Viņa brauc pilsētas autobusā. Rudu matu ērkulis iekļauj nedaudz uzburbušu, koši izkrāsotu seju. Apkrāvusies vairākiem piebāztiem iepirkumu maisiem. Ģērbusies greznā, spīguļojošā blūzītē, bet vilnas zeķēs ietērptās kājas ieautas novazātos krokšos. Autobuss strauji bremzē: viena no gumijas iešļūcenēm nomūk no sievietes kājas un aizripo patālāk. Brīdi viņa domā, ko darīt. Tad pēkšņi it kā aizmirst par […]
Lasīt tālāk
Viņa modās negribīgi, bet nenovēršami. Pēdējā laikā Frīda vislabāk jutās tieši sapņos, miegā. Nedaudz draņķīgāk, bet arī vēl pieņemami šaurajā robežšķirtnē starp miegu un nomodu, kad vēl var kavēties sapņu pasaulē un to izbaudīt, vienlaikus apzinoties, ka tīkamais ir tikai šķitums. Jaunā sieviete gribēja vēl palikt šajā robežjoslā, bet no tās viņu izvilka skūpsts: maigs […]
Lasīt tālāk
Vai tētis aizmiga? Paver, meitiņ, durtiņas! Paskaties! Klusītēm tikai – nepamodini! Šņāc, saki? Čuč? Nu ja, noguris mans vīriņš, visu dienu pie galda sēdēdams un 20 gadu kāzu jubileju svinēdams. Glāzīti jau arī pacilāja. Kā nu bez tā tādos svētkos! Eh, jūs, meitiņas, mani atkal visu dienu pratinājāt, pastāsti, kā iemīlējāties, pastāsti, kā iemīlējāties? Vai […]
Lasīt tālāk