Lai kā Katjai patiktu daba, lai cik tuvas būtu viņas attiecības ar to, šoreiz tas nemaz nepalīdzēja. Viss notika pārāk strauji.
Viss sākās ar sēdēšanu pie spoguļa. Vakar, pirms tikšanās ar draudzenēm, viņa paspēja ieskriet tirdzniecības centrā uz Kreščatika. Paguva nopirkt jaunu žaketi un kurpes, jo pirmo reizi jāuzstājas ar prezentāciju plašai publikai. Tāpēc, ka Katja ir liela būvniecības projekta galvenā arhitekte. Beidzot atzīta. Īsta māksliniece. Mīļās, daiļās Kijivas veidotāja.
Šim notikumam par godu pagājušās otrdienas vakaru Katja pavadīja pie sava skaistuma eņģeļa Svetas. Jauns manikīrs un matu griezums rīta saules staros izskatās īpaši žilbinoši.
Šodienu jeb savu pirmo profesionālā brieduma dienu, Katja nolēma nosvinēt ar godu. Vajadzētu vēl padomāt, kur viņi ar Tišu varētu šodien aiziet vakariņās.
Katjas lēni plūstošās domas pārcirta neraksturīgi skaļa Tihona balss:
— Katja, mums jādodas! Mums nekavējoties jādodas prom!
— Tiša, kas notika? Kāpēc? Man taču uz darbu jāiet! Šodien tā prezentācija! Vai Tu aizmirsi? – Katja izrunāja šos vārdus pēc inerces. Kājas pēkšņi kļuva mīkstas, bet rīta kafijas smaržai pārāk strauji ieraujoties degunā piemetās nelaba dūša.
— Tas ir noticis, Katjka! Mums uzbrūk! Tev nekavējoties jādodas prom! Tihons parāva Katju aiz rokas nedaudz sāpīgi un strauji aizvilka uz guļamistabu. Zem gultas bija nesen iegādāta manta. Ceļojumam uz Karpatiem nopirktā mugursoma, kura tagad tika pārvērsta par trauksmes mugursomu.
Toreiz Katja smējās un izjokoja Tišu, kad viņš pāris nedēļas atpakaļ to krāmēja, kārtoja un pēc tam meklēja, kur lai ieliek. Tā, lai acīs nekrīt. Sākumā viņš gribēja izmantot vecās mammas kara laiku kartona čemodānu, bet Katja teica, ka nevar šādi trauksmi noformēt un pati iedeva Tišam mugursomu. Lai izskatās mūsdienīgi un eleganti.
Tišas balss pēkšņi skanēja kā mucā. Viss šķiet nereāli. Tagad viņš velk Katju kā lupatu lelli, stiepjot no istabas uz ģērbtuvi, no ģērbtuves uz koridoru utt. Uzstūķē viņai kājās ziemas zābakus un biezo pastaigu jaku. Pēc tam izstumj kāpņu telpā.
Abi skrien lejā pa kāpnēm, vēl neticot tam, kas notiek. Tad kāpj mašīnā un brauc. Vēlākās 10 stundas Katja sēž mašīnā un klausās Tišas balsī. Jo tālāk viņi brauc, jo grūtāk Katjai elpot. Šķiet, ja Tiša apklusīs, viņa nosmaks. Ir neizturami smagi. Jākoncentrējas uz elpošanu, viņa sev atkārtoja. Ieelpa – izelpa, ieelpa – izelpa, ieelpa – izelpa.
Sejai pārskrien pāri aukstums. Tagad Katja stāv lauku ceļa malā. Skatiens glāsta līdz apvārsnim izpletušos sniegotu lauku. Ausis spiež nejēdzīgs, biedējošs klusums. Pat vējš kaut kur ir nozudis. Katja ver muti plašāk un mēģina ieraut gaisu. Šķiet arī tas ir apstājies. Apstājies.
— Katjka, es dodos atpakaļ, nav labi, ka puiši mani gaida. Lūdzu sargā sevi un brauc uzmanīgi. Es tev zvanīšu. Neuztraucies, viss būs kārtībā – mēs nepadosimies! – Katjas galvā skan atbalsis, bet neviena vairs te nav.
Viss apstājies un neviena nav. Katjas acis lēni slīd pa vienmuļu un svešu dabas skatu, bet no apziņas dziļumiem izskan kluss jautājums. Kas tālāk būs?
Acupriekšā ir ceļš un gaidīšana.
Ieraujot kārtējo gaisa malku plaušās Katjas dzirde sakustas un no mašīnas viņai aiz muguras ausīs ieplūst Slavas ((grupas Okean Eļzi solists Svjatoslavs Vokarčuks)) balss:
Без тебе душа сліпа
І тіло моє, мов не рідне
Без тебе один туман
Без тебе кругом вода
Куди не глянь – землі не видно
Без тебе кругом обман
Летить, шукає тебе душа моя
Бо знає, де ти – там я
Без тебе моя любов
Немов розкидане намисто
Червоне в снігу лежить
Навколо застигла ніч
И віє холодом навмисно
Світає, душа не спить
Летить, шукає тебе душа моя
Бо знає, де ти – там я
Так близько твоя рука
Навіть коли тебе немає
Я знаю, де ти – там я
Блукаю, де ти – там я
Літаю, де ти – там я ((Grupas Океан Ельзи dziesma))
"Winter Fog" by GollyGforce - Living My Worst Nightmare is marked with CC BY 2.0.
