Ernests ir cieši nolēmis pabeigt augstskolu Riseba un turpināt darbu savā profesijā. Taču vispirms parunāsimies. Piedāvājam sarunu ar Audiovizuālās mediju mākslas nodaļas studentu Ernestu Bērziņu.
Vai augstskolā pavadītais laiks ir bijis saturīgs?
Ernests Bērziņš: Protams ir bijis saturīgs. Augstskolā gribot negribot tu uzzini un iemācies daudz dažādas lietas. Es konkrēti iemācījos lietot kameras tehniku un gaismošanas tehniku, kā arī daudz iemācījos par vairākām filmēšanas, kadra izveidošanas, kadra nogaismošanas un stāsta veidošanas tendencēm. Komunicēšana ar kursa biedriem un pasniedzējiem arī ir palīdzējusi kļūt nedaudz sociālākam sabiedrībā. Neskatoties uz visu šo labo, ko esmu ieguvis ir bijušas arī ne tik “saturīgas” lietas, piemēram, dažas lekcijas ir likušās garlaicīgas un nevajadzīgas, bet tas manuprāt tā ir jebkuram studentam, jo visiem jau nevar patikt viss tas pats, kas kādam citam.
Ko Jūs vēlētos, lai pasniedzēji dara citādi?
E.B.: Daži pasniedzēji ir ļoti iesaistīti savā darbā ārpus lekciju pasniegšanas un var noturēt studentu uzmanību un interesi pateicoties savai profesionālajai pieredzei. Piemēram, pasniedzējs var rādīt kādu savu režisēto vai nofilmēto materiālu un komentēt, ko viņš ir darījis pareizi vai nepareizi, tas veido analītisku diskusiju starp pasniedzēju un studentiem, kas manuprāt ir ļoti interesanti studentiem. Citiem pasniedzēji atkal ir garlaicīgāki un vada lekcijas pēc tradicionālām mācīšanas metodēm. Nevar protams gaidīt, ka visi pasniedzēji ar 100% entuziasmu un enerģiju dosies uz katru lekciju, jo katram ir labākas dienas un sliktākas dienas, tomēr manuprāt pasniedzējiem būtu svarīgi visiem izdomāt, kaut ko interesantu, saistošu un iespējams arī netradicionālu, ko iesaistīt savās lekcijās.
Kāds ir bijis labākais mirklis jūsu dzīvē augstskolā līdz šim?
E.B.: Domāju, ka tas būtu 4.kursa patstāvīgais darbs, kur mums bija jāsadalās grupās un jānofilmē aina no filmas, balstoties tikai uz filmas scenārijā teikto. Grupā bija jābūt producentam, režisoram un operatoram, es pats biju operators un man pašam patika filmēšanas process šim darbam. Bija jāizdomā kāda tehnika nepieciešama, vajadzēja pieturēties pie producentes noteiktā laika sadalījuma katras ainas filmēšanā, vajadzēja veidot kadrējumus un scenārijus. Šāds grupas darbs un plānošana man ļoti patika un manuprāt šādus patstāvīgos darbus būtu nepieciešams ielikt vismaz vienu reizi mācību gadā sākot jau ar 1.kursu.
Kas pagaidām vislabāk izdevies radošajā darbā?
E.B.: Vislabāk man ir izdevusies viena ļoti vienkārša un neliela īsfilma, ko uztaisīju 1.kursā. Tā bija filma par dīvainu kasti, kas kaut kādā veidā nepārtraukti atnāk atpakaļ pie sava īpašnieka katru reizi, kad īpašnieks cenšas no tās atbrīvoties. Uzfilmēju šo īsfilmu divu dienu laikā pilnībā patstāvīgi, viņā nav nekādas dižās filmēšanas vai gaismošanas tehnikas izmantotas, bet filmu taisīt bija jautri un galu gala pasniedzējam un vairākiem kursa biedriem tā patika. Bez šīs īsfilmas ir bijuši arī vairāki skolas studijā filmēti video un īsfilmas, kurus bija jautri filmēt, kā arī viena lielāka mēroga īsfilma par, kuru taisīju kopā ar kursa biedru. Šī pēdējā īsfilma bija par trīs bezpajumtniekiem, kuriem katram ir noticis pašam savs “pasaules gals” (ne tiešā nozīmē), kas ir licis viņiem kļūt par bezpajumtniekiem. Diemžēl šī īsfilma netika pabeigta, jo mums abiem nepietika laika to pabeigt, bet filmēšanas process bija intensīvs, aktīvs un ļoti dziļi izplānots, kas to padarīja interesantu.
