Hanna ir mazpilsētas meitene, kastaņbrūniem matiem, ne īsa, ne gara, ne plata, ne šaura, parasta meitene, kura 2013. gada vasarā uzsāka ceļu pretī nezināmajam. Tolaik viņa bija vidusskolas 12. klases skolniece. Priekšzīmīga skolniece, skolotājas vienmēr uz viņu paļāvās, tāpēc Hanna bieži vien piedalījās dažādās olimpiādēs. Tiesa, matemātika gan nebija Hannas stiprā puse (izņemot reizes, kad runa bija par naudu). Pēdējais gads vidusskolā Hannai izvērtās raibs, vairāk gan gribētos teikt – zebras krāsās. Viņa piepildīja sen izsapņotus sapņus, taču, neskatoties uz to, vienmēr Hannai blakus soļoja uztraukums un stress. Hanna prata stāvēt stabili ar abām kājām uz zemes, bet parasta cilvēka satraukums par ko svarīgu nebija nekas neparasts. Eksāmeni, svarīgāko viņa uzskatīja braukšanas eksāmenu, uz kuru viņa devās saaukstējusies, bet iegūt autovadītāja apliecību bija Hannas kvēlākais sapnis. Sapnis kopš 13 gadu vecuma. Sapņi bija Hannas stiprā puse. Viņa varēja stundām ilgi sēdēt pie istabas loga un vērot turpat augošo kļavu. It īpaši rudenī, kad tieši kļavas visskaistāk nomaina savu tērpu.
Hannas vecāki bija šķīrušies. Tas nebija viegls posms Hannas dzīvē, jo vajadzēja atbalstīt mammu, teikt, ka viss būs labi. Hanna no tēva atsvešinājās, bija virspusējas tikšanās reizes, kurās runāja par politiku, tēva darbu, laikapstākļiem, citreiz – arī nedaudz par Hannu. Un tā tas ir joprojām, tikai tagad tās ir telefona sarunas. Toreiz lielākās problēmas bija attiecībās ar tēvu un viņa jauno ģimeni, kuru Hannai bija grūti pieņemt.
Un, protams, visam pa vidu – mīlestība un košas rozā brilles. Tās palīdzēja Hannai iet pāri visām dzīves nebūšanām. Ieslēgties savā sapņu un fantāziju pasaulē, lai siltums piepildītu Hannas sirdi, tur viņa jutās labi. Kaut uz neilgu brīdi.
Skatiens
Kādā pasākumā pie draudzenes Hanna iepazinās ar Filipu. Viņš bija nedaudz vecāks, nedaudz garāks un ar nedaudz gaišākiem matiem nekā Hannai. Viņi nedaudz parunāja, brīvi, bez jebkādiem nolūkiem un nodomiem. Reiz viņi satikās mazpilsētas ielās garāmejot. Sasveicinājās. Hannas prātā un sirdī kaut kas apgriezās kājām gaisā. Taču tā bija Hanna – mazā sapņotāja ar lielo sirdi.
Kādu dienu Hanna saņēma vēstuli no Filipa virtuālajā pasaulē. Pavisam nevainīga vēstule ar jautājumu: „Pilsone, vai Jūs jau bijāt nobalsot?” Tolaik notika referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu. Protams, Filips nebija iedziļinājies Hannas vecumā – viņai vēl nebija 18 gadu. Hanna bija gudra viltniece, viņa prata izmest savus „vārdu tīklus”, lai noķertu kādu zivtiņu. Abu jauniešu sarakste ilga pusotru gadu. Caur jokiem, smiekliem, sarunām par pavadīto dienu un bēdām sāka parādīties kaut kas cits. Kas tāds, ko negaidīja ne Hanna, ne Filips. Iemīlēšanās. Viņiem patika vienam ar otru sarakstīties, patika izveidotais tēls (kaut arī bija viens otru redzējuši, tās bija tikai pāris reizes, tāpēc izveidojās priekšstats). Pusgadu pēc sarakstes Filips devās laimes meklējumos ārpus dzimtenes.
Sapnis Londona
Vidusskolā bija pienācis noslēguma eksāmenu laiks. Hanna saprata, ka viņai līdz izlaidumam ir trīs nedēļas, kuras viņa varētu izbaudīt, pieņemot Filipa aicinājumu – doties ciemos. Filips priecājās par ideju, un jau tās pašas dienas vakarā Hanna saņēma vēstuli savā elektroniskajā pastkastītē – biļete uz Lielbritāniju.
Hanna vienmēr bija vēlējusies aizbraukt uz Londonu, jo dziļi viņas atmiņā bija iespiedies kāds naktī redzēts sapnis par „Londonas aci” un Lielbritānijas karogu fonā. Zīmīgi, ka sagaidot jauno gadu, Hanna, lejot alvas laimi, izlēja spārnu. Te nu viņa bija ar savu vienvirziena biļeti uz Stanstedas lidostu.
Jaunā meitene bija pārsteigta, ka mamma neiebilda. Kaut arī viņa bija sasniegusi 18 gadus un „pieaugušo” dzīvi, tomēr mammas vārdam bija loma Hannas dzīvē. Hannas mamma saprata, ka meitai pēc stresa pilnā gada ir nepieciešams izrauties no ikdienas.
