JAUNS GADS – JAUNA DZĪVE
Hanna saprata, ka lauku mazpilsētiņā nebūs laba dzīve. Vienīgās reālās darba iespējas bija slavenajā vistu fabrikā, ja ļoti paveicās, tad smaržīgajā kosmētikas cehā. Kaut arī Filipam nu bija pastāvīgs darbs (viņš no aģentūras darbinieka bija kļuvis par kompānijas darbinieku), Hannai arī vajadzēja darbu.
Hannas klasesbiedrene Lote arī bija pārvākusies uz dzīvi Anglijā. Viņa dzīvoja kopā ar savu draugu Marku lielpilsētā, netālu no Londonas. Lote bija stāstījusi, ka Markam ir salīdzinoši labs darbs kādā rūpnīcā un, protams, kā jau lielpilsētā – lielākas darba iespējas nevis viena vienīga vistu fabrika.
Pēc pārrunām ar Loti par iespējamu dzīvošanu kopā, Hanna ar Filipu nonāca pie lēmuma – ir jāpārvācas. Filipam tas bija morāli grūti, jo viņš mazpilsētiņā bija saticis savu bērnības draugu, bet tagad kaut kāda preilene no Latvijas atkal bija nolēmusi viņus izšķirt. Filipa draugiem Hanna īsti nepatika, jo viņai bija citādāka domāšana, citas dzīves prioritātes un uzskati.
Bija grūti atrast kādu, kurš piekristu aizvest Hannu ar Filipu uz jauno mājvietu, jo tā atradās 4-5 stundu brauciena attālumā. Tomēr par krietnu naudas atlīdzību tas izdevās – kāds vīrietis piekrita aizvest abus jauniešus ar visu viņu iedzīvi.
Dienu pirms brauciena Filipam uznāca briesmīgas zobu sāpes. Neskaitāmas pretsāpju tabletes, galu galā vēl brauciens uz slimnīcu. Hannai šķita, ka kāds augstāks spēks nevēlas, lai viņi brauc.
Negulēta nakts. Agrā rītā klāt ir šoferis, visas mantas jau bija sapakotas. Tā nu visi devās ceļā.
Garš brauciens mazā mašīnā, iespiestiem starp mantām. Šķita, ka ceļš nebeigsies. Pēcpusdienā beidzot viņi nonāca lielpilsētā. Tās bija viņu mājas uz pusotru gadu.
Filips iepazinās ar Loti un viņas draugu Marku, viņa māsu Ellu un māsas draugu Gunti.
Runājot par dzīvi un darbiem, vakars pagāja. Hanna ar Filipu bija noguruši, devās pie miera savā jaunajā istabā. Tā bija krietni mazāka nekā iepriekšējā. Matracis uz grīdas, kumode un galds datoram.
Nākamajā dienā Lote ar Marku izrādīja pilsētu, aizveda pie zobārsta nabaga Filipu, kurš joprojām mocījās ar zobu sāpēm. Kaut arī Hannai nekad nepatika lielas pilsētas, viņa nemaz nejuta jaunās pilsētas izmērus. Jāsaka, ka Hannai šis brauciens lika aizmirst par savām bailēm, nedrošību. Hanna bija kā cits cilvēks.
Sākoties jaunajai darba nedēļai, Hanna ar Filipu devās un darbā iekārtošanas aģentūrām. Filips ieguva darbu tajā pašā rūpnīcā, kur strādāja Marks, savukārt Hanna ar Loti uzsāka darba gaitas kādā apģērbu noliktavā.
BEIDZOT LONDONA
Hanna atkal neredzēja Filipu. Filips strādāja 12 stundu naktsmaiņā, bet Hanna no rītiem. Viņi redzējās tikai pēcpusdienā, kad Hanna atgriezās no darba. Filips parasti tad vēl gulēja, Hanna tikmēr pagatavoja ēdienu, ko Filipam ņemt līdzi uz darbu. Viņš pamodās, kādu stundu viņi varēja pārrunāt dienu un nakti, un tad viņš devās prom.
Hannai darbs apģērbu noliktavā šķita krietni labāks nekā iepriekš piedzīvotie. Galu galā šeit nebija ķīmijas smaku vai pārlieku daudz patīkamu smaržu. Viņas pienākumos ietilpa pārlīmēt cenu zīmes, dažkārt abas meitenes tika nosūtītas uz atgriezto preču nodaļu, kur bija jāizpako atsūtītās preces un jāsakārto. Nekas smags, visa diena uz kājām. Šeit viņas iepazinās ar kādu latvieti, kura reiz piedāvāja haltūru– doties uz Londonu (ak, Hannas sapnis par Londonu) kā galda meitām kādas draudzes banketā. Protams, Hanna ar Loti piekrita, jo tā taču ir Londona!
