Nesavtīgi palīdzēt citiem, tas ir brīnišķīgi. Vai vienmēr šī ir pareizā izvēle? Kāpēc ir tik grūti kādam atteikt savu palīdzību? Galu galā, mēs taču arī esam tikai cilvēki, kuri nevar katru mīļu brīdi kādam palīdzēt.
Vispirms Tu piekrīti draudzenei vai draugam izpalīdzēt, rīkojot dzimšanas dienas ballīti. Reizēm piekrīti darba kolēģiem aizvietot viņus, lai gan pašam spēki jau sen izsīkuši. Citā reizē atsaucies radinieku aicinājumam izpalīdzēt lauku darbos, tā vietā, lai ar ģimeni atpūstos pludmalē. Izklausās pazīstami? Arī man šīs situācijas ir diezgan tuvas un pazīstamas.
Mēs, apzinīgie un strādīgie cilvēki esam pieraduši visu laiku kaut ko darīt, taču neatrodam laiku, lai nedarītu neko. Tas izklausās tik absurdi, taču tā ir dzīves patiesība un var kļūt arī par lielu problēmu. Ar laiku, izpalīdzot visiem gandrīz bez izņēmuma, uzņemoties papildu pienākumus, diezgan lielā mērā nodarām pāri sev paši – tas var novest pie savu vajadzību ignorēšanas, noguruma, aizkaitināmības, izdegšanas un citām problēmām. Bieži šajās lamatās iekrīt cilvēki, kuru darba laiks nav konkrēts. Arī es esmu šajās lamatās iekritusi. Domājot – bet viņa taču netiks galā, man ir jāpalīdz. Skola/augstskola jau nav visu dienu, vakarā varu palīdzēt, lai gan prāts man atgādina – tev tam nav laika, tev ir vēl citi darbi jāpaveic. Taču pati tikai nodomāju: „Nekas, pabeigšu, kad atbraukšu!“ Taču pēc tam attapjos ar priekšā vēl kaudze ar darbiem, kuri jāpaveic.
Vasara. Strādāju bārā. Negribas sevi lielīt, bet esmu viena no labākajām darbiniecēm. Tātad, mani sauks strādāt katrā brīdī, kad tas būs nepieciešams. Taču es neesmu vienīgā. Grafiks tiek sastādīts ar katru individuāli aprunājoties. “Es nevarēšu strādāt šajā un nākamajā nedēļas nogalē”, viena no darbiniecēm saka. Uz jautājumu vai es varētu „ielēkt“, atbildu: “Nu, vispār man bija plāni, bet kaut ko izdomāšu.” Vai domājat, ka tā bija vienīgā nedēļas nogale, kurā es izpalīdzēju? Domāju, ka atbilde ir skaidri nojaušama. Bieži es sev uzdodu jautājumu – vai man kāds kādreiz ir tik daudz palīdzējis kā es palīdzu citiem? Parasti sev rodu atbildi vai mierinājumu – neskaties taču uz citiem, galvenais, ka labi strādā pati. Taču reizēm ir vērts aizdomāties vai kāds mūsu darbu patiešām novērtē. Vai kāds mūsu labā darītu tik pat daudz kā mēs izpalīdzam citiem. „Tas“ sāk palikt par ikdienu. Ar laiku pat sākam vairs neredzēt, ka skrienam katru mīļu brīdi uz darbu, izpildām kāda mājas darbu, uzklausām nelaimē nonākušu draugu, darām darbu, kas nemaz nebūtu jādara un neskaitāmi daudz citu lietu. Ir vērts parēķināt – cik daudz laika es veltu, palīdzot citiem, un cik daudz laika atņemu sev. Jā, atsakot palīdzību, var nākties uzklausīt arī virkni pārmetumu vai apvainošanos. Lai tas nenotiktu, mēs palīdzību neatsakām, jo negribam, lai uz mums tur ļaunu prātu. Taču, ja nu kāds atsaka tev? Vai tu apvainojies? Protams, ir grūti saņemt atteikumu, taču šādos gadījumos atliek saprast, ka otram cilvēkam noteikti ir savi iemesli, un šoreiz viņš nevar palīdzēt. Kā rīkojos es? Vai tad es atšķiros? Iekšēji nedaudz iesāpas par saņemto atteikumu, taču tas nekas. Reizēm nolemju, ka arī es pati kādreiz kādam varētu tomēr atteikt? Galu galā man ir savi pienākumi un brīvais laiks. Taču es neprotu, pateikt nē. Vienmēr vēlos palīdzēt, kaut vai atdodot pēdējo no sevis. Tas nav pareizi, es zinu. Cenšos laboties. Pats smieklīgākais ir tas, ka zinu – tas nav pareizi! Reizēm pat aizrādu saviem draugiem, paziņām, vecākiem, ka viņi uzņēmušies par daudz un, ka kādreiz ir jāprot atteikt. Bet kā rīkojos es pati?
Protams, ka mēs varam palīdzēt citiem, taču nedrīkstam aizmirst arī par sevi un savu laiku. Dažās situācijās ir jāprot pateikt nē, lai arī cik grūti tas šķistu. Galu galā, visiem mēs nespējam palīdzēt, lai arī dažreiz šķiet, ka spējam „ielēkt“ visās situācijās un visus izglābt.
Diemžēl.
"Midnight thinking" by ramsesoriginal is marked with CC BY-SA 2.0.