Kas izdevies mazāk labi?
E.B.: Mazāk labi izdevies būtu iepriekš minētā īsfilma par bezpajumtniekiem. Atļāvos iekļaut to pie iepriekšējā jautājuma, jo tas ko mēs paspējām nofilmēt un izdarīt šajā filmā tomēr bija ļoti labi izdevies. Fakts, ka mēs viņu nepabeidzām ir tas, kas ir mazāk izdevies. Bez tā ir bijušas vairākas īsfilmas, kurām pats sava slinkuma vai ideju trūkuma dēļ esmu uztaisījis ļoti sliktas beigas, kurās nekas interesants nenotiek. Lielākā daļa manu oriģinālo ideju sāka izsīkt pēc 2.kursa.
Kā izturējāt koronas karantīnu?
E.B.: Koronas karantīnu nebija pārāk grūti izturēt, ņemot vērā to, ka bibliotēka bija slēgta, ilgu laiku nevarēju turpināt rakstīt savu bakalaura darbu. Vēlāk atradu alternatīvas metodes, kā ievākt informāciju, bet laikā no Marta sākuma līdz Aprīļa beigām principā sēdēju mājās un spēlēju videospēles ar draugiem visu dienu, kā arī skatījos filmas. Ņemot vērā to, ka man ļoti, ļoti patīk videospēles, šis laiks bija diezgan jautri pavadīts un varu to nosaukt par nelielu atvaļinājumu vai “vasaras brīvlaiku” pirms īstās vasaras. Karantīnas laikā arī ievēroju visus nepieciešamos drošības pasākumus (sejas maska, sanitārie cimdi, roku mazgāšana, veselības uzturēšana), kā tas jādara jebkuram atbildīgam cilvēkam.
Kā dzīvosiet tālāk?
E.B.: Tālāk man ir intensīvi jāstrādā pie sava Bakalaura darbu (kuru mums augstskola atļāva aizstāvēt septembrī). Visu vasaru pavadīšu taisot Bakalaura darbu, bet arī pa brīviem brīžiem aizbraukšu uz jūru un spēlēšu videospēles. Uz jūru gan centīšos ne pārāk bieži doties, jo Covid-19 jau nav vel pilnībā pazudis un liela cilvēku pulcēšanās pie jūras palielina risku ar to saslimt. Principā uz jūru vajadzētu braukt ar mēru, bet bez tā pilnībā nevar iztikt jo ir taču vasara. Pirms karantīnas arī filmēju Entuziastu Hokeja Līgas spēles (kuras sakarā ar karantīnu atcēla), bet tagad izskatās, ka tiks izveidots EHL Summer Cup un tas nozīmē, ka visticamāk atkal varēšu pafilmēt nedaudz hokeju.
Kādi ir nākotnes plāni?
E.B.: Tuvākajā nākotne, kā jau minēju, gribu taisīt un pabeigt savu Bakalaura darbu, bet pēc tam, ja viss izdosies, labprāt vēlētos strādāt Latvijas Televīzijā par ziņu operatoru. Turpināšu arī filmēt EHL hokeja spēles. Ceru, ka sanāks dabūt darbu LTV, tad kaut kur Rīgā dabūšu sev nelielu, ērtu dzīvokli un mierīgi dzīvošu, strādājot un pa brīviem brīžiem spēlējot videospēles. Tad redzēs kā nākotne viss izdosies vai neizdosies, kā būs tā būs.
Lai izdodas!