Esmu to izdarījusi! Pēc lielā stresa – konkursa, atlases, pārrunām – ir tik forši beidzot ķerties pie darba. Šorīt pulksten astoņos trīsdesmit jābūt ofisā. Sākšu dzīvi no baltas lapas. Tagad galvenais paspēt uz autobusu un ierasties laikus, lai nesabojātu pirmo iespaidu jaunajā darbavietā.
Pēdējais skatiens spogulī pirms iziešanas no mājas. Tur redzama lietišķa sieviete kostīmā ar pieskaņotu somiņu – viss, kā nākas. Sejas uzfrišināšana gan aizņēma nedaudz vairāk laika kā parasti. It kā jau neesmu pārāk uztraukusies, tomēr roka laikam notrīcēja – acu kontūrlīnijas bija jāvelk pa jaunam, arī plakstiņu ēnas pirmajā reizē mazliet izķēpājās. Taču nu redzētais mani apmierina. Slēdzu durvis ciet un steidzos uz autobusu pieturu.
Ka tavu neražu! Protams, tieši šodien bija jāaizķeras aiz soliņa pieturā. Manas glaunās miesas krāsas zeķubikses pagalam! Noirusi gara josla, noslēpt neizdosies. Atveru somiņu, bet… Parasti līdzi rezerves pāris tieši šādām neparedzētām situācijām, taču šoreiz pirmajai darba dienai izvēlējos jauno rokassomu un, protams, kaut ko ir aizmirsies pārkrāmēt. Līdz autobusam četras minūtes, mājas tepat netālu. Varbūt pagūšu? Pirmajā reizē taču nevaru ierasties pilnīgas nevīžas paskatā! Sekundi minstinos, tad dodos atpakaļ uz dzīvokli.
Jožu pa kāpnēm, cik ātri vien var. Kā par spīti, atslēga ieķeras, jāķibinās kādu brīdi, līdz tieku iekšā. Paķeru zeķubikšu iepakojumu no vecās somas, aizslēdzu durvis, un rikšoju atpakaļ. Protams, Mērfija likums – autobuss aizbrauc tieši gar degunu, kad pieskrienu pieturai. Sasodīts! Ko iesākt? Nākamais pēc pusstundas – braucot ar to, noteikti nepagūšu laikus. Izsaukt taksi? Kamēr atbrauks, kamēr aizbrauks – neko diži līdzēts nebūs. Jāzvana māsai, varbūt viņa var glābt. Rita dzīvo tepat netālu – ar auto braucot pagūsim.
“Šis numurs pašreiz nav sazvanāms. Ja vēlaties nosūtīt īsziņu par šo zvanu, lūdzu, sagaidiet signālu!” labi nostādīta skanīga aktrises balss mani dzen izmisumā. Mēģinu vēlreiz – atbilde tā pati. Nu, protams! Pēc naktsmaiņas māsa izslēgusi telefonu, lai izdodas pagulēt. Mana īsziņa jau nu kaut ko te var līdzēt…
Vai tiešām jaunajai dzīvei jāsākas tā? Vai gan kāds priekšnieks ņems par pilnu darbinieci, kura pat pirmajā dienā uz darbu nevar atvilkties laikus un piedienīgā izskatā? Vai manas dzīves melnā josla vēl nav beigusies? Vai tad es neesmu pelnījusi ko labu un skaistu? Acīs spiežas asaras, taču raudāt nedrīkst – tā tik vēl trūka, lai grims izsmērētos un skropstu tuša sāktu tecēt pār vaigiem! Ko iesākt? Domā, Inga, domā – tikai no tevis pašas tagad atkarīgs, kā izkulties no šī ķezas!
Varbūt Mārtiņš? Jā, godam kantes jau nu tas rīvēs pamatīgi – divus mēnešus pēc lielā kašķa izturēt un nezvanīt pirmajai, bet tagad pēkšņi lūgties. Un viņš jau var turpināt ieturēt vēsā džeka līniju. Vai vispār pacels klausuli? Vai liks pazemoties un ilgi nolūgties? Un varbūt vispār beigās pasaka “nē” vai nemaz nav mājās? Ek, kas man ko zaudēt? Riskēšu.
Pāris pīkstiena signālu un telefonā dzirdu možu un nedaudz pārsteigtu Mārtiņa balsi. Vismaz man tā liekas. Taču analizēt nav laika. “Labrīt! Vai nepamodināju?” sāku sarunu. “Čau! Nē, viss kārtībā, ēdu brokastis,” viņš atbild. “Klau, man te baigā ķeza – šodien pirmā darbadiena jaunā vietā, bet nokavēju autobusu. Ar nākamo noteikti nepaspēšu laikā…” runāju, it kā mēs tikai vakar būtu atvadījušies nevis pāris mēnešus viens uz otru pūtušies un spēlējuši spēlīti “kurš pirmais neizturēs”.
“Paliec, kur esi! Tā būs ātrāk – tūlīt piebraukšu!” Mārtiņš noskalda un telefonā atskan pīkstieni. Protams, mana mikrorajona puisis zina pieturu. Un viņš vienmēr bijis rīcības cilvēks. Man gan vismaz reizēm gribējās justies kā neatkarīgai sievietei, nevis mazai meitenei, kuru kāds regulē un nosaka, ko darīt vai nedarīt. Par to jau mums arī tas lielais strīds sanāca, ka sadumpojos pret Mārtiņa ideju braukt atvaļinājumā uz Spāniju. Viņš vienkārši noliek biļetes uz galda un saka – viss noorganizēts! Un kur tad paliek apspriešanās, kopīga maršrutu izvēle, plānošana, sapņi un iztēle? Likās, viņš visu grib kontrolēt. Draudzene gan mani pēc tam strostēja: “Muļķe! Tāds vīrietis, par kuru citas sapņo, bet tev nav labi šis, nav labi tas. Pati nezini, ko gribi!”
Taču tagad es zinu pavisam noteikti, ka gribu paspēt ierasties darbā astoņos trīsdesmit. Un Mārtiņš būs mans glābējs. Ja reiz solījis, tad izdarīs. Un tā arī ir – pēc mirkļa auto nobremzē līdzās. Strauji iesēžos priekšējā sēdeklī, aizcērtu durvis, un Mārtiņš spiež pa pedāļiem. “Kurp braucam? Saki adresi!” viņš smaida, skatoties uz mani. Un es kā muļķe piesarkstu un noduru skatienu. “Tā ja, esi īsta profesionāle un izcila darbiniece, Inga!” pati sevi iekšēji nokauninu par šo naivi meitenīgo reakciju. Bet ko es tur varu darīt? Mārtiņa skatiens vienmēr licis maniem ceļgaliem nedaudz ļimt, un viņa smaids… Viss! Pietiek!
Nosaucu biroja adresi, un Mārtiņš palielina auto ātrumu. “Paspēsim! Neuztraucies! Viss būs labi. Sāksi jaunu un skaistu dzīvi.” Un man ir aizdomas, ka viņš runā ne tikai par jauno darbu.
Fotogrāfa Sludge G fotogrāfija “Ķemeri bus stop” ir licencēta saskaņā ar CC BY-SA 2.0
