Jūnija vidus. Tveice apķērusi manas plaukstas un ciskas, sviedrainais karstums salipis viscaur miesai. Tomēr es turpinu steigties. Man jāpaspēj. Sirds lec līdzi ritmiskās cilpās: bum, bum-bum, bum.
Gaismas luksofora biezajos stiklos spēlējas ar mani. Zaļš, dzeltens, sarkans. Sarkans, sarkans, sarkans. Bum, bum-bum, bum. Elpa: saraustīta, satraukta. Mazs cilvēciņš, kurš iztikšķ sekundes manā vietā. Divdesmit, deviņpadsmit, astoņpadsmit. Bum, bum-bum, bum.
Rībošs auto aizdragā pa Barona ielas bruģi. Tam seko velosipēdistu pulciņš un troksni vemjošs mocis. Kā pavadīt jaunību, pilsētai jautā reperis, iesprostots garām skrienošās tumbiņas basos.
Piecpadsmit, četrpadsmit, trīspadsmit. Ak, Rīga, kāpēc tu mani moki? Izkaltušas lūpas un samocīts prāts. Kaut kur jābūt izejai, es to zinu. Tepat.
Divpadsmit. Bundzinieki? Nē, krišnaīti. Es dzirdu viņu dziesmu, kuru pavada bungu ritmiskā dārdināšana. Viņi tuvojas no Vērmanes dārza puses. Bam, Haribol, bam, tā gan.
Deviņi, tikšķis, astoņi, tikšķis, septiņi, tikšķis.
“Ak, tu, maita, tāds,” nošņācas tieši aiz manis, un pilsētas daudzbalsīgajai murdoņai pievienojas pliķa ievadīta etīde.
Neatskatos. Jo ir pienācis trīs, divi, viens.
Raujos uz priekšu. Melns, balts, melns, balts. Līdz bezgalībai. Skaiti, kā gribi. Kā mantru, kā dzeju vai bērnu pantiņu. Turp un atpakaļ, atpakaļ un turp. Kā iešļūceņu sitienus, tām mētājoties starp papēdi un negludo ielas segumu.
Gājēju pārejai izbeidzoties, pirmie koki mani ietver savā ēnainajā azotē.
Paldies, protams, bet… nesaskaņots reibonis aprij mani. Pasaule ir uzsprāgusi: visapkārt smaržo ziedi, spiedz sirēnas un palo cilvēkupes, bet es guļu, apstādināta. Asfalts ir tik saprotošs savā raupjumā, un sirds tam atbild sāpīgi saraustīto bum, bum-bum, bum. Brūnacains musulmaņu zēns ar vēdekļu skropstās ierāmētu skatienu mani uzrunā.
Jā, lūdzu. Jā, paldies.
Puiši no ātrajiem piekrīt.
Gaismiņas mirgo še un tur, tuvu un tālu, manī un svešās acu zīlītēs vienlaikus.
Protams, es pazīstu šo palātu. Protams, protams. Māsiņas, gaiteni arī.
Adata atkal rokā, esi sveicināts, zilum mīļais, manā vēnā. Ar atgriešanos. Fonā šķind stikli un urdz medpersonāla sarunas. Sanitāri stumda kādu, turp un atpakaļ, atpakaļ un turp.
Izvelkos uzgaidāmajā telpā. Brūnādainais krēsls jau gaida. Sirds norimusi. Tagad vienīgais ritms būs šķidrie pilieni kapeļnīcā. Labrīt un arlabunakti vietā.
Šovakar tu nenāksi, šovakar ne. Mana vienīgā kompānija būs ierastais Dalī pulkstenis, kas sen kā iztecējis no gleznas un plūst pār krāsu zaudējušās sienas virsmu.
Kā pavadīt jaunību? Jā, šis ir lielisks veids, kā pavadīt jau-nī-bu. Ak, kā es gribētu uzpīpēt.
