Bečenčā iestājās vakars, ik pa laikam ierējās kaimiņu Aļošas suns Vlaģiks. Duraks jau viņš vien ir tas suns, bet arī Aļoša no sava suņa daudz neatpaliek. Kad sadzeras, tad abi rej. Vlaģikam tik sanāk labāk. Gaļina noslauka galda vaskadrānu ar miklu trauklupatu un sagurumā iekrīt pagultē. Auksta māja, izsaldēta, malka beigusies. Rīb televizors un stāsta par tālās pasaules notikumiem. Tālās, jo Gaļina tālākais ir bijusi tikai Irkutskā ciemos pie māsas un šepat Lenskā. Vai maz citur kur jāblandās? Tepat jābūt, pie vietas. Tajā tālajā pasaulē notiekot lielas lietas – Krievija atbrīvojot jaunu teritoriju, nu tik notiekot glābšana. Šausmu lietas televīzijā rāda, ukraiņi tādi mežoņi metas mūsējiem labajiem dēliņiem virsū.
Gaļina skatās ekrānā un krata ar galvu. Jā, savulaik skolā jau mācīja, cik liela un varena krievu zeme, toreiz jau varena. Bet tagad vēl lielāka būs? Domājot par tik plašiem apgabaliem, Gaļinai sareibst galva, bet, klausoties Putina runā, sirds viņai maigst – kāds dēliņš, puika jau vien, bet, paskat, kādus darbus dara! Palīdz cilvēkiem, atbrīvo tos no nelabām lietām! Tā ir pareizi, jā, jā. Gaļina pastiepjas līdz galdam un paņem savu tikko vārīto melno čaju. Paspēja uzvārīt, kamēr vēl ūdensvads nav pavisam noplīsis. Mājas jumts arī ir sācis tecēt, bet šodien lietus nav. Tad jau var tīri labi dzīvot tālāk.
Ko nu Gaļina ar savām problēmām, kā tur tiem mūsu jaunajiem puikām Ukrainā iet! Viņa paņem čaju, liek pie lūpām karsto dzērienu un skatās ekrānā tālāk. Pēkšņi televizora ekrāns sāk raustīties un zibšņot uz visām pusēm. Skan tāda kā nenoregulēta radio staciju čerkstoņa un piepeši parādās vēl šausmīgākas lietas skatāmā veidā. Ekrānā sāk rādīt kā Krievija uzbrūk bērnudārziem, skolām, dzemdību namam un dzīvojamajiem rajoniem Ukrainā. Var redzēt asiņojošas grūtnieces, kuras nes pāri dūmojoši degošam laukumam. Visur skan raudas un izmisums. Pilnā skaļumā rēc televizora ekrāns, aizgūtnēm stāstīdams par Krievijas armijas šausmu darbiem. Izvarošanas, zagšanas, nonāvēšanas. Gaļinai izlīst tēja un applaucē lekno krūtažu. Kas tad tas? Viņas acis plati ieplestas raugās ekrānā. Neaprakstāmas šausmas un baisa atklāsme pārņem viņas sirdi. Gospoģi… viņa pārmet sev krustu, vai tā tiešām var būt? Nē, nevar būt! Vai mēs šādas lietas darām? Gaļina jūt sevī sākamies histēriju. Acīs sariešas asaras un roka ar atlikušo čaju krūzē dreb. Ekrāns turpina rādīt notiekošās šausmas, reportieris uzskaita visu Krievijas armijas pastrādāto. Gaļina paliek sēžot nekustīgi un pār viņas seju aumaļām tek sāļas asaras. Kā mēs kaut ko tādu varam izdarīt? Ģeķi, ženšini…
No televizora ekrāna dveš nāves elpa un nežēlestība. Gaļina noraudājusies turpina vērot televizorā attēlotos briesmu darbus, līdz kamēr tas, atkal kārtīgi nosprauslājies, sāk čerkstošo radio skaņu. Pēc brīža ekrānā parādās atkal it kā labās Krievijas dāsnie atbrīvošanas darbi. Gaļina pārstāj elsot un noslauka asaras. Kas tas tikko bija? Viņa nespēj atgūties, izdzer atlikušo dzērienu no savas krūzes, vēlreiz noslauka seju un skatās ekrānā. Tver pie sirds, dziļi ieelpo un izpūš gaisu. Kāds Gaļinu mēģinājis izjokot un pārslēdzis uz tiem rietumu propagandas kanāliem! Cik labi, ka viss ir atkal labi! Gaļina piesvempjas kājās, noskurinās no šausmām un aukstuma un dodas uztaisīt vēl vienu čaju, kamēr vēl ūdensvads nav pavisam noplīsis. Viņa atrod balderiāņus un pāris tabletes iemet mutē. Šādi jokot ar Gaļinu nevajag.
Jo Gaļinai viss labi.
"Anti-terrorist operation in eastern Ukraine (War Ukraine)" by Ministry of Defense of Ukraine is licensed under CC BY-SA 2.0.