Agrā rītā meitenes ar vēl pāris latviešiem devās uz netālo Londonu. Neliels izbrauciens pa Londonu, Hannai acis mirdzēja. Bet šis nebija ekskursijas brauciens, aizmirsti, Hanna!
Meitenēm bija jāsakārto galds – uzkodas, galda piederumi, kafija, tēja, jāpasniedz kūkas banketa viesiem. Pa kādu brīdi abām gan izdevās iziet ārpus „darba”telpām. Hanna ieraudzīja gan Big Ben, gan Sv.Pāvila katedrāli. Pārtraukums bija beidzies, atpakaļ pie darba. Dienas noslēgumā meitenes piestrādāja par galda novācējām un trauku mazgātājām. Ceļš mājup. Nogurums. Bet tomēr – Hanna bija Londonā!
Ikdienas gaitas turpinājās. Darbs, mājas, darbs, mājas, kā parastam cilvēkam.
Pienāca vasara, Hanna ļoti gribēja aizbraukt uz mājām. Abi ar Filipu bija rezervējuši atvaļinājuma datumus. Mājas, mīļās mājas. Hanna vēl nenojauta, cik viņai būs smagi atgriezties Lielbritānijā pēc atvaļinājuma.
KOTLETES
Beidzot atbraukuši kopīgā atvaļinājumā uz mājām. Filips oficiāli tika iepazīstināts ar Hannas mammu. Atvaļinājumu pavadīja Hannas mājās. Mammas gatavotās kotletes, dārza salāti ar kefīru un zaļumiem, un pats labākais – īstas zemenes! Kas var būt labāks par Latvijas garšu? Hanna tik ļoti pēc tā visa ilgojās.
Pēc pāris pavadītām dienām pie jūras, Hanna ar Filipu paši bija pārvērtušies par kotletēm! Bet Hanna jutās labi. Hannai bija viss, kas vajadzīgs pilnai laimei – dzimtā pilsēta, mājas, Filips un mamma.
Hannu oficiāli iepazīstināja arī ar Filipa vecākiem, kuri dzīvoja mazā lauku ciematiņā.
Sirsnīgas, saulainas un garšīgas divas nedēļas Latvijā paskrēja vēja spārniem. Hanna negribēja atgriezties Anglijā. Viņa atcerējās darbu, ikdienu, kas viņai vairs tik ļoti nepatika. Bet Filipa dzīve bija Anglijā, viņš turp devās, lai uzsāktu jaunu, labāku dzīvi, jo Latvijā nākotni neredzēja.
Pienāca diena, kad bija jādodas atpakaļ. Asaras gan Hannai, gan Hannas mammai. „Nekas, mēs drīz tiksimies!”– tādus vārdus viņas veltīja viena otrai.
Atgriezušies savās ārzemju mājās, sākās ikdiena. Filipam bija jāatgriežas darbā, bet Hannai… Hanna nespēja iet uz darbu. Hannai sāpēja sirds, viņai tik ļoti pietrūka mājas. Depresija? Ilgas? Hanna neatgriezās darbā.
Neilgi pēc atgriešanās, pēc kādas sarunas ar mammu, Hanna jau rezervēja biļetes uz Ziemassvētkiem. Biļetes uz mājām.
Hannas depresija turpinājās. Atgriezās mājsaimnieces dzīve. Brīžiem pat Filips sadusmojās uz Hannu – cik var raudāt, no tā taču labāk nepaliks.
Lote stāstīja, ka darbā aģentūras pārstāvji interesējas par Hannu, kur viņa ir, kādēļ nav darbā. Hanna arī necēla telefonu, kad viņai zvanīja.
Drīz vien Lote arī aizgāja no darba, jo pat lielpilsētā pienāca tādas reizes, kad samazinājās darba apjoms un aģentūras darbinieki nebija vajadzīgi.
HANNA, SAŅEMIES
Hanna ar Loti un Marka māsu Ellu bija nonākušas darba meklētāju statusā. Staigājot pa aģentūrām (to bija ļoti daudz), cerot uz darba piedāvājumu, uz zvanu, ka ir darbs. Viņām piedāvāja strādāt kādā alkohola noliktavā, kur jākomplektē vīna kastes – cilvēki pasūtījuši dažādus vīnus un vadoties pēc pavadzīmēm, kastēs jāieliek atbilstošie vīni.
Darbs bija smags. Smagās vīna kastes jācilā, nedrīkst pieļaut kļūdas un, protams, jābūt tempam. Pēc vienas dienas meitenes saprata – paldies, nē. Tiesa gan, par vienu dienu labu algu nopelnīja.
Hanna atkal bija bez darba. Lote nolēma iet mācīties. Ella ar draugu Gunti aizbrauca uz Latviju. Filips arī aizgāja no darba, jo viņam pēc nostrādāta darba nepiedāvāja īstu darba līgumu.
Hanna ar Filipu sēdēja mājās kādas divas nedēļas. Sāka parādīties izmisums. Nav darbs un nauda no gaisa nekrīt. Kokos, diemžēl, arī neaug.
Filips bija dzirdējis par kādu darba aģentūru, caur kuru var strādāt labā noliktavā, labs atalgojums. Abi devās reģistrēties kārtējā aģentūrā. Zvans. Jauns darbs iegūts.
Hanna bija sapurinājusi sevi, varēja strādāt ar Filipu kopā. Noliktava bija liela. Darbs? Darbs bija dinamisks. Hannai un Filipam bija jāapgūst dažādu veidu autokāra vadīšana un audio preču vākšana (austiņas, caur kurām sistēma pasaka, uz kādu vietu noliktavā jābrauc, kādas un cik daudz preces jāsavāc). Jaunajā darba vietā bija atsaucīgi kolēģi, Hanna un Filips ātri iejutās.
Hanna bieži slimoja. Anglijas laikapstākļi nepatika Hannas organismam. Saaukstēšanās bija ierasta parādība. Hannai nepatika mitrais gaiss, pelēkās dienas, taču visvairāk Hannas ikdienu mājās pasliktināja sienas.
Hanna ar Filipu dzīvoja divstāvu mājas pirmajā stāvā, ielas līmenī. Istabas ārējā siena bija melna. Pelējums, kas, protams, arī ietekmēja Hannas veselību. Abi ar Filipu bieži tīrīja sienu, pārkrāsoja baltu atkal un atkal. Lai būtu gaišums nevis melna tumsa uzmāktos viņiem.
Anglijā ziema nebija balta. Retu reizi, varbūt. Hanna un Filips gribēja, lai balts sniegs viņus ieskauj, lai ieskauj gaišums…
Noslogotākajā laikā – Ziemassvētku laikā, Hannai ar Filipu izdevās izmukt un doties atvaļinājumā. Parasti atvaļinājumus jauniņajiem tik ātri nedod, bet tā kā abi uztaisīja kucēna acis un teica, ka biļetes jau sen iegādātas, aģentūra bija pretimnākoša un jaunieši atkal varēja doties mājās.
JAUNS GADS – KO TAS ATNESĪS
Pēc pusgada prombūtnes atkal Hanna bija mājās. Kopā ar Filipu, mammu un Ziemassvētkos! Tie ir Hannas mīļākie gada svētki.
Siltā gaisotnē aizvadīti svētki, arī Jaunais gads sagaidīts. Hannai ar Filipu bija jāatgriežas Anglijā. Hanna bija sevi noskaņojusi neraudāt, jo ar viņiem uz Angliju devās Filipa draugs Hugo. Arī meklēt laimi ārzemēs.
Neskatoties uz to, ka Hannai ar Hugo nebija labas attiecības, Hanna palīdzēja Hugo iekārtoties darbā, izrādīja pilsētu, pat pirmajā darba dienā pavadīja viņu līdz darba vietai, jo jaunais puisis nepārzināja pilsētu.
Starp citu, Hannai bija ļoti laba ģeogrāfiskā atmiņa. Viņai atlika vienu reizi ar navigācijas palīdzību aiziet līdz konkrētajam galapunktam, lai nākamajā reizē viņa varētu aiziet pēc atmiņas.
Pēc noslogotā Ziemassvētku laika darbā, janvāris bija klusais periods. Hannai ar Filipu bija īsākas darba dienas vai darba nebija vispār, kas nozīmēja, ka arī alga bija mazāka, jo maksāja par nostrādātajām stundām.
Drīz vien no kompānijas darbiniekiem jaunieši uzzināja, ka aģentūras darbiniekus nevajadzēs vispār – tiks izsludināts konkurss uz vakancēm, būs jāiet uz darba intervijām, un tad izvēlēsies labākos, kuri iegūs darbu kā kompānijas darbinieks.
Hanna bija patīkama satraukuma pārņemta, jo pirmo reizi devās uz darba interviju. Pirmā darba intervija, vēl pie tam ārzemēs un svešā valodā!
Saposušies, Hanna ar Filipu devās uz interviju. Intervija pagāja labi. Vismaz Hannai, par Filipu viņa nezina, jo intervijas, protams, notika individuāli. Hanna pastāstīja par saviem sapņiem, ka grib studēt, kas viņai patīk, kas nepatīk, kā darbs patīk vai nepatīk. Bet Hannai šis darbs patika, jo tas bija saistīts ar transportu (ja autokāru var nosaukt par transportu). Hanna bija tehniska meitene.
Savukārt Filips, kā jau vīrietis, arī bija tehnisks, ātri un labi strādāja, viņa angļu valodas zināšanas bija žilbinošas, pat ar īpašo britu akcentu.
