Naudas vergs
Kādu dienu es sēdēju un prātoju par pasaulīgām lietām. Par cilvēkiem un cilvēku dabu, kā viss ir iekārtots.
Katru rītu cilvēks – parastais – ceļas un veļas uz skolu, uz darbu. Skrien, visu laiku kaut kur skrien, pēc kaut kā dzenas. Lielākoties visi dzenas pēc naudas, jo dzīve diemžēl tā ir iekārtota – nauda, nauda, nauda.
Šodien ieiet pārtikas veikalā bez 10 € kabatā ir neiespējamā misija. Vajag to, vajag šo, galu galā, aizejot mājās un izkravājot iepirkumu maisiņu, īsti nekas nav nopirkts.
Cilvēki ir naudas vergi, naudas kalpi. Dažkārt rodas sajūta, ka, sperot pirmos soļus ārpus mājas durvīm, sāk griezties naudas skaitītājs līdzīgi kā taksometros. Taču mājās arī ir jāmaksā – par ūdeni, elektrību, internetu un visu pārējo. Visu laiku cilvēks ir naudā.
Pati labākā dāvana, ko cilvēks pēc godprātīgas strādāšanas var saņemt, ir parāds valstij.
Stipri pleci
Dzīve ikvienam kaut ko krauj uz pleciem. Pienākumi, atbildība. Ja cilvēkam ir laba, mīksta sirds, tad viņam krauj vēl vairāk uz pleciem.
„Palīdzi man ar šo, tu labāk saproti, tev labāk izdodas!”
„Tev tāpat nav, ko darīt, tu vari to izdarīt.”
Kā arī cilvēks ar savu labo sirdi, lai citiem nebūtu jāpiepūlas vai „gribu, kā labāk”, apkrauj pats sevi ar lieku smagumu. Kādu brīdi tā viņš staigā bez problēmām. Līdz vienam mirklim, kad gribas visu smagumu nosviest zemē un aizmukt tālu prom, lai atgūtu spēkus un turpinātu nest nastu.
„Kur tad tu muksi?” saka kāda balss galvā.
Tu vari bēgt, bet smagums nekur nepazudīs. Kad atgriezīsies, tas būs kļuvis vēl smagāks. Labāk izdarīt un tad mukt.
Augstās skolās māca, ka katrs dzīves sasniegums, liels vai mazs, ir jāsvin. Ja neko nesvin un neiepriecina dvēseli, tad cilvēks sadeg.
Skrējēji
Reti, bet gadās tādi cilvēki, kuri neprot bez smaguma dzīvot. Viņi sagrābjas visus pasaules darbus, skrien kā vāveres ritenī.
Viņiem visa nedēļa ir saplānota no saullēkta līdz rietam, jo viņi nemāk atpūsties, būt vieni. Tas ir ļoti slikti, jo katram maratonam reiz pienāk beigas. Ko tad? Vai kāds iedos medaļu par pirmo vietu? Diez vai.
Pienāk brīdis, kad tomēr skrējējam ir neliels atelpas brīdis, bet viņš ir traku murgu nomākts, nesaprot, kas notiek.
Tu izdedz, cilvēk!
Par šiem skrējējiem nāk atmiņā grupas „Prāta Vētra” dziesmas „Māsa nakts” teksts:
„Tā mēs tās dienas skrienam un skrienam,
Drīz taujāšu spogulim,
Kas tā par seju?
Tāpēc es ceļos un eju.”
Laimīgas dzīves formula
Katram tā ir sava. Cik cilvēku, tik viedokļu. Kādam laimīga dzīve sākas līdz ar piedzimšanu, jau šūpulī ielikta. Citiem nav jādzenas pēc naudas, jo vecāki sniedz savu artavu vai ieliek labus pamatus, lai jaunam cilvēkam nebūtu jāskrien kā vāverei ritenī. Tiesa, dažkārt jaunie izvēlas paši sasniegt savas virsotnes, bet, vienalga, vecāku atbalsts kaut kur parādās.
Citiem pilnai laimei daudz nevajag. Pietiek ar veselību, mīlestību, darbu. Savukārt citi, kuriem ar to ir par maz, nesaprot, kā var pietikt tikai ar iepriekšminētajām trīs lietām.
Katram ir savs iztikas minimums. Cits citu nekad nesapratīs.
Rodas jautājums, vai var rast vienu definīciju „laimīgai dzīvei’?
Fotogrāfa henry alva fotogrāfija “Project 365 #22” ir licencēta saskaņā ar CC BY-NC-ND 2.0
