Vīri, par kuriem tūlīt stāstīšu, nebija ar pliku roku ņemami. Absolūtas maskulinitātes un spēcīgu tēviņu simbols, kas mūsu sabiedrībai dara labu, smagi strādājot darbus, kas mums pārējiem nav pa spēkam. Jo sevišķi tiem patika strādāt sieviešu klātbūtnē, kas tos novēroja. Vērtējot – kurš par kuru nu dižāks un skaistāks izlikās. Kā gan mēs, bezpalīdzīgie cilvēciņi, būtu bez šādiem varoņiem iztikuši? Vai spētu līdzināties? Nē, nu nekā. Par laimi, to mums vislabāk nemaz nezināt.
Toreiz, pamatīgā jūlijā tveicē celtnieku brigādei bija uzdots mūrēt palielu skursteni divstāvīgas ēkas jumtam. Ēka nebija ne koku, ne citu ēku ielenkta, tāpēc ka saules stari jumtu karsēja visu dienu, līdz pat rietam. Šai dienā brigādes trijotnei bija iztrūkums – Aldis, spēcīgs divu dēlu tēvs, uz mūrēšanu nevarēja ierasties. Viņa vietā firma bija atsūtījusi kādu jauniņo.
Braucot uz objektu, Ivars ar Valdi uzņēma jauno kolēģi, kurš, tikpat stalts un spēcīgs kā visi celtnieki, un iekāpa busiņā. Taču neierasti nepacietīgs bija Ivars, kurš drīz piestāja mežmalā, lai nokārtotu rēķinus ar dabu. Jauniņais busā palika viens.
„Tu šito redzēji?”
„Kā?”
„Nu šis tak zilais ir, Nauris ar viņu vienreiz bruģi lika.”
„Pag, nopietni?”
„Es saku, pārējos tak es pazīstu. Bet, ja mums ar viņu uz tā šaurā jumta jālien, padomā, kas tur sanāks.”
Pēc pusstundas vīri jau bija uz jumta. Ja rīta saule vēl maigi sildīja, tad pusdienlaikā tā jau dzēlīgi koda virsdrēbēs un spraucās līdz ādai. Jaunais kolēģis, nu jau bez krekla, veikli darbojās ap skursteņa labo sānu, kamēr otri vīri mūrēja kreiso, ar lielām pūlēm turēdamies uz jumta maliņas. Pusceļā Ivars paaicināja Valdi nokāpt pēc jaunas ķieģeļu porcijas, uz ko jauniņais īpaši neiebilda, palikdams augšā un rūpīgi turpinādams darbu.
Kā dīķī iesmeltās darba vestēs, abi vīri līda lejā, labi piesardzīgi pārliekot sviedrainās plaukstas pa pakāpieniem.
„Šitā nu vairs nevar. Labi, ka viņš augšā kāpa pirmais.”
„Tur tak augšā rādīties nevar, tāda sutoņa, bet jācieš kā ellē. Gandrīz vai kombinzons jāvelk, citādāk jau mēs bez maz vai pārdodamies.”
„Bļāviens, viņš vēl raizējās, ka mēs pa tālu no viņa mūrējot. Tā kā baigi nedroši būtu. Nu, padomā, – loģiski, ka viņam tik ciešāk gribējās.”
Tomēr drosmi saņēmušies, abi celtnieki kāpa atpakaļ uz jumta. Pēcspusdienā tveice atklājās vēl niknāka. Vestes bija piekaltušas celtnieku ādai, tā ka bail bija kustināt rokas, bet mūrēt tie mūrēja, zobus sakniebdami un sāpes ciesdami, kamēr jaunais kolēģis brīvi vēdinājās un lustīgi rāpoja pa jumta maliņu, baudot krietno iesauļošanos, ik pa laikam labi iesmērējoties saules kremā. Bet viss turpinājās vēl trakāk.
Valdis nupat bija nometies rāpus, nolīdzinot mūrim ieviesušās betona grumbas, kad tai pat brīdī jaunais celtnieks cēlās un gāja uz viņa pusi. Sajutis svešinieka klātbūtni aiz muguras, Valdis tā sabijās, ka momentā zaudēja līdzsvaru un novēlās no jumta. Atskanēja skaļš brēciens, pēc kā Ivars metās lejā pa trepēm palīdzēt savam draugam.
„Slimnīcu!” izmurmināja kritušais.
Iecēlis draugu busā, Ivars, krietnu putekļu mākoni uzmesdams pret jaunbūvi, trieca auto ārpus sētas, pirms jauniņais spēja attapties, lai ietu palīgā. Paņēmis jaunu lāpstiņu, kurai bija gājis pakaļ, viņš turpināja darbu viens pats. Kā nekā – jaunam darbiniekam bija sevi jāpierāda.
„Neskrien, neskrien, man tak viss kārtībā,” Valdis teica mašīnā.
„Zini, tas jau nu vairs nav svarīgākais. Galvenais, ka ne tur atpakaļ.”
Ceļā uz mājām, vīri atkal piestāja klusā mežmalā. Saule jau slēpās aiz kokiem, kad no ceļa otras puses raitā solī busam tuvojās eleganti tērpusies dāma, kas atrāva bagāžnieku, paķēra gumijas āmuru un no mugurpuses belza Ivaram pa galvu. Viņš vaidēdams nokrita un saļimis nespēja pakustēt. Valdis, jumta kritienā tomēr cietis, raiti kliboja meža dziļumā, līdz sajuta lodes triecienu vienā kājā pēc otras, kas viņu nometa meža biezoknī.
Pirmo kritēju sieviete piesēja pie koka un smagi izvaroja, ka nabags ne vairāk par klusiem vaidiem nespēja izgvelzt. Bez drēbēm to pamesdama, tā gāja pie otra vārguļa. Valdis pa to laiku jau bija noasiņojis un mētājās zaļumos nekustīgs un beigts. Arī viņš, bez žēlastības, tika seksuāli izmantots. Turklāt izvarotāja pēc padarītā laikus ieradās mājās, lai savam vīram gatavotu vakariņas.
Saprotams, ka šai lietai otrā dienā ķērās klāt visi izmeklētāji un žurnālisti, kas izprašņāja arī Aldi, kas šo liktenīgo darba dienu bija laidis garām. Atbildot par savu prombūtni, viņš apgalvoja, ka vakarrīt nespējis doties uz darbu krietna iemesla dēļ: „Es lasīju vīriešu horoskopu. Tur rakstīja, ka vakardien stingri ieteicams attālināties no darba un pavadīt dienu, koncentrējoties uz maskulīno enerģiju, jo patreizējais zvaigžņu stāvoklis to apdraud.”
Jā, ej nu saproti, kurš no visiem te ir muļķis.
"Ladder" by William Allen, Image Historian is licensed under CC BY-SA 2.0.
