Laipni iepazīstinām jūs ar Karakudas autori, publicisti Ivetu Buiķi.
Kāpēc vispār nodarbojies ar publicistiku?
I.B.: Tāpēc, ka nevaru ar to nenodarboties. Laiks ir dinamisks, katra diena, satiktais cilvēks, sarunas, izlasītais un uzzinātais dod jaunus impulsus, kas „palaiž“ un iedarbina jaunu procesu. Rezultātā manā galvā „saliekās“ raksta karkass vai arī uzreiz viss raksts. Tas uzreiz prasās uzrakstīties un publicēties. Reizēm šādus rakstus pabeidzu pati, vai arī raksts pats „pabeidzas“, un tad to publicēju. Citi raksti vēl tagad klusi un mierīgi sēž. Tie ir tādi puspabeigti raksteļi. Sēž, gaida savu kārtu. Vismaz pa galvu vairs nemaisās. Ar pasūtījuma darbiem ir savādāk, tur process iesākas, ja tā varētu teikt, no otra gala – ir uzdevums un rezultātā ir jārodas rakstam. Tas aizņem ilgāku laiku, kamēr no idejas tieku līdz galarezultātam. Šī iemesla dēļ tik labi jūtos savā vietnē: ivetabuike.wordpress.com. Pasūtītie temati „dzimst“ grūtāk. Pie sevis, savā blogā, varu rakstīt tad, kad raksts galvā ir „nogatavojies“ un atliek vien uzrakstīt. Tāda ērta komforta zona.
Kā sākās tava darbošanās žurnālistikā?
Par šo man jāpasaka paldies savai mammai, kas mani ir vienmēr saprātīgi un gudri virzījusi un palīdzējusi orientēties. Viņa 80. gadu sākumā „Padomju Jaunatnē” pamanīja sludinājumu, ka raidījums vidusskolniekiem „Apvārsnis” organizē Jauno korespondentu grupu. Viņa mani mudināja, iedrošināja tur pieteikties. Bija konkurss. Piedalījos un tiku uzņemta. Pēcāk mūs apmācīja izcilas televīzijas profesionāles – Silvija Sūna, Verēna Bērziņa, Žaneta Jurjāne. Runu, dikciju un kustības mums mācīja Anta Rugāte un arī nedaudz sporta žurnālists Gunārs Jēkabsons. Tā bija kolosāla pieredze, no tās grupas vēlāk žurnālistikā nonāca ne viens vien foršs cilvēks. Žēl, ka tagad nekas līdzīgs nenotiek. Ne katrs, kuram ir dotības šajā jomā, pats atrod ceļu uz žurnālista profesiju. Tāda talantu sijātava ir vērtīga lieta, ja vispār ir mērķis izveidot stipru žurnālistiku valstī.
Vai tagad nenožēlo šo savu pieķeršanos medijiem un publicistikai?
Agrāk pārdzīvoju, ka nevarēju strādāt pie sava mūža lielā sapņa – latviešu kora mūzikas pētniecības. Arī tagad pa retam pie kādas īpašas situācijas sirdī „ieskrāpējas” kāds kaķis. Taču man ir bijusi tā laime vienmēr darīt lietas, kuras mani aizrauj. Iespējams, ka esmu cilvēks, kuru daudz kas interesē, un tāpēc es atrodu aizraujošo katrā jomā, kurai pieķeros. Katrā ziņā mans mūžs vienmēr ir bijis piepildīts ar interesantu darbu, aizraujošiem projektiem un saskarsmi ar interesantiem cilvēkiem. Tāpēc es neko nenožēloju.
Kas, tavuprāt, ir mediji un žurnālistika?
