Smartphone

“Čē-pē” jeb ārkārtas stāvoklis

Proza Sleja
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  

Bija 14. februāra vakars, Rīga, Juglas rajons. Sabīne vēroja satiksmes gaismas lēnām pārvietojamies pa tumšajām ielām, vienā rokā viņa turēja šampanieša glāzi, otrā – sarkanu mobilo telefonu. Meitene tik ļoti rūpīgi vēroja automašīnas tumsā, ka no piepūles viņai sāka sāpēt galva. Dzert aspirīnu kopā ar šampanieti Sabīne neuzdrošinājās. Rītdien bija jādodas uz darbu un nebūtu vēlams būt pārāk saņurcītai, jo pārdevēja juvelierizstrādājumu veikalā nedrīkstēja būt nesavākta un paģiraina. No izskata bija atkarīga viņas piemaksa pie algas.

Kur viņš bija? Kur pie velna viņš kavējās? Viņa spaidīja telefona ekrānu, bet pulkstenis nesteidzīgi ziņoja, ka ir jau deviņi vakarā, un viņas mīļotais nebija atsūtījis nevienu ziņu par kavēšanās iemesliem. Sabīne viņam bija zvanījusi desmit reizes, nosūtījusi īsziņas un mēģinājusi sakontaktēties caur visiem sociālajiem portāliem, kur Agris mēdza iegriezties dienas un nakts laikā. Bet diemžēl atbildes nebija jau trešo stundu, kopš viņš bija atsūtījis īsziņu, ka “darbā ir ČP” un viņš mazliet kavēsies uz Valentīndienas ieplānotajām vakariņām.

– Kas ir “ČP”? – Sabīne jautāja draugam, bet atbilde nesekoja. Ziņa nebija izlasīta vēl šobrīd, bet meitene nespēja nomierināties un pēc vakara ziņām zvanīja māsīcai, kura strādāja kā grāmatvede un noteikti zināja, ko tas “ČP” nozīmēauditora darbā. Arī iepriekš Inese bija palīdzējusi ar vērtīgiem padomiem ne tikai ikgadējās ienākumu deklarācijas izpildē, bet arī par attiecībām un ko īsti vīrieši vēlējās no sievietēm.

– “Čē-pē” nozīmē “чрезвычайное происшествие”, – māsīca, nepārtraucot klikšķināt tastatūru fonā, atbildēja Sabīnei. Protams, viņa strādāja. Māsīca Inese nepārtraukti kaut ko darīja. – Tiem, kas nav mācījušies krievu valodu skolā, paskaidroju – tas ir ārkārtas stāvoklis. Kur tu to dzirdēji?

Sabīne centās atrast par viņu vecākās māsīcas dzirdīgās ausis , taču Inesei nebija laika klausīties un dot pieredzējušas sievietes padomus, un, strupi atvadoties, viņa atstāja Sabīni samulsušu un izmisušu. Nu gan, jaunā meitene bija nesaprašanā, nepietika jau ar valstī noteikto ārkārtas stāvokli saistībā ar vīrusu, tad tagad viņai jātiek galā arī ar vienu darba ārkārtas stāvokli Visu mīlētāju dienā? Tā taču varēja nošauties.

Sabīne nojauta, ka viņu triju gadu ilgajās attiecībās kaut kas ir mainījies, taču centās sevi uzmundrināt, ka tās ir tikai sieviešu iedomas, fantāzijas, viņas nepārliecinātība un vīrusa ēras saspringums. Jā, Agris bija aizņemts un attālinājies, runāja tikai par bilancēm un sapulcēm. Bet visiem klājās grūti – daudzi zaudēja darbu, citiem vajadzēja uzņemties vairāk pienākumu un atbildības, lai neiekļūtu priekšnieka melnajā sarakstā. To visu meitene labi saprata, pat ja bija dzimusi brīvajā Latvijā un krievu valodas izteicienus par darba dzīvi, ar ko dalījās viņas dārgais Agris un viņa draugi, nesaprata. Sabīne toties saprata naudas nozīmi, kā arī to, ka viņas sākumskolas skolotājas izglītība nevar nodrošināt šo māju, auto, manikīra un friziera apmeklējumus un suši divas reizes nedēļā. Ja Agrim vajadzēja strādāt vairāk un ilgāk, viņa to piecietīs, jo galu gala viņš taču pūlās viņas dēļ. Viņš noteikti aizkavējās sapulcē ar priekšnieku, to dumjo auna pieri Rolandu, kurš izverdzināja viņas centīgo Agri.

