Luksoforam tramīgi tikšķot, nomainās signalizējošās gaismas. Kamēr vienpus man, pamazām drūzmējas gaidītāju rinda, otrā pusē, kā no maisa izbērti zirņi, ripot sāk brīvlaistie četrriepaiņi. Esmu jau soli uz svītrotās pārejas, kad, no pagrieziena meistarīgi izlavierēdams, man pie paša degungala spēji piestāj un ausī skaļi iešņāc autobuss. Labi, ka bezvadu austiņās gana skaļi dārd Bon Jovi, citādi, no tādiem bremžu kaucieniem, jau var palikt kurls. Neapmierināti paglūnu šoferīša vienaldzīgajā sejā, kas aizslēpusies aiz, dubļu un ielas putekļu nolipušā, vējstikla, bet arī mans draudīgais skatiens viņu atstāj vienaldzīgu. Rokmūzikas viļņu glābta, ātri atgūstu noskaņojumu, līdz nepatīkams signāls, kas atgādina notekcaurulēs guldzošu ūdeni, ziņo, ka austiņām nosēdusies baterija. Labu brīdi jau iesācis krēslot. Paveru mazo uzlādes kastīti, lai ieliktu tajā zaudētās ceļabiedres un manu iedegamies oranžu gaismiņu. “Skaisti!” pie sevis īgni nošņācu. Arī šis krāms brēc no bada. Esmu gan es gādīga māte, visus savus bērniņus laicīgi nepabarodama. Izdvešu padevīgu nopūtu un jūtu, kā man pār muguru pārskrien šausmu tirpas, apjaušot, ka viss atlikušais mājupceļš būs jāmēro klusumā.
Par brīnumu man un pasaulei, kā varonim pēc pārciesta kara, man tomēr izdodas atgriezties mājās vienā gabalā un vēl ar kripatu saprāta. Ienākot, kā ierasts, pastiepju roku gaismas slēdža virzienā, bet viss, kas seko ir tikai tukšs knikšķis, kas aiz sevis nenes patīkami siltu gaismas strēli. Apmulstu. Ko tad tas nozīmē? Ko tagad darīt? Vienu sekundes simtdaļu ļauju sev aptvert notiekošo, līdz pieņemu lēmumu un telefona luktura pavadībā sāku taustīties pretī drošinātāju skapītim. Klikšķinu tā un šā, bet nekas neliekas līdzam, kā glāsmainā tumsa skauj manus, izmisumā iedzītos, vārgas sievietes plecus, tā turpina skaut. Atkal nākas pieņemt sakāvi un ķerties pie prioritāro problēmu risināšanas. Kā nadzīgs žurkulēns izvelku no visiem pakšiem samangotos sveču krājumus un līdzīgi Dievam pirmajā radīšanas dienā svinīgi iesaucos: “Lai top gaisma!”
Mēbelēs vairs iekšā jāskrien nav, taču draudīgais klusums dzīvoklī gan pieņemas spēka. Sāk pat likties, ka ausīs te sīc, te no blakus telpām kaut kādi dīvaini trokšņi dīc. Labi apzinoties rīcības bezjēdzību, tomēr pamēģinu pieslēgt pamirušās elektroierīces dzīvības sulu nesējiem – vadiem, bet, protams, pārliecinos par pašsaprotamo – nav strāvas padeves. Tinu lejup telefona kontaktu sarakstu, līdz atrodu kādu, šai situācijai puslīdz piemērotu, potenciālo glābēju. Brīdi patirpinājis manus nervu galus, gaidīšanas signāls pārlūzt. Droša, ka tas nozīmē savienojumu ar, otrpus klausulē esošu, dzirdīgu ausi, padodu labvakaru, bet man atbild aizdomīgs klusums. Uzmetu skatu melnajam ekrānam un piedzīvoju nākamo satricinājumu – arī šis cīņu biedrs kritis frontes līnijā. Glāsti cik gribi, bez defibrilatora elektrodiem neatmodināsi. Kā no ligzdas izmests putnēns pie sevis gaužos: “Nu nevar būt, ka vienā vakarā tik ļoti veicas.” Esmu pārliecināta, ka nupat jau šeit iejaukties sākuši kādi, pret mani noskaņoti, pārdabiskie spēki – mobila akumulators vēl bija gana pilns, par to esmu droša. Cita izskaidrojuma šādam tehnoloģiju streikam man nav. Vēl pēdējais mohikānis – portatīvais dators ziņo, ka man kompāniju gatavs sastādīt 58% ilgā apmērā. Paldies par to pašu. Cerams pietiks mājasdarbu izpildei. Kad esmu veikusi darāmo, cik nu tas šādos, pirmsedisona jeb alu laikmeta, apstākļos iespējams, dodos pabarot un sagatavot sevi naktsmieram. Stindzinošais klusums man liek justies tā, it kā būtu nonākusi uz vientuļas salas vai ieslodzījuma vietā, kur šādi paņēmieni tiek izmantoti kā spīdzināšanas metode, bet vēl jau priekšā pats ļaunākais – aizmigt klusumā.
Ieritinos savos mīkstajos pēļos un, lai attālinātu neizbēgamo, sveces liesmas galopa ritmā pārlapoju pāris grāmatas nodaļas. Izvairīties mūžīgi nav iespējams, tāpēc nākas vien nodzēst degošās liesmas un ieskatīties acīs situācijai, ko savos baisākajos darbos nav aprakstījuši pat spējīgākie eksistenciālisti. Viena auss patīkami iegrimst vēsajā spilvenā, bet otra pavērsta apdullinošam, nāvīgi skaļam nakts klusumam. Nav nedz seriāla, raidieraksta, spotifaja, filmas vai jel kāda, domu slāpējoša, fona trokšņa. Ak, draugi, lūdzieties par mani, jo šī nakts solās būt gaužām gara.
"Candels" by gminguzzi is licensed under CC BY-SA 2.0.
