Neesmu liels peldētājs, kāda ir mana sieva un meita, taču pāris reižu vasarā es ūdenī ielienu. Vistuvākā man ir jūra, varbūt viļņu, varbūt klusuma dēļ, bet visticamāk – tāluma dēļ. Tālums man ir patvērums. Varu stundām staigāt pa kāpām, atnest kādu atrastu zalkti vai glodeni, ar ko nobiedēt sievas draudzeni, ja esam kādreiz uz jūru atbraukuši kompānijā. Taču visbiežāk es te braucu viens. Kā šodien.
Ir agrs rudens. Atvasara patīkami gulstas plecos. Mašīnu nolieku stāvlaukumā pie dzelzceļa sliedēm. Ar ģimeni mums patīk braukt uz šejieni – Garciemu. Kafejnīcā otrpus sliedēm ir garšīga aukstā zupa. Atliek paiet pārsimts metrus pa asfaltētu ceļu mežā un jūra jau ir klāt. Šodien es nebraucu staigāt, bet vienkārši ielīst ūdenī. Ir tādas dienas, kad vienkārši gribas jūru – un nevis tikai ar acīm, bet ar sevi visu.
Pa ceļam līdz jūrai var satikt vien pa kādai sēņotājai, kas naski izmanto vēlīgos laikapstākļus. Sasniegdams jūru, dziļi ieelpoju, bet ilgi nekavējos – atsprādzēju sandales, novelku jauno džinsa kostīmu. Nopirku tieši vakar Cēsīs, tur uz Rīgas ielas nelielā veikaliņā. Džinsa bikses un jaka. Padārgi. Turpat nometu balto T-kreklu un apakšbikses. Vienmēr peldos pliks, turklāt te neviena nav, bet pat ja būtu. Uz mirkli nodomāju par drēbēs atstāto telefonu, maku un mašīnas atslēgām, bet ko tad arī citu – brienu jūrā.
Ūdens ir paspējis atdzist. Siltais gaiss ar dzestro ūdeni spēcīgi kontrastē, pamodinot jebkuru nervu šūnu. Tieši tas, ko vēlējos. Viļņi nesteidzīgi lūzt pret ceļgaliem. Ievelku un nedaudz aizturu elpu, kamēr ūdens tiek pāri gurniem, un nav ko vilkt garumā – laižos peldus. Pārpeldu pāris viļņu un griežos apkārt. Jūras nevajag daudz, vajag pietiekami.
Lēniem soļiem brienu laukā, jūs jau zināt, kā ir iet ārā no jūras – velk atpakaļ. Varbūt tāpēc cilvēki tā ilgojas pēc jūras un alkst – tā velk atpakaļ, velk iekšā.
Tuvojoties krastam, saredzu, ka mana drēbju kaudzīte ir sarukusi mazumā. Nevar būt! Metos laukā, bet protams, paklūpu tajā bedrē, kas dažreiz izveidojusies tieši pie krasta un gandrīz garšļaukus atkal esmu ūdenī. Skriešus sasniedzis savas drēbes redzu sekojošo – sandales un T- kreklu. Zaglis ar humora izjūtu. Kur tieši tās manas apenes liks. Uzrauju kreklu un nesekmīgi mēģinu aizklipsēt sandaļu sprādzes, un metos skriet.
Nekur tālu viņš nevar būt ticis. Vai var? Ūdenī es biju tikai mirkli – aukstā ūdenī vienmēr laiks ir maldīgs, šķiet, ka esi tur ilgi un gari, lai gan patiesībā žvīks žvāks – iekšā ārā.
Abām rokām savilcis kreklu uz leju, lai tas nosegtu visu manu mantību, sauksim to tā, šaudos pa mežu. Steidzīgi jautāju satiktajām sēņotājām, vai nav redzējušas kādu, vai ko manījušas. Atbildē vairums uz mani skatās ar izbīli, nesaprašanu vai sajūsminātu izteiksmi reizē. Var jau saprast – gandrīz kails vīrietis neprātīgi šaudās pa mežu. Saprazdams, ka ar šādu skriešanas tehniku necik tālu netikšu, metu kaunu malā un laižu kreklu vaļā – nu viss kratās kā uz paplātes. Sēņojošās tantiņas varēs mājās stāstīt par trako Garciema mežos.
Skaidrs, ka nevienu es te neatradīšu, turklāt stāvlaukumā ir mana mašīna, bet atslēgas ir pie zagļa… varbūt arī mašīna. Atkal kreklu nostiepdams uz leju, ieeju kafejnīcā. Aina – vīrietis, dibens pliks, niecīgs krekla stūrītis pārvilkts pāri dzimumloceklim ieiet kafejnīcā starp aukstās zupas un karbonāžu ēdājiem – izrādās to darba dienā ir krietni vairāk par peldētājiem. “Mani apzaga” – tūdaļ speru laukā. Pēc brītiņa esmu sazvanījis sievu, pats brīnoties, ka zināju numuru, tad viņa sazvana manu draugu, kurš atvedīs drēbes un mašīnas rezerves atslēgas. Lai cik traka šī situācija jau neizskatītos, sazvanu vēl arī banku un nobloķēju kartes. Kafejnīcā atstāju savu telefona numuru, ja nu kaut kas taptu zināms vai atrasts. Savu otru numuru – darba, jo mans privātais šobrīd ir kaut kur mežā.
Piesedzies ar kafejnīcā izlūgtu dvieli, sargāju mašīnu. Esmu atvieglots, pēc nedaudz mazāk kā divām stundām redzot stāvlaukumā ieripojam drauga mašīnu. Meita esot bijusi varen izbrīnīta, kad draugs klauvējis pie durvīm un jautājis pēc manām biksēm, jakas un devis norādes, kur meklējama mašīnas rezerves atslēga.
Dodos mājup un cenšos saprast savu sajūtu. Kad apzog māju, bieži cilvēki saka, ka trakākais pat nav zudusī manta, bet sajūta, ka kāds cits ir te bijis – ložņājis, redzējis, meklējis. Kāds tagad ir kaut kur ar manām apakšbiksēm. Droši vien jau gan sen izmetis, bet tomēr.
Pēc pāris dienām kafejnīcā ienests mans maks, bez naudas gan, bet ar dokumentiem, kā arī telefons un arī mašīnas atslēgas. Te tev nu bija. Nu, skaidra nauda gan bija diezgan, bet droši vien skats, kā pliku mantību joņoju pa mežu, bija vērtīgāks. Visu esot atradusi kāda sēņotāja. Kas to lai zina, un nekad jau arī nezinās.
Bet tūlīt nākamajā dienā pēc atgadījuma devos uz Cēsu veikalu un nopirku identisku džinsa kostīmu.
"Beach" by sabl3t3k is licensed under CC BY-NC-ND 2.0.