Meitene apskatīja uzklāto svētku galdu – tas lūza no pārpilnības un suši daudzuma. Arī Agrim bija izsmalcināta gaume un garšoja suši, labs šampanietis un bezē kūciņas. Sabīne bija pacentusies arī ar galda noformējumu, tā kā draugam patika vizuāli skaisti noformēts ēdiens. Viņš galīgi nebija tik rupjš kā Rolands, kurš par spīti savam augstajam statusam nespēja ievērot labas galda manieres. Rolands ēda no kopējām salātu bļodām, skaļi čāpstināja un visu laiku dzēra no Agra glāzes. Uz Sabīni viņš glūnēja caur pieri un vienmēr nopētīja no galvas līdz kājām. Agra skatiena iedrošināta, meitene turējās godam un vienmēr bija skaisti apģērbusies un mēģināja uzturēt sarunu ar mīļotā bosu, pat ja tas viņai nekad neatbildēja.

Vai tiešām Agris bija aizkavējies darbā? Varbūt tā čūska, Rolanda sekretāre, bija pastrādājusi un kaut kā ievilinājusi viņas mīļumu savos tīklos? Lai arī Agris bija par Sabīni piecpadsmit gadus vecāks, savos četrdesmit trijos gados viņš izskatījās ļoti labi – ja samiedza acis, tad īstajā apgaismojumā varbūt pat izskatījās pēc Klūnija. Bet tā sekretāre bija … Sabīne nevarēja atrast īstos vārdus, lai noraksturotu meiteni, kura bija tikko pabeigusi modeļu skolu. Ikreiz, kad Sabīne zvanīja Agrim uz darbu, sekretāre saldā un izsmējīgā balsī paziņoja, ka draugs nav pieejams, jo atrodas Rolanda kabinetā. Ak, kārtējā sapulce? Nav tā, ka mazliet par biežu? Sabīne vienmēr cīnījās ar vēlmi nolamāt sekretāri, jo īsti neticēja, ka Agris varētu būt tur tik ilgi.

Vai šis “Čē-pē” varēja būt ar modeli? Lēnām par tiltu, Sabīne sevi mierināja, nesalaid visu dēlī, nepazemo Agri ar bērnišķīgām greizsirdības scēnām.

Visbeidzot pulksten 21:30 atskanēja durvju zvans, Sabīne uzšāvās no dīvāna kā bulta, lai dažu sekunžu skrējienā tiktu pie durvīm. Ja nu tur nāk viņas sirds mīļotais ar rožu pušķi un viņu iecienīto Dom Perignon? Atvērusi durvis, satrauktā meitene ieraudzīja draugu guļam uz koridora grīdas. Blakus nevāļājas ne ziedi, ne šampanietis un diez ko ievainots Romeo neizskatījās. Tā kā uz viņas saucieniem Agris nereaģēja, viņa sāka spēcīgi kratīt vīrieša plecu, līdz viņš pamodās no dzēruma miega un neveikli ierāpoja dzīvoklī. Sabīnes kaklu smacēja asaras un pazemojums – vai tā bija jābeidzas Visu mīlētāju dienai? Viņas skaistais un iznesīgais vīrietis pat nespēja tikt līdz pasakainajam vakariņu galdam, kur nu spējīgs izrādīt kaut kripatu mīlestības un uzmanības. Agris, sēžot uz grīdas, kaut ko svepstēja, bet meitene īsti nesaprata, kādā valodā viņš runā.

– Понимаете, каждый год 31 декабря мы с друзьями ходим в баню. Это у нас такая традиция… – Agris atkārtoja un smējās arvien skaļāk, līdz bija spējīgs piecelties kājās un aiziet līdz guļamistabai.

