Nonācu pie jūras. Ledus bija sadragāts, sulojošs izstumts krastā. Es uz to skatījos un piecas minūtes domāju par dzīvi. Pirms trīs saujām es vasarās mēdzu šeit atbraukt. Jūra nebija tik tālu, cik ilgi es uz to braucu. Tagad uz to varu skatīties bezgalīgi ilgi, bet to daru vien piecas minūtes. Varbūt tādēļ, ka nejūtu ne vēju, ne viļņu radītās šļakatas, ne smiltis kedās. Godīgi, es to nejutu arī pirms tam, bet tad es braucu slīkt jūrā, lai glābtos.
Es piedzimu. Ienācu pasaulē brēkdama, it kā jau tad zinādama dzīves noteikumus, jo tā tam jābūt – bērniem jāraud. Mani drīz ietina rozā lupatās, jo reizēm pasaulē tieši krāsa identificē. Gar mani auklējās visādas omes, jo omes nestrādā, tagad viņas dzīvo, bet patiesībā nedzīvo, jo – viņas pieskata mazbērnus. Mamma un tētis bija vakarā, naktī un nedaudz no rīta, jo viņi strādāja, lai… nezinu kādēļ strādāja. Lai mājās būtu ūdens, gaisma, siltums un piena maisījums. Tad sanāk – vai manis dēļ viņi nebija un nedzīvoja kopā ar mani?
Es atceros divas baltas bantes matos, man bija jāiet uz darbu, kā to darīja mamma un tētis – no rīta es cēlos un vakarā biju mājās, vecāki gan to sauca par skolu, bet es atšķirību neredzēju. Es sēdēju skolas solā četrdesmit minūtes līdz noskanēja zvans, kas nozīmēja dažu minūšu pauzi, lai aizietu uz tualeti un nākamo klasi. Atkal zvans, četrdesmit minūtes. Zvans. Pusdienas. Zvans. Klase. Zvans. Klase. Zvans. Mājas.
Ir 21. gadsimts
Un manī mājo vairāk nekā tikai nojautas dzirksts
Par to, ka zeme ir apaļa un velns ir ļoti slikts
6:34 modinātājs iedžinkst
Izglītība ir ceļš uz nākotni
Tas likums strikts
Bet vai betona ēkās
Mājo gudrības sirds?
Es mācījos visu un neko. Es vēl joprojām nezinu, kā lidmašīnas var noturēties gaisā un kuģi virs ūdens, bet es zinu, ka ūdeņraža blīvums ir 0,0899kg/m3 un to apzīmē kā H2 un ar šīm zināšanām man bija jāizlemj savs turpmākais liktenis. Tu būsi tas, kas ir tava profesija. Un dzīves beigās tu tāpat varēsi samelot savu biogrāfiju, skaisti uzrakstīt pasaku par savu nodzīvoto dzīvi.
Es gāju uz darbu bez baltām lentītēm matos. Es dzīvoju pēc pulksten pieciem un vienu reizi gadā 4 nedēļas, kad es devos uz jūru. Un biju es un bezgalīgs plašums, brīvība. Muļķības, brīvība nav iespējama, pat tad, kad tā tiešām šķiet, tu atduries pret apvārsni. Bet es gribētu būt zivs, izpeldēt visas jūras un neviens pienākums man nespētu to liegt, taču es bez raizēm tikai varu dzert krāna ūdeni. Galu galā man ir automašīna līzingā un dzīvoklis kredītā. Kauns. Bet visiem ir. Un sūri pelnīto naudu ir pienākums piektdienās atdot Vecrīgas barčikā, kur, pieslēgtai pie sistēmas, bārmenis mani tur pie rīkles, alkohols līst, tas restartē, ļauj uzņemt jaunus spēkus nākamajai nedēļai un aizmirst postījumus, ko nodarījusi diena.
Es sēžu šūpuļkrēslā un adu. Jo omes ada. Dzīve nav tikai viens pavediens, taču tiklīdz tu sāc veidot rakstu, tu kļūsti par klaunu, jo izrādās tev ir dvēsele. Pa televizoru vēl joprojām rāda seriālu „Kobra”, tāpēc es labprāt klausos radio. Tas ziņo, ka pāvestam piedzimusi meita. Ar vienu briļļainu aci es uzmanu mazbērnu. Viņš pieskrien pie manis un rāda milzīgu koka būri. Es izbrīnā vaicāju: „Dēliņ, kādam putnam tad šis domāts?” Un viņš man triumfējoši atbild: „Stārķim!” Es uz mirkli samulstu un puikam saku, ka stārķi būrī nedzīvo, bet puika pat nejūtas apjucis un skrienot vien prom nobļauj: „Bet man dzīvos!” Eh… lai skrien un dzīvo.
Es sēžu šūpuļkrēslā. Pelēks bruģis apņēmis visu manu pagalmu. Es uz to skatos un piecas minūtes domāju par dzīvi.
Mēs esam dzimuši
Un katru dienu svīduši
Lai mirtu guruši
Sevi nepiepildījuši.
