D. Ķezberi (!!) priekšgalā. Atvainojiet, bet frekvences var dalīt arī kāda ministrija, tam nav vajadzīgs šis nesaprotamais veidojums, kurš arī Latvijas radio ir atdevis aktīvas vienas reliģijas pārstāves rokās – valsts ir sekulāra un pie šī, Satversmē nostiprinātā principa, ir jāturas arī sabiedrisko mediju vadībā!

Pie šādas mediju vadīšanas nav brīnums, ka mums visi politiskie raidījumi agri vai vēlu noved pie I. Kreituses un J. Rozenvalda uzstāšanās. It kā mums nebūtu jaunu un izglītotu cilvēku, kurus pielaist pie vārda. Nesen bija iespēja runāt ar kādas lielas ES dalībvalsts valdības vadītāja padomnieku ārpolitikas jautājumos. Viņš ar neslēptu sajūsmu stāstīja, kādi jauni, gudri, labi izglītoti Baltijas valstu pārstāvji bijuši sastopami Minhenes Drošības konferences laikā. Arī daudzos citos ES pasākumos un konkursos baltiešu pārstāvji izceļoties ar savu profesionalitāti un spējām. Tad kāpēc mēs Latvijā nevaram nodot mediju vadību kādiem spējīgiem profesionāļiem?! Kāpēc nevaram izveidot labu mediju likumu un ombuda institūciju?! Ļoti ceru, ka jaunievēlētās partijas sapratīs, ka tas ir arī viņu interesēs un sabiedrība, ieskaitot dažas neievēlētās partijas kā „Progresīvie”, pieprasīs no jaunās Saeimas beidzot sakārtot šīs abas lietas.

Ar mediju darba kvalitāti saistīts arī vēl viens svarīgs jautājums – mūsu sabiedrības izpratne par demokrātiju. Ja mediji neveic savu audzinošo un izglītojošo funkciju, bet pamatā izklaidē, tad nav brīnums, ka liela daļa vēlētāju pilnībā neizprot, kas nepieciešams demokrātijas nodrošināšanai, ka viena no tās pamatprincipiem ir minoritāšu tiesību aizsardzība. Ja tā netiks nodrošināta, tad mums, piemēram, nekad nebūs iespējas padzīt zaglīgos kremlinus no Rīgas vadības. Valstīs, kurās minoritāšu tiesības netiek īpaši aizstāvētas, opozīcijai praktiski nav nekādu iespēju jebkad kļūt par pozīciju – visi vairākuma lēmumi, saprotams, tiks vērsti uz to, lai mazākums nespētu realizēt savas intereses. Šādai situācijai ir nopietnas blaknes – notiek šādu grupu radikalizēšanās, ja sabiedrības vairākums „piegriež viņiem skābekli” tādā mērā, ka vairs nav iespējams elpot.

Tieši šādu attīstību kopš apmēram 2012. gada varam novērot Spānijas provincē Katalonijā, kurai ir visai nopietns pamats pretendēt uz neatkarību. Katalāņi bija ar mieru sadzīvot ar Spāniju uz paplašinātas autonomijas nosacījumiem, par kuriem pat bija panākta vienošanās ar Spānijas valdību. Diemžēl Spānijas premjerministrs M. Rahojs panāca šīs vienošanās atcelšanu un kopš tā laika varam novērot strauji pieaugošu katalāņu atbalstu reģiona pārtapšanai par atsevišķu valsti. Ja pirms 10 gadiem neatkarību vēlējās vien 12 % vēlētāju, tad šobrīd šis skaitlis ir sasniedzis jau vairāk nekā 50 %.

Nav iespējams pilnībā iznīcināt un apspiest interešu grupas – šī vecā patiesība ir jāatzīst arī Ķīnas valdībai. Lai kā viņi cenšas iznīcināt Faluņgun piekritējus, to skaits Ķīnā joprojām pārsniedz 100 miljonus un kustība turpina attīstīties. Var tikai panākt viņu radikalizēšanos, kas, starp citu, nedaudz, bet notiek arī Katalonijā. Tur cilvēku simpātijas iekaro arī kreisie radikāļi, kuri katalāņiem šķiet labs pretspēks labējajiem Franko piekritējiem, ar kuriem tradicionāli ir saistīta M. Rahoja partija PP. Ja nav iespējams iet pa ceļu, tad cilvēki pārvietojas uz grāvjiem un dodas uz savu mērķi pa tiem.

No vienas puses priecājos, ka partija NA piedāvā daudzmaz pieņemamu alternatīvu visādu nokrāsu labējiem radikāļiem un homofobiem. Ja nebūtu NA, tad viņu izvēle varētu krist arī uz „Saskaņu” – tas noteikti nebūtu vēlami. NA ir labāka alternatīva, tā tomēr aizstāv arī latviešu valodu un citas nacionālās intereses, kas ir patiešām nozīmīgi.

No otras puses, mediju uzdevums būtu skaidrot šādas demokrātijas pamatpatiesības, lai cilvēki apzinātos, pie kā var novest demokrātijas pamatprincipu neievērošana – tas, starp citu, var ietekmēt arī nacionālo interešu aizstāvjus pašus, ja vienu brīdi pie varas nonāktu citas vērtības pārstāvoši spēki.

Tāpat vērība ir jāpievērš skaidrojumiem par valdības, politiķu paveikto. Šajā ziņā kā negatīvais piemērs ir jāmin Vācijas kanclere Angela Merkele. Viņa kopš 2015. gada ir paveikusi milzu darbu migrācijas apturēšanai Eiropā – gan vienojoties ar Turcijas prezidentu, gan panākot veselas astoņas izmaiņas likumdošanā, stingrākās visās ES valstīs, bet līdz sabiedrībai šī informācija praktiski nav nonākusi, jo kanclere neuzskata par vajadzīgu īpaši akcentēt padarīto.

Latvijā tā darīt nevajag. Ņemot vērā masīvo vissirslikti.lv propagandu mūsu valstī, sabiedrisko mediju un preses pārstāvju darba kvalitātei ir liela nozīme, lai pēc četriem gadiem neatkārtotos tāda nervu pārbaude kā 2018. gadā. Šeit mums visiem darba vēl daudz – kā politiķiem, tā žurnālistiem un, galvenais, sabiedrībai pašai – jo demokrātiju nevienam uz paplātes neatnes – tā ir katru dienu par jaunu jāizdzīvo.

Kādu politiku izvēlēsies Latvija? | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Politika

Vērojot partiju līderu debates televīzijā, skaidri varēja redzēt, ka uz vietu varā pie mums pretendē vesela virkne krieviskās tradīcijās un domāšanā balstīti politiskie spēki – viņu darbošanās pamatmetode ir skaļa kliegšana, pretinieka zākāšana un visas pārējās „russkij mir“ raksturīgās izpausmes. Labi, ka vēl nesāka kauties vai mest cits citam ar dažādiem priekšmetiem. Kaut gan dažs labs laikam pat no tā vairs nav tālu. Vai politiķi, kuru dzīves uztvere un domāšana tik dziļi sakņojas krievu pasaulei tipiskajā domāšanā, spēs nodrošināt rietumu tipa civilizētas valsts uzbūvi mūsu zemītē? Domāju, ka nē!

Varbūt, ka tas nemaz nav slikti? Lai taču ar stingru roku izdzenā tos tur „pie siles“, kuri valstij nodarījuši tik daudz ļauna! Kam mums tās „Eiropas un Rietumu vērtības“, ja kārtības nav?! Mums taču nav, ko zaudēt, jo „viss ir slikti“!

Teiktu, ka tas ir tuvredzīgs redzējums. Jā, Latvijā vēl viss nav sakārtots. Tomēr izdarīts ir daudz un valsts pamazām attālinās no postsovjetiskās „krievu pasaules“. Mums ir ko zaudēt un tāpēc nebūtu labi sabalsot parlamentā nekompetentus un rupjus cilvēkus, kuri ir gatavi visu sasniegto pārvērst drupās un, solot gaišu nākotni rīt, šodien turpina iedzīvoties uz visas sabiedrības rēķina. Tā, kā tas notiek Krievijā.

Kā atpazīt rietumnieciska tipa politiskos spēkus mūsu visai raibajā vēlēšanu piedāvājumā? Pati galvenā atšķirība ir tā, ka Krievijā (arī dažās citās postpadomju valstīs) politiskie spēki akcentē savu konkurentu trūkumus un kādreiz pat apmelo tos. Savukārt Rietumu sistēmā, kandidējot politiskam amatam, ir pieņemts koncentrēties uz savām priekšrocībām, lai izskaidrotu vēlētājam, kāds tieši labums viņam būs no tā, ka savu balsi atdos par konkrēto politisko spēku. Pretinieka nomelnošana tiek uztverta kā paša ideju un nopelnu trūkums, ka tajā vietā, lai stāstītu, ko pats var, politiķis nodarbojas ar konkurentu zākāšanu. Parasti tas tā arī ir, ka savu nevarēšanu, nepiemērotību amatam, neprofesionalitāti tādi kandidāti slēpj aiz skaļiem uzbrukumiem konkurentam. Tieši tā arī ir Latvijā, pavērojiet uzmanīgi!

Taču tās nav vienīgās atšķirības. Varbūt ir vērts ielūkoties Rietumu valstu politikas virtuvē un palūkoties ar kādām metodēm gatavošanās vēlēšanām un politiķa darbībai noris tur?

Šajā rakstā pievērsīšos vienam no politiķa darba stūrakmeņiem – prasmei apieties ar žurnālistiem, par citiem aspektiem rakstīšu atsevišķi. Atšķirībā no Latvijas, Rietumos politiķiem nav iespēju vienkārši „nopirkt mediju ar visām ķeskām (žurnālistiem)“ un tad izrīkot viņus pēc vajadzības. Tāpēc politiķa profesijā māka sastrādāties ar preses ļaudīm un būt gatavam žurnālistu jautājumiem, ir vitāli svarīga.

Darbs ar medijiem

Pēc būtības politiķim ar žurnālistiem iznāk saskārties divos gadījumos. Pirmajā variantā žurnālistam jau stāsts ir un viņam vajag tikai paša politiķa citātu. Šādam gadījumam PR konsultanti politiķim būs iemācījuši, ka ir svarīgi apdomāt, kādu vēstījumu viņš vēlas nodot lasītājiem/klausītājiem. Ko politiķis nebūs pateicis, to žurnālists arī nevarēs izmantot, tāpēc ir jau iepriekš jāzin, kas ir pats svarīgākais un nevajag izplūst garos prātuļojumos. Maksimālais medijos izmantojamais ieraksta garums ir 20 sekundes. Ja runāsi gari un ūdeņaini, mīļais politiķi, tad nevarēsi būt drošs, ka Tavs svarīgākais vēstījums nonāks pie mērķauditorijas. Tomēr no galvas sakāmo profesionāļi arī neieteiks mācīties – klausītājs labi redz, vai cilvēks izsaka pats savas domas vai tikai iemācītu tekstu.

No otras puses, jādomā par to, ko nedrīkst pateikt. Arī šeit darbojas princips – ja nebūsi pateicis, tad žurnālists nevarēs to izmantot savā materiālā. Ja būsi pateicis, tad izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Starp citu, nemaz nav tik reti tie gadījumi, kad žurnālisti politiķim nezinot, ieraksta visu notiekošo. Tā gan ir strīdīga, bet tomēr samērā bieža prakse.

Otrais tipiskais gadījums, kad politiķim iznāk saskarsme ar medijiem ir tad, kad žurnālistam vēl paša stāsta nav un viņš meklē informāciju. Te ir noderīgi apjautāties, ko žurnālists vēlas noskaidrot, ko vēl ir paredzēts izmantot stāstā, kādas vēl personas ir saistītas ar sižetu.

Kā redzam, politiķa uzmanība ir veltīta tam, lai sadarbotos ar presi, un veiksmīga mediju tēla izveidošana viņam ir jāpanāk pašam ar savu prasmi, nevis vienkārši nopērkot žurnālistu, kā tas vēl joprojām notiek Latvijā.

Televīzijai pagaidām vēl ir liela nozīme arī Rietumu sabiedrībās, tāpēc, uzstājoties kameras priekšā, politiķim jādomā par daudz ko – par tēla veidošanu, savu toni un visbeidzot par teiktā saturu. Uzmanība tātad ir jāpievērš:

• tēla veidošanai – ir jāatstāj nosvērta un draudzīga cilvēka iespaidu. Politiķis nedrīkst izskatīties pēc nervu kamola, par kuru neviens nevar būt drošs, ka viņš nesāks rupji kliegt vai savādākā veidā neadekvāti izturēties. Starp citu, ieteikums kameras priekša neuzstāties apģērbā ar sīkām rūtiņām vai svītrām ir spēkā vēl joprojām. Tās ņirb ekrānā un novērš uzmanību no teiktā.

Politiķim ir svarīgi, lai teiktais aiziet līdz vēlētāja apziņai, tāpēc PR (sabiedrisko attiecību) speciālisti pievērš lielu uzmanību katram sīkumam. Ieskaitot to, kādā virzienā politiķis runās kamerā – lai tas nebūtu no augšas uz leju (rada iedomīgu iespaidu, ka skatās pāri skatītājam) vai no apakšas uz augšu (izskatās mazs). Bijušais Vācijas kanclers G. Šrēders nebūdams pārāk liela auguma vīrs, šad un tad intervijas sniedza pakāpies uz neliela podesta, lai runātu vienā līmenī ar intervētāju, ja tas bija garāks par viņu. Vispār kameras priekšā ir jāpagriežas ar savu „šokolādes“ pusi un kamerai jāatrodas galvas augstumā.

Kopumā PR speciālistu ieteikums politiķim ir „smaidi vairāk nekā pārējie“. Bet bez pārspīlējuma, dabīgi, jo aktieris ir cita profesija nekā politiķis – skatītājs pamanīs, ka smaids ir nedabīgs. Latvijā gan dažs labs cenšas šīs abas profesijas apvienot, un spriežot pēc vēlētāju skaita, kuri uz šo aktierspēli ir uzķērušies, kā aktieris šis politiķis noteikti nav zemē metams. Būtu tik palicis pie darba, kurā ir lietpratējs – valstij tas nāktu par labu. Būtu par vienu labu aktieri vairāk un par vienu nekompetentu politiķi/partiju mazāk…

Lai arī politiķim attiecības ar žurnālistu ir svarīgas, tomēr tīri tehniskos jautājumos nevajag paļauties uzņemšanas grupas „untumiem“. Ja cilvēks lieto brilles, tad ar tām ir jārunā kameras priekšā – gan profesionāļi tiks ar savu darbu galā tā, lai briļļu atspīdums netraucētu uztvert tekstu. Nonākot nepierastā situācijā jebkurš cilvēks zaudē autentiskumu. Briļļu nēsātājam situācija bez brillēm ir nepierasta. It kā sīkums, bet par tādiem sīkumiem domā politiķi un viņu PR speciālisti Rietumos.

• apkārtējai videi – ir jādomā, kāds ir fons, uz kura notiek saruna. Pliks eņģelītis virs intervējamā galvas novērsīs uzmanību no teiktā. Arī pārāk ērta iekārtošanās mīkstā dīvānā mazinās teiktā iedarbīgumu, jo zūd ķermeņa tvirtums un līdz ar to mainās arī cilvēka izteiksme. Helmuts Kols, piemēram, bija viens no tiem, kurš rūpējās, lai kameras priekšā viņš atrastos uz stingra pamata – gan sēžot, gan stāvot. Lai viņa runāšanas veids atbilstu valsts vadītāja – stabilitātes garanta tēlam.

Starp citu, ļoti nopietni ir jādomā par privātās dzīves atvēršanu vai neatvēršanu presei. Arī publiskai personai ir tiesības uz personiskās dzīves privātumu un te ir iespējams nospraust zināmas robežas. Ja politiķis priekšvēlēšanu karstumā atver savas mājas durvis žurnālistiem un ļauj filmēt sevi ģimenes lokā, tad tas nozīmē, ka arī pēc tām durvis vairs aizvērt nevarēs – žurnālistiem būs tiesības daudz vairāk ziņot par attiecīgās personas privāto dzīvi.

Ir pieņemts fotogrāfijās aizretušēt bērnu sejas, bet, ja persona pati ir ņēmusi bērnus līdzi uz sabiedriskiem pasākumiem, tad medijiem vairs tāda pienākuma nav.

Šie noteikumi attiecas tikai uz sabiedriskām telpām. Politiķa birojs nav sabiedriska telpa, tāpēc tur var un vajag noteikt robežas žurnālistu interesei. Vispareizāk būtu žurnālistus nekur neatstāt vienus privātajā teritorijā – parasti birojs/uzņēmums norīko vienu darbinieku, kurš rūpējās, lai neatļautajās vietās netiktu nekas ierakstīts. Svarīgi uzmanīties arī filmēšanas sagatavošanas posmā, jo jau tur var notikt ieraksts, nevajag arī ļaut operatoram vienam pārvietoties telpās. Tas, saprotams, ir vajadzīgs tikai tad, ja darīšana ir ar brīvu presi. Ja mediji ir atkarīgi no saviem sponsoriem, tad par to nav jādomā – tāpat visu nopublicēs kā vajag. Latvijā mediji nav vienmēr savu uzdevumu augstumos, bet, ja gribat redzēt sabiedrību, kurā nenotiek vispār nekādas korekcijas un uzraudzība no mediju puses, tad laipni lūgti Āfrikā. Tāpēc atgādinu, ka mums ir ko zaudēt šajās sestdienas vēlēšanās, ja nevēlamies doties Āfrikas vai vismaz Krievijas apstākļu virzienā.

• vēstījumam – tas ir pats galvenais. Teiktajam ir jābalstās uz KISS – principa – keep it short and simply (runā īsi un vienkārši), bet ne banāli – sagatavo savu sakāmo tā, lai cilvēki saprastu, ko vēlies teikt. Mūsu vecā kaluma kolhozu priekšsēdētāja tipa politiķi ar savu garo un tukšo runāšanu Rietumu vēlētāju priekšā negūtu panākumus. Latvijā vēl ir pierasts, ka mediji „bīda“ savus sponsorus, bet Rietumu sabiedrībā uz tādu atbalstu politiķim cerēt nav pamata. Neko neizsakošas tukšas frāzes tur galīgi nav cieņā. „Mēs esam sasnieguši savu stratēģisko mērķi“ vai „Mums priekšā stāv svarīgi valstiski uzdevumi, kuru veikšanai esam sagatavojuši visu nepieciešamo“ – pilnīgs no go. Kas nenozīmē, ka politiķi tās nelieto, bet neatkarīgi žurnālisti asi reaģē uz tukšām frāzēm un nevis cieņpilni māj ar galvu, kad „patriarhs“ runā. Par šo politiķus „dīda“ viņu PR spečuki, liekot pie sirds izteikties skaidrāk un konkrēti – nevis „esam sasnieguši stratēģisko mērķi“, bet gan konkrēti – kur, kas ir darīts un ko tas ir devis.

Tā ir viena no galvenajām atšķirībām Rietumu un Krievijas politiskajā telpā – Rietumos politiķim ir jāuzmanās un jādomā, kā uzvesties ar presi. Interesants piemērs ir Volfsburgas trenera K. Augentālera preses konference 2007. gada 10. maijā, kad viņam bija apnikuši žurnālistu jautājumi, kurš kļūs par treneri viņa vietā un viņš noturēja 42 sekunžu garu brīfingu 1, kurā paziņoja, ka šajā preses konferencē būs 4 jautājumi, kurus viņš pats uzdos un arī atbildēs. To mediji pieminēja vēl pēc 10 gadiem. Politiķis tādu joku atļauties nevarētu. Starp citu, treneris arī zaudēja savu darbu, lai gan citu iemeslu dēļ.

Pati lielākā atšķirība mūsu un Rietumu vēlētāja starpā vēl joprojām ir attieksme pret meliem – Rietumos melos pieķertam politiķim praktiski nav iespējams tālāk atrasties amatā. Klasisks piemērs ir Šlēzvigas–Holšteinas (Vācija) ministru prezidenta Uves Baršela 1987. gada 18. septembra preses konference 2, kurā viņš paziņoja, ka dod visai Vācijas sabiedrībai savu goda vārdu, ka viņam izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas. Zīmīga ir viņa izturēšanās tūlīt pēc šī paziņojuma, ko var redzēt video – Baršels saguma un saķēra galvu, saprazdams, ka ar šo viņa karjera tuvojas savām beigām. Tādā ziņā Latvijas politiķiem dzīve ir daudz vienkāršāka – mūsu vēlētājs līdz šim tik prasīgs nav bijis. Varbūt 13. Saeimas vēlēšanas šajā ziņā iezīmēs kādu pārmaiņu? Cerēsim.

  1. https://www.youtube.com/watch?v=E_jrmspa5Cg[]
  2. https://www.youtube.com/watch?v=cHMhA3jG3KY[]

ASV ārējais parāds un zelta dinārs | Iveta Buiķe

  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

globuss un karte

Mūsdienās starptautiskajās attiecībās tiek pieņemts, ka visas valstis ir līdztiesīgas. Tām nav jāpakļaujas kādam ārējam spēkam. ANO Statūtu (Hartas) 2. pantā 1 šis princips ir definēts sekojoši: Organizācija ir balstīta uz visu tās Dalībvalstu suverēnās līdztiesības principa.

Tomēr politoloģijā tiek runāts arī par „valstu pasaules anarhiju”. Jautājums – kā noregulēt valstu savstarpējās attiecības, lai, neskatoties uz šo anarhiju, pasaulē valdītu zināma kārtība, nezaudē aktualitāti. To lielā mērā jau kopš senseniem laikiem ir nodrošinājušas lielvaras – ar dažādām metodēm, paņēmieniem un sekām mazāko valstu pastāvēšanai. Ir pētīta gan Pax Mongolica, Dženova un Vidusjūras baseina ekonomika 13. un 14. gadsimtos, gan agrīnā Mingu dinastija, Venēcijas imperiālistiskie tīkojumi, Portugāle, Spānija, Osmāņu impērija, Nīderlande, Francija, Lielbritānija, utt. Zinātnisko darbu un teoriju iztirzāšana pārsniegtu šī raksta robežas, tāpēc pievērsīšos tikai vienam aspektam, kurš tagad, pirms vēlēšanām ir svarīgs Latvijā – Kremļa ideoloģiskie diversanti un viņu meldiņā dziedošie pašmāju informatīvā trokšņa cēlāji mēģina ietekmēt vēlētājus, stāstot viņiem, ka starp Krieviju un ASV nekādas lielās atšķirības neesot – kā vieni, tā otri savu interešu aizstāvībai jaucoties pasaules norisēs.

Krievijas ekonomika

Vai tiešām nav nekādas atšķirības? Protams, ka ir. Liela daļa Latvijas iedzīvotāju šīs atšķirības redz un saprot, bet pat viņi kādreiz, masīvās Ostankino TV un citu tendenciozo mediju iespaidā sāk šaubīties – sak, nu nekā savādāk jau nemaz nevar būt, patiesība atrodas kaut kur pa vidu. Diemžēl, tieši tāpat kā #FakeNews gadījumā, arī šeit patiesība nebūt vairs neatrodas pa vidu – Krievijas izplatītā melu un dezinformācijas straume jau sen ir ieņēmusi tik lielu vietu informācijas plūsmā, ka teorētiskais vidus atrodas Kremļa melu teritorijā. Ar šo veco atziņu šodien vairs pie patiesības nenonākt.

Tātad, kādas ir atšķirības starp Krieviju/bijušo PSRS un ASV tīri teorētiskā plāksnē? Lai pārāk neapgrūtinātu lasītāju, teorētisko pamatojumu tikai ieskicēšu. Plašāk to būtu iespējams izvērst tikai atsevišķā rakstā.

Galvenā atšķirība jau no Aukstā kara laikiem ir tā, ka Padomju savienība bija impērija ar visām no tā izrietošajām sekām. Tā, līdzīgi cariskajai Krievijai, rīkojās ar brutālu spēku (Hardpower). Krievija/PSRS ar militāriem līdzekļiem pievienoja sev iespējami daudz teritorijas un sev pieejamos resursus centās pēc iespējas vairāk ieguldīt militārajā sektorā, atstājot novārtā civilās intereses. Galvenais, ar ko cilvēkiem saistās padomju laiks, ir brutālā apspiešana un tukšie veikali. PSRS varēja izaicināt ASV militārajā ziņā, bet ekonomiski tai nebija ko likt Amerikai pretim, jo PSRS eksportēja izejvielas un importēja gatavo produkciju. Situācija nav mainījies līdz šodienai. Vēl vairāk – Krievijas ekonomika ir pašlaik pat samazinājusies un šobrīd tā ir apmēram tik pat liela kā Spānijas ekonomika. Iedzīvotāju skaits ir mazāks nekā Vācijai un Francijai kopā ņemot.

Ko vēl varam secināt, salīdzinot PSRS un Krievijas rādītājus? To, ka PSRS varenība radās uz okupēto un kolonizēto teritoriju un iedzīvotāju izmantošanas rēķina. Tikko tās kļuva par neatkarīgām valstīm un nemaksāja meslus Maskavai, tā arī samazinājās Kremļa iespējas. Putins gan turpina apkalpot Krievijas impēriskās ambīcijas uz civilistu rēķina, bet nekas labs nākotnē no tā vairs gaidāms nav. Krievija šobrīd attīstās pretējā virzienā nekā pārējā civilizētā pasaule. Pārsēsties vilcienā, kurš dodas uz 21. gadsimtu, tai nav izdevies. Tam būtu jāatsakās no ambiciozajiem plāniem noteikt pasaules likteni un jākoncentrējas uz dzīves uzlabošanu savas valsts iekšienē. Krievija iedzīvotāji par savu jau pāri par 500 gadiem ilgstošo ekspansiju un impērisko politiku kopš Ivana Bargā valdīšanas laika ir maksājuši savai valstij meslus ar zemu dzīves kvalitāti un ilgstošu nabadzību.

ASV ekonomika

ASV, pretstatā Krievijai, ir tipisks līderis jeb hegemons – tai ir vadošā loma praktiski visās sabiedriskajās jomās. ASV pieder nesalauzta „maigā vara” (Softpower) visos aspektos – sporta, modes, mūzikas, filmu, sociālo tīklu kā FacebookInstagram, Twitter, fastfood u.c. jomās. Vēl tagad zinātnieki nav pilnīgi pārliecināti, vai PSRS sabruka tādēļ, ka tās militārie izdevumi kļuva nepanesami lieli, vai tomēr tādēļ, ka padomju impērijā cilvēkus fascinēja ASV masu kultūra un amerikāņu dzīvesveids tiem šķita daudz pievilcīgās par komunisma cēlāju pelēcīgo ikdienu. Šī pievilcība nav mainījusies arī šodien – pat Irānā puse jaunās paaudzes vēlētos dzīvot ASV. Aptaujājot cilvēkus no 146 pasaules zemēm, tikai tos, kuri vēlas pārcelties uz dzīvi kaut kur citur, atklājās, ka ceturtā daļa no viņiem vēlas pārcelties tieši uz ASV. Tā ir būtiska līdervalsts jeb „hegemona” īpašība. Atšķirībā no impērijas, hegemons pievelk visus un visu, tāpēc savās interesēs tam nav jāiekaro citas valstis ar brutālu spēku.

PSRS laikā izceļot no valsts nebija iespējams. Tagad gan tas notiek un no Krievijas uz ASV dzīvot ir pārcēlusies liela Krievijas elites daļa. Tā ir gan zinātniskās, gan finansiālās elites emigrācija. Pat politiskie „cietpauri”, kuri Krievijā ar putām uz lūpām slavē Putina varu, pa klusiņām savas ģimenes nometina uz dzīvi ASV, vai vismaz Šveicē vai ES. Tie, kuri var, tie izbrauc arī paši. Tie, kuri nevar – turpina vairot savas bagātības Krievijā, priecājoties, ka dzīvi Rietumos vismaz ir nodrošinājuši savai ģimenei un bērniem.

Tas pats attiecas uz zinātniekiem. „Smadzeņu noplūde” (Brain Drain) pamatā notiek ASV virzienā. Sekojošā diagrammā var redzēt, ka izbraukt no ASV vēlas pavisam neliela daļa zinātnieku, bet pārcelties uz to vēlas ļoti daudzi. Tik liela skaitliska atšķirība starp tiem, kuri izbrauc un tiem, kuri iebrauc, nav nevienā citā valstī. Sekojošajā tabulā salīdzināts, cik liels procents no valstī sagatavotajiem zinātniekiem izbrauc no valsts (tumši zilie stabiņi) un cik no valstī strādājošajiem zinātniekiem ir imigranti (gaiši zilie stabiņi).

Iepriekšminētais skaidri norāda iemeslus, kādēļ ir nepamatoti runāt par līdzību ASV un Krievijas „imperiālistisko tieksmju” starpā. Atcerēsimies, ka ASV nav ne vēlmes, ne vajadzības pievienot sev teritorijas, kurās tā ir jutusies spiesta iejaukties, lai ieviestu kārtību un nepieļautu pasaules ieslīdēšanu anarhijā un totalitārismā – daudzi paši vēlētos pievienoties hegemonam, bet tas nemaz nav iespējams. Arī pārcelties uz dzīvi ASV ir grūti. Nav dzirdēts, ka daudzi no puslīdz attīstītām valstīm vēlētos pārcelties uz dzīvi Krievijā, atskaitot varbūt kādu pārāk dziļi glāzītē ieskatījušos aktieri un dažus personāžus, kuriem radušās problēmas ar Rietumu sabiedrībām, kā, piemēram, Snovdens (Edward Snowden). Bet pat viņš labprātāk dotos prom no Krievijas.

Minēju arī, ka arī finanšu elite labprāt migrē ASV virzienā, kā to pierāda sekojošā diagramma:

Miljonāru migrāciju uz ASV var salīdzināt tikai vēl ar iebraukšanu Kanādā un Austrālijā. Visās pārējās valstīs (atskaitot AAE) miljonāru skaits ir samazinājies. Tā esam nonākuši pie katram krievu propagandistam sakrālā jautājuma – ASV ārējā parāda. Viņu vaimanas iedarbojas uz cilvēkiem, kuriem nav skaidra priekšstata, kā veidojas finanšu plūsmas pasaulē. Jūsuprāt, miljonāri ir tik neaptēsti, lai pārceltos dzīvot uz valsti, kura tūliņ, tūliņ sabruks? Pasaules lielākie ieguldītāji arī neko nesaprot un turpina ieguldīt bankrota priekšā stāvošā valstī? Protams, ka nē!

Pirmām kārtām ir jāsaprot, ka ASV ārējais parāds veido 100 % no valsts ekonomiskā spēka – IKP (iekšzemes kopprodukts). Salīdziniet ar Itāliju (160 %) vai Grieķiju (180 %)! Pie tam, ASV turpina saņemt investīcijas. Valsts parāds kļūst problemātisks tikai gadījumā, ja tā nespēj parādu refinansēt. ASV savu parādu refinansēt var. Lielajiem investoriem nav nekādas saprātīgas alternatīvas ASV tirgum – ja iegulda miljonu miljonus un miljardus, tad ir vajadzīgs liels un stabils tirgus. Kāpēc vajadzīgs stabils, tas ir skaidrs ikvienam. Taču kāpēc liels? Varbūt var ieguldīt arī vairākos mazos. Nē, tā īsti nav, jo ienākot ar lielām summām mazā tirgū, momentāni tiks ietekmētas cenas un arī pats ieguldītājs uzreiz „izgaismosies”. Palūkojieties šajā grafikā un jums taps skaidrs, ka īstas alternatīvas ASV tirgum „lielajai naudai” nemaz nav. Tajā ir salīdzinātas pasaules valstis pēc tirgus kapitalizācijas apjomiem un ASV ieņem 1. vietu ar 54 % pēc tirgus apjoma.

Respektīvi, neskatoties uz to, ka ASV ārējais parāds skaitļos ir diezgan liels, procentuāli tas ir mazāks vai līdzīgs daudzām citām pasaules valstīm. Pats galvenais – kamēr tās ekonomikā tiek atkal un atkal ieguldīti investoru līdzekļi, tikmēr ir nebūtiski, cik liels ir ārējais parāds. ASV uzticas investori un elites. Tas ir pats būtiskākais. Valsts spēj savas saistības refinansēt.

Šajā vietā daudziem vajadzētu saprast, kāpēc internetā kursējošās sazvērestības teorijas par M. Kadafi iecerēm veidot zelta dināru, kura dēļ ASV esot iznīcinājusi Lībijas diktatoru, ir mušpapīrs muļķu ķeršanai. Vai tiešām kāds no lasītājiem visā nopietnībā domā, ka Lībijai jebkad būtu bijusi iespēja attīstīt tik lielu tirgu, lai investori nopietni apsvērtu iespēju atvilkt līdzekļus no ASV un ieguldīt Lībijā? Interesanti, ka Latvijā tās izplata pat sabiedrībā pazīstami un gudri cilvēki. Neticas, ka viņiem šīs sakarības nebūtu skaidras. Tad kāpēc viņi to dara? Atbildi atstāšu lasītāja ziņā, jo savu izskaidrojumu par to, kā ir, esmu devusi. Priecāšos, ja lasītājs izvērtēs šos argumentus un attiecīgi izvērtēs arī savu izvēli vēlēšanās. Tajās šoruden lielā mērā izšķirsies Latvijas nākotne – kam gribam būt tuvāki – impēriskā gara pārņemtajai Krievijai vai tomēr Rietumu sistēmai ar visām tās priekšrocībām un trūkumiem. Ja kāds vēlas sevi mierināt ar domu, ka tādas briesmas, kādas cilvēkiem nācās pieredzēt pēc boļševiku apvērsuma, mūsdienās nav iespējamas, tos ir optimistiski jāuzmundrina – Ļeņina varas uzurpācija ar militāriem līdzekļiem ir ļoti līdzīga tagadējam ISIS. Tā pati sistēma: nodokļi, „tīrīšanas” iedzīvotāju vidū.

Varbūt kādam ir radies jautājums – ja reiz ASV, Rietumu pasaules līderim, ir tik daudz priekšrocību, tad kāpēc tās tiek kritizētas visos zemeslodes platuma grādos atkal un atkal no jauna. Arī tā ir līdera īpatnība – katrs, kurš grib izcelties kā kritiķis, izvēlas līderi par savas kritikas objektu. Līdzīgi kā skolā skauģi aizmugurēji aprunāja un visādi kritizēja klases „krutāko” puisi, arī pasaulē daudzi, kuri nespēj sasniegt ASV spēku un pievilcību, cenšas izcelties vismaz ar savu kritiku par to. Vispirmām kārtam jau Krievija, kura ir atpalikusi no ASV par gadu desmitiem vai pat simtiem. Putins pret ASV infokarā ir norīkojis savus troļļus un visādus citus informatīvā trokšņa cēlājus. Latvijas velētāja rokās ir izšķiršanās – kam uzticēt valsts vadību – skauģa Putina kalpiem un „sadraudzības” biedriem vai rietumnieciski orientētiem spēkiem. Savu izvēli Latvija varēs izdarīt jau šo sestdien.

  1. http://www.mfa.gov.lv/arpolitika/starptautiskas-organizacijas/latvija-apvienoto-naciju-organizacija/apvienoto-naciju-organizacijas-statuti[]

  •  
  •  
  •  
  •  
  •