– Ko tu tur murgo? Prātu zaudējis esi, vai? – Sabīne neizturēja un sāka kliegt, ar riebumu vērojot, kā viņas vīrietis cenšas izkļūt no netīrā uzvalka. Arī glaunais zilais krekls bija noklāts ar tumšiem plankumiem, kas tas varētu būt? Meitene pienāca tuvāk un sajuta izteiktu kanēļa un apelsīnu smaržu, kas virmoja gaisā nepārprotami saldi, atgādinot masāžas eļļu. Vai Agris bija uz masāžu?

– Kur tu biji? – Sabīne bija gatava visļaunākajam.

– Kur, kur… Es tak teicu. Понимаете, каждый год 31 декабря мы с друзьями ходим в баню… – Agris atkal iesāka iepriekš teikto acīmredzot krievu valodā, taču apklusa, mēģinot tikt vaļā no kaklasaites, kas nekādi neraisījās vaļā. Vīrietis bija gandrīz kails, un viņa mugura spīdēja un laistījās zem spožā griestu lampas abažūra. – Nu, pirtī bijām ar Rolandu Mihailoviču… Saproti, viņš mani uzaicināja uz savu pirti, kur mēs pasēdējām.. iedzērām… nu kā večiem pienākas…

Ticis galā ar kaklasaiti, Agris ievēlās gultā un gandrīz uzreiz sāka krākt, kamēr Sabīne stāvēja kā sāls stabs un lēnām apstrādāja informācijas druskas. Brīdi minstinājusies, viņa izņēma Agra mobilo telefonu no žaketes kabatas. Apsēdusies viesistabā pie suši krāvuma, ielēja sev vēl vienu glāzi šampanieša un sāka minēt mīļotā telefona paroli. Pēc pusstundas viņa tika iekšā aizliegto datu valstībā un lasīja visu, kas telefonā bija pieejams.

Pēc vēl vienas šampanieša glāzes viņa secināja, ka e-pastos bija tikai reklāmas un darba sarunas, bet tad viņa atvēra bilžu galeriju. Agris bija teicis taisnību – tur bija vizuālie pierādījumi, ka viņi kopā ar trenēto Rolandu sēdēja pirtī ar vodkas pudeli un dažos attēlos meitene redzēja daudz vairāk no Rolanda, nekā jel kādreiz būtu gribējusi. Abi izskatījās manāmi iereibuši, dažās fotogrāfijās Rolands bija apskāvis Agri, kurš pārsvarā laimīgi smaidīja ar alkohola šķidrumos izplūdušām acīm. Bija redzams, ka viņi bija divi vien, jo te Rolanda, te Agra pirksts bija telefona kamerai priekšā. Tātad sekretāres te nebija, Sabīne atviegloti nopūtās, līdz sirds sarāvās, ieraugot Rolandu spiežot skūpstu uz Agra vaiga. Kas tas? Tas nepavisam neizskatījās labi. Meitenes sirds sāka auļot – ak, tad tāpēc Agris tik daudz laika pavadīja Rolanda kabinetā! Tad tāpēc sekretāre tik vīzdegunīgi runāja ar Sabīni, viņa gan jau zināja, ko nozīmē strādāt ar Rolanda kungu, droši vien masāža nebija smalki aprakstīta darba aprakstā!

Sabīne nekustīgi vērās suši grēdā, apsverot savu nākamo gājienu, tur nebija ko domāt – Sabīnei viņš ir jāpamet! Tā bija īsta Sodomas un Gomoras situācija!

Bet Agra telefons ietrinkšķējās – bija pienākusi īsziņa, nez vai no Rolanda Mihailoviča? Sabīne atbloķēja telefona ekrānu un lasīja: “Vai esi jau mājiņās? Tik ātri pazudi taksī. Nākamreiz kad brauksi auditā, izmasēšu tevi ar piparmētru eļļu, murrrr. Iedomājies, tā zoss man pēc tavas aizbraukšanas zvanīja un prasīja, kas ir Čē-pē! Nu gan dumiķe, laikam tādas lietas skolā nemāca.” Sūtītāja bija Inese Kārkliņa, Sabīnes māsīca.

– Par to es padomāšu rīt, – pie sevis noteica jaunā meitene, piegāja pie loga un atsāka vērot satiksmi. Uz ielas parādījās vien pāris automašīnas – tas bija iemesls iztukšot šampanieša pudeli, un nebija tik svarīgi, kas notiks rītdien.

Christian Hornick fotogrāfija “Smartphone” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
  •  
Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.