„Sveiki!”
„Nāciet iekšā, sēdieties!”
„TURIET tēju, abām rokām, abām, laiks sarunām.”
Reklāma beigusies. Kur mans „Harijs Poters”? Visu vakaru domās gaidīju, kad viss būs padarīts un varēšu izgāzties savā jaunajā IKEA gultā. Klusums, miers, tik labi… O, sākas Poters! Un ar vienu aci telefonā, varbūt kas jauns…
„Mammu, ko dari?”
„Neko!” Bāc, man brīvs, gribu mieru un klusumu, gribu savu telefonu, gribu sēdēt IKEA gultā un bakstīt telefonu.
„Mamm, es pie tevis pasēdēšu!”
“Nē, nu sēdi, bet kam tev remontēju tik skaistu istabu? It kā vietas mājā nebūtu − piecas istabas.”
„Smuka reklāma, ne?”
„Kāda reklāma?” Un ap mani apvijas divpadsmitgadīgas meitenītes rokas. Viena rociņa uzmanīgi izņem man no rokām telefonu, paskatās acīs ar izmisuma pilnu skatienu, smalku pietāti kā pret trauslu ziedputeksni.
„Mammu, bērnus jāapskauj ar abām rokām!” Šis mazais cilvēciņš savā būtībā tik liels un varens, tik spēcīgs. Tik skaista dvēsele, tik dzidras acis. Ārprāts! Cik viņas acis līdzīgas manējām − zaļi zaļas. Ei, manai meitai ir manas acis. Mati, mani mati. Maza es! Tikai es nebiju tik stipra. Es to neizdarīju. Es nepiegāju klāt mammai un nepateicu: “Nekliedz! Es esmu bērns, nekliedz! Man sāp.”
Cik liela izaugusi. Stipra, lustras gaismās vizuļo saulē izbalējušie mati. Mana meita māk smaidīt ar acīm, kā viņai izdodas? Džemperis tik pūkains. Skat, nagi jau lakoti. Gara, man jau līdz plecam. Būs tāda pati kā es. Man ir kopija, skaista kopija.
„Es turu, kamēr ļausi, es vienmēr turēšu.”
„ Ar abām rokām?”
„Ar abām.”
Fotogrāfa Tin & ZZ fotogrāfija “IKEA corner at home, tv set” ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC-ND 2.0
