Šodien Karakuda piedāvā interviju ar Liepājas universitātes studenti Rasu Zālīti. Viņa studē rakstniecību maģistratūras līmenī un lieliski raksta vairākās valodās.
Vai studiju vieta ir pareizā?
Rasa Zālīte: Jā, pilnīgi noteikti! 2018. gada beigas un 2019. gada sākums man bija emocionāli ļoti smags laiks, kad izvērtēju savu dzīvi, to, kas ar mani (ne)notiek un sapratu, ka ir laiks ieguldīt sevī un darīt to, kas liek manai “dvēselei dejot” (what makes my soul dance). Pirmo reizi par Liepājas Universitātes maģistra studiju programmu “Rakstniecības studijas” uzzināju, manuprāt, 2018. gadā no draudzenes/kolēģes. Viņas iedvesmota, iepazinos ar programmas aprakstu. Ļoti uzrunāja, bet tikai uz to brīdi. Darba dunā par programmu aizmirsu (līdz 2019. gada vasarai).
2019. gada vasaras sākumā atvaļinājumu pavadīju ASV. Pēc atgriešanās Latvijā spēru soli ticībā, un iztērēju pēdējo naudu, lai dotos uz Liepāju un pieteiktos maģistra studijām. Šis notikums ir dokumentēts 2019. gada 17. jūlija dienasgrāmatas ierakstā: “Rīt es braucu uz LiepU parakstīt līgumu par studijām maģistra studiju programmā “Rakstniecības studijas”. Kungs, šis ir solis ticībā, kā arī atbildība divu gadu garumā. Esmu slinkojusi un sevi žēlojusi, bet nu četras/piecas dienas mēnesī nedrīkstēs palaisties, būs jāmācās un arī jāraksta. Man ir svarīgi šoreiz nepadoties, bet izturēt! Nevienam nekas nav jāpierāda, bet gribu pilnveidot savu potenciālu! Man ir “iekšā” rakstīt, bet līdz šim esmu sevi saudzējusi.”
Rasa Zālīte: Jā, pilnīgi noteikti! 2018. gada beigas un 2019. gada sākums man bija emocionāli ļoti smags laiks, kad izvērtēju savu dzīvi, to, kas ar mani (ne)notiek un sapratu, ka ir laiks ieguldīt sevī un darīt to, kas liek manai “dvēselei dejot” (what makes my soul dance). Pirmo reizi par Liepājas Universitātes maģistra studiju programmu “Rakstniecības studijas” uzzināju, manuprāt, 2018. gadā no draudzenes/kolēģes. Viņas iedvesmota, iepazinos ar programmas aprakstu. Ļoti uzrunāja, bet tikai uz to brīdi. Darba dunā par programmu aizmirsu (līdz 2019. gada vasarai).
2019. gada vasaras sākumā atvaļinājumu pavadīju ASV. Pēc atgriešanās Latvijā spēru soli ticībā, un iztērēju pēdējo naudu, lai dotos uz Liepāju un pieteiktos maģistra studijām. Šis notikums ir dokumentēts 2019. gada 17. jūlija dienasgrāmatas ierakstā: “Rīt es braucu uz LiepU parakstīt līgumu par studijām maģistra studiju programmā “Rakstniecības studijas”. Kungs, šis ir solis ticībā, kā arī atbildība divu gadu garumā. Esmu slinkojusi un sevi žēlojusi, bet nu četras/piecas dienas mēnesī nedrīkstēs palaisties, būs jāmācās un arī jāraksta. Man ir svarīgi šoreiz nepadoties, bet izturēt! Nevienam nekas nav jāpierāda, bet gribu pilnveidot savu potenciālu! Man ir “iekšā” rakstīt, bet līdz šim esmu sevi saudzējusi.”
Vai augstskolā pavadītais laiks ir bijis saturīgs?
