Intervija ar RISEBA absolventi, producenti Janu Orlovu
Kāds bijis šis 2 gadu pašizolācijas laiks?
Jana Orlova: Garlaicīgi nebija, bet brīžiem bija bailīgi. 2020. gada februārī iepazinos ar draugu, tāpēc šī “pašizolācija” pašā sākumā bija romantiska divvientulība. Nevarējām iet uz restorāniem un bāriem (publiskām vietām), toties braucām uz dažādām Latvijas vietām, paši gatavojām mājās vakariņas, skatījāmies filmas. Likās, ka pasaule pieder mums diviem vien, jo cilvēku nebija sabiedriskās vietās un ar to, ka gandrīz viss bija ciet, mēs vienmēr atradām kā sevi izklaidēt. Tajā pašā laikā, bailes no nezināmā vīrusa. Biju ļoti satraukta par sevi un tuvākajiem. Baidījos ļoti. Protams, pie tā var vainot stresa noturību, bet es ļoti daudz lasīju un sekoju līdz ziņām, lasīju Twitter-i un ziņas par vīrusa izplatību un cik tas ir bīstams… visas šīs ziņas ļoti mani negatīvi ietekmēja. Tāpēc jāsaka, ka šis laiks man paliks atmiņā kā romantisks un stresains.
Kā tas ietekmējis radošo darbu?
J. O.: Man paveicās, ka varu strādāt no mājām (tajā laikā montēju video), bet draugiem, kuri strādā TV un kino projektos, sākumā viss apstājās. Atkal tiem, kuriem kino, foto un TV projekti ir kā papildu darbs vakaros vai brīvdienās, situācija bija citādāka, jo pamatdarbs vēl bija. Man personīgi šis laiks nebija radošs.
Kādas smagas vai vieglas atziņas tas devis?
J. O.: Nav sakārtota sistēma mūsu valstī, lai zinātu ko darīt krīzes situācijā. Daudzi palika pie sasistas siles. Kā tagad izdzīvot? Ko man iesākt? Labi, nevarēja strādāt par viesmīli bārā, bet ko tad darīt šim viesmīlim-studentam? Saprotu, ka mums visiem šis vīruss uzkrita kā sniegs uz galvas, bet gaidīju vairāk informācijas tieši kā tikt galā ar problēmu, nevis cik briesmīga ir šī problēma (vīruss). Es te nerunāju par pamācībām kā mazgāt pareizi rokas, bet gan kur pieteikties pabalstiem, ja nevar veikt savu darbu, piemēram. Pārāk bieži mainījās noteikumi/ierobežojumi un tiem nevarēja, pat nespēja visi izsekot. Draugu čatā bieži viens otram jautājām, kādi tagad ir ierobežojumi. Ar to es gribēju pateikt, ka personīgi neizjutu atbalstu vai informāciju no valsts par to, kā valsts palīdz. Mana atziņa pēc draugu stāstiem ir tāda, ka pats cilvēks ir savas laimes kalējs, un, ja kaut ko ļoti vajag, tad pašam ir jāmeklē risinājums.
Ko vislabāk izdevās šajā pandēmijas laikā paveikt?
J. O.: Neko nesanāca pandēmijas laikā izdarīt īpašu. Vismaz nevaru iedomāties, kas varēja būt tāds, ko es nebūtu izdarījusi, ja pandēmijas nebūtu.
Ko pandēmija traucēja izdarīt?
J. O.: Nevis pandēmija traucēja izdarīt, bet pandēmijas rezultāta dēļ es novēroju jaunu tendenci. Proti, tagad, kad lielākā daļa cilvēku strādā no mājām, viņi ir pieejami 24/7. Proti, nav vairs darbs no plkst. 9 līdz plkst. 17, bet Tev var uzrakstīt plkst. 20.00 vakarā kolēģis un kaut ko jautāt. Pie kam, visbiežāk sagaida, ka atbildēs uzreiz, tagad un tūlīt. Kāpēc tā? Tāpēc, ka Tu jau tāpat strādā no mājām.
Kādas atziņas pandēmijas periods velk sev līdzi?
