Septiņi no rīta. Maiņas beigas. Pārģērbjos, nomazgāju rokas, paostu. Joprojām ož. Pretīgās zivis. Izeju pa fabrikas durvīm. Ir tveicīgākā diena gadā. Vēl kilograms reņģu izlīst manos sviedros. Nav tādu ziepju pasaulē… Uzlecu uz velosipēda un uzņemu ātrumu.
Vēja straumē aizpeld darbdienas siļķes. Slīdu pa Grimsbijas ielām kā forele. Pie islama centra durvīm burbuļo musulmaņu bariņš, aiz stūra pie kāzu salona kaiju vietā bļaustās piecas draudzenes. Nemanāmi aizpeldu viņām garām. Nav skaidrs, kāpēc, bet viena ir maita, otra kuce, pārējās dedzīgas. Visas grūstās. Nošķind stikli. Klusums. Sprādziens. Pamostas pilsēta. Kliedzieni, signalizācijas, panika. Dzīve pašķīst acu priekšā kā bēgošs skumbriju bars okeānā.
Neskatos. Minos. Ātri. Vēl ātrāk. Neko negribu zināt. Deg muskuļi. Sirds. Elpa. Nav. Mājās. Mājās. Mājās. Mājās. Mājās. Nometu riteni. Durvis, kāpnes, pa divi, elpo!, durvis, atslēga, ķeras, slieksnis, durvis, slēdzis. Ķēde. Klusums.
Sagaidu mājās savu elpu. Novelku apavus. Noskaloju siļķaino seju. Nav tādu ziepju pasaulē, kas šo spētu paveikt. Uzmanīgi pāri rāmim iekāpju “Aizmirstajā horizontā”. Pakniksēju kailajām balerīnām un aizslēpjos aiz laivas vraka. Aizveru acis. Cits horizonts smaržo pēc pļavas ziedu klēpja.
Tas labi. Šajos milimetros visiem pietiek vietas.
Forgotten Horizon 1936 Salvador Dal? 1904-1989 Bequeathed by the Hon. Mrs A.E. Pleydell-Bouverie through the Friends of the Tate Gallery 1968 http://www.tate.org.uk/art/work/T01078
