Cukurotās ogas brokastīs ir lieliskas. Tās izkūst mutē kā saldumu grēda, kurai klāt pievienots skābuma procents. Iesūcas cilvēkā kā saule vai gaiss. Vienvārdsakot- patīkami. Būtu labi piemalkot klāt vēl arī kafiju. Taču papīra krūzīte traucēs strādāt, jo šobrīd bija īstais laiks naudas pelnīšanai. Tāpēc Baiba turpināja sūkāt brūkleni brokastīs un raudzīties pēc nākošā laupījuma tukšām rokām.
Viņa stāvēja uz ielas stūra, iepretī Doma baznīcai. Acis taustījās pēc nākamā laupījuma. Sieviešu un vīriešu sejas plūda garām kā sprunguļi, kas samesti nelīdzenā upē un paviršam vērotājam neko neizteica. Turpretī Baiba zināja kas viņai vajadzīgs un kādi personāži viņas biznesam ir vispiemērotākie. Pa Jēkaba ielu brida sieviete garos svārkos. Saulesbrillēm klātu seju un mazu somiņu padusē. Izskatījās pēc iebraucējas no kādas citas planētas (no laukiem vai atvaļinājuma provincē) un jūsmīga vēroja Vecrīgas baznīcu torņus un garām slīdošās pustukšās vitrīnas. Viņa bija labā omā.
- Labdien! – Baiba uzrunāja
- Labdien! – sievietes balss bija laipna, mazliet pārsteigta.
- Skatos, ka esat priecīga?
- Jā, nesūdzos?
- Vai laba diena?
- Nav slikta!
- Varu paieties ar Jums kopā?
- Protams!
Abas brida tālāk pa vecpilsētas bruģakmeņiem uz laukuma pusi. Papēži stiga bruģakmeņu spraugās un saule blieza tieši sejā.
- Jūs tāda patīkama…- Baiba bikli turpināja.
- Paldies!
- Vai brīnāties kāpēc uzrunāju?
- Nē.
- Nemaz nepārsteidz?
- Nu, nezinu – sievietes balss kļuva izvairīga. Viņa vēlējās pārtraukt sarunu. Tieši sājā brīdī Baiba cirta trumpi galdā:
- Man jums jāpasaka kāda svarīga lieta…
- Kāda? – sieviete pārsteigti pagriezās pret Baibu un apstājās.
- Par jūsu dēlu!
- Par manu dēlu?
- Jā, par viņu.
- Kas?
- Tuvākajās dienās viņu nogalinās, ja jūs tagad neko nedarīsiet!
- Nogalinās? – sieviete apstājās un pārsteigumā noņēma melnas acenes, – kurš nogalinās? Kāpēc?
- To var novērst!
- Kā?
- Jums jāsamaksā baznīcai un nolādējums tiks noņemts!
- Kāds nolādējums?
- Tas pats nolādējums, kas uzlikts jūsu dēlam!
- Kurš uzlicis!? Ko jūs murgojat! – sieviete vairs nesmaidīja, – kā jums nav kauna tā runāt…
- Jums taču ir dēls?
- Ir.
- Nu tad viss jūsu rokās.
- Kas?
- Jūsu dēla nākotne ir tagad jūsu rokas.
- Kā jūs to zināt? – sievietes balsī ieskanējās biklums.
- Zinu,
- Zīlējat?
- Apmēram.
- Šausmas, – sieviete sāka kratīts galvu, cenšoties atbrīvoties no nelāgām domām.
- Es jau neko, vienkārši brīdināju. – Baiba izpalīdzīgi piebilda.
- Ko gribat? – viņa jautāja bez skaņas balsī.
- Ziedojumu baznīcai – Baiba norādīja uz Doma katedrāli, kuru dekorēja stalažas. Kādu brīdi abas kusēja, jo bija apstājušās laukuma vidū.
- Pēc kristīgas sievietes neizskatāties, – sieviete nopūtās.
- Jūs atkal pēc mīlošas mātes neizskatāties, – noburkšķēja Baiba.
- Cik gribat?
- 100 eiro
- Tūlīt? Uz līdzenas vietas?
- Jā
- Man nav tik daudz maciņā.
- Redz kur bankomāts., – ar izstieptu roku rādīja Baiba un abas brida tālāk – metāla naudas kastes virzienā. Pa cēlam Baiba stāstīja kā nodos naudu baznīcas cilvēkiem un gari skaidroja kā tiks veikts aizlūgums par viņas dēlu, kuram draud briesmas. Sieviete izņēma no bankomāta 100 eiro un atdeva tos Baibai. Viņa bija laba māte, jo acīs iemirdzējās asaras un plaukstas nedaudz trīcēja. Pēc tam maksātāja pagriezās un ātrā solī devās projām. Atpakaļ neatskatoties. Starp akmeņiem iezibējās viņas nokritušās saules brilles. „Kādam noderēs!“- nodomāja Baiba un izvilka no kabatas otru cukuroto brūkleni un iebāza aiz vaiga. Brokastis varēja turpināties. Darba diena solījās būt radoša un produktīva, lai gan reizēm šādām sievietēm mēdza arī nebūt dēli.
