Kūpošs kartupelis jau mudīgi paspēja iemesties manā mutē, līdz vēl neviens nav piesēdies pie galda. Es tā negribēju, bet pats, ņēma un ātri apēdās! Ai, tāpat neviens jau nepamanīs! Māja smaržoja kā laimē iestigusi un bija pilna ar ēdienu un ēdājiem. Nāciet ātrāk, viss tak dziest! Nu, kur jūs?
Nevienam no mūsējiem ģimenē nebija tik izteikta laba apetīte un bauda paēst kā man. Man garšoja viss, tiešām viss! Kā man garšoja kartupeļi – cepti, vārīti, rīvēti, ak kungs, pat svaigus, plāni sagrieztus kartupeļus varēju vicot kā viena mūžīgi izsalkusi vilcene! To varēja arī redzēt manās ķermeņa aprisēs. Es nebiju tieva un godīgi, tagad nemaz tā īsti par to nepārdzīvoju. Bērnībā māte dažreiz mani sauca par resnuli, bet tajos brīžos es domāju, ka viņa pati nezina, ko runā. Skolā gan mani nereti apsauca – boja! Man nelikās tas nekas slikts. Toreiz es nezināju, kas ir boja, un man pat domāju, tāds vērā ņemams vārds, jo sākās ar burtu b. Biedrs, biedrība, bibliotēka, benzīns – tas viss bija svarīgi, man teica, ka bez šīm lietām dzīvē nevarot izdzīvot. Par boju uz burtu “b” es piedomāju pati, iztēlojos, ka arī bez bojas nevar izdzīvot. Tikai nedaudz vēlāk es sapratu, ka boja ir jūrā un tā ir apaļa, un skolā par mani tāpēc smējās. Patiesībā smējās visi, kam nebija slinkums. Pat mana jaukā krievu valodas skolotāja Zina, kurai pie krūts vienmēr bija piesprausta nozīmīte ar plika cilvēka galvu un virs viņa uguns sarkanās liesmās – vienmēr man uzsauca: “Tolstuha sjuda” (1) . Jā, gandrīz vienmēr, ar tādu saukli, mani izsauca klases priekšā.
Es nerunāju krieviski, bet es sapratu, ka tas nav nekas labs. Tajos brīžos klasē bija stindzinošs klusums un zem bērnu deguniem paslēpušies smaidi. Ak, jā – arī man vēlāk piesprauda nozīmīti kreisajā pusē, pie sirds, tikai savādāku – ar maza bērna sejiņu un pieciem stariem, izskatījās pēc zvaigznītes. Skolotāja toreiz teica, ka mūsu nākotne ir gaiša kā tumsā zvaigzne spīd, tā izgaismo mums ceļu. Uz skolu bez nozīmītes nedrīkstēja nākt, jo tā tur bija piesprausta un viss, uz mūžiem.
Klases biedri smējās par skolotājas izsaucieniem un es arī, bet ko es daudz sapratu, tie bija brīži, kad sirds pukstēja straujāk. Es nezināju kā ir pareizi. Jutu katru mazo klauvīti, kas tur, sāna kreisajā pusē dauzījās. Tā sajūta, ka uz tevi rāda ar pirkstu, manas mazās cilvēka kājiņas trīcēja. Tāpēc ēdu vēl vairāk un biežāk. Tie nejaukie smiekli manī raisīja milzīgu apetīti. Bija par vēlu pārdzīvot par to boju, par skolotāju Zinu, es jau biju paaugusies un man joprojām garšoja itin viss!
Nu, beidzot klāt! Cik var gaidīt! Te, stāvot pie uzklātā galda jau pamanījos mutē iebāzt vairāk nekā vajag – gan kartupeli, gan burkānu, kuri bija gozējušies cepeškrāsnī timiāna un medus mērcē…ak vai! Dievīgi! Man tik ļoti viss garšoja, ka ēst es iemācījos taisīt jau agros skolas gados un ne tikai, lai paēstu, bet garšīgi paēstu un tam tiešām bija nozīme, liela nozīme. Arī tagad, gadiem ejot, mana ēstgriba nav mazinājusies un, manas ķermeņa aprises ir palikušas bagātīgas, lai neteiktu apaļīgas.
(1) Resnule, šurp!
