Kā skandālmediju loģika nogalina uzticamu žurnālistiku

Eiropa Latvija Sleja

Šī stāsta sākumā atrodas nāve. Pavisam īsta. 26 gadus vecs imigrants no Sīrijas kļūdas dēļ tiek apcietināts un pēc paša izraisīta ugunsgrēka ir atrasts miris cietuma kamerā Vācijas pilsētā Klēvē (Kleve). Policija Amedu A. aiz pārpratuma noturēja par zagli no Mali, kuru meklēja Hamburgas prokuratūra, un aizturēja. Tiesneši šo kļūdu nepamanīja, uzskatīja, ka Ameds A. melo (viņš jau bieži bija nonācis konfliktā ar likumu) un tā jaunais vīrietis, pēc izcelsmes Sīrijas kurds bija spiests pavadīt apcietinājumā divus negarus laika posmus. Nevainīgi notiesātam cilvēkam šādi it kā nelieli sodi var kļūt par lielu traģēdiju. Tā acīmredzot bija noticis arī šoreiz. Tiesas kļūdai bija traģiskas sekas – cietumā aprāvās jaunā cilvēka dzīve. Precīzi nav zināms, vai tā bija pašnāvība vai nelaimes gadījums, bet viņš sadega ugunsgrēkā savā cietuma kamerā.

Tiesu kļūdas ir reti notikumi, bet pilnībā no tām izvairīties pagaidām nav izdevies nevienā valstī. Ir zemes, kur šādi notikumi ir ikdienišķa parādība. Ja valstī nav preses brīvības, tad par to mediji ir spiesti klusēt un sabiedrība to uzzina no baumām un nostāstiem. Vācijā šādi notikumi ir kaut kas ārkārtējs un mediji rūpīgi seko to izmeklēšanai. Tā notika arī šoreiz.

Parlamentā pēc SPD un zaļo politiķu iniciatīvas tika izveidota izmeklēšanas komisija. Paralēli savu iespēju robežas notikušo izmeklēja vācu sabiedriskais medijs WDR, kurš ietilpst ARD apvienībā. Raidījumi „Westpol” un „Monitor” detalizēti ziņoja par notikušo un sīrieša nāvē vainoja tiesībsargus. Žurnālisti pie temata atgriezās vairākas reizes ar aizvien jaunām un skandalozākām apsūdzībām pret Ziemeļreinas-Vestfālenes federālās zemes iekšlietu ministru Herbertu Roilu (CDU) un viņa partijas biedru un draugu no tieslietu resora Peteri Bīzenbahu (Peter Biesenbach). Ja SPD un zaļo politiķu aktivitāte šajā lietā vēl ir kaut kādā veidā izskaidrojama ar politisko konkurenci, tad medija loma, kura atklājās tālākajā izmeklēšanas gaitā, izrādījās neglīta. Nav arī saprotams, kas lika žurnālistiem atkāpties no preses ētikas kodeksa un nodarboties ar propagandu godīgas žurnālistikas vietā.

Vai tiešām žurnālistu vaina ir pierādīta?

Diemžēl jā. Medija pārmetumi bija tik nopietni un skandalozi, ka Klēves prokuratūra skrupulozi izmeklēja šo gadījumu. Rezultātā tapa 290 lappušu bieza lieta. Tajā sīki un detalizēti ir izpētīta katra šī notikuma detaļa. Izmeklētāji iztaujāja daudzus lieciniekus, pasūtīja ekspertīzes, izvērtēja pilnīgi visas ar Amedu A. saistītās ārzemnieku un krimināllietas. Medija pārmetumi policistiem, tieslietu sistēmas darbiniekiem, kā arī cietuma psiholoģei izrādījās nepamatoti, un apsūdzības pret tiesībsargiem tika atceltas kā nepamatotas.

Lietas materiāli atklāja, ka žurnālistu uzkonstruētajām sazvērestību teorijām par Ameda A. nāvi kā tiesībsargu mērķtiecīgas rīcības rezultātu ar patieso notikumu gaitu nav nekā kopīga. Vēl trakāk – žurnālisti esot pamudinājuši kādu apcietināto no tā paša Klēves cietuma, kurā bojā gāja Ameds A. melot kameras priekšā. Nopratināšanā vīrietis atzinās, ka TV žurnāla „Monitor” raidījums neatspoguļo notikumu patieso gaitu – viņam atbildes esot pateiktas priekšā un par to šis „liecinieks” no medija ir saņēmis 300 eiro. „Monitor” apsūdzības noliedz. Liecinieks ietekmēts neesot un 300 eiras esot samaksātas, lai segtu viņa izdevumus.

