Zemes pleķi, kuru atlikušie latvieši lepni par Latviju sauc, pirms miljoniem gadu apdzīvoja tikai priedes. Nevis tādas kā šodien redzamas, bet augstākas. Tās bija stumbros resnākas. No tādām priedēm sveķi kā sviedri aumaļām lija, jo dienas bija ļoti karstas. Suta nebeidzās arī tad kad rudens nāca, jo vasara bija ieņēmusi pilnīgi visas vietas pie gadalaiku galda.
Tās priedes neaug tur, kur nav tik karsts. Tām jāsvīst visu laiku. Ja tās nesvīst, tad uzreiz nomirst. Tikai tādām priedēm, kādas mūsu laikos aug tropiskos apstākļos, sveķi ir kā dzintara vecvectēvi. Tikai priežu sviedros dzintars rasties var. Atliek secināt, ka Latvijā kādreiz ir bijuši citi laika apstākļi.
Kādreiz nebija ziemas, jo ļaudis pieredzēja tikai vasaras. Vasara no sākuma līdz beigām bija tāda kā jūlija vidus pēcpusdiena. Tātad ik dienas ap 30 grādiem un uz augšu. Zemāk nenokrītot ne par tik, cik melns aiz naga. Tas rāda, ka Latvija pirms daudziem cilvēka mūžiem ir bijusi tropiska valsts. Tagad tā vairs nav. Toreiz ūdensvadu nevajadzēja, jo strauti bija dzidri kā bērna asara. Mēteļu vietā ļaudis dzīvoja vienos kreklos izmetušies cauru gadu. Tie bija labi laiki. Silti, ērti un ražīgi cauru gadu. Bez sniega, sala, plūdiem un lietavām. Tā bija pasaka, ne dzīve. Jo nebija arī partiju, vēlēšanu un nodokļu. Katrs dzīvoja tā kā vēlējās un visi bija paēduši.
Dižakmeņi mums toreiz arī bija lielā skaitā. Liela daļa no tiem saucas par „zviedru akmeņiem“. Nevis tāpēc, ka zviedri no viņa krasta tos būtu šurpu atveduši, bet gan daba tos atvilkusi šurp, sev raksturīgā veidā. Jaunu dižakmeņu tagad vairs nav. Tie vairs nepiedzimst nedz Rūjienā, nedz arī Vērgalē vai Sakā. Kāpēc? Tāpēc, ka klimats tiem vairs neļauj rasties no jauna. Ja nav ābeles, tad nebūs ābolu. Ja nav klinšu, tad nebūs atlūzu akmeņu formā. Jūras viņā pusē zviedriem ir klintis un akmeņi. Jūra lielu akmeni nevar atnest, bet šļūdoņu vairs nav.
Pēc tam esot nācis sals. Sviedru priedes nosalušas vienā rāvienā un to vienā ieradušās mazās un melnzarainās. Tās pašas, kuras iztur salu. Šļūdoņi savu darbu bija pabeiguši un lielos dižakmeņus uz mūsu pusi vairs nebīdīja. Tolaik arī nebija rūpnīcu, nebija mašīnu uz kurām novelt atbildību par to kas notiek dabā un kā tas ietekmē klimatu.
Pie latviešiem ir pierasts meklēt vainu citur. Ārpus sevis. Meklēt ļaunuma sakni cita acīs un pirkstu otra cilvēka virzienā vērst. Īpaši labi bakstīšana izdodas tad, ja kāds cits izskatās labāk pārticis un veiksmīgāku biznesu iekārtojis.
Ko no tā visa varam secināt?
Dažas pamācības piemēram. Dzintari un dižakmeņi rāda, ka daba cikliski mainās. Kaut kas notiek un kaut kas beidz notikt. Pārmaiņas obligāti nedzen uz priekšu industriālisms. Vainīga arī nav tehnoloģiju attīstība. Pasaule mainās pati. Ja lapa vispirms plaukst, tad rudenī dzeltē un vēlāk nokalst. Tas pats mēness debesīs gan dilst gan un aug. Tā pati saule jūrā riet, bet no ezera aust. Ir lietas un parādības, kas iezīmē laika rituma veidu. Tas sākas un beidzas. Diena aust un satumst. Pēc tam iestājas nākamā diena. Kalendārs rāda, ka neviena nākamā diena neatkārto iepriekšējo. Visam ir sākums un gals. To mums pareģoja arī sviedru tropiskās priedes un šļūdoņu dižakmeņi savā dzimšanas brīdī. Nekas neturpinās bezgalīgi. Nākotne vienmēr piedāvā ko jaunu. Jautājums tikai – vai mēs to vienmēr pareizi sapratīsim.