R.Z.: Iestāšanās Liepājas Universitātes maģistra studiju programmā “Rakstniecības studijas” manā dzīvē ir ievērojams notikums, jo no gadiem ilgas domāšanas un runāšanas par rakstīšanu esmu tai ķērusies klāt. Līdz šim pietrūka līdzīgi domājošie, bet esmu tādus atradusi Liepājā, kur gan studenti, gan docētāji nebaidās runāt un rakstīt par jutīgām tēmām. Esmu sajūsmā par to, cik vērtīgas un saturīgas līdz šim ir bijušas mūsu studijas un neformālās diskusijas. Ja arī rakstniecības ziņā no manis čiks vien sanāktu, studiju programma ir veidota tā, ka tajā studējošie, neatkarīgi no tā, cik ilgi studē, iegūst ļoti kvalitatīvu, vispusīgu un tam laikam aktuālu informāciju, kas paplašina kā personīgās robežas, tā arī redzesloku.
R.Z.: Iestāšanās Liepājas Universitātes maģistra studiju programmā “Rakstniecības studijas” manā dzīvē ir ievērojams notikums, jo no gadiem ilgas domāšanas un runāšanas par rakstīšanu esmu tai ķērusies klāt. Līdz šim pietrūka līdzīgi domājošie, bet esmu tādus atradusi Liepājā, kur gan studenti, gan docētāji nebaidās runāt un rakstīt par jutīgām tēmām. Esmu sajūsmā par to, cik vērtīgas un saturīgas līdz šim ir bijušas mūsu studijas un neformālās diskusijas. Ja arī rakstniecības ziņā no manis čiks vien sanāktu, studiju programma ir veidota tā, ka tajā studējošie, neatkarīgi no tā, cik ilgi studē, iegūst ļoti kvalitatīvu, vispusīgu un tam laikam aktuālu informāciju, kas paplašina kā personīgās robežas, tā arī redzesloku.
Ko jūs vēlētos, lai pasniedzēji dara citādi?
R.Z.: Esmu vēl zaļš gurķis, kurš sparīgi mēģina peldēt feminisma, postmodernisma, kultūrfilosofijas, publicistikas, teksta rediģēšanas, beletristiskās rakstīšanas stila, latviešu literatūras, dzejas, psihoanalīzes un citos augstākās izglītības ūdeņos. Gribas domāt, ka neesmu nekāda vakarējā un man ir dotības skaidri izteikties, pastāvīgi domāt un rakstīt par visdažādākajām tēmām. Nav nodoms kādam pielīst, bet Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes pasniedzēji ir lieliski sava aroda pārstāvji. Tikpat kā nav nekā tāda, ko gribētos, lai viņi darītu citādi – ja nu vienīgi biežāk sniedz atgriezenisko saiti par paveikto, nepieciešamības gadījumā novelk studentus atpakaļ uz zemes no viņu augstumiem.
R.Z.: Esmu vēl zaļš gurķis, kurš sparīgi mēģina peldēt feminisma, postmodernisma, kultūrfilosofijas, publicistikas, teksta rediģēšanas, beletristiskās rakstīšanas stila, latviešu literatūras, dzejas, psihoanalīzes un citos augstākās izglītības ūdeņos. Gribas domāt, ka neesmu nekāda vakarējā un man ir dotības skaidri izteikties, pastāvīgi domāt un rakstīt par visdažādākajām tēmām. Nav nodoms kādam pielīst, bet Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes pasniedzēji ir lieliski sava aroda pārstāvji. Tikpat kā nav nekā tāda, ko gribētos, lai viņi darītu citādi – ja nu vienīgi biežāk sniedz atgriezenisko saiti par paveikto, nepieciešamības gadījumā novelk studentus atpakaļ uz zemes no viņu augstumiem.
Kāds ir bijis labākais mirklis jūsu dzīvē augstskolā līdz šim?