Vienmēr šo darbu esmu uztvērusi kā tādu misiju – izglītot cilvēkus, meklēt pašai un palīdzēt citiem atrast kopsakarības un tādējādi ietekmēt valsts, sabiedrības attīstību. Bez izglītotiem vēlētājiem mums nekad nebūs veiksmīgas valsts, un bez kvalitatīviem medijiem, žurnālistikas praktizētājiem pie mums nekad nebūs izglītotu vēlētāju. Teorētiski sabiedrība varētu iztikt bez žurnālistiem, ja cilvēki paši lasītu gudras grāmatas un spētu izvērtēt norises. Diemžēl tā nekad nebūs, jo cilvēkiem ir katram savas ikdienas rūpes, viņi ir noskrējušies, ir katram jānopelna iztika sev un ģimenei, jātiek galā ar visiem sadzīves izaicinājumiem. Nevaram pārmest, ka daudziem nav ne spēka, ne vēlēšanās pašiem meklēt gudrās grāmatās atbildes uz svarīgiem sabiedrības un valsts attīstības jautājumiem. Tas ir žurnālista pienākums – vākt informāciju, izglītoties un tad, atrodot parastiem cilvēkiem saprotamu formu, izskaidrot to pārējiem. Protams, žurnālistikai ir arī izklaidējošā funkcija, un tai arī ir sava vieta. Šķiet, ka par to šobrīd nav nepieciešams raizēties, jo tieši tajā jomā mums lielu problēmu nav, drīzāk izklaižu ir par daudz. Īpaši tāpēc, ka nākas pat redzēt politiskas diskusijas, kuras vairāk līdzinās humora šovam nekā nopietnai politisko procesu analīzei.
Ko mediji nozīmē brīvai, demokrātiskai valstij?
Ārkārtīgi daudz. Bez kvalitatīvas un brīvas preses būtībā nav iespējama brīvas un demokrātiskas valsts pastāvēšana. Latvija ir hrestomātisks piemērs tam, kā negribot var izdarīt daudz ļauna sev un savai valstij. Proti: mēs šobrīd balansējam uz valsts zaudēšanas robežas. Sīka, bet ietekmīga blēžu grupiņa ir veiksmīgi iznīcinājusi mediju kvalitāti, neatkarību un to daudzveidību mūsu valstī. Tie dziļu cieņu pelnījušie atsevišķie mohikāņi, kuri žurnālistikas misijas apziņā turas pretim un veido labus materiālus, drīzāk ir izņēmums, kurš apstiprina likumsakarību nekā vērā ņemams spēks, t. s. ceturtā vara. Tēlaini runājot, sanāk skarbs salīdzinājums – sabiedrības sargsuņi ar izdauzītiem zobiem. Tas šobrīd labi redzams un saskatāms televīzijas sakarā, kurai būtu vislielākās iespējas ietekmēt plašus vēlētāju slāņus. Diemžēl šāda darbība sabiedrības interesēs nenotiek, īpaši uzkrītoši tas redzams ziņu dienesta darbā. Labi raidījumi šeit drīzāk ir izņēmums, nevis norma.
Kaut ko atrast un pastāstīt cilvēkiem cenšas, piemēram, „Ir”. Viņi dara šo darbu, pie kura attīstītās sabiedrībās strādā vesela komanda speciāli apmācītu žurnālistu sabiedriskajos medijos, kas „uzrok” nozīmīgas problēmas un pēc tam par atklāto informē sabiedrību. Taču tās ir pilnīgi dažādas svara kategorijas. „Ir” nekad nebūs tāda iespaida uz sabiedrību kā, piemēram, šodien ir Latvijas Televīzijai (LTV). IR ir privāts medijs, kuram ir jādomā, kā nopelnīt. Žurnāls ir jāpērk un jālasa, kamēr sabiedrisko televīziju cilvēki var ieslēgt un skatīties tāpat, par informāciju nesamaksājot no sava maciņa. Televīzijai ir daudz lielāka sasniedzamība, vieglāk uztverami izteiksmes līdzekļi – audiovizuālie.
Kas ir tavas lielākās un cienījamākās personības? Nosauc, lūdzu, vismaz dažas.
Oj, tas tik ir jautājums! Agrāk apbrīnoju dažādas personības un gribēju līdzināties viņiem. Bērnībā biju salasījusies indiāņu stāstus, gribēju iegūt tādu pašu spēju raudzīties saulē kā Vanaga Acij un trenējos. Nezinu, varbūt no tiem treniņiem man vēlāk bija brilles jānēsā. Bija daudzi grāmatu varoņi, par kuriem sajūsminājos – gan no sengrieķu mītiem un varoņteikām, gan no Dimā romāniem. Grāmatu par „Trīs musketieriem” lasīju vairākkārt un gribēju arī būt vai nu musketieris vai vismaz kāda no tām lēdijām. Pamatskolā miru vai nost Karela Gota un Džo Dasēna mūzikas dēļ.