Pēc nedēļas bija zināmi rezultāti…
NEGAIDĪTAIS REZULTĀTS
Hanna bija ieguvusi darbu, bet Filips… nē.
Hanna gatavojās uz citādāku rezultātu. Nē, Hanna negatavojās vispār, viņai prātā nebija domu (tāpat kā braukšanas eksāmena laikā – viņa brauca, nedomājot par rezultātu, un tiesības bija kabatā).
Filipam nācās meklēt citu darbu, kamēr Hanna devās strādāt kā kompānijas darbinieks ar īsto darba līgumu, pat darba formu viņai piešķīra!
Hanna bija lepna. Kaut arī nevajadzētu priecāties par to, ka mīļotais nebija ieguvis darbu tādā noliktavā, viņa lepojās ar sevi. Par to, ka spēja pārliecināt kompānijas pārstāvjus, ka viņa būtu laba darbiniece, un vēl angliski! Hannai bija labas angļu valodas zināšanas, tomēr Filipam tās bija labākas.
Uzsākot vecās jaunās darba gaitas, Hannai piedāvāja apgūt vēl kāda autokāra vadīšanas prasmes. Tā kā Hanna bija tehniska meitene, viņai tas izdevās labi un ātri, viņu pat paslavēja, ka neviena sieviete tik ātri nav apguvusi konkrētā autokāra vadīšanu. Un Hanna atkal bija lepna. Izklausās pēc iedomīgas meitenes, vai ne?
Filipam arī izdevās atrast darbu. Netālu no Hannas darba vietas. Ar labāku atalgojumu.
Ikdienas gaitas turpinājās. Hanna savā darbā bija sākusi sarunāties pati ar sevi. Viņai, protams, bija kolēģi, jauki kolēģi, ar kuriem aprunāties un pasmieties, bet Hanna bija Hanna. Viņa skaļi domāja, dziedāja latviešu dziesmas. Hanna bija izdomājusi 101 domu. Viņa bija kļuvusi patstāvīgāka.
Pienāca pavasaris. Daba sāka mosties. Hanna sāka mosties.
TURPINĀT CEĻU
Hannā sāka mosties vēlme pēc mājām. Pēc īstas atgriešanās mājās. Viņa bija nonākusi nelielā depresijā (jā, kārtējo reizi), viņa noslēdzās istabā. Hannai bija apnikuši vieni un tie paši cilvēki – viņas klasesbiedrene Lote ar draugu Marku un Filipa draugs Hugo. Katras brīvdienas tika pavadītas ar viņiem, nebija citu latviešu paziņu. Visi mājinieki domāja, ka Hanna ir palikusi galīgi jocīga. Bet neviens nesaprata to, kas notika Hannas dvēselē un sirdī. Hanna gribēja normālu dzīvi bez darba noliktavā un smagu kastu (līdz 90 kg) cilāšanas, bez pelējuma, ar jauniem un dažādiem cilvēkiem.
Hanna gribēja mācīties! Reiz viņa mammai stāstīja, cik ļoti ir noilgojusies pēc kladēm un pierakstiem no vidusskolas laikiem, cik ļoti viņa alkst pēc jaunām zināšanām!
Tuvojoties vasarai, Hanna izstāstīja Filipam par savām vēlmēm. Filips negribēja atgriezties, jo viņam bija labi atalgots darbs. Vīriešiem nauda ir svarīga. Hanna baidījās, vai viņai būs jāatgriežas vienai, jo lēmums bija pieņemts.
Hanna jūlijā devās uz Latviju, lai iesniegtu dokumentus universitātē. Veiksmīgi uzņemta (jo kā tādu neuzņems), viņa devās uz Angliju, lai nostrādātu pēdējo mēnesi, paziņoja darbā, ka dosies prom. Darbā kolēģiem bija žēl, bet katram ir jādomā par savu laimi.
Filipam darbā gāja ļoti labi. Viņš bija veiksmīgi nostrādājis noteikto laiku, kad viņam paaugstināja algu – tieši nedēļu pirms atgriešanās Latvijā.
Filips atgriezās, jo, lai cik svarīga būtu nauda, Hanna viņam bija svarīgāka. Viņš bija gatavs saņemt ievērojami mazāku atalgojumu, bet galvenais, lai būtu ar Hannu.
Hanna atgriezās Latvijā pirmā, lai iekārtotu abiem dzīvesvietu. Filips vēl nedēļu, divas nostrādāja, un tad arī viņš bija Latvijā.
Hanna bija priecīga. Par mājām viņa varēja saukt Latviju, mājās bija Filips, mamma divu stundu attālumā. Jauni cilvēki, jaunas zināšanas. Jauns un nezināms ceļš atkal gaidīja Hannu un Filipu.
"London bridge and eye" by Juan Carlos! is licensed under CC BY 2.0
Vai lasīji šī stāsta sākumu?