R.Z.: Pirmā studiju gada ietvaros ir daudz šādu mirkļu. Grūti izvēlēties un teikt, ka šis nu ir tas labākais mirklis. Maģistra studijas Liepājā ir pierādījušas to, ka nav iespējams aizbēgt no tā, kas ir labs un mans. Pirms studiju sākšanas mums bija jāizvēlas B daļas kursi, tai skaitā arī otrajam semestrim. Sākotnēji biju izvēlējusies publicistiku, konkrētāk kursu “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2”, bet pirmā semestra beigās kaut kas manī sagāja uz īso, un rakstīju programmas direktorei Zandai Gūtmanei e-pastu: “Es iepazinos ar studiju plānu pavasara semestrim un gribēju jautāt, vai vēl ir iespējams nomainīt otro izvēli. Šobrīd mans vārds ir kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2”, bet vai būtu iespējams pievienoties kursam “Teksts sociālajā komunikācijā 2”?” Kā sanāca, kā ne, bet Zanda Gūtmane man atbildēja, ka dažādu iemeslu dēļ kursu nebūs iespējams mainīt, un paldies Dievam ka tā, jo citādi jums nebūt iespēja lasīt šo garo vārdu virknējumu (interviju ar mani). Līdz ar to, viens no labākajiem mirkļiem bija pirmā tikšanās aci pret aci ar bubuli – pasniedzēju Sandru Veinbergu, no kuras tik ļoti biju gribējusi izvairīties. Paldies, Zandai Gūtmanei, kura apturēja manu pārbēgšanas plānu.
R.Z.: Pirmā studiju gada ietvaros ir daudz šādu mirkļu. Grūti izvēlēties un teikt, ka šis nu ir tas labākais mirklis. Maģistra studijas Liepājā ir pierādījušas to, ka nav iespējams aizbēgt no tā, kas ir labs un mans. Pirms studiju sākšanas mums bija jāizvēlas B daļas kursi, tai skaitā arī otrajam semestrim. Sākotnēji biju izvēlējusies publicistiku, konkrētāk kursu “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2”, bet pirmā semestra beigās kaut kas manī sagāja uz īso, un rakstīju programmas direktorei Zandai Gūtmanei e-pastu: “Es iepazinos ar studiju plānu pavasara semestrim un gribēju jautāt, vai vēl ir iespējams nomainīt otro izvēli. Šobrīd mans vārds ir kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2”, bet vai būtu iespējams pievienoties kursam “Teksts sociālajā komunikācijā 2”?” Kā sanāca, kā ne, bet Zanda Gūtmane man atbildēja, ka dažādu iemeslu dēļ kursu nebūs iespējams mainīt, un paldies Dievam ka tā, jo citādi jums nebūt iespēja lasīt šo garo vārdu virknējumu (interviju ar mani). Līdz ar to, viens no labākajiem mirkļiem bija pirmā tikšanās aci pret aci ar bubuli – pasniedzēju Sandru Veinbergu, no kuras tik ļoti biju gribējusi izvairīties. Paldies, Zandai Gūtmanei, kura apturēja manu pārbēgšanas plānu.
Kas pagaidām vislabāk izdevies radošajā darbā?
R.Z.: Šķita, ka līdz ar pirmā semestra Janas Egles vadītā kursa “Prozas rakstīšanas pamati” noslēgšanos beigsies arī radošie darbi, bet man par patiesu prieku kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2” bija iespēja turpināt radoši izpausties. Ir gandrīz neiespējams uzrakstīt par kaut ko vai kādu, ko nepazīst. Šī iemesla dēļ vēl neesmu ļāvusi citiem ģimenes locekļiem lasīt pirmos stāstus, jo gribot negribot, man ir sanācis par prototipiem daļēji izmantot kādus no viņiem, vai viņu pieredzes. Kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2” viens no uzdevumiem bija uzrakstīt skumju stāstu. Šeit gan ļāvos fantāzijas lidojumam un tā tapa, manuprāt, mans līdz šim labākais radošais darbs – stāsts Goodbye Mr. Bug. Vai stāsts tiešām ir labs, lasiet un spriediet paši. Vēl man ļoti patika mans noslēguma darbs kursā “Postmodernisma literatūras paradigma I”. Tas ir stāsts uz lapām desmit, bet tajā es ieguldīju visu savu tā brīža radošo potenciālu.
R.Z.: Šķita, ka līdz ar pirmā semestra Janas Egles vadītā kursa “Prozas rakstīšanas pamati” noslēgšanos beigsies arī radošie darbi, bet man par patiesu prieku kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2” bija iespēja turpināt radoši izpausties. Ir gandrīz neiespējams uzrakstīt par kaut ko vai kādu, ko nepazīst. Šī iemesla dēļ vēl neesmu ļāvusi citiem ģimenes locekļiem lasīt pirmos stāstus, jo gribot negribot, man ir sanācis par prototipiem daļēji izmantot kādus no viņiem, vai viņu pieredzes. Kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika 2” viens no uzdevumiem bija uzrakstīt skumju stāstu. Šeit gan ļāvos fantāzijas lidojumam un tā tapa, manuprāt, mans līdz šim labākais radošais darbs – stāsts Goodbye Mr. Bug. Vai stāsts tiešām ir labs, lasiet un spriediet paši. Vēl man ļoti patika mans noslēguma darbs kursā “Postmodernisma literatūras paradigma I”. Tas ir stāsts uz lapām desmit, bet tajā es ieguldīju visu savu tā brīža radošo potenciālu.
Kas izdevies mazāk labi?
R.Z.: Būtībā manu dzīvi, tai skaitā radošo procesu, varētu aprakstīt vienā vārdā: “Termiņators” (lietv.) jeb cilvēks, kuram uz termiņa beigām parādās superspējas, turklāt sirgstu ar teicamnieces sindromu. Ar šo nelepojos, bet sadzīvoju. Šīs superspējas mani tomēr pievīla kursā “Dzejas teorija un analīze”. Šis ir vienīgais kurss, kas man (vēl) šajā semestrī nav nokārtots. Ar dzeju esmu ļoti, ļoti uz “jūs”, bet biju svēti pārliecināta, ka semestra ietvaros noteikti saraušu un visu izdarīšu, bet nepielūdzami tuvojās un pienāca sesijas noslēgums. Iedvesmu dzejas rakstīšanai (vai tās analizēšanai) kopš semestra sākuma nebiju ne acīm redzējusi. Labi, ka ārkārtas situācijas dēļ nebija jādomā, kā klātienē nerādīties acīs pasniedzējai. Tomēr cik tad ilgi var kā strauss bāzt galvu smiltīs un izlikties par beigtu? Kaut ko jau biju mēģinājusi darīt – ar vienu aci lasīju dzejas teoriju, bet ar otru aci Netflix skatījos kulta seriālu Lucifer.
Kas ir, tas ir (nav). Ir lietas, ko spēju darīt ar aizvērtām acīm, piemēram, gulēt, bet rakstīt dzeju man nav iekšā. Tomēr, neskatoties uz manu nevarēšanu, man ir dota otra iespēja – līdz vasaras beigām saņemties un visu izdarīt. Kas zina, varbūt papildināšu grēksūdzes dzejas žanru [Rasa smaida].
R.Z.: Būtībā manu dzīvi, tai skaitā radošo procesu, varētu aprakstīt vienā vārdā: “Termiņators” (lietv.) jeb cilvēks, kuram uz termiņa beigām parādās superspējas, turklāt sirgstu ar teicamnieces sindromu. Ar šo nelepojos, bet sadzīvoju. Šīs superspējas mani tomēr pievīla kursā “Dzejas teorija un analīze”. Šis ir vienīgais kurss, kas man (vēl) šajā semestrī nav nokārtots. Ar dzeju esmu ļoti, ļoti uz “jūs”, bet biju svēti pārliecināta, ka semestra ietvaros noteikti saraušu un visu izdarīšu, bet nepielūdzami tuvojās un pienāca sesijas noslēgums. Iedvesmu dzejas rakstīšanai (vai tās analizēšanai) kopš semestra sākuma nebiju ne acīm redzējusi. Labi, ka ārkārtas situācijas dēļ nebija jādomā, kā klātienē nerādīties acīs pasniedzējai. Tomēr cik tad ilgi var kā strauss bāzt galvu smiltīs un izlikties par beigtu? Kaut ko jau biju mēģinājusi darīt – ar vienu aci lasīju dzejas teoriju, bet ar otru aci Netflix skatījos kulta seriālu Lucifer.
Kas ir, tas ir (nav). Ir lietas, ko spēju darīt ar aizvērtām acīm, piemēram, gulēt, bet rakstīt dzeju man nav iekšā. Tomēr, neskatoties uz manu nevarēšanu, man ir dota otra iespēja – līdz vasaras beigām saņemties un visu izdarīt. Kas zina, varbūt papildināšu grēksūdzes dzejas žanru [Rasa smaida].
Kā izturējāt koronas karantīnu?
R.Z.: Pēdējā reize, kad ar kursabiedriem un pasniedzējiem tikos vaigu vaigā, bija ceturtdien, 12. martā, dienā, kad Latviju, jo īpaši Liepāju, plosīja pamatīga vētra. Nākamajā dienā, piektdien, 13. martā (cik zīmīgs datums) Latvijā Covid-19 pandēmijas dēļ iestājās ārkārtas situācija. To, kā man gāja karantīnas laikā, nedaudz var nojaust, lasot manu stāstu Conversations with friends. Pats karantīnas sākums bija grūts. Pirms vēl cilvēki, acis pārgriezuši, sāka pirkt griķus un tualetes papīru, biju klusi un mierīgi izveidojusi karantīnas krājumus. Atceļā no Liepājas ar draudzeni iegājām veikalā “Gemoss”, un tiku vēl pie pāris dārgumiem, piemēram, tolaik grūti atrodamā dezinfekcijas līdzekļa. Apmēram pirmās trīs nedēļas pēc ārkārtas situācijas iestāšanās bezmaz baidījos pat elpot. Ļoti reti devos ārā, jo īpaši pēc tam, kad uzzināju, ka Ventspilī ir konstatēts pirmais Covid-19 gadījums. Hipohondriski vēroju sevi, mērīju temperatūru. Neskaitāmas reizes sirds sitās straujāk, jo kakls šķietami sūrstēja. No satraukuma šķita arī, ka paaugstinās temperatūra. Strādāju no mājām. Sākumā klišejiski klīdu pa dzīvokli pidžamā. Kā cēlos, tā vēlos pie datora. Gadījās, ka darbā “ierados” burtiski 5 minūtes pēc pamošanās. Bija grūti koncentrēties darbam (arī mācībām). Protams, ka ēdu daudz un maz kustējos, bet pamazām man izveidojās brīnišķīga ikdienas rutīna. Laikus pamodos, apģērbos, noteiktā vietā iekārtoju darbvietu un strādāju no 08:30 līdz 17:00, pēc darba vingroju, tad gāju ledus vannā un 10 minūtes pēc Wim Hof metodes tur gulēju un koncentrējos uz elpošanu, pārgāju uz Intermitten Fasting, kad ēdu tikai divas reizes dienā laikā no 12:00 līdz 20:00. Maz pamazām kļuvu drosmīgāka un atļāvos arī doties garākās pastaigās ārā, pat satikos ar draugiem. Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka dzīvoju netālu no jūras un vietā, kur pandēmijas laikā varēju justies droši (visu šo laiku Ventspilī kopējais sasirgušo skaits nebija lielāks par 1–5). Drīz vien pienāca dienas, kad pat aizmirsu, ka ir tāds Covid-19 vīruss. Tāpat pienāca laiks, kad pagaisa ne tikai bailes, bet arī mana brīnišķīgā rutīna…
R.Z.: Pēdējā reize, kad ar kursabiedriem un pasniedzējiem tikos vaigu vaigā, bija ceturtdien, 12. martā, dienā, kad Latviju, jo īpaši Liepāju, plosīja pamatīga vētra. Nākamajā dienā, piektdien, 13. martā (cik zīmīgs datums) Latvijā Covid-19 pandēmijas dēļ iestājās ārkārtas situācija. To, kā man gāja karantīnas laikā, nedaudz var nojaust, lasot manu stāstu Conversations with friends. Pats karantīnas sākums bija grūts. Pirms vēl cilvēki, acis pārgriezuši, sāka pirkt griķus un tualetes papīru, biju klusi un mierīgi izveidojusi karantīnas krājumus. Atceļā no Liepājas ar draudzeni iegājām veikalā “Gemoss”, un tiku vēl pie pāris dārgumiem, piemēram, tolaik grūti atrodamā dezinfekcijas līdzekļa. Apmēram pirmās trīs nedēļas pēc ārkārtas situācijas iestāšanās bezmaz baidījos pat elpot. Ļoti reti devos ārā, jo īpaši pēc tam, kad uzzināju, ka Ventspilī ir konstatēts pirmais Covid-19 gadījums. Hipohondriski vēroju sevi, mērīju temperatūru. Neskaitāmas reizes sirds sitās straujāk, jo kakls šķietami sūrstēja. No satraukuma šķita arī, ka paaugstinās temperatūra. Strādāju no mājām. Sākumā klišejiski klīdu pa dzīvokli pidžamā. Kā cēlos, tā vēlos pie datora. Gadījās, ka darbā “ierados” burtiski 5 minūtes pēc pamošanās. Bija grūti koncentrēties darbam (arī mācībām). Protams, ka ēdu daudz un maz kustējos, bet pamazām man izveidojās brīnišķīga ikdienas rutīna. Laikus pamodos, apģērbos, noteiktā vietā iekārtoju darbvietu un strādāju no 08:30 līdz 17:00, pēc darba vingroju, tad gāju ledus vannā un 10 minūtes pēc Wim Hof metodes tur gulēju un koncentrējos uz elpošanu, pārgāju uz Intermitten Fasting, kad ēdu tikai divas reizes dienā laikā no 12:00 līdz 20:00. Maz pamazām kļuvu drosmīgāka un atļāvos arī doties garākās pastaigās ārā, pat satikos ar draugiem. Esmu ļoti, ļoti priecīga, ka dzīvoju netālu no jūras un vietā, kur pandēmijas laikā varēju justies droši (visu šo laiku Ventspilī kopējais sasirgušo skaits nebija lielāks par 1–5). Drīz vien pienāca dienas, kad pat aizmirsu, ka ir tāds Covid-19 vīruss. Tāpat pienāca laiks, kad pagaisa ne tikai bailes, bet arī mana brīnišķīgā rutīna…
Kā dzīvosiet tālāk?
Pandēmijas laiks ir parādījis, ka nav vērts zaudēt cerību, bet ir arī bezjēdzīgi kaut ko ļoti plānot uz priekšu. Mans dzīves moto ir būt sev un ļaut arī citiem “būt”, kas nemaz nav tik viegli izdarāms. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, kā dzīvošu tālāk, teikšu: “Tā arī darīšu – dzīvošu šeit un tagad, un ļaušu citiem būt!” Baudīšu vasaru, turpināšu sazināties ar maģistra darba vadītāju, nogriezīšu pēdējās parādu astes, gatavošos jaunajam mācību semestrim, kā arī katram gadījumam nopirkšu vēl kādu dezinfekcijas līdzekli un maskas (kamēr tās vēl ir nopērkamas pa lēto).
Pandēmijas laiks ir parādījis, ka nav vērts zaudēt cerību, bet ir arī bezjēdzīgi kaut ko ļoti plānot uz priekšu. Mans dzīves moto ir būt sev un ļaut arī citiem “būt”, kas nemaz nav tik viegli izdarāms. Tāpēc, atbildot uz jautājumu, kā dzīvošu tālāk, teikšu: “Tā arī darīšu – dzīvošu šeit un tagad, un ļaušu citiem būt!” Baudīšu vasaru, turpināšu sazināties ar maģistra darba vadītāju, nogriezīšu pēdējās parādu astes, gatavošos jaunajam mācību semestrim, kā arī katram gadījumam nopirkšu vēl kādu dezinfekcijas līdzekli un maskas (kamēr tās vēl ir nopērkamas pa lēto).