Jaunībā tas strauji mainījās. No vienas puses, aizrautīgi sekoju talantīgiem māksliniekiem, kuros varēja sajust pretošanos PSRS režīmam. Piemēram, centos iegūt visas V. Visocka((Владимир Высоцкий https://uznayvse.ru/znamenitosti/biografiya-vladimir-vysockiy.html)) dziesmas un klausījos tās daudzas reizes, daļu zināju no galvas.
Varoņu stāsti – no vienas puses. No otras?
No otras puses, augsti vērtēju izglītotus un intelektuālus cilvēkus. Starp citu, intelektualitāte un gara gudrība man ne obligāti nozīmē augstāko izglītību. Manai omītei, piemēram, bija piensaimniecības skolas izglītība, bet vēl tagad man ir saglabājušās viņas rakstītās klades ar indiešu filozofu grāmatām un tamlīdzīgu lasāmvielu. Tagad to ir grūti aptvert, bet toreiz nebija iespējas kopēt grāmatas. Omīte tās pārrakstīja ar roku un tad lasīja pati, un dalījās ar citiem.
Agrā pusaudža vecumā bieži viesojos pie Imanta Ziedoņa((Imants Ziedonis https://www.letonika.lv/literatura/Section.aspx?id=2677728)) un pavērtu muti klausījos, ko „lielie” tur runāja. Vēlāk, apmēram 80. gadu sākumā, biju atradusi kontaktu ar Ļeņingradas intelektuāļu aprindām. Kāpēc viņi mani, tādu jaunu skuķi, vispār pielaida pie savām „virtuves sarunām” (toreiz Ļeņingradā spraigākās diskusijas par visu ko notika tieši dzīvokļa virtuvē), ļāva klausīties un pat piedalīties sarunās – to īsti nesaprotu vēl šodien. Viņi bija galvas tiesu pārāki, zinošāki par mani. Es klausījos muti pavērusi, man deva grāmatas no mājas bibliotēkas lasīt vai arī paglabāja kādu labu grāmatu, kad Ņevas prospekta „Centrālajā grāmatnīcā” tādu bija izdevies nopirkt. Vispār Ļeņingradā varēja dabūt vairāk vērtīgākas literatūras nekā Rīgā. Mājās braucu ar piekrautu somu, kuru knapi varēju pacelt. Bija man toreiz arī vesela rinda ievērojamu personību, kurus gandrīz vai dievināju.
Kā ir tagad?
Biju pārsteigta, ka vairs nespēju nosaukt nevienu tādu personību, kura man būtu paraugs. Tagad man ir cilvēki, kuru viedokļos ieklausos un cienu viņu profesionalitāti, zināšanas. Piemēram, vienmēr lasu intervijas ar Egilu Levitu, viņa teiktajā ir vērts ieklausīties. Foršs atklājums man bija, piemēram, Ineta Ziemele. Tagad zinu, ka klausīšos atkal, ja būs kāda intervija ar viņu. Arī Viesturs Celmiņš ir cilvēks, kuru ir vērts uzklausīt. No publicistiem vienmēr lasu Sandras Veinbergas rakstus, jo viņa raksta profesionāli atzīstamā līmenī un uzrunā tematus, par kuriem citi laikam neuzdrošinās rakstīt. Var viņai nepiekrist, bet nevar pateikt, ka viņa nestrādā profesionāli. Tas ir tas, kā mūsu mediju laukā pietrūkst – profesionalitātes.
Priecājos, ja ieraugu kādu gudru cilvēku vienalga kādā jomā, tad gribās viņu „izvilkt” un parādīt citiem. Tagad esmu nonākusi tajā stadijā, kad patīk sarunāties un uzklausīt cilvēkus, labprāt taisītu intervijas ar interesantām personībām. Kas to lai zina, varbūt kādu dienu man tāda iespēja parādīsies.
