“Es nevaru tevi tā palaist, ja nesaprotu – kāpēc?“ Patrīcija pati nepazina savu spalgo balsi. Viņa kā sarkanarmietis, aizstāvot pozīcijas, rokas izpletusi un krūtis izriezusi stāvēja dzīvokļa ārdurvju priekšā un skatījās Ralfa pelēki zilajās acīs. Sava mīļā Ralfa, kurš rimčika Trako dienu maisiņā sakravājis mantas, bija gatavs tieši šovakar spert platu soli pāri slieksnim un izbeigt viņu četrus gadus ilgušās attiecības. “Kāpēc tieši tagad?“ Patrīcija smeldzīgi spiedzīgā balsī centās izdabūt atbildi no vīrieša, kuru vēl šorīt uzskatīja par savu.
“Ja es ietu rīt, tu jautātu tieši to pašu,” Ralfs mierīgi atbildēja, “esmu izlēmis, dienai un stundai tagad nav nozīmes. Rīt savākšu atlikušās mantas. Man likās, ka tu jau arī sen biji sapratusi – mums neizdosies.”
Ralfs maigi, kā spārnus, sakļāva gar sāniem Patrīcijas rokas un pastūma viņu malā. Izgājis kāpņu telpā pagriezās: “Nemēģini atkal meklēt vainīgo, tā vienkārši notiek. Tu esi laba, forša, ar tevi viss ir kārtībā. Tu noteikti atradīsi kādu, ar kuru būsi daudz laimīgāka, nekā biji ar mani” .
“Līdz ārprātam banāls teksts cilvēkam ar maģistra diplomu“, Patrīcija bezspēcīgi izdvesa, “es biju pelnījusi kaut nelielu izskaidrojumu!”
“Ja tev tā ir vieglāk – pieņemsim, ka man ir cita,” dzīvokļa durvis aizcirtās kā Patrīcijas cerību zārka vāks, kurā Ralfs nupat iesita pēdējo naglu.
CITA!!! Uz mirkli Patrīcijai šķita, ka viņa ir pārklausījusies, bet tikko smadzenes apstrādāja vārda nozīmi, tās vienā mirklī piešķīla dzirksteli, aizdedzinot viņā greizsirdības, aizvainojuma un niknuma uguns bumbu. “Idiots! Maita! Tu es tāds pats kā visi citi – vīrietis mauka! Nekas cits!” Paķērusi pirmo, kas pagadījās pa rokai, viņa aurodama metās lejā pa kāpnēm, pakaļ Ralfam, kurš jau bija sētā un devās savas škodiņas virzienā. Pa rokai bija izrādījies zābaks – tas lidoja un trāpīja mērķī, pa Ralfa pakausi. Citkārt ikdienas steigas un rūpju nomāktie, mājup nākošie kaimiņi jutās ieinteresēti un iepriecināti par pagalmā notiekošo izrādi.
“Nekļūsti par apsmieklu visai mājai,” Ralfs, berzējot pakausi, noņurdēja, “ej atpakaļ, saaukstēsies.”
Tikai tagad Patrīcija pamanīja, ka janvāra sals, apņemot viņu ar stindzinošu elpu un kniebjot kāju pirkstos, atgādināja, ka ziemā bez apaviem staigāt ir pavisam aplami. Vieglais zīda mājas halāts un zeķubikses nebija piemērotākais apģērbs tādām aktivitātēm.
“Nu un – saaukstēšos un nomiršu! Būsi laimīgs! “ Patrīcija kliedza. Visa pasaule bija pelnījusi uzzināt te notiekošo netaisnību.
“Ej tu… mājās!” Ralfs dusmīgi pacēla un nopurināja no sniega viņam trāpījušo zābaku, iespieda to drebošās Patrīcijas rokās un aizgāja. Aukstums piespieda Patrīciju atgriezties dzīvoklī. Trīcošām rokām viņa izvilka cigarešu paciņu no māla krūzes virtuves skapīša pašā tālākajā stūrī un aizpīpēja. Tagad to drīkstēja darīt droši – vairs nebija jābaidās no Ralfa replikām par pīpējošām sievietēm, kuras bučot esot tas pats kas laizīt pelnu trauku. Divas cigaretes nepalīdzēja. Patrīcija soļoja no istabas uz istabu, virtuvi, vannas istabu… Cita? Cita! Kura? Kura ir tā maita? Kāpēc tā? Kāpēc Ralfs izrādījies prasts krāpējs? Mīļais, foršais Ralfs, kura dēļ Patrīcija bija gatava atteikties no draudzeņu ballītēm, hobijiem un vienalga kā, lai tikai vairāk laika pavadītu ar viņu. Ralfs, kura dēļ Patrīciju apskauda visas draudzenes.
