Sarkanais āboliņš uzziedējis. Šajā vasaras rītā viņa to sajūt uzreiz. Saule vēl tikai pošas nokost pēdējos nakts saaustos rasas pilienus, kad viņa jau ir ceļā. Vai tā būtu atmatā palaistā pļava šaipus dīķim? Vai arī guvums meklējams aizaugušās un aizmirstās muižas drupu ielocēs? To viņa vēl nezina, bet nekas. Atradīs. Ja pasteigsies, tad pirmā. Viņai patīk būt pašai ātrākajai, druknākajai, veiklākajai. Pašai visvisvis…
Bet, paga, kas tad tas? Kaut kas te nav kārtībā. Aizsapņodamās, viņa pazaudējusi virzienu, šo nektāra pārpilno dienvidvēja elpu.
Nu senais draugs un ceļabiedrs ieslodzīts cietā kastē, kas tam visapkārt apjozta un nevienu nelaiž iekšā. Bums, sitiens. Bzzzz, bzzzzz. Bums, vēlreiz. Bzzzzzzzzzzzzzzz?
Turpat blakus ievibrējas gaiss. Zemi, tā dobji. “Nolādētā muša.”
Svārstības turpinās, tikai vieglākas, gaišākas. “Guli, nekā tur nav.”
Vējš, vējš, tu tur esi? Bzzzzzz. Viņa pārbauda ik virsmu, ik iedobīti. Uz brīdi maigajās pūkās ieviļņo cerību plūsma: brīvība, tā tu?
Nē. Vien trauksmains kāsējiens un svešādā, viņai neizprotamā skaņa: “Nu, viss, es to draņķību piebeigšu, tūlīt pat. Eju pēc pletnes. Kur tu to atkal nobāzi, ko?”
“Pagaidi, Koļa. Nomierinies. Pret logu sitas zemes bite. Milzīga.”
“Kas?”
“Kas-kas. Kamene.”
“Ta pie velna. Dzen ārā, vai nositīšu.”
Dimdoņa caur grīdu no gultas pietuvojas gaismas rāmim. Bzzz? Kur lai viņa, nabadzīte, te paslēpjas? Ja palido biškucīt augstāk, kastes vāks priekšā, ja zemāk, tad jārāpo pa kastes apakšu, un tur jau svītrains trejkrāsu ņaudiens priekšā, kas ar milzu ķepu grib viņu nosist. Nu, kur te ir izeja, kur?!
“Nu, nu, kukainīt, pagaidi nu. Tūlīt atvēršu logu.”
Ēna, kas pār viņu pārliekusies, ir milzīga. Vēderā sakustas dzelonis. Vai viņai nāksies aizstāvēties? Vai arī vēl var pagūt aizbēgt? Četrkārš bums, ar medotajām pūkpēdiņām atsperoties pret cietuma sienu, un tad pēkšņi viss beidzies – vējš, plaukstu pastiepis, un brīvs viņš, un viņa laikam jau arī.
Nu tikai jāsteidzas. Nektārs negaidīs. Āboliņš negaidīs. Neskaitāmie ziedu kausi, kas nobrieduši tieši viņas dēļ. Tie dzīvos vien šodien, ar nakti dzīvības mijot. Nav nekā skaistāka par šo pilnbriedu, nav nekā svētīgāka par ziedputekšņu pārpilnu kurvīti.
Palicis vien pēdējais šķērslis.
Dzeltenā jūra, kas tiek krāsota balta. Pa labi, pa kreisi un taisni priekšā. Ak, kā lai izlido tai cauri, lai ne acīs, ne zīdainajos spārnos, ne maigajās ķepiņās netiktu pa kādam nāvējoši indīgam šļakstam? Tas būs izaicinoši, bet nektārs sauc. Un viņai jādodas. Jāaizmirst biedrenes un draudzenes, kas šādos ķimikāliju laukos kritušas.
Tomēr negaidīti milzu rūceklis uzrodas viņai tieši priekšā. Šis metāla pūķis. Tūlīt spļaus savu indi gaisā. Un tad izdziest viss. Apklust viņai mīļoto putnu saucieni, nav jūtami taureņu spārnu vibrējieni, nav nekā, itin nekā. Pat vējš aizmirst par visiem solījumiem un allaž pamet tās vienas nelaimē, ļaujot miglai iemidzināt it visu dzīvo, cerīgo un skaisto.
“Zummmm,” viņai blakus atskan, “seko man, es zinu drošāko ceļu.”
Un melndzeltenā kamene pievienojās zemes bišu pulkam, kuras drosmīgi, līkumodamas starp herbicīdu un insekticīdu piedzītajiem, maldinoši mānīgajiem rapša stublājiem, devās pretī laimīgajai zemei – savam sarkanā āboliņa laukam.
