Ar šo četros turpinājumos iepazīstināsim savus lasītājus ar Sandras Veinbergas jaunās grāmatas „Skaudība“ četriem fragmentiem. Grāmatu paredzēts izdot tuvāko nedēļu laikā un nākamajā mēnesī ceram to piedāvāt grāmatu veikalos Latvijā. Grāmatas vāka un maketa autors ir Karakudas mākslinieks Egils Griķis. Patīkamu lasīšanu un priecāsimies par atsauksmēm un ieteikumiem!
Dzeltenā jaka
Todien lietus Itālijas ziemeļos ieradās pēkšņi. Lielas lāses sāka grabināties aiz loga kā peles. Pēc tam strauji pārvērtās krusas graudiņos, kas sitās pret rūti jau kā palieli oļi. Iecerētais pārgājiens kalnos likās atcelts. Lietus jaku visiem nepietika. Mājas saimnieki sāka meklēt iztrūkstošās virsdrēbes pa skapjiem un atvilktnēm. Pēc brīža atradās maza, koši dzeltena jaka pusaudzim un trīs lietusmēteļi pieaugušajiem. Viesmīlīgo saimnieku meitai Lūcijai dzeltenā gumijas jaka jau sen bija kļuvusi par mazu, taču ciemiņu meitenei – pusaudzei Annai – tā lieliski noderēja. Meitene uzvilka aizlienēto apģērbu un tajā izskatījās labi. Smējāmies un uzslavējām. Anna priecājās par jaunieguvumu, bet pārējie ieteica viņai piedalīties ar šo jaku nākamajā skaistumkonkursā vai jaku modes demonstrējumos. Te pēkšņi notika kas neparedzēts – Lūcija skarbi pieprasīja savu apģērba gabalu atpakaļ. Tūliņ un nekavējoties. Meitenes seja bija piesarkusi un no mutes izlauzās kategoriskās frāzes: „Velc nost! Citiem savas drēbes nedodu!” Rokas sagrāba jaku, kas aši tika norauta no Annas pleciem. Ar laupījumu rokā meitene aizjoza uz savu istabu. Palikušie mēģināja attaisnot eksploziju ar „pieķeršanos savām mantām” vai kārtējo pusaudžu kaprīzi, bet es steidzos Lūcijai pakaļ.
„Kas par lietu? Kāpēc tu tā dari? Kāpēc neatļauj Annai uzvilkt savu veco jaku?”
„Viņa pārāk labi tajā izskatās!” – nekautrējās atzīt Lūcija. Skaidri un gaiši. Tobrīd caur bērnistabas durvīm ienāca abi viņas vecāki. Mamma piesteidzās klāt un meitu skaļi iepļaukāja.
„Kāds kauns, ka mana meita ir tik skaudīga! Tu esi nejauka, skaudīga meitene. Man kauns, ka es Tevi esmu izaudzinājusi par skauģi!” – viņa skaļi čukstēja. Pēc tam abas iešņukstējās.
Pirmajā brīdī gribēju mesties bērnam palīgā, taču māte apņēmīgi pastūma mani nost. Ar skaudību esot jācīnās jau pašā sākumā, citādi šī kaite kļūstot hroniska – tā apgalvoja izglītota sieviete, kas tikko bija iekaustījusi un iepļaukājusi savu meitu. Pēc viņas domām, Lūcija vēl neapzinoties, kas šīs ir par sajūtām, kas tik dramatiski bija viņu pārņēmušas un spieda rīkoties pretēji loģikai. Nezinu, vai mammas rīcību var attaisnot, taču sava daļa gudrības šajā viņas solī, protams, ir.
Tātad – Lūcijai šī jaka vairs nebija vajadzīga, jo pašai mugurā bija pavisam cita – jauna, zila jaka, kas kvalitatīvi bija labāka par dzelteno, veco. Tas nozīmē, ka meitene nebija iekārojusi mantu. Viņa satraucās par to, ka vecā, nevajadzīgā, dzeltenā jaka bija pievērsusi sabiedrības uzmanību ciemiņu meitenes izskatam. Protams, ka Anna bija glīta meitene. Jaka bija tā, kas pievērsa uzmanību šim Annas pārākumam. Lūcijas smadzenēs nostrādāja impulsīvs reflekss. Instinkts. Tam sekoja neapzināta atbildes reakcija. Tieši tāpat kā mazais Pēteris brāļa dzimšanas dienā, arī Lūcija šajā viesību brīdī nespēja apslēpt un savaldīt savu skaudību pret meiteni, kas pārspēja viņu pašu. Viņa norāva jaku, cerot, ka tad otra meitene būs līdzvērtīgākā situācijā ar viņu pašu. Taču vecāki iejaucās un neļāva viņai attaisnot savu skaudību. Māte pieprasīja atzīt meitai neglītu rīcību, cerot, ka šis gadījums izārstēs viņu no apskaušanas. Itālieši uzskata, ka skauģim esot jāsit pa pirkstiem. Tā, lai sāp.
Tas nozīmē, ka skaudība ir atkarība. No tās būtu cilvēki jāārstē, tieši tāpat kā no alkohola, narkotiku vai kādas citas atkarības. Ja aizvērsim acis skaudības priekšā un izliksimies to neredzam, tad „dzeltenā briesmoņa inde” lēni un pamatīgi saindēs sabiedrību, kurā atrodamies, nogalinot talantīgos un izvirzot viduvējības.