Tomēr šis nav vienīgais pārmetums žurnālistiem. Praktiski visa 290 lappušu biezā lieta lasās kā viens liels apsūdzības raksts raidījumu „Monitor” un „Westpol” veidotājiem. Viņi, piemēram, izmantojot ekspertus no ārpuses, ir nepamatoti apšaubījuši Klēves prokuratūras ugunsdrošības speciālistu ziņojumu un sagrozījuši liecinieka teikto pēc sava prāta. Jans-Hendriks H., kurš tajā pašā laikā kad Ameds A. atradās Klēves cietumā, un kuru WDR reportieri sameklēja caur Facebook, žurnālistiem ir teicis, ka par notikušo zina tikai no atstāstiem. Neskatoties uz to, žurnālisti viņa teikto esot ierakstījuši vairākas reizes un ar dažādiem formulējumiem. Visu laiku viņam suģestīvi ir jautāts par to, ka Ameds A. taču jau septiņos vakarā esot saucis pēc palīdzības, līdz Jans-Hendriks H. piekritis un atbildējis apstiprinoši. Tā ir t. s. „pievilktā citēšana”, kas ir viens no dezinformācijas paņēmieniem.

Noskaidrot precīzu laiku bija svarīgi izmeklēšanai. Ja Ameds A. pēc palīdzības būtu saucis jau 19 un nevis vēlāk, tas nozīmētu, ka cietuma apsargs vismaz 20 minūtes būtu ignorējis viņa palīgā saucienus. Patiesībā liecinieks palīgā saucienus pats nav dzirdējis. Viņš ap pusastoņiem tikai sadzirdēja, ka cietumā ir izcēlies nemiers, bet pašu Amedu A. vispār nav dzirdējis.

Raidījuma veidotāji apgalvo, ka policisti esot speciāli sajaukuši Amedu A. ar zagli no Mali, lai varētu paturēt viņu apcietinājumā. Tādēļ esot manipulēti dati meklēšanas datu bāzēs INPOL un VIVA. To apliecina kāda žurnālistu pieaicināta „iestāžu datu bāžu eksperte”. Izmeklēšanā atklājās, ka patiešām kāda Zīgenas (Siegen) policijas darbiniece Ameda A. datus VIVA datu bāzē ir kļūdaini apstrādājusi, kā rezultātā tie tika savienoti ar zagļa no Mali datiem. Tas notika divas dienas pirms policija Amedu A. apcietināja par seksuāla rakstura uzbrukumiem četrām sievietēm kādā peldvietā. Policistu paviršība, kuri nesalīdzināja abu vīriešu fotogrāfijas, noveda pie kļūdainā pieņēmuma, ka Ameds A. ir vainīgs arī zādzībā. Rezultātā viņš saņēma cietumsodu nevis par tiem pārkāpumiem, kurus patiešām bija veicis, bet par zagšanu, kurā viņš nebija vainīgs.

Protams, ka tā ir paviršība, kādu policisti nedrīkstēja pieļaut. Tomēr žurnālistu apgalvojumam, ka policisti to esot izdarījuši speciāli, lai bēgli no Sīrijas pretlikumīgi apcietinātu vai pat novestu līdz nāvei, – šādam pieņēmumam izmeklēšana nekādu reālu pamatojumu neatrada. Vēl trakāk: kad „Monitor” moderators Georgs Restle (Georg Restle) 2018. gadā pieteica pirmo raidījumu par skandālu Klēves cietumā, viņš Amedu A. raksturoja kā nevainīgu cilvēku, kurš ir bēdzis no pilsoņu kara Sīrijā. Vācijā viņš neko nosodāmu izdarījies neesot.

Savukārt Klēves prokuratūras ziņojums rāda pavisam citu ainu. Jaunais vīrietis regulāri ir nonācis konfliktā ar likumu. Viņš ir lietojis narkotikas, staigājis piedzēries, uzmācies sievietēm, zadzis, ticis turēts aizdomās par laupīšanu. Ameds A. braucis bez biļetes sabiedriskajā transportā, kāvies ar policiju, ārdījies vācu valodas nodarbību laikā. Arī stāstu par savu bēgšanu no Sīrijas Ameds A. katru reizi stāstījis citādāk līdz viņam atteiktas patvēruma tiesības. Beigu beigās viņš ir saņēmis atļauju palikt Vācijā tik ilgi, līdz atgriešanās Sīrijā nedraudētu viņam ar dzīvības briesmām.

