Citi tēli, sižets tas pats

Impulsi Kultūra Sleja

 

Teju katru 14. februāri televīzijas programmu sastādītāji mums laipni atgādina, ka uz aisberga uzskrējis “Titāniks” vismaz vienā no viena gadījuma noteikti nogrims. Statistika nav iepriecinoša, bet tas bija cits laikmets, cita sabiedrība. Mūsdienu cilvēks ir advancētāks, mēs tiktu galā, vai ne?

Mums, protams, ļoti patīk glaudīt pa spalvai saviem rūpīgi koptajiem ego un demonstrēt savu unikalitāti katru reizi, kad tiekam pie mikrofona, bet nomācošā realitāte ir tāda, ka instinktu līmenī esam gaužām līdzīgi. Lai gan mums ir viedpulkstenis, lidojam kosmosā un jaungada salūtu aizstāj dronu šovs, ir jomas, kurās mums līdz advancētai sabiedrībai kā ar kājām līdz Romai, turklāt robežas slēgtas. Piemērs par “Titāniku” rāda vairākus uzvedības modeļus, kuru mazmazmazbērnus, pielāgotus 21. gadsimta prasībām, redzam izplatāmies soli solī ar Covid-19 pandēmiju.

Zivs pūst no galvas. Nav grūti iztēloties, kā, melnām mutēm un rokām svilstot, dūšīgi kungi rijīgā tvaikoņa gruzdošajās rīklēs gāž vienu ogļu kārtu pēc nākamās, tikmēr uz borta baltos zīda cimdos slēptas plaukstas līdzīgās rīklēs gāž šampanieti, spārda ledus gabalu un dieva sejā kliedz “šis kuģis ir nenogremdējams”! ((https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvijas-epidemiologs-par-arkartas-situaciju-kina-izplatita-virusa-del-panikai-nav-pamata.a346750/)) Aiz pāris slēgtām durvīm tikmēr tiek izspēlēti visi iedomājamie scenāriji, kā izvairīties no planetāra mēroga negoda un nelaimi noslēpt, līdz kāda visādi citādi godājama persona kaunpilni, bet ar neatgriezenisku novēlošanos atzīst “mēs grimstam, izziņojiet trauksmi”. ((https://www.apollo.lv/6922717/laikraksts-koronaviruss-kina-atklats-ieverojami-atrak-par-lidz-sim-uzskatito))

Uz šo paziņojumu sabiedrība reaģē dažādi. Ir daļa, kas impulsīvu emociju pārņemti ļaujas panikai, krītot pārsit galvu, lād visas pieejamās reliģiskās figūras un paniku kā misionāri svēto vārdu izplata tālāk. Panika, savukārt, rada pateicīgu augsni peļņai. Allaž kaut kur netālu plaukstas berž kāds viegli tipizējams tēls, kas histērijā saredz zaigojam epsilonus un par cenu, kas atgādina Salvadora Dalī mākslu, pārdos glābšanas vesti vai par nepārvaramu nepieciešamību uzskata sociālajos tīklos publicēt sludinājumu “Ja vēlaties steidzami pārdot savu nekustamo īpašumu – esmu gatavs to nopirkt!”. Pāris stāvus zemāk tikmēr izdzīvo stiprākais. Ar visu, kas pa rokai, triecot pa visu, kas pa rokai, kāds izbijis teicamnieks fizkultūrā par visām varītēm grasās būt pirmais, kam nepietiks vietas glābšanas laivā. Pa ceļam iesprāgst žokļi, lūzt deguni, kāds tiek sadurts, bet vispārējas panikas laikā, tas ir tikai mazs virsraksts ziņu lentē. ((https://tautaruna.nra.lv/nebusanas/308917-lietuva-piespiedu-karantinas-del-izcelas-haoss))

Tvaikoņa konstrukcijā ir plaisa, tas ir skaidrs. Savukārt nav skaidrs tās izmērs. Daļa ļaužu par plaisu pa ausu galam padzirdējuši no garāmejošā, daļa tās aprises glāstījuši paši ar savu skatienu, daļai par to kā likumu pavēstīja tēvs, skolotājs, mācītājs vai mērs, bet daļa par plaisas īsto būtību uzzināja izsmeļošā 9 minūšu garā, bet patiesi skandalozā youtubevideo, kura avoti liek aizmirst, ka nedrīkst saraukt pieri – krunciņas, taču. Plaisas patiesos izmērus gan domstarpības nemaina, maina vien to, kā cilvēki reaģē. Liela daļa notikumu virpulī ierauto atsakās iekonservēt savu dzīvi glītā burciņā un novietot vēsā pagrabā, lai gaida nākamo ziemu. ((https://www.tvnet.lv/6931512/kalifornija-neievero-socialo-distancesanos-cilveku-puli-pludmales-un-parkos)) Daļai tas ir spīts, daļai – dzīves alkas, kas, trokšņa un skrejošā pūļa nemanītas, šaurās, klusās vārtrūmēs kā jautras ēnas iezogas un patvērumu rod neaizslēgta 1912. gada Renault CB Coupé de Ville pasažieru rindā. Tur viņu mīla ir kā dzīvības protests pret nāvi. Uz piesviedrētā loga kā liecība par īso, bet spilgto eksistenci paliek maigas plaukstas nospiedums. Liecības atstājam arī mēs, vairs gan ne greznās, no dienas gaismas paslēptās garāžās, bet aiz mirkļbirkas. ((https://www.instagram.com/p/B-NVemcAMVH/?igshid=1j262mmhhj8vm&fbclid=IwAR2zuzru8_zw6r3R66d_juTKY7D6PRj8YSgJobF1D_uNCeyYyw4V4Ohm0j4))

Savukārt nepiedodami maza daļa, teiksim, 4 no 2229, iespēju atrasties blakus saviem džentlmeņiem un lēdijām uzskata par privilēģiju, iztaisno muguru un ļauj cilvēcībai caur viņiem izcīnīt mazo uzvaru, katastrofas simfonijai pretstatot stīgu instrumentu grāciju. ((https://www.newsflare.com/video/344639/other/italian-violinist-entertains-neighbours-by-playing-instrument-on-balcony-during-covid-19-lockdown)) Pāris stāvus zem klāja gan šo cilvēcības uzvaru aizēno bezierunu zaudējums. Tur sociālā hierarhija pārmāca humānisma idejas, kad kārtības kalps kajītē, kurā jau jūtama okeāna mitrā elpa, pie trubas pieslēgtu atstāj nosacītu likumpārkāpēju. ((https://www.apollo.lv/6935409/indijas-policisti-brutali-ar-nujam-sit-cilvekus-kuri-neievero-karantinu))

Visu šo tumsas estētikas, baiļu un šausmu piesātināto laiku mazliet mazāk traģisku, mazliet paciešamāku padara īsi labestības un cilvēcības uzplaiksnījumi. Tādi, kā epizode ar vijoli vai mašīnā, padota roka (kaut ar cimdiem), laipni vārdi, iecietība, nenovēršanās. Arī ārkārtas situācijā, kad sadzīvojam ar virkni dažādu aizliegumu un ierobežojumu, labestību neviens nav atcēlis. Tāpēc jautājums – ko tu iesāksi ar atlikušajām divām trešdaļām durvju un slīkstošo Džeku?

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.