Cik ilgi turpināsies mediju kukuļošana mākslās?

Viss sākās uz aizsnigušas Rīgas ielas, kur ietvju nav. Tur visi čāpo pa brauktuvi. Ieskaitot mani un pāris knēveļus, kas stiepa uz muguras skolas somas. Sniegs gurkstēja zem zābakiem kā kāpostu kaceni, kurus neviens augustā nav novācis. Pārslas turpināja birt no debesīm līdzīgi posta brīdinājumam vai tumsas mierinājumam. Sniega mašīnu te neviens pēdējo nedēļu laikā nebija redzējis. Bridām kā sāmi uz Ziemeļpolu. Pēkšņi aiz muguras ieaurojās spalga autotaure. Tā iezviedzās kā dusmīgs zirgs tik ļoti negaidīti, ka visi aizlidojām pa labi kā batuta mesti. Netīrs autiņš lielā ātrumā aiztraucās garām. Pāri kupenām un ledus kaceniem. Šņācot un smirdot.

Stāvēju ceļa malā un domāju par „vistu un olu“, par cēloņiem un sekām. Kurš ir svarīgāks? Gājējs vai autobraucējs? Kuram būtu jāgriež ceļš šajā brīdī, kad Rīgas Dome nespēj uzbūvēt ietvi kājāmgājējiem? Tas, kurš lielāks un spēcīgāks – tam arī pieder vara. Ja auto var nogalināt mani, tad man jāpieraujas. Otrādi tas pats nav iespējams.

Pēc sliktas izrādes

Par to pašu nākas domāt, atgriežoties no kārtējā viduvējā koncerta, nohalturētas teātra izrādes vai atliekot plauktā saturā un formā seklu, taču ļoti populāru jauno grāmatu. Ko lai iesāk, ja kultūras dzīve piedāvā viduvējības mākslā kā normu? Mukt malā, atteikties no kultūras pasākuma apmeklējumiem vispār tikai tāpēc, ka uzvedumi un koncerti ir vāji un nekvalitatīvi? Acīmredzot. Galu galā es, kā kājāmgājējs un analītisks skatītājs, neko nevaru izdarīt skatuvei, kura producē kultūras sēnalas. Nav iespēju pateikt vienu „biezu vārdu“ izstādēm, kas eksponē nemākslu salonos un muzejos ekscentriskā iesaiņojumā. Autoru apmaksāti recenzenti ēterā un portālu slejās slavina gaidāmos sliktos koncertus kā izcilus notikumus medijos. Nekritiski izpildītāju, režisoru lielību pirms uzveduma vai izrādes tiražē radio un televīzijas raidījumi. Gavilējot vēl patētiskāk nekā Pravda savulaik apbrīnoja Brežņeva runas. Es noticu medijiem un nopērku biļeti par 50 eiro. Taču vilšanās ir smagāka par iztērēto naudu. Pie kam nav iestādes, kur varētu sūdzēties par izrādes vai koncerta slikto kvalitāti. Par kurpēm, kurām nokrīt papēdis nākamajā dienā pēc pirkšanas, var saņemt atpakaļ naudu. Taču par sliktu mākslu neviens ciešanas nekompensē.

Kas noticis?

Vai cilvēkiem ir vienalga, ko viņi skatās un klausās? Galvenais uzvilkt glītu kleitu un justies izrādē kā svētkos, neatkarīgi no tā, kā strādā aktieri uz skatuves? Vai kultūras un mākslas joma pati par sevi ir tik fundamentāla vērtība, ka profesionāla kritika vai recenzijas jau sen ir atceltas kā naidīgas šķiru cīņas izpausmes?

Tā izskatās. Teikšu atklāti – uz koncertiem vai izrādēm vairs neeju, jo sliktas kvalitātes skatuves māksla mani nomāc vairāk nekā pandēmijas pašizolācijas noteikumi. Slikti lugu tulkojumi Rīgas teātros nogalina jau pirmajos cēlienos, kur nu vēl vājais skatuves noformējums un nepiemērotu tērpu kakofonija. Klausos aktieru dialogos un redzu, ka aktieri nemāk tekstu, svaidās ar tukšām frāzēm un „aizpilda pārrāvumus“ ar manierīgu izdarīšanos, kas zālē izraisa spurgšanu. Pēc tam seko mirkļa pārsteigums, jo šādā kontekstā smiekli nav loģiski, bet aktieris turpina savu klauna lomu, smīdinot publiku arī tad, kad faktiski vajadzētu raudāt. Nē, improvizācija ir OK, taču atkal ir sajūta, ka gigantisks, smirdošs auto nobrauc mums garām no skatuves, ar pilniem gaismas lukturiem durstot debesis. Samaļot skatītāju rindas kā sniega gruvešus. Darot to, kas ir vieglāk. Nevis tā, kā pieprasa māksla. Es to redzu un jau pirmajā starpbrīdī aizeju mājās. Noskatoties, kā lielākā skatītāju daļa okupējusi teātra kafejnīcas un bārus un jūtas labi. Kā viesībās vai ballē. Neņemot vērā to, kas notiek uz skatuves.

