Izmirusī pilsēta

Tā ir īpaša vieta ar vēl īpašākām atmiņām un sajūtām. Tā ir vieta, kur pavadīta visa bērnība, piedzīvots tik daudz… vairāk kā jeb kur citur. Pilsēta, kur ir mani cilvēki un tātad arī mājas. Tur katrs stūrītis izošņāts un ar kaut ko asociējas. Un pat jūra un pludmales smiltis šajā pilsētā mīļākas kā jeb kur citur uz zemeslodes.

Bet vai šī vieta, šī pilsēta arī šobrīd ir tāda pati, kāda tā ir iesakņojusies manās atmiņās? Pilsētas ielās kņada kā vasarās, tā ziemās,pārpildītas kafejnīcas kā darba dienās, tā brīvdienās, radi un draugi visapkārt, neviens nav aizbraucis citur laimi meklēt. Vai varbūt es biju maza un dzīvoju izdomātā pasaku valstībā!? Taču nē. Daudz tiešām ir mainījies.

Arī tagad nav maz cilvēku…pilsētas svētkos un pludmalē smeldzīgās vasaras dienās. Bet pat tad tie Lietuvieši un iebraucēji no dažnedažādām pilsētām, kuri uzkavējas tikai pāris dienas. Nevar noliegt, ka pilsēta ir ļoti skaista, sakopta, labiekārtota un tādējādi saistoša pilsētas viesiem. Bet, ja jau tā tik skaista, sakopta un pat sevi dēvē par mazulim un ģimenei draudzīgu, tad kāpēc daļa agrāko iedzīvotāju aizbraukuši? Viens no iemesliem pilnīgi noteikti arī ir tieši tas, ka pilsētas šī brīža modelis un pēdējo gadu laikā realizētie attīstības projekti ir saistīti ar pārspīlētu ārienes uzlabošanu. Pilsēta ir tendēta tieši uz tūristu piesaisti un iedzīvotājiem nenes pārticību. Ar tukšu vēderu, sēžot puķu krēslā, laimīgs nepaliksi. Vai svarīgāk nav sākumā noturēt savējo un tad kārot pēc svešā? Ko dod tūrists, ja nav vietējais?

Pilsētā 2019. gadā deklarēti 38059 iedzīvotāji, bet kur viņi visi ir? Šķiet vismaz 10 000 no tiem faktiski ikdienā tur nemaz nedzīvo. Viena no tiem arī es. Vai arī dzīvo kastē un savus degunus ārpus mājām nerāda. Klusajā ziemas periodā, staigājot pa pilsētas centru, mani ne vienu reizi vien ir pārņēmusi sajūta, ka esmu palikusi vienīgais cilvēks uz pasaules. Nevienas dzīvas dvēseles, iestājusies pilnīga pauze. Un es sevi mierinu, ka cilvēki vienkārši baidās no aukstuma, jo man ir sāpīgi apzināties, ka mana agrākā sapņu valstība pamazām izsīkst.

Skumīgākais ir tas, ka lielākā daļa no tiem, kuri pametuši pilsētu uz nezināmu laiku vai pat uz visiem laikiem, ir gados jauni cilvēki. Tie, kuri ir pilsētas lielākā perspektīva. Cilvēki ar rītdienu aizmūk no pilsētas ar rītdienu. Jauniem cilvēkiem šeit trūkst darba iespējas, grūti uzsākt savu biznesu, kas viņiem ir svarīgi.

Vienīgais, kas šajā situācijā mierina, ir tas, ka es viņu vidū neesmu vienīgā, kura šo pilsētu joprojām sauc par savām atmiņu un sajūtu mājām un kurai te ir pie kā atgriezties. Un lai arī kā – tā ir mana pilsēta un mūžam būs un mani atpakaļ sauks, bet vai šī mīļā māju sajūta mūžīgi manī sēdēs – tas nav akmenī kalts!!!