Izmeklēšana pierādīja, ka žurnālisti ir rupji pārkāpuši Ētikas kodeksu un labas žurnālistikas pamatprincipus. Vācijai šāds gadījums ir kaut kas ārkārtējs un tiek nopietni izmeklēts. Līdzīgi bija arī „Der Spiegel” žurnālista Klāsa Relocius (Claas Relotius) lietā, kurš savas reportāžas no „karstajām” vietām nereti balstīja uz izdomātām intervijām un personāžiem.

Kāpēc žurnālisti tā dara?

Pavisam vienkārši – lai iegūtu vieglu un ātru slavu, lai saņemtu atzinību, apbrīnu, līdzekļus tālākiem „pētījumiem”, balvas un citādus labumus. Ir taču tik patīkami gozēties starmešu gaismā un tēlot lielu žurnālistikas zvaigzni.

Vai Latvijas medijos arī notiek līdzīgas kļūmes?

Mūsu situācija tikai nosacīti ir salīdzināma ar Vāciju, jo tur šādi gadījumi ir izņēmums, par kuriem runā, raksta un tos izmeklē. Īsi sakot – par tādiem gadījumiem satraucas visa sabiedrība.

Latvijā tādi gadījumi nav nekāds īpašs izņēmums, jo tā notiek regulāri. Par to vairs neviens pat nesatraucas un tos neizmeklē. Tas ir bēdīgi, ka sabiedrība kopumā to uzskata par normālu stāvokli. To pierādīja kaut vai situācija ar t. s. „Misānes skandālu”, kad vadošie mediji nopublicēja PR aģentūras vadītājas reklāmas tekstu kā līdzvērtīgu redakcijas veidotajiem materiāliem. Par to rakstīju publikācijā „Ko mediji tev nestāsta jeb mediju uzpirkšana Latvijā”. Kaut gan ir skaidri noteikts, ka reklāmai ir jābūt norobežotai no pārējā mediju satura un kā tādai marķētai, izrādījās, ka pat mūsu žurnālisti nesaprot, kas tur slikts, ja reklāmu nenorobežo.

Arī ar jau minēto „pievilkto citēšanu” Latvijā saskaramies samērā bieži, piemēram, „pētniecības centra” Re:Baltica darbā. Spilgti tas izpaudās viņu materiālā par nacistiem, par kuru jau rakstīju šajā portālā. Kā apgalvo materiālā citētais A. Purviņš, tad Re:Baltica žurnālistes materiālā izmantoto interviju ar viņu bija sagrozījušas tā, lai sacītais saskanētu ar jau iepriekš izveidoto raksta mērķi, nevis atspoguļotu to, ko viņš teica patiesībā. Līdz pat šai dienai mediji, kuri publicēja šo Re:Baltica materiālu nav nodrukājuši atsaukumu. Pie taisnības A. Purviņš nav ticis un sabiedrības acīs tā arī ir palicis par nacistu atbalstītāju.

Latvijas sabiedrībai nav izstrādājusies imunitāte pret Ētikas kodeksa un labas žurnālistikas principu pārkāpumiem. Pat it kā izglītoti cilvēki to nesaprot un par kvalitatīviem uzskata patiesībā zemā kvalitātē veidotus materiālus. Viņus var saprast, jo nav jau īsti, ar ko salīdzināt. Kvalitatīva žurnālistika ir reta. Pamatā ir izvēle starp sliktu un vēl sliktāku materiālu kvalitāti.

Te jāmin kaut vai „pētniecības centra” Re:Baltica žurnālistu rīcība un sabiedrisko attiecību jeb PR taktika. Tā pati shēma – skaļš tēmas pieteikums, pēc iespējas skandalozāk, iespējami kliedzoši, tā, lai visi pievērš uzmanību. Man šķiet, ka ir pienācis laiks uz Re:Baltica žurnālistiku paraudzīties analītiskāk un kritiskāk. Rodas iespaids, ka Re:Baltica reizēm vulgarizē pētniecisko žurnālistiku, taisot nopietnas analīzes vietā seklas sensācijas katru nedēļu. Publicējot sirdi plosošus stāstus,  emocionāli piepaceltus vēstījumus, bet neizpētot attiecīgo tēmu pamatīgi, neaizrokoties līdz problēmas saknei. Tāpēc ir pamats izvirzīt hipotēzi, ka Re:Baltica strādā pēc skandālžurnālistikas principiem.