Iespējams, ka publikas nekritiskā līdzdalība ir modernās latviešu mākslas maģiskais ierocis – nav svarīgs mākslas līmenis, bet gan vide un biļetes cena. Jo glītāka zāle un dārgāka biļete, jo publikai labāk iespējams iedvest gandarījumu par samaksāto apmeklējumu arī bez reālas mākslas klātbūtnes pasākumā.

Samaksātā popularitāte

Galu galā – kurš vispār saprot teātri? Naumanis taču ir miris, un tāpēc nav jābaidās, ka skatītāji uzzinās par sistemātiskām haltūrām uz favorītteātra skatuves katru vakaru. Mūzikas kritika neeksistē, tāpēc katrs skaņradis var iepriekš samaksāt par savas nākamās uzstāšanās ovācijām medijiem jau laicīgi. Iepriekš nopērkot nākamo koncertu aplausus.

Var arī finansēt intervijas ar sevi dāmu un kungu žurnālos un interneta portālos (300–400 eiro par interviju redakcijai) tik intensīvi un braši, ka vairums publikas šo visu nopirkto publicitāti faktiski uztvers kā gaidāmā triumfa objektīvu uvertīru. Pat nepamanot, ka labā slava ir iepriekš apmaksāta. Iegādāta un publiskota par naudu. Nē, caurmēra latviešu skatītājs un klausītājs to pat nepamana. Jo nesaprot pirktās slavas loģiku, kas Latvijā mākslā un kultūrā ir diezgan izplatīta lieta.

Kā var izveidoties situācija, ka mākslinieki drīkst nestrādāt uz skatuves un neviens to pat nepamana? Kā var būt tā, ka viņiem nav „valsts kontroles“, kura varētu ierasties un atmaskot, ka „karalis ir kails“ un īstu mākslas vērtību šajos salonos vispār vairs nav? Lai gan aktieris vai mūziķis ir Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris vai „nopelniem bagāts“ mākslinieks. Jā, tā gadās. Nav neparasti, ka arī titulēti mākslinieki ikdienā mēdz slikti darīt savu darbu. Ir nolaidīgi un pavirši. Tā gadās visai bieži, un tad ir vajadzīga revīzija, lai absurdo nemākslas karuseli apturētu.

Diemžēl pie mums šis karuselis turpina savu gaitu netraucēti. Tāpēc, ka nav profesionālas mākslas analīzes (kritiķi nevēlas saplēsties ar māksliniekiem) un publikai nav svarīgi, kāds ir mākslas darba līmenis, par kuru ir samaksāts ar biļeti.

Kurš vainīgs, ka kvalitāte augstajās mākslās ir zudusi? Pārāk lielais pieprasījums pēc pašmāju mākslas? Patriotisms? Viss, ko ražo latvieši, ir labs? Pārāk pieticīgās publikas prasības? Nespēja „atšķirt intelektuāli no blēža šajā velna miglā“ (Bodlērs), kuru saucam par mākslu?

Skatos, klausos televīzijas kultūras raidījumus un saprotu, ka ģēniju mums kā biezs. Proti – visi pēc kārtas (kas kāps uz skatuves, kaut ko filmējuši vai uzrakstījuši) ir apbrīnojami talantīgi, labi, gudri, čakli un vienreizēji. Viņi nekautrīgi izlielās pirms koncerta vai grāmatas izdošanas ēterā, lai šādi (caur medijiem) sev nodrošinātu atpazīstamību. Pie kam žurnālists studijā gavilē līdzi un neslēpj apbrīnu kārtējās mākslas izcilības priekšā. Priecājas kā bērns par Ziemassvētku rūķīti un arī pats saņem par to dāvanas no rakstnieka, režisora, pianista, dziedātājas vai gleznotājas. Ielūgumu, biļešu, grāmatu vai skaidras naudas summas formā.

Vai visi mākslinieki iepriekš samaksā medijam par šādām pozitīvām intervijām? Jā, šādi rīkojās lielākā daļa. Vai tā drīkst darīt? Nē, nedrīkst. Šis ir kukulis jeb korupcija un būtu sodāma lieta. Tieši tāpat kā „kukuļi“ jebkurā citā jomā, jo ir būtisks mediju ētikas pārkāpums. Kāpēc šāda prakse tiek turpināta? Tāpēc, ka tā ir pierasts. Tā ir viegli, jo neviens no tā nemirst.

Šis stils ir taurējošā automašīna, kas kaukdama aiztraucas mums garām pa biezi apsnigušo ielu bez ietves. Tā turpina joņot, lai gan apdraud ne tikai parastos gājējus (skatītājus, lasītājus, klausītājus), bet arī visu mūsu mākslu un kultūru kopumā. Jo esošā situācija piedāvā viduvējībām ģēniju statusu par samaksu. „Ja cilvēks nespēj būt labs mākslinieks, tad atliek pašapziņa un samaksa attiecīgos lokos, lai panākumi tiktu nodrošināti“ (Marks Tvens).

Vai nav pienācis laiks šo nejēdzību aktualizēt?

Sandra Veinberga, profesore

"Bad Art Night Apr. 2019" by Clearwater Public Library System is licensed under CC BY-NC-SA 2.0.