Pastaigas solī eju pa centrālo pilsētas ielu. Cilvēku uz ietves ka biezs. Ir jūlija vidus – tveice. Tikko garām pabraukusi ielu laistāmā mašīna. Ūdens acīmredzami iztvaiko kā tikko aplieti pirts akmeņi. Pār deniņiem līst sviedri. Svilpoju Uriah Heep July morning. Garāmgājēji burtiski kustina sastingušo gaisu. Garām pasteidzas jauna sieviete plānā zīda kleitiņā. Uh! Mani apdzen vīrietis uzvalkā. Ah! Nabags. Karsti! Apkārtējā ainava no augstās temperatūras burtiski vibrē. Salvadora Dalī gleznas “Mīksto pulksteņu” pilnīgs iemiesojums dzīvē.
Manu iemidzināto skatienu pēkšņi piesaista divi vīri tradicionālajā musulmaņu apģērbā uz velosipēdiem lielā ātrumā traucamies ielas braucamo daļu.
Ba-bāh! Dažus metrus no manis norīb apdullinošs troksnis. Sprādziens! Bam! Vēlreiz! Bam! Bam! Man aizkrīt ausis. Šausmas! Viss džinkst. Tūlīt, tūlīt pārplīsīs! Kas tas bija? Panika. Cilvēki skrien uz visām pusēm. Kāds sāpēs kliedz. Citi izbīlī vaimanā. Un vēlreiz – babadadāāāh! Pusmūža kundze sastingusi skatās debesīs un skaļi skaita Tēvreizi. Viss apkārt mudž. Karstuma izmocītie ļaudis kā aptrakuši skrien viens otram virsū. Kur paglābties? Vai tas ir viss, vai būs vēl? Pilnīgi apjucis redzu, kā veikalam atdalās ārējā siena. Šķind stikli. Otrā ielas pusē tas pats. Brūk! Mājas brūk!
Satiksme ir pilnīgi paralizēta. Mašīnas taurē kā nenormālas. Motori rūc kā nezvēri. Manu acu priekšā krītošie ēku gabali pilnībā aprok mikroautobusu. Kāds bez saimnieka palicis suns rej kā aizkauta cūka. Troksnis vājprātīgs.
– “Maitas!”
– “Necilvēki!”
Acumirklī mani parauj gaisā kāds pārpasaulīgs spēks, kas lēnām, bet uzstājīgi ceļ mani augšup. Es nespēju tam pretoties. Redzu kā kūpošā zemes apokalipse pamazām attālinās. Sajūtu ziedu smaržu. Sirdi pārņem miers. Paveru skatu augšup un ieraugu pa lidojošā šķīvīša lūku man aicinoši māj marsietis. Esmu glābts!
