Kira ir citāda, viņa parasti nekur neiederas, nekur nespēj atrast sev vietu, lai kur viņa ietu, tā visur jūtas lieka. Septiņpadsmit gadu garumā – viens un tas pats! Viņai nav draugu, bet varbūt tā ir pat labāk, jo visvairāk tai tīk būt vienatnē.
Kira atrada patvērumu mūzikas pasaulē. Nē, tā nav nekāda saldā popmūzika – to sūdu viņa neklausīsies! Kirai patīk hiphops – tas riktīgi iebliež! Jā, jā, Kira zina, ka tā it kā esot puišu teritorija, bet viņai vienalga. Klausoties hiphopu, tā izbauda to pacilājošo sajūtu, ka kāds beidzot var pateikt skaļi to, ko viņa parasti domā klusībā.
Katru rītu, ejot uz skolu, dažādi reperi iebļauj Kirai ausīs visskarbākos tekstus (viņa klausās mūziku caur austiņām, turklāt maksimāli skaļi), jo tādas rīmes pieprasa, lai tās izkliegtu. Tas ir protests. Tas ir visas jaunās paaudzes protests. Tas ir arī Kiras individuālais protests – pret šo pasauli, pret vecākiem, kuri viņu nesaprot, pret dzīvi, kura tai šķiet netaisnīga. Meitene sper soļus atbilstoši mūzikas ritmam, līdz skolai vēl kāds gabaliņš, viņa soļo hiphopa ritmā, jā, viņai pat sāk šķist, ka tā nevis soļo, bet gan dzīvo hiphopa ritmā. Hiphops ir viņas pasaule – tur ir labi, droši un silti. Varbūt arī viņa pati sāks rīmēt, jā, viņa varētu, viņa gribētu. Ausīs ieskanas reperes “Viņas” (jā, tas ir foršs pseidonīms!) dziesma “Tēja ar karalieni” – viena no Kiras mīļākajām. Varbūt arī Kira kādreiz spēs sarakstīt kādu hiphopa dziesmu, vismaz viņa uz to tieksies. Austiņās skan teksts, ko mūzikas māksliniece “Viņa” tik raiti “bīda”, ka Kirai uznāk iedvesma. Paši no sevis galvā sāk rīmēties vārdi:
“Tu man te stāsti kaut ko, bet es nevaru iebraukt,
Vai man ņemt to ļaunā, vai arī ņemt to vieglāk,
Vai arī vienkārši dusmās ņemt tev un iegāzt
Par to, ka par mani tev – nospļauties un piekāst!
Tu tikmēr tēlo Dievu un saki: “Lai top!”
Pat bez smadzeņu rievām, tu, slimais lops!
Tev pie spoguļa nav bail, redzot savu viepli,
Pa kuru gribētos man ņemt un iesist…”
Pēkšņi Kiras sadzejoto vārsmu rindas pārtrūkst, jo viņa, caur skaļo troksni un radošās iedvesmas eiforiju nepamanot auto, kurš traucas tai pretī uz gājēju pārejas un nemaz nebremzē, krīt, sāpīgi atsitas pret asfaltu, un nemaņā slīgstot, vēl paspēj nodomāt, ka šo dziesmu pabeigs kaut kad pēc tam – kad atmodīsies, varbūt tad, kad iznāks no slimnīcas, ja, protams, iznāks, bet varbūt jau pavisam citā dzīvē, bet viņa noteikti, noteikti pabeigs! Kira grib arī turpmāk dzīvot hiphopa ritmā!
