Pagājušā gada nogalē Latvijas grāmatniecības pasaulē tika izdota grāmata. Izskatā pavisam vienkārša, ar āksta tēla grafiku uz balta vāka. Straujiem soļiem izplatījās ziņa, ka ir noticis pavisam kas neierasts, rau, tulkotāja Silvija Brice ir izdevusi savu pirmo grāmatu „Baigās piezīmes”, kas nebūt nav tulkojums, bet gan īsts oriģināldarbs. Šī ziņa pāršalca visu Latviju, un drīz vien „Baigās piezīmes” ar uguni pat nevarēja sameklēt. Tomēr izdevniecība Zvaigzne ABC šī gada sākumā izdeva vēl papildus eksemplārus, lai visi lasīt gribošie savās rokās varētu turēt Silvijas Brices „Baigās piezīmes”. Jo patiesi – tas ir kas „atsvaidzinošs”.
Jūs noteikti jautāsit – „kas tur tik neparasts, ja tulkotāja izdod savu grāmatu?” Jāsāk ar to, ka tulkotājs primāri sevi velta tulkošanai. Tulkojamā grāmata ir viņa galvenais uzdevums. Tulkotāja darbu savā grāmatā raksturo pati Silvija Brice – „Cik labi, cik saldi ir būt tulkotājai. Tu gremdē rokas līdz pat elkoņiem viņu asinīs un viņu tekstos. Tevi ir pārņēmusi šī mendele – tev nenormāli (līdz krampjiem, jo neko citu nemāki) gribas tulkot citu cilvēku tekstus.” (10. lpp.) Tulkošana ir tulkotāja miesa un asinis, tieši tādēļ šādu parādību izdodas sastapt visai reti.
Grāmata ir veidota kā piezīmes jeb dienasgrāmatas stilā, kas 2020./2021. gadu mijā Latvijas grāmatniecībā ir ieņēmis zināmu vietu, un visticamāk – uz palikšanu. Nedaudz reflektējot par grāmatas nosaukumu – katram lasītājam atliek vien izvēlēties, kuru no vārda baigs nozīmēm viņš izmantos un saistīts ar grāmatas saturu. Elektroniskajā vārdnīcā tezaurs.lv vārdam baigs piedāvātas trīs homonīmas nozīmes. Atliek vien izvēlēties! Visticamāk, autore ar šādu nosaukumu ir vēlējusies piešķirt brīvāku interpretācijas lauku, jo grāmatā ir atrodamas dažāda veida piezīmes. Sākot ar tulkošanas piezīmēm un beidzot ar ģimenes vēstures pierakstiem.
Valodas spēle un tās sulīgums sarunvalodu ir spējis ietērpt gaumīgā tekstā. Izmantotās metaforas, salīdzinājumi un epiteti lasītājām neļauj atslābt ne uz mirkli. Piemēram, autore savu velosipēdu sauc par zirgu vai kumeļu ar zvaigžņu segu. Atrodami arī angliski vārdu iespraudumi un mūsdienu sociālo tīklu reālijas, kas tekstam piešķir kiču – „No tēva man atmiņā spilgti palicis pie Aiviekstes sašautais rokas delms (guess which army) ar pulksteni uz tā.” (86. lpp.), „Un rediģēšu tavus tekstus feisbukā. – Ak, enģel, atsaucies! #seittomernavdarba #sisdomatskaliteratura.” (29. lpp.)
Silvija Brice savam lasītājam piedāvā plašu piezīmju veidu spektru. Grāmatas sākumā lasītājs var atklāt „Baigās tulkošanas” piezīmes. Šeit autore izklāsta tulkotāja ikdienu, visus profesijas niķus un stiķus, tā cilvēkam netulkotājam caur puspavērtu durvju spraudziņu ļaujot ielūkoties autores ikdienā – „Bet ir taču baismas pret telefonu, kā, piemēram, man. Tas ir tik… tu mierīgi sēdi un rocies pa burtiem, un te pēkšņi iebrēcas telefons, tev izstiepjas kājas un rokas, tu nosvīsti, ir jāatver mute un jāsaka (modulējot balsi, lai kāds nedomā, ka esi nīgrs), ā, labdien, mīļo Dainuvīt.” (17. lpp.) vai „Tulkotāji! Nekad, nekad neatļaujieties to, ko nupat atļāvos es – paņemt un iespert FB vienu pasāžu (ak nē jel, teikumu kopojumu, rindkopu, fragmentu; nedod Dievs, vārds “pasāža” šajā nozīmē nebūs minēts Tēzaurā) no tulkojuma, kas vēl nav pabeigts. Jūsu nedzimušo teļu raus ārā ar stangām, strīdēdamies, kāpēc šitai govij ir tik nepareiza grūsnība.” (32. lpp.)