Ar ko pētnieciskā žurnālistika atšķiras no skandālžurnālistikas?

Skandālžurnālistika tēmu jau pieteikumā „uzskrūvē” līdz maksimāli sasniedzamajam skaļumam. Kā orķestra partitūrā timpāni un trompetes uz fff – „forte fortissimo”. Materiālā ar visādiem mākslinieciskiem paņēmieniem tiek dramatizēti sirdi plosoši stāsti. To panāk ar skumjas vai dramatiskas mūzikas palīdzību, attiecīgu operatora darbu, žurnālista jautājumiem un balss tembru. Spilgts piemērs tam ir LTV žurnālistes Oditas Krenbergas intervija ar Kristīni Misāni.

Skandālžurnālisti vieglprātīgi paņem nepārbaudītus faktus un piemet klāt savam „pētījumam”, lai smukāk izskatās. Ja citē intervējamo, tad dara to nevis tieši vai netieši, bet pievilkti. Tā kā ir nepieciešams iecerētajam stāstam, nevis patiesībai. Šie nepārbaudītie un sagrozītie fakti ir tās pagales, kuras kurina skandālžurnālistikas ugunskuru. Skandālžurnālistiem vajag, lai ugunskurs degtu visu laiku. Ja pietrūks pagales, tad ugunskurs apdzisīs. Tāpēc ugunskurs tiek dedzināts, nerūpējoties par to, cik upuru pēc tam būs.

Tieši šādus paņēmienus Latvijā izmanto jau minētā Re:Baltica. Diemžēl ne viņas vienīgās. Nebūtu pareizi apgalvot, ka visi Latvijas mediji un visi žurnālisti tā strādā. Ne visi. Tomēr pietiekoši daudzi, lai runātu par nopietnām problēmām mūsu medijos. Tāpēc sarunu par šo tematu un materiālu analīzi vēl turpināšu.

Atšķirībā no šādiem skandālžurnālistiem, pētnieciskie žurnālisti pie tēmas strādā vairākus mēnešus. Tad var sagatavot pētījumu, kurš kļūst būtisks valsts attīstībai. Kamēr viss paliek seklu sensāciju līmenī, kā stāsti par „nogrieztām ausīm“ (kas satrauc lasītājus, bet neizgaismo problēmu pilnībā), tikmēr par pētniecisko žurnālistiku runāt ir pāragri.

Jāpiezīmē, ka pētnieciskā žurnālistikā strādājošie žurnālisti parasti ir anonīmi. Tikai tā var kaut ko noskaidrot un nepamanītam tikt klāt svarīgiem dokumentiem. Šie īstie „racēji” nekad nekļūst par slaveniem žurnālistiem, un nesaņem balvas. Viņi strādā kā detektīvi – vienā komandā vairākus mēnešus. Negozējoties starmešu gaismā. Klusi un mierīgi, bet mērķtiecīgi un neatlaidīgi.

Pētnieciskajā žurnālistikā neizmanto no malas piesviestus kompromitējošus materiālus. Žurnālisti pēta tās tēmas, kuras paši uzskata par svarīgām valstij, nevis to, ko piemet dažādi slepeni avoti un „labdari”.

Latvijā neatkarības laikā īsta pētnieciskā žurnālistika vēl nav radusies. Pagaidām mums ir Re:Baltica tipa „pētnieki”, kuri kā mazi bērni taisa šļakatas peldbaseinā ar airi, neiedziļinoties tēmā un nerūpējoties par sekām, kādas rodas viņu darba rezultātā.

Latvieši ir pieņēmuši, ka šī šļakstīšanās ir augstākā pilotāža un sajūsmināti aplaudē tai. Pa to laiku dziļajos ūdeņos netraucēti turpina darboties visādi nešķīsteņi, postot sabiedrību un tās labklājību. Kamēr sabiedrība nesapratīs, kā atšķirt skandālžurnālistiku no pētnieciskās un kas šajā ziņā notiek Latvijā, tikmēr nekas nemainīsies. Tāpēc ir ļoti svarīgi sākt runāt un diskutēt par izveidojušos situāciju mūsu medijos. Ir pēdējais brīdis zvanīt trauksmes zvanus, jo stāvoklis Latvijas medijos apdraud valsts informatīvās telpas stabilitāti.

Tagged

2 thoughts on “Kā skandālmediju loģika nogalina uzticamu žurnālistiku

  1. Pilnīgi piekrītu,rebaltica sākumā šķita kas labs un ticams,rakstu sērija par profskolām,piemēram, bet ar laiku ievēroