DIVVIENTULĪBA AR MARKESU

Impulsi Sleja

Ēriks Vilsons

Divvientulība ar Markesu

Ir pagājis teju trešdaļa gadsimta, kopš Gabriēls Garsija Markess pirmoreiz ar mani dalījās savā vientulībā.

Astoņdesmito gadu otrajā pusē es skumu gadsimta sākumā celtas četru stāvu mūra mājās bēniņos Liepājas centrā. Bija naktis, kad dienā nokaitētais skārda jumts nesaudzīgi atdeva savu svelmi. Tādās naktīs nevarēju iemigt. Klausījos, kā ķirmji niekojas ar satrupējušajiem grīdas dēļiem un veļi, liekot nedrošus soļus, slāja krēslainajos bēniņu plašumos.

attic

Pirmā pasaules kara laikā šajā mājā esot bijis izvietots kara hospitālis. Iespējams, daudziem mirstošiem karavīriem šīs sienas bija beidzamais patvērums.

Reizēm Dievs apžēlojās un ziemeļaustrumu vējš blēņojās ielās un driskājot mana mitekļa daudz cietušo jumtu. Tādās naktīs baidījos, ka ar sarūsējušo skārdu nomocītais apjums pacelsies spārnos un aizlidos. Grabēja izļodzītie logu rāmji, smilkstēja jumta skārds un mani bēniņi gāzās simts gadu bezgalībā.

Manas dienas norma bija 15 cigaretes, trīs tasītes kafijas, auzu tume un sakņu sautējums, gatavots mazajā čuguna podiņā.

Kafija bija izsīkusi, sautējums izlaizīts, bet maizei vairs nepietika naudas. Sagrābstīju vēl šķipsnu melnās Ceilonas tējas skārdenē, saskaitīju paciņā 8 cigaretes. Iešalcās tējkanna. Es atvēru grāmatu un ļāvos Makondo pilsētiņas rudens lietavām.

Es joprojām ilgojos pēc šīm naktīm!

Šodien atšķirot Markesa grāmatu un izlasot tikai dažus teikumus, man ir iespēja atgriezties šajā tīkamajā līksmē. Pietiek tikai ar dažām rindiņām, lai atkal nokļūtu Makondo pilsētas ieliņās.

Mihails Bulgakovs savā romānā “Meistars un Margarita” caurkritušā reģenta Korovjeva mutē ieliek šādus cēlus vārdus: “Bet sakiet – vai Dostojevskim, lai pierādītu, ka viņš ir rakstnieks, obligāti jāprasa biedra karte? Paņemiet no jebkura viņa romāna jebkuras piecas lappuses, un jums bez visām biedra kartēm būs skaidrs, ka darīšana ar rakstnieku. Bez tam es domāju, ka viņam nekādas biedra kartes. Kā tu domā? – Korovjevs pajautāja Begemotam”…

Jā, arī man pietika pēc gandrīz trešdaļas gadsimta ielūkoties 1986. gadā izdevniecības “Liesmas” izdotajā Markesa grāmatā “Nestundā”, lai vēlreiz pārliecinātos par šo vārdu viedumu. Var izvēlēties jebkuru rindkopu, lai par to pārliecinātos.

Es izvēlējos: “Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā”.

Autors trāpīgi, precīziem vārdiem dod šī stāsta ekspozīciju. Par ko būs šis stāsts.

Virsraksts: “Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā”! – Pirmais teikums: “Putnu būris bija pabeigts”… – un tūlīt piebilst – …”malu malās jau daudzināja, ka tas esot visskaistākais putnu būris pasaulē”.

Tālāk seko paša varoņa raksturojums: “Seja viņam bija apaugusi ar divas nedēļas veciem bārdas rugājiem, mati, cieti un pašķīrušies kā zirgēzeļa krēpes, bet vispār viņš izskatījās pēc nobiedēta bērna.” – un šis trāpīgais raksturojums, ievērojiet, – vienā teikumā!

Markesa valoda ir kolorīta un precīza. Bez liekvārdības. Stāsta darbība ris viegli un nepiespiesti. Šķiet, risinās pati no sevis. Un nemulsina tas, ka, loģiski domājot, varoņu rīcība reizēm ir paradoksāla. Liekas, ka autors glezno. Ar raupjiem, trāpīgiem otas triepieniem viņš rada pasauli, kurā krāsas, daba, cilvēki atdzīvojas, pulsē un dzīvo savu dzīvi.

Glezniecībā Markesu varētu salīdzināt ar Van Gogu. Viņš ir kā Radītājs, kurš uzbur pasauli mums apkārt, kas ir īstāka par realitāti, kurā dzīvojam.

Man vismaz tā liekas.

Es sajūtu meža purva smārdu un mitro tveici. Ieraugu Mokando pilsētiņu un tās iedzīvotājus.

Rakstnieks glezno. Precīzi likdams otas triepienus un es dzirdu, kā sit pulkstenis, iešalcas vējš, dzied putni, es sajūtu smaržas. Es saprotu varoņu loģiku un … attaisnoju viņus, izprotu rīcību un motivāciju, kas liek viņiem tā rīkoties.

Rakstnieks mīl savus varoņus.

Mīl šo “mazo cilvēku”. Jā, jā!… Tieši “mazo cilvēku”! Un tā var būt gan Erendīna, savas vecmāmiņas nomocīta pusaugu meitene, gan viņas vecmāmiņa, kuras pārbarotās miesas mazgā mazmeita, gan eņģelis ar dubļos iestigušiem spārniem un parazītiem izplūkātajās spalvās, gan mājas pārvaldnieks nēģeris ar lakādas kurpēm, kurās izgriezti caurumi, lai atvieglotu samilzušās varžacis, gan pilsētiņas alkalds, kurš noliek blakus sev revolveri, gatavodamies nošaut ārstu, ja tas atteiksies viņam izraut sastrutojušo zobu…

Bet atgriezīsimies pie stāsta par Baltasaru. Kas šajā stāstā – “Brīnišķīgākā diena Baltasara mūžā” ir tāds īpašs?

Nekas! Un reizē viss.

Tiek izstāstīts viens necils stāsts par Baltasaru, kurš izgatavojis visskaistāko putnu būri, kāds pilsētā redzēts. Šo būri viņš ir gatavojis pēc pasūtījuma un nes pārdot.

Un dīvaini… Es saskatu viņā pats sevi.

Liels bērns ar neklausīgu matu kodaļu, kurš apveltīts ar muļķīgu, nevienam it kā nevajadzīgu lepnumu un pat neapzinās vērtību tam, ko viņš radījis.

Baltasars aiznesis būri pie vietējā daktera, lai palielītos ar savu veikumu un… atsakās to pārdot.

Tad viņš dodas pie bagātākā pilsētiņas iedzīvotāja Hosē Montjela, kurš ir pazīstams ar savu skopumu. Būris gatavots pēc viņa dēla Pepes pasūtījuma. Montjels atsakās, bet Baltasars to uzdāvina niķīgajam puišelim un… augstsirdīgi atsakās no samaksas.

Tad varonis dodas uz krogu, lai nosvinētu savu dāsnumu, bet salielās, ka pārdevis būri par sešdesmit peso. Tad uzsauc visiem dīkdieņiem dzērienus un apreibis sapņo par miljons būriem, kurus uztaisīs bagātniekiem, kamēr tie nav apmiruši…

Vēlāk, guļot dubļos, pazaudējis visu naudu un ieķīlājis savu pulksteni, viņš ir tik laimīgs, ka pat neatver acis, kad kāds pudeles brālis nozog viņa kurpes. Nē! Viņš grib izsapņot šo sapni līdz galam. Par laimīgāko dienu savā mūžā.

Un savādi… Es viņu nenosodu. Bet es atceros sevi, savus sapņus. Visas tās bezgalīgās fantāzijas, kuras man ļāva būt laimīgam un atrauties no realitātes.

Atcerēties bērnību.

Tas bija laiks, kad skraidīju ar skalu zobenu un spēlēju indiāņus. Kā mēs ar puišeļiem cēlām vietējā kļavā savu “štābiņu”, lēkājām pa šķūnīšu jumtiem un sapņojām uzvest izrādi “Trīs musketieri”.

Vai jūs atcerieties savus sapņus? To laiku, kad bijāt īsti laimīgi?

Un nu es esmu gatavs tāpat kā Baltasars, svinot savu cēlsirdību, atmosties dubļos bez kurpēm kājās ar muļķīgu, bet laimīgu smaidu uz lūpām un atmiņām par brīnišķīgāko dienu savā mūžā.

Tikai neatvērt acis, tikai neatvērt acis, tikai neatvērt acis!

Paldies Tev, Markess!

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.