Kā tu raksturotu moderno laiku?
Šis ir lielisku iespēju laiks – īsta paradīze uzņēmīgiem un zinātkāriem cilvēkiem. Es savā laikā ar skolnieku atlaidi par 4 rubļiem un 50 kapeikām braucu plackartes tipa vagonā uz Ļeņingradu, tā teikt par kapeikām ceļoju pa atļauto pasauli. Dažreiz (pateicoties savai teicamnieka stipendijai) atļāvos pat braukt kupeju vagonā par 5,50 rubļiem ar nakts vilcienu uz Ļeņingradu, lai satiktos ar fantastiskajiem PSRS iekšējā (garīgā) emigrācijā dzīvojošajiem krievu inteliģentiem. Ložņāju kā tāds kaķis ap akvāriju gar visām grāmatnīcām cerībā, ka tieši tajā momentā tur „ izmetīs” kaut ko labu. Tagad var pa Skaipu vai daudzos citos veidos sazināties ar domubiedriem vai vienkārši interesantiem cilvēkiem jebkurā pasaules malā. Soctīkli tagad dod iespēju sarunāties ar cilvēkiem, kurus agrāk nekad mūžā nebūtu satikusi, un uzzināt viņu domas. Informācijas pieejamība ir fantastiska.
Kas tagad ir citādāk, nekā bija agrāk?
Tagad svarīgāk (nekā jebkad agrāk) ir spēt kritiski domāt un izvērtēt informācijas avotus.
Kā mainījušies cilvēki?
Mans radies iespaids, ka kopējais izglītības līmenis ir krities un sabiedrība ir sašķeltāka, nekā tā bija agrāk. No vienas puses, mums ir gudri, izglītoti cilvēki, kuri dzīvo 21. gadsimtā, taču turpat līdzās liela daļa sabiedrības šķiet kā tikko izkāpuši no 19. gadsimta. Šie cilvēki ir agresīvi, neiecietīgi pret visu citādo, sabiedriski politiskās norises neizprotoši, bet ar lielu pārliecību par savu spriestspēju. Kur viņi tādi radušies? Par to laikam vēl zinātnieki strīdas un strīdēsies ilgi. Man tomēr šķiet, ka tas nāk no sliktas humanitārās izglītības. Es, kā kādreizējās Rīgas 1. vidusskolas((Rīgas Valsts 1. ģimnāzija r1g.edu.lv/v/index/1)) absolvente, protams, spēju novērtēt eksakto priekšmetu nozīmi. Taču sabiedrība nesastāv no tehnoloģiskās attīstības vien. Katrs, kurš šodien prot rīkoties ar sarežģītām elektroniskām ierīcēm, bet ir bez izpratnes par pasaules, sabiedrības uzbūvi, vēsturi, filozofiju, nav pilnvērtīgs sabiedrības loceklis. Šādi cilvēki viegli padodas manipulācijai, un sekas mēs izjūtam mūsu kopīgajā ikdienā jau tagad. Viņi atļauj muļķībai ņemt virsroku.
Ko esam pazaudējuši?
Veselo saprātu un intuīciju, lai novērtētu kas ir labs, kas ļauns, kas svarīgs, kas nenozīmīgs. Padomju laikos cilvēki, vismaz manā apkārtnē, dzīvoja ar tādu apbrīnojamu iekšējo „kompasu”. Mēs nevarējām visu atklāti teikt, bet kā skudras sajūt zibeni, tā arī mēs jutām, kas ir kas. Daudziem no manas paaudzes šis kompass ir saglabājies un darbojas joprojām, bet citi to ir pazaudējuši. Nezinu, vai tas ir izglītības trūkums vai arī nedrošība, jo nav neviena, kurš pasaka, ko darīt un kur atrodams pareizais ceļš. Apbrīnojami daudzi tagad viegli padodas visādiem māņiem un pesteļiem, arī dažādām reliģijām. Tam, ko angliski sauc par „slippery slope”. Tas ietekmē sabiedrības garīgo veselību, un tāpēc nav labi. Īpaši nepatīkami ir tas, ka tagad atkal tādu lielu varu pār sabiedrību ir spējusi sev iegūt baznīca. Tas notiek tik pārspīlēti, ka dažviet pat tiek pārkāpts sekulāras valsts princips. Mūsu senči ir asinis lējuši, lai mēs varētu dzīvot brīvi un gudri. Diemžēl mēs kā tādas aitas tagad atkal meklējam dažādus aplokus un no brīvības esam gatavi atteikties.