Nodaļa „Baigā literatūra”, saglabājot tulkošanas noskaņas, piedāvā humoristiskas piezīmes par literatūru. Tā sākta ar virsrakstiem „Kā atdzejot (tas ir vienkārši)”, „Kā rakstīt dzeju”, „Kā darināt asociatīvās performances”, „Kā smelties lugai vielu sadzīvē”. Pēc darba vienmēr nāk atpūta. Tā arī nodaļā „Baigie klejojumi” Silvija Brice dalās savās pārdomās, piedzīvotajā un izdzīvotajā dažādu ceļojumu laikā. „Nēnu, man jau nekas nav pret Florenci. Tur var lodāt pa tām baznīcām iekšā ārā, var, atgāzis galvu, uz viņām skatīties, var katrā šķērsieliņā satikt onkuli, kurš, pārģērbies par Danti, draudīgā balsī skandē Dievišķo komēdiju.” (71. lpp.) Nodaļā svarīga vieta atvēlēta arī klejojumiem pa Latviju. Autore atklāj, ka arī Latvijai piemīt sava veida eksotika – „Un atceļā no Sēlijas Tas Kungs bija uzklausījis manas gaudas, kā jau katolim pie svētdienas, un grantsceļa malā, pasakaini zaļās meža sūnas, es atradu apšu kundziņu ar garu slaidu kāju un devos atpakaļ uz mašīnu laimīga un grants miglā noputējusi kā kopotie raksti.”(76. lpp.)
Ja pirmās trīs grāmatas nodaļas var raksturot kā profesionālās ievirzes piezīmes, kuras, lai pilnībā saprastu, ir jābūt ar nedaudz plašāku zinību bagāžu, tad pēdējās trīs nodaļas ir sadzīviskākas piezīmes. „Dīkie nieki” autore dalās pārdomas par dažādiem politiskiem, sadzīves un dzīvesziņas jautājumiem – „Man liekas, ka Mihaila Bulgakova stāsts par tiem delīrija velniem, tieši tā pat kā Harija Potera sāga, mūsdienu politiskajās norisēs ir stipri pārspīlēts (ka simbolu kopums).” (85. lpp.) „Liedaga piezīmes” vēstī par ikdienišķām lietām un norisēm autores vasaras dzīvē Jūrmalā – „Pirms saullēkta tik auksti liedagā. Kumeļam vismaz teorētiski ir zvaigžņu sega mugurā, bet es ilgojos pēc kādas jakas.” (128. lpp.) Noslēdzošajā nodaļā „Maigais kalendārs” autore kavējas savas ģimenes un savas bērnības vēstures atmiņās. Šeit atrodamas senas fotogrāfijas no personīgā arhīva. Pāris piezīmju rindkopās Silvija Brice lasītāju spēj iepazīstināt ar savām dzimtas saknēm un notikumiem, kas skāruši un rūdījuši iepriekšējā gadsimta cilvēkus.
Iespējams, pirmās asociācijas ar vārdu piezīmes nav visai daudzsološas. Tomēr Silvijas Brices grāmata „Baigās piezīmes” iemieso ko vairāk par vienkāršām ikdienas piezīmēm. Tās latviešu lasītājam atklāj tulkotāja profesijas ikdienu, zināšanu plašumu, valodas bagātību un galu galā ļauj sajust līdzdalību katrā autores aprakstītajā procesā. Varētu sacīt, ka autore lasītāju paņem līdzi savā dzīves ceļojumā, ļaujot svešajam no malas par centimetru piekļūt tuvāk cilvēkam, kura viens no vārdiem ir tulkotājs.
„Es jūs visus redzu un reizē neredzu – tāpat kā jūs mani. [..] Mēs visi esam trausli uz šīs zemes. Mēģināsim nedarīt pāri cits citam un sev. Ja esam pabijuši kopā šo īso brīdi – paldies par to.” (158. lpp.)
Štelle žargonvārds
5. Lieta, priekšmets.
6. Notikums, norise. (no tezaurs.lv)
Kamillas Oliveiras fotogrāfija “Notes” ir licencēta saskaņā ar CC BY-SA 2.0
