Stāvu sardzē. Jūtu vien spiedīgo sauli un sviedru upes. Blakus Salvadora Dalī gleznai uzbāzīgi smaržo ziedi. Muzeja flīzēto grīdu min tūristu bari. Tostarp arī kāda musulmaņu tūristu grupa, kura uzvedas pārāk skaļi. Cilvēki ir neiecietīgi. Velta viens otram pārmetošus skatienus un grūstās. Visai šai burzmai un neiecietībai pa vidu māksla. Cik netipiski, bet pierasti. Nauda – biļete – uzaicinājums doties tālāk. Un tā uz riņķi. Nākamais muzeja apmeklētājs ieradies ar velosipēdu. Laipni palūdzu to atstāt ārpusē. Tā vietā, lai atstātu riteni ārpusē un pats dotos iekšā – viņš nosauc mani par maitu un aiziet. Apkalpoju nākamo. Brīdī, kad grasos izsniegt kārtējo ieejas biļeti, mani pārsteidz ārprātīgs troksnis. Gluži kā sprādziens. Nošķind stikli. Cauri lielajām logu rūtīm iztriecas velosipēdists. Tas pats velosipēdists. Viņa galva triecas pret flīzēto grīdu un iestājas klusums. Joprojām līst sviedri. Joprojām uzbāzīgi smaržo ziedi. Tūristi stāv uz vietas aizturējuši elpu.
Foto: Rihards Rudzītis