Ko šodien esam ieguvuši?
Neierobežotas iespējas telpā un laikā, kā arī fantastisku pieeju zināšanām.
Kā tev visvairāk pietrūkst?
Profesionalitātes. Sabiedrība ir pieradusi pie tā, ka pie vadīšanas ir nejēgas. Daudzās jomās mēs vairs vispār neaptveram, ko nozīmē profesionālis. Cilvēki salasās internetā dažādus faktus un uzskata, ka jau orientējās tematā. Pat ja viņi savas zināšanas iegūtu no grāmatām, viņi tik un tā paliktu tikai un vienīgi amatieri ar bagātīgām triviālajām zināšanām, bet bez izpratnes par kopsakarībām attiecīgajā tematā. Kad palasu, ko internetā cilvēki raksta par, piemēram, ekonomiku, tad nezinu – smieties vai raudāt. Viņi mētājās ar kaut kādiem sagrābstītiem terminiem pilnīgā pārliecībā, ka viņiem ir absolūti skaidras ekonomiskās norises un viņi zina, ko un kā vajag darīt. Sabiedrība kopumā neapzinās, cik kompleksi ir visi šie temati un jomas. Labs piemērs ir diskusija par OIK ((Elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente | lvportals.lv/skaidrojumi/281264-kas-ir-oik-un-kapec-ta-ir-musu-rekinos-2016)). Nu nav tur iespējami vienkārši risinājumi ar rezultātu rītdien uz brokastīm.
Ja tu brauktu apkārt zemeslodei koka laiviņā, ko tu paņemtu līdzi?
Noteikti nebrauktu šādā laivā. Tur stundām un dienām būtu vien ūdens apkārt. Man pietrūktu jaunu iespaidu, sarunu ar cilvēkiem. Traka paliktu sēžot un neko nedarot, tikai airējoties. Ja nu tas būtu tiesas spriedums un man būtu ar to laivu jābrauc, tad ņemtu līdzi savu vīru un kaudzi ar grāmatām. Pieņemu, ka internets, filmas un video laikam pieejamas nebūtu. Zinu, ka vīrs paņemtu visu, kas mums patiešām būtu vajadzīgs tajā braucienā, lai izdzīvotu.
Ko tu visaugstāk vērtē cilvēkos?
Godīgumu. Nesen redzēju soctīklos, kā viens no mūsu vietējiem „informatīvā trokšņa” radītājiem bija ievietojis ņirdzīgu teicienu: „Ja Tu esi godīgs, tad Tev noteikti nav naudas”. Pie sevis nodomāju, ka šī ir īpašība, no kuras „viņi” baidās visvairāk – ka Latvijā pie teikšanas tiktu godīgi cilvēki. Tos „viņi” nespēs neitralizēt ar savu netīro naudu. Pie kam, ja šie cilvēki vēl izrādīsies arī gudri, tad vispār viņu sistēmai būs gals klāt. Pagaidām diemžēl vēlētāji ir gandrīz noticējuši šai un līdzīgām „dzīves gudrībām”, kas blefo ar publisko domu. Sāpīgi, ka pie mums joprojām vēlēšanās braši balso par lielāko ļaunumu.
Ko novēli Karakudai?
Kļūt par portālu, kurš var atļauties piedāvāt kvalitatīvu, mūsdienīgu un progresīvu saturu bez izdabāšanas visādiem māņiem, pesteļiem un marginālām, aizvakarējām ideoloģijām, kuras velk mūsu sabiedrību atpakaļ. Partorgus ar viņu kompartijas manifestiem padzīt vairāk vai mazāk spējām, bet esam nokļuvuši vēl lielāku dogmu varā. No good. Te ir plašs darba lauks. Ne tikai Karakudai vien.