Dzīvoklis bija par šauru viņas dvēselē degošajai ugunij. Kā lai apslāpē šo svelmi? Patrīcija izņēma no skapja sarkanvīna pudeli, atkorķēja to un ielējusi glāzē gandrīz pusi no pudeles satura, vienā rāvienā izdzēra. Nē, vieglāk nepalika. Domas skrēja kā ātrvilciens, izmisīgi meklējot vainīgo un atbildes uz jautājumiem. Kurā brīdī viņa kļūdījās ? Kā gan viņa varēja nepamanīt šo Citu? Viņa taču zināja gandrīz katru viņa soli, nekad Ralfa telefonā nebija pieķērusi šaubīgu īsziņu un nebija dzirdējusi aizdomas raisošu telefona zvanu. Ralfs telefonu pārāk nepieskatīja, tas parasti mētājās pa visu dzīvokli – slepus ielūkoties tajā nekad problēmu nebija. Viņa zināja visus Facebokā reģistrētos Ralfa draugus, un draudzeņu esamība tur bija izskaidrojama – klasesbiedrenes, darba, studiju biedrenes. Varbūt kāda no vecajām paziņām? Varbūt bijusī?
Bet vai tam ir nozīme, ja tagad viss pagalam uz mūžīgiem laikiem? Vai tiešām Ralfs būs pagātne? Tik daudz spēka un enerģijas bija ielikts šajās attiecībās, – Patrīcijas prāts nespēja sākt domāt citādi. Pēdējos četrus gadus viņas dzīves centrā bija bijis šis viens vīrietis un viņa vēlmes. Jau iepazīstoties ar Ralfu, Patrīcija bija sapratusi, ka viņš ir piedzimis viņas dzīves piepildīšanai – divus gadus vecāks, izglītots, gudrs, gara auguma, sportisks, devīgs, pieklājīgs, ak! Viņai patika viss, ko viņš dara, viņa piekrita katrai viņa domai – tās vienmēr bija tik gudras un pareizas. Bez tam, skaties kur gribi, visi horoskopu sastādītāji saka vienādi – Vēzis un Lauva ir izcili saderīgas zīmes! Pēc tam, kad arī astroloģe no savām kartēm nolasīja, ka šis vīrietis būs liktenīgs Patrīcijas dzīvē – Patrīcija nešaubījās, ka viņu kopā ar Ralfu gaida skaista un vienotā sirdspukstu ritmā nodzīvota dzīve.
Otra vīna pudele bija gandrīz jau tukša, kad Patrīcija saprata, ka šķiet, uz telefona zvaniem Ralfs negrasās atbildēt. Bija jau tuvu pusnaktij, vīnam vajadzēja izslēgt Patrīcijas smadzeņu darbību un iedzīt viņu gultā, bet tas nenotika. Domas brāzās pa galvu ar kosmosa raķetes cienīgu ātrumu, un vienīgais, par ko viņa spēja domāt un atkārtot, bija jebkas, kas saistīts ar Ralfu. Kur viņš šobrīd bija? Varbūt guļ blakus tai CITAI. Nobāzis telefonu kaut kur labi tālu prom, lai to nedzirdētu, jo zina, ka Patrīcija zvanīs. Jā, viņa zvana, jau vismaz simtu trīsdesmito reizi no tā brīža, kad paņēma rokā cigareti. Viņš droši vien guļ kails, ar savām lielajām stiprajām rokām apskāvis CITU pēc kaislīga seksa un laimīgs šņākuļo.
Parasti, kad Ralfs bija dziļi iemidzis un gulēja uz muguras, viņš nedaudz iekrācās – tā pavisam nedaudz, tieši tik, cik Patrīcijai patika. Ja viņš blakus gulēja pavisam klusi, likās, ka viņa tur nemaz nav, bet krākšana nozīmēja, ka Ralfs ir tepat un viss ir kārtībā. Šī sajūta ir zaudēta uz visiem laikiem? Patrīcijai likās, ka pa asinsvadiem izskrien augstsprieguma elektrības lādiņš un atkal piešķiļ uguni viņas greizsirdības, aizvainojuma un niknuma uguns bumbai. “Nē! Nē! Es gribu viņu atpakaļ! Sev!” viņa iekliedzās. Vai viņa vispār vēl jebkad mūžā varēs aizmigt gultā, kurā nekad vairs nebūs Ralfa? Varbūt paņemt blakus viņa drēbes? Tām būs viņa smarža. Labāk uzvilkt viņa kreklu un iztēloties, ka viņš ir Patrīciju apskāvis. Pieklunkurējusi pie skapja un atvērusi tā durvis, viņa noelsās – visas Ralfa drēbes bija prom! Pa kuru laiku viņš tās aizveda? Kā viņa neko nebija manījusi? Droši vien šodien viņš nemaz nav bijis darbā, bet visu dienu kravājis mantas. Bet viņš taču, prom ejot, teica, ka paņem tikai pašu nepieciešamāko? Skarbo patiesību nojauzdama, Patrīcija rāva vaļā visu skapju durvis, visas atvilktnes un mētājās kā pulksteņa pendele pa dzīvokli, meklēdama kaut vienu lietu, pēc kuras Ralfam būtu iemesls atnākt rīt. Tādas nebija. Viņš bija samelojis, lai vienkārši varētu ātrāk tikt no viņas prom. Nebūs nekāda “rīt savākšu”. Te vairs nekā nav.
Ar katru brīdi Patrīcija jutās arvien nožēlojamāk un vienīgais mierinājums bija virtuves skapī esošie vīna krājumi. Ralfs bija atņēmis viņai sevi un dzīves jēgu. Kam lai dzīvo, par kuru lai domā, par ko lai rūpējas? Vairs nav nekā. Patrīcijai likās, ka viņa sadegs dzīva – no kauna, pazemojuma, apvainojuma, dusmām un greizsirdības.
Patrīcijas iztēlē kā filmā viena pēc otras uzpeldēja ainas ar draudzeņu apmierinātajām sejām, kad viņas uzzinās par šo izgāšanos. Kā viņas ņirgāsies par tām miljons laimīgo mirkļu bildēm, kuras Patrīcija nemitīgi bija publicējusi Facebookā – “mēs ar Ralfu pastaigā”, “mēs ar Ralfu pie jūras”, “es un mans mīļums”, “svētdienas brokastiņas manam mīļajam”. Ralfam tas nepatika, bet Patrīcija citādi nevarēja, – kā gan lai citi uzzina, ka viņa ir laimīga!
Tagad šīs fotogrāfijas un ieraksti bija kā kapa piemineklis Patrīcijas pašcieņai. Galva rūca no domām, vīna un izpīpēto cigarešu dūmiem. Sirds sitās arvien straujāk un dzina uguni pa asinsvadiem – gribējās izkāpt no šīs degošās miesas un iekāpt citā. Tādā, kura nav piesārņota un saindēta ar domām par Ralfu. Janvāra naktis ir garas, un dzīvoklis bez Ralfa bija stindzinošs, šaurs un pretīgs.
Ir jāiet, prom no dzīvokļa – kaut kur, vienalga kurā virzienā. Sals knieba degunā, ausīs, kāju un roku pirkstos, bet viņa to nejuta – Patrīcijā degošā uguns bija spēcīgāka. Miesa sala, bet dvēsele dega. Patrīcija attapās, stāvot uz Vanšu tilta, atspiedusies ar elkoņiem pret tilta margām, un skatoties Daugavas melnumā. Nez kāpēc domu ātrvilciens piestāja bērnības stacijā pie mammas vārdiem: “Nu, kā lai tevi mīl, ja tu esi tik nekārtīga? Sakārto istabu, veicīgi.” Patrīcija vienmēr zināja, ka mīlestība ir jānopelna – ir jābūt labai, kārtīgai, un tad tevi mīlēs. Tā ir tik vienkārša formula, tikai grūti izpildāma. Dīvainākais ir tas, ka lai cik viņa nebūtu vienmēr bijusi kārtīga, laba, izpalīdzīga vai iztapīga, neviens vīrietis to tā īsti nenovērtēja. Ko gan viņa dara nepareizi, ja visu dara pareizi? Mājās viņai vienmēr viss bija tīrs un kārtīgs, pati bija kā no veikala skatloga izkāpusi – manikīrs, pedikīrs, frizieris. Patrīcija vienmēr bija draudzeņu skaudības objekts. Jā, un nedrīkst aizmirst viņas saimnieciskumu – kā Patrīcija prata rosīties virtuvē! Viss Instagrams nobālēja, kad viņa publicēja savu ēdienu bildes!
“Tiešām domā lēkt?“ Kāds zemā, nedaudz aizsmakušā vīrieša balsī uzrunāja Patrīciju. Dziļā kapuce neļāva saskatīt vīrieša seju, bet balss likās jauna. “Nav vērts, labāk paskaties tur – tūlīt saule lēks, būs skaisti!” Un viņš norādīja ar roku uz Zaķusalas televīzijas torni. Patrīcija paklausīgi pavērās norādītajā virzienā. Debesīs pie apvāršņa bija parādījies koši sarkanīgi oranžs saules staru atspulgs. Vienā mirklī visa debesu pamale iezīmējās neskaitāmās un neaprakstāmās sarkanās un oranži dzeltenās krāsu niansēs. Tas likās kā brīnums, pēc šīs murgainos, dvēseli plosošos pārdzīvojumos pavadītās nakts. Likās, ka visas nakts laikā Patrīcijas dvēselē uzkrātā uguns tagad dedzina debessmalu. Saule kā sarkana uguns bumba pāris mirkļos izkūņojās no savas zilgani pelēkās nakts segas, ar katru brīdi mainot krāsu no sarkanīgi oranžas uz oranži dzeltenu. Kad uguns bumba nostājās tieši zem Zaķusalas televīzijas torņa trīs balstiem, Patrīcijai tornis izskatījās kā liela kosmosa raķete, kurai iedarbināti dzinēji un ir gatavībā uzšauties kosmosā, varbūt pat līdzi paņemot viņas sāpi un aiznesot to nevienam nesaprotamā virzienā.
“Kas ir jādara, lai mani iemīlētu?“ Patrīcija jautāja kosmosam, taču atbildi sniedza sauleslēkta svešinieks.
“Tieši nekas. Sevi jāmīl. Citādi nesanāk,” – viņš mierīgi smaidot atbildēja un aizgāja.
