Laika prognoze paredz vētru visā Latvijā. Mēģināt no tās aizbēgt, vai tomēr to izbaudīt? Divu domu nav! Baiba ar savu labāko, uzticamāko četrkājaino draugu Falko sakrāmē somas un dodas ceļā. Prom no galvaspilsētas uz Liepāju. Ceļojuma galvenais mērķis ir atpūsties, pavadīt laiku bez plānotāja un iespējas ko nokavēt. Ar ko šoreiz pārsteigs vēju pilsēta?
Svētdienas rīts. Ārā solītā vētra dzirdama pie aizvērtiem logiem. Taču gultā tik labi, tik silti, un no tās kāpt ārā nemaz negribas, bet plāni lieli… Uz plānoto autobusu nav vairs pat cerības paspēt. Varbūt nākamo… Nē, tomēr arī nē. Var jau vēl mazliet pagulšņāt, un Liepāja var pagaidīt. Uzrakstīšu draudzenei, ka būšu vēlāk nekā plānots. Gan jau sapratīs.
Ar Falko tiekam līdz autoostai. Sēžamies autobusā un beidzot dodamies aptuveni divsimt kilometru garā ceļā. Vētras pēdas manāmas, jau iebraucot Liepājā. Vēl vairāk to var pamanīt mūsu pirmās pastaigas laikā no autoostas līdz dzīvoklim. Apgāztas ceļa zīmes, nolauzti koku zari, pa zemi izmētātas atkritumu kastes. Piedodiet, gružu kastes. Tiekam līdz galamērķim tikai pēcpusdienā. Atstājam tur smagākās mantas, jo atkal jāiet ārā, vētrā. Laiks vakariņām un brīvdienu atklāšanas dzērienam.
Pirmdienas rīts lēns. Bez steigas. Tik Falkons tāds nemierīgs. Izvedīsim rīta pastaigā. Pie viena jāatrod garšīgākā kafija pilsētā un tad jau manīs, ko šodiena piedāvās. Izejot ārā, ir skaidrs, kāpēc vējš dzimst tieši Liepājā. Vismaz saulīte silda! Nav nemaz tik traki! Līdz paņemtā kafijas krūze sasilda arī plaukstas pie jūras, kur vējš nopostījis gājēju koka laipiņu. Nabaga skolniekiem te notiek sporta stunda, jāskrien sprintiņi. Cik labi, ka mums skola jau garām un universitātē neko tādu neliek darīt.
Gar jūru līdz Vēja mātei, gar vēja māti līdz gulbīšdīķim, gar to līdz parkam pie lielajām bungām. Tālāk pie spoku koka noklausīties kādu ziņģi. Nemanot diena jau pusē. Brokastis nav ēstas. Kur iesim? Aiziesim līdz tirgum. Tas arī esot jāredz. Pa ceļam mums garām paiet aptuveni astoņus gadus veca liepājniece ar kurpju auklām, kas atraisījušās. „Uzmanīgi, tev kurpītes vaļā!”, mēs brīdinām. Mazā dusmīgi apstājas. Velta mums neapmierinātības pilnu skatienu. Pēc tam saka, ka nemāk aizsiet auklas. Apjūkam, bet varam taču palīdzēt! Baiba pazemīgi pieliecas un aizsien skolniekam kurpju auklas. Tikmēr uzzinām, ka viņai mājās arī ir suņuks, bet meitenīte. Meičuks izrādās nāk no skolas. Iet uz mājām. Tur mamma gaidot. Tāda ir mūsu pirmā komunikācija ar liepājnieku. Mīļi!
Tirgū vilinoši smaržo svaigi izceptās smalkmaizītes un izsalkums dara savu – kārdinājumam pretoties nav iespējams. Kāpēc man brīvdienā būtu jāpretojas kaut vienam no tiem? Izejam no tirgus. Tieši blakus kāda kafejnīca. Ejam iekšā un sākam mieloties ar novēlotām brokastīm. Kāds tantuks pēkšņi no stūra mūs uzrunā: „Vai tad tiešām sunītim neko neiedos? Pašas sēž, ēd…” Atbildām, ka suncīts jau paspējis brokastis apēst.
“Vai tad jūs nē?”
„Nē, mēs gan vēl nē!“ – nenovēršoties turpinām tukšot savus šķīvjus, bet dāmai miera nav.
„Ak! Es tevi labprāt ņemtu sev līdzi… Bet man mājās viens suns jau ir…Čihuahua man ir! Maziņš…” Te nu arī bija otrā komunikācija ar liepājnieku. Arī mīļi! Un izskatās, ka Liepājā visiem ir suņi.
Pa ceļam uz mājām noejam gar Liepājas zvaigžņu aleju. Salīdzinām plaukstiņas, ielas galā Roma! Ejam Romā uz kafiju. Ā nē, paliksim tomēr ārā, dārzā. Braucām taču vētru baudīt! Baudot vētru un kafiju, novērojam arī mazāko liepājnieku aktivitātes. Tie no iekšpagalma strūklakas divatā zvejo ārā tur iemestās monētas. Gandrīz pusceļā uz mājām atminamies, ka nesamaksājām par dzērieniem. Laikam būšu jau iekāpusi brīvdienu režīmā, vējš galvā.
Pēdējo brīvdienas vakaru noslēdzam tur pat kur pirmo. Pirmdienas naktsdzīve Liepājā nav nemaz tik klusa. Vietējā alus bāra atkal visi sanākuši ar suņiem. Bārmeņi un viesi vienojas dziedot latviešu dziesmas. Nez te tā notiek katru vakaru? Vai jūtama Valsts svētku tuvošanās? Katrā ziņā patīkami, tāda kopības sajūta Liepājā. Visur, ne tikai bārā. Neuzkrītoši telefonā atrodu autobusu sarakstu nākamai dienai. Brīvdienas gandrīz jau cauri. Bārmenis brīdina – darbalaiks līdz pusnaktij, bet vienos gan visiem būs jāiet laukā. Laukā, vētrā.. Bet es taču atbraucu uz Liepāju vētru baudīt!