J. O.: To, ka pastāv viedoklis, kas var tik ļoti aizkaitināt citus cilvēkus un ietekmēt viņu dzīvi. Piemēram – mūziķis netic, ka ir tāds “kovids” un neiesaka potēties. Lielākā daļa sabiedrības nosoda, varbūt kāds vairs nefanos un neapmeklēs koncertus.
Vai būs viegli atgriezties atpakaļ pirmspandēmijas sliedēs?
J. O.: Man personīgi vai sabiedrībai? Ja pirms pandēmijas man patika iet uz koncertiem un iet ar draugiem pasēdēt kafejnīcā, tad tagad man nepatīk pūlis un es izvēlos palikt piektdienas vakarā mājās. Bet varbūt pie tā ir vainīgs vecums. 🙂
Ukrainas karš kā pandēmijas turpinājums nav nekas patīkams. Kā tas ietekmē jūs privāti?
J. O.: Te man liekas, ka katrs cilvēks Baltijā varētu sarakstīt grāmatu par saviem iespaidiem un emocijām. Ļoti pārdzīvoju. Daudz dažādu emociju. Sākot no dusmām, naida, kauna līdz priekam, optimismam un sajūsmai. Ir brīži, kad gribas nomainīt savu uzvārdu. Uzzināju no sava drauga par karu. Tobrīd slimoju ar kovidu, guļu gultā. Viņš man piezvana un saka, ka viņam šodien nebūs jāfotografē ministri (viņš ir fotogrāfs, profesionāls), jo ārkārtas sēde par karu Ukrainā. Biju šokā. Tiešām? Nevar būt. Sāku lasīt Twitter-i, ziņu portālus un nespēju noticēt. Pēc tam, vairāk nekā mēnesi skatījos ziņas, interesējos par situāciju. Gāju protestā pie Krievijas vēstniecības, ziedoju naudu, pārtiku. Joprojām interesējos par situāciju Ukrainā, bet jāatzīst, ka ne tik aktīvi kā agrāk. Man ir ļoti paveicies, ka manā draugu un paziņu lokā nav cilvēku, kas ir “par” Putinu. Diemžēl to nevaru teikt par visiem saviem radiem.
Vai šis karš mūs ietekmēs arī vasarā un rudenī?
J. O.: Kara ietekme būs arī jūtama arī pēc paša kara. Vēl domāju, ka vislielāko ietekmi jutīs Krievija, ja ir runa par sankcijām. Cilvēki Krievijā vēl ilgi būs neapmierināti par visu, ko atņēma, neiedeva un pazaudēja. Uzskatu, ka Latvijas sabiedrība nav noteikti nogurusi un ir vēl spēks atbalstīt Ukrainu kā vien var. Tagad gan mums pašiem jāsatraucas arī par sevi, jo “Okupeklis” ir nogāzts un mums draud. Domāju, ka tie ir kārtējie krievu lāsti un nekas vairāk.
Kā tas ietekmēs darbu?
J. O.: Ir apnicis lasīt, ka darba sludinājumos bieži tiek minēts, ka ir vajadzīgas krievu valodas zināšanas. Ceru, ka tas drīz mainīsies!
Kādas atziņas šis grūtais laiks ir devis mums visiem?
J. O.: Nesen biju uz ukraiņu grupas “DrahkaBrahka” koncertu un domāju – cik savādi, ka liela nelaime satuvina tautas. Tautai ir liels spēks un izturība. Cik ļoti labi, ka cilvēki var būt labestīgi un cik skumji, ka tajā pašā laikā viņi var būt arī ļauni. Vēl labi ir tas, ka beidzot mēs paši sākam atbrīvoties no mūsu pašu kara un okupācijas sekām. Gan fiziski likvidējot pieminekļus, gan sabiedrībā vairāk sākam diskutēt par krievu kultūras pienesumu mūsu valstī un kā to mazināt.
Kas notiks tālāk?
J. O.: Jādomā un jācer uz vislabāko, bet jāgatavojas arī ļaunākajam. Vai ne tā? Izklausās banāli, bet labais vienmēr uzvar. Taču man personīgi atkal ir jāiemācās nestresot.