Kādi ir nākotnes plāni?
R.Z.: 2019. gada sākumā, mana paziņa teica, ka “pasaulei trūkst autentiskuma”. Es viņai piekrītu. Mums katram ir dota balss un vēsts, ko gribam pavēstīt (pretējā gadījumā nestudētu Liepājas Universitātes maģistra studiju programmā “Rakstniecības studijas”). Šo vēsti citi var vēlēties apspiest, neļaut tai izskanēt, vai pat gribēt mainīt tās saturu. Tomēr ir drosmīgie, kuri nebaidās būt sadzirdēti, teikt to, kas “deg” sirdī, vai ir “uz mēles”. Mana sirds un visa būtība kopumā “deg” par autentiskumu, patiesumu un ievainojamību.
Bieži esmu baidījusies paust savu viedokli par to, ko domāju, jo līdz tam esmu bijusi nesaprasta vai pārprasta (visdrošāk ir kā Zīskinda Grenuijam ielīst alā un nelikties ne zinis, vai plūst pa straumi un runāt līdzi citiem), bet kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika” diskusijas ar pasniedzēju Sandru Veinbergu un kursabiedriem iedrošināja neiet vieglāko ceļu, bet domāt, analizēt un veidot savu, no citiem neatkarīgu, viedokli.
Dvēseli nevar tik viegli iztukšot, tāpēc mani nākotnes plāni, ja tos tā var saukt, ir būt “par saucēja balsi tuksnesī” (ne tikai bibliskā nozīmē) un rakstīt par tēmām, kas ne vienmēr ir vieglas, bet, ak, tik ļoti svarīgas gan man, gan citiem. Domu krikumus, arī to, kā man sokas LiepU maģistra studijās, ir iespējams lasīt Instagram @rasaraksta (latviešu valodā) un @rasawrites (angļu valodā)
R.Z.: 2019. gada sākumā, mana paziņa teica, ka “pasaulei trūkst autentiskuma”. Es viņai piekrītu. Mums katram ir dota balss un vēsts, ko gribam pavēstīt (pretējā gadījumā nestudētu Liepājas Universitātes maģistra studiju programmā “Rakstniecības studijas”). Šo vēsti citi var vēlēties apspiest, neļaut tai izskanēt, vai pat gribēt mainīt tās saturu. Tomēr ir drosmīgie, kuri nebaidās būt sadzirdēti, teikt to, kas “deg” sirdī, vai ir “uz mēles”. Mana sirds un visa būtība kopumā “deg” par autentiskumu, patiesumu un ievainojamību.
Bieži esmu baidījusies paust savu viedokli par to, ko domāju, jo līdz tam esmu bijusi nesaprasta vai pārprasta (visdrošāk ir kā Zīskinda Grenuijam ielīst alā un nelikties ne zinis, vai plūst pa straumi un runāt līdzi citiem), bet kursā “Viedokļa jeb naratīvā publicistika” diskusijas ar pasniedzēju Sandru Veinbergu un kursabiedriem iedrošināja neiet vieglāko ceļu, bet domāt, analizēt un veidot savu, no citiem neatkarīgu, viedokli.
Dvēseli nevar tik viegli iztukšot, tāpēc mani nākotnes plāni, ja tos tā var saukt, ir būt “par saucēja balsi tuksnesī” (ne tikai bibliskā nozīmē) un rakstīt par tēmām, kas ne vienmēr ir vieglas, bet, ak, tik ļoti svarīgas gan man, gan citiem. Domu krikumus, arī to, kā man sokas LiepU maģistra studijās, ir iespējams lasīt Instagram @rasaraksta (latviešu valodā) un @rasawrites (angļu valodā)