Tēvam Hanna teica, ka brauks pie draudzenes māsas. Jo kādēļ tēvam teikt patiesību? Lidojuma dienā Hannu lidostā nogādāja mamma. Ar nododamo bagāžu vienā rokā un rokas bagāžu otrā rokā. Uztraukums. Kārtējo reizi uztraukums. Kādēļ? Hanna nekad nebija lidojusi ar lidmašīnu. Viena pati. Uz svešu valsti. Lidostā Hanna iepazinās ar meiteni, kura arī viena lidoja uz Londonu, bet ne pirmo reizi. Vismaz atrada drošu atbalsta plecu. Nodevusi bagāžu, Hanna atvadījās no mammas un devās pretī nezināmajam.
Lidojums bija mierīgs. Hanna ar savu „plecu” klausījās mūziku, ēda konfektes un runāja, lai mazinātu uztraukumu.
Londonā spīdēja saule. Bija skaista diena. Sagaidījusi savu lielo bagāžu, Hanna ar jauno draudzeni devās uz sagaidīšanas zonu. Ar koferiem pie katras rokas, Hanna gāja cauri ar barjerām norobežotam ceļam. Pie barjerām stāvēja sagaidītāji. Meitene centās ieraudzīt Filipu, bet viņa tur nebija.
Svešajā valstī – viena ????????
Stress, uztraukums. Galu galā – kur ir Filips!? Nonākusi svešā valstī, svešā vietā, VIENA!
Zvans mammai. „Viņa te nav…” Mamma, uztraukusies vēl vairāk nekā Hanna, sazinājās ar visiem iespējamiem paziņām, kuriem draugi vai radi dzīvoja Londonā, lai nepieciešamības gadījumā aizbrauktu pēc Hannas un viņai būtu, kur pārnakšņot.
Hannai līdzi bija planšetdators. Uztraukumā viņa nevarēja ielogoties sociālajā portālā, lai sazinātos ar Filipu.
Zvans draudzenei. Draudzene nomierināja Hannu, ielogojās viņas sociālā tīkla kontā un izlasīja no Filipa saņemtu vēstuli: „Dārgā, neuztraucies, esam ceļā, ir sastrēgumi. Drīz būšu klāt.”
Hanna, ģērbusies kā parasta meitene – džinsa biksēs, blūzītē un apavos ar nelielu papēdi, apsēdās uz koferiem un gaidīja savu princi, kurš kā liela zvaigzne kavēja. Lidostā meiteni pavadīja daudzi skatieni, jo garāmgājēji noteikti pamanīja viņas izmisuma un baiļu pilno skatienu. Pēc pusstundas uz koferiem, lidostā ienāca viņš ar saviem ceļa biedriem, šaudot acis uz visām pusēm un meklējot Hannu.
Beidzot Hanna jutās droši, jo bija nonākusi īstajās rokās, tomēr vēl joprojām bija uztraukums, jo dzīvē Filipu bija redzējusi trīs reizes. Taču pēc ilgās sarakstes šķita, ka viņi ir pazīstami veselu mūžību.
Ceļš uz Filipa mājvietu bija tāls un ilgs – četru stundu braucienā no Londonas. Pa ceļam dažas pieturvietas, gleznaini skati ar kalniem un ielejām.
Beidzot viņi nonāca galā. Hanna bija nogurusi un izbadējusies. Filips iepazīstināja ar jauno mājvietu – divstāvīgs, šaurs dzīvoklis, kurā dzīvoja vēl divi latviešu pāri. Ciemos bija atnākuši arī citi latvieši, kuri dzīvoja mazajā Anglijas lauku pilsētiņā. Visi jau zināja Hannu, bet Hanna nezināja nevienu.
Filips bija nopircis klasiskās angļu sviestmaizes priekš Hannas pēc garā ceļa. Viņa atgūlās gultā un priecājās, ka beidzot tas ir galā, un viņa ir nonākusi tur, kur vajadzēja nonākt.
Vakars pagāja tērzējot ar „kaimiņiem”. Jauni cilvēki – cits jaunāks par Hannu, cits vecāks, kādam ir vidusskolas izglītība, kādam nav, kādam pamatskolas izglītības nebija… Bet visiem bija kas kopīgs – darbs vistu fabrikā. Nevienam tas nepatika, bet visi tur strādāja, jo bija vienīgais darbs, kuru mazajā lauku pilsētiņā iebraucējs varēja iegūt bez darba pieredzes un pat bez valodas zināšanām.
Hanna bija nonākusi kolorītā vietā. Jāsaka, ka viņa piedzīvoja nelielu kultūršoku. Meitene, kura bija absolvējusi vidusskolas ar bronzas liecību, atzinības rakstu no ministru prezidenta, sēdēja starp jauniešiem, kuriem katram ir citādākas vērtības un prioritātes dzīvē.
Hannai sākās jauna dzīve.
Dāvja Kļaviņa fotogrāfija Talsi ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC-SA 2.0
