Liepāja gan iedzīvotāju skaita (67 tūkstoši iedzīvotāju 2022. gadā), gan platības (60 km²) ziņā ir viena no lielākajām pilsētām Latvijā, tāpēc tā nav pilnībā apskatāma vienas dienas ietvaros. Tomēr visai interesants ir tās fragmentārs un nejaušs apskats, tverot ne būtiskāko, bet spontāni fiksēto, neparasto un ikdienišķi naivo pusi, kāda atklājas atverot pavisam nejaušas durvis, nogriežoties netipiskās ielās un palūkojoties aiz kāda aizdomīga žoga. Tieši tas tika darīts šīs improvizēti nekonkrētās reportāžas gaitā. Tad arī atklājās Liepājas ikdienišķais humors un neparastā pievilcība.
Kuršu iela 21. Pagaidām stāvu šķietami vienkāršas un fragmentāri drūpošas ēkas priekšā. Tai nepiemīt nekas sevišķs, tomēr, šķērsojot ielu, nonāku tās durvju priekšā un dodos iekšup. Pirmais iespaids ir visai pārsteidzošs. Gaiteņa sienas katrā starpstāvā klāj bieza kārta iegrebtu un visādi citādi – ar nezināmiem rīkiem – uzskribelētu rakstu. To nozīme ir tikai interpretējama un visai daudzveidīga. Turklāt saturs ir gan latviešu, gan arī angļu un krievu valodās, sākot ar personvārdiem un beidzot ar dažāda rakstura saukļiem, kuriem starpā iespraucas arī daži simboli.
Taču, ja šie sienu skribelējumi veido visai nenoteiktu un nesaprotamu kopainu, tad pretēji ir ar pirmajā un otrajā stāvā sastopamajiem sieviešu tēlu gleznojumiem, kas novietoti taisni pretī gājējam, dodoties augšup pa kāpnēm. Šie tēli pavisam maina telpu gaisotni, pārvēršot to mitoloģiskā un dievišķā aurā. Tie izstaro spēka un varenības sajūtu, kuru papildina elegantie ietērpi.
Bet, novēršoties no sienas mākslas un nemākslas, ieraugu arī interesantu uzlīmi, kas pielīmēta ēkas sestajai pastkastītei. „Lūdzu reklāmu neievietot!” kam apakšā seko slīpraksts un smaidu paudoša sejiņa „Manas tiesības izvēlēties.” Uzlīme ir izdrukāta, ne ar roku rakstīta, tātad visticamāk nopērkama prece tiem, kas nemīl piekrautas pastkastītes. Interesanti. Tādu neesmu redzējis.
Atstājot ēkas gan pozitīvi, gan negatīvi izdaiļotos gaiteņus, es pavēršos uz to pašu ēku no malas. Visu tās sāna sienu klāj milzīgs mākslas darbs, kura centrā attēlots sarkans Pegazs, kas no grieķu mitoloģijas ir spārnots zirgs. Šo ēkas pusi biju redzējis vairākkārt, jo šo mākslas darbu nav iespējams nepamanīt. Turpretī priekšpusei iepriekš nebiju pievērsis uzmanību. Tāpēc, pirms došanās iekšā ēkā, nemaz neaptvēru, ka tā ir tā pati, man jau ļoti labi zināmā, Pegaza ēka.
Tālāk es īsti nepievērsos tam, kur eju un ko redzu. Tā vietā es sāku dzirdēt. Kā skan Liepāja? Cik daudz un dažādi tā vienlaikus spēj skanēt? Mašīna pabrauc garām, gājēja solis pieskaras zemei, sieviete atslēdz divriteni no staba, atslēgas džinkst kāda gājēja kabatā, neskaidras balsis visapkārt veido vienotu un nešifrējamu valodu, kā arī neskaidra un nepārtraukta dūkoņa piepilda visu šo skaņu fonu, izdaloties no visdažādākajām ierīcēm visapkārt. Vai Liepāja ir skaļa? Nē. Bet tā ir skaņu pilna.
Nu es esmu Pētertirgū. Jā, te nu gan ir ko apskatīt. Un arī dzirdēt. Tomēr ironiski, ņemot vērā spožo redzes spektru, kāds šeit paveras, ir tas, ka Pētertirgū es neuzņēmu nevienu fotogrāfiju. Stāvu šajā mudžeklī un jūtu, ka mana uzmanība tiek plēsta uz visām pusēm. „Lūdzu, dzērvenītes!” sauc sieviete, cenzdamies pievērst manu un citu cilvēku uzmanību. Drīz viņa to atkārto vēlreiz. Viņa cenšas izpelnīties vietu manā reportāžā, tomēr fotografēt es viņu nevaru. Tad nāktos arī nopirkt dzērvenītes, kuras man nemaz negaršo. Ejot cauri tirgum, es nonāku tādā kā tirgus lielajā ēkā. Tajā ir viss: gaļa, maize, saldumi, mājdzīvnieku barība. Gan svaigi, gan plastmasas iepakojumos iesprostoti produkti visvisādās krāsās. Tomēr jūtu, ka zivju smaka ņem priekšroku pāri visam. Zivis meklējamas zivju pagrabā, kurā var nonākt no ēkas centra.
Joprojām negribu fotogrāfijā iekļaut nevienu tuvu stāvošu indivīdu, – tādu šeit ir visai daudz, – tāpēc dodos atpakaļ uz sākumu pie dzērvenēm. Bet tas nebūt nav viss, kas šeit atrodams. Es ieraugu pat ziemassvētku tematikas zeķes ar ziemeļbriežiem, lai gan ārā strāvo silts septembris. Ja par to padomā, tad tirgus laukumā var dabūt jaunu frizūru, jaunas drēbes, daždažādāko ēdienu, ziedus un droši vien vēl kādu sīkumu, kas šobrīd nenāk prātā.
Es eju prom no tirgus un saprotu – „Lūdzu, dzērvenītes!” bija vienīgā sastaptā vokālā mārketinga stratēģija tirgū. Tomēr visticamāk es visur citur turējos pietiekamā distancē, lai mani neuzrunātu.
Palmu iela 6. Nonāku vēlvienās durvīs. Vēlviens gaitenis. Bet šoreiz sienas noklāj puķu atdarinājumi. Tas mani pārāk nesaista, tāpēc nevelku ārā kameru. Bet, paskat, trešā pastkastīte. „Lūdzu reklāmu neievietot! Manas tiesības izvēlēties,” man vēstī jau iepriekš manītā uzlīme. Divas daudzdzīvokļu ēkas un abās es to sastopu. Acīmredzot, tā ir populāra tendence – nemīlēt piekrautu pastkastīti.
Ejot tālāk pa Palmu ielu, acīs krīt aizaugusi un pamesta sēta, kas ne visai ietilpst uz pārējo eleganto ēku fona. Šo sētu redzu arī no citas puses, kad nogriežos uz Zāļu ielas. Tajā ielūkojoties, pretī blenž sarūsējis busiņš ar uzlīmi: „All you need is love.” Proti, viss, kas vajadzīgs, ir mīlestība. Izrādās, ka pietiek ar mīlestību, lai šo sētu renovētu un labiekārtotu. Dīvaini, ka neviens to vēl nav izdarījis.
Tālāk – Kuršu laukums 13. Casino Olympic. „Sporta bārs un kazino,” vēstī nosaukums uz stiklotajām durvīm. Taču ne tas saista manu uzmanību. Uz trotuāra, šīs iestādes priekšā, mētājas vientuļa čība. Turklāt to ielenc vairāki sarkani traipi. Jā, tās visticamāk ir asinis. Tiesa, ka ir piektdiena, bet nav pat pusdienlaiks un kāds ir palicis bez čības un vismaz mililitra asinīm. Tāpēc jau neviens nerunā labu par azartspēlēm…
Visbeidzot pavērās arī ar Liepāju plaši asociētais skats – jūra. Precīzāk, tas ir piejūras restorāns Red sun buffet, kurš piedāvā iespēju nobāzēties uz jumta un izbaudīt skatu uz jūru. Tomēr, jau atkal, tas nav tas, kas piesaista manu uzmanību. Pirmkārt, tas ir stabs, uz kura, cita virs citas, novietotas krāsainas zīmes ar pasaulslavenu pilsētu nosaukumiem un to attālumiem, secināms, no Liepājas. „New York: 6595 km / Ibiza: 2426 km,” un tamlīdzīgi. Nonākot saraksta apakšā, parādās arī Liepāja, turklāt zem tās – „Paradise: 0 km.” Proti, paradīze ir tepat. Pie jūras.
Bet tad – šūpoles. Spilgtas, gaumīgas un koši rozā. „From Liepāja with love,” tās vēstī. Tātad – no Liepājas ar mīlestību. Taču tas nav viss. Izrādās, ka šūpolēm ir piesprausta arī neliela uzlīme. Vai tas var būt? „All you need is love,” jau atkal rādās acu priekšā. Jau otrā uzlīme, kura šī gājiena ietvaros sastapta divreiz un divās dažādās vietās. Tas jau arvien spēcīgāk nostiprina zināšanas par to, ka, pirmkārt, ikkatram ir tiesības izvēlēties nesaņemt reklāmu un, otrkārt, viss, kas vajadzīgs, ir mīlestība. Šķiet, ka to nav pārāk grūti iegaumēt.
Taču ne vienmēr cilvēks tik viegli spēj atcerēties vai ievērot to, kas rakstīts viņa acu priekšā. To pierāda arī greznā Hika iela, kurai caurejot, ikkatrs gājējs iztēlojas savu dzīvi kādā no šīs ielas bagātnieku glaunajām mājām. Bet ne par to ir runa. Runa ir par pīļu un visādu citu putnu dīķi, kas atrodas šīs ielas centrā. Liekas, ka nekad netrūkst neviens, kas šos putnus barotu, neskatoties uz zemē ierakstītajiem vārdiem: „Putnus barot aizliegts!” Arī šobrīd tas tiek darīts. Ko tu padarīsi? Visiem gribas būt putnu glābējiem un tas vairs nešķiet pārāk neparasti. Neparasti gan ir tas, ka uz šīs ielas sadzirdama Labvēlīgā tipa dziesma Tukšu tačku, kas labi sadzirdama lielā ielas daļā. Par to rūpējas strādnieki, kas sētā nolikuši tumbu savas un arī gājēju omas uzlabošanai.
Manāms arī, ka ne visas vietas šai izsmalcinātajā ielā ir aizņemtas. Starp divām sapņu mājām atrodas tukša sēta ar pavecu koka būvi un „pārdod” zīmi, tā kā viss ir iespējams. Jāatceras tikai, ka viss, kas vajadzīgs, joprojām ir mīlestība.
Taču arī rotācijas aplis ir vajadzīgs, it īpaši jau Uliha ielas un Kūrmājas prospekta krustpunktā, kur tas nesen tika uzbūvēts. Iepriekš ar mīlestību vien nepietika. Tas bija krustojums, kur divām pusēm bija galvenais ceļš un otrām divām – ceļa nebija vispār. Bet tagad – visi var izbraukt vienlaicīgi, tāpēc apļa būvēšana tiek labi atzīta.
Visbeidzot liekas, ka gājiens tuvojas beigām. Gana parastu un neparastu lietu jau novērotas. Ir pagājušas gandrīz trīs stundas, kopš tika uzsākta šī nekonsekventā blandīšanās. Saule šobrīd silda krietni labi priekš septembra. To veicina arī ātrais solis. Un, lūk, garens sols, kas vilina tam tuvoties. Kūrmājas prospekts, tieši pie Graudu ielas pieturas. Jūtu, ka augošs nemiers pārņem šo vietu. Un… Maniaks ar cirvi cērt taisni sola centrā, par brīnumu nepāršķeldams to uz pusēm! Uz mirkli viss apkārt sastingst. Arī cirtējs pārakmeņojas un kļūst pavisam nekustīgs. „Latvju pirmajam jūrskolotājam,” rakstīts tikpat stingā grāmatā uz tā paša sola. „Kristiāns Dāls: 1839–1904.” Skaidrs. Maniaks – par laimi – izrādās nedzīvs.
Ar to nu pietiks. Jāteic, ka paskatoties aiz žoga, ielūkojoties iekšpus ēkām un nogriežoties līdz šim tikai ar acu kaktiņiem pamanītajās ielās, tu pieķer sevi uzzinot pavisam svaigas lietas pilsētā, kuru jau šķietami biji iepazinis. Mūsdienu pasaule rit pārāk strauji, lai mēs to visu pamanītu. Tomēr šie sīkumi var izrādīties vērtīgāki, par lielajiem atklājumiem, kas visiem jau sen zināmi.
Patrick Müller fotogrāfija Liepāja ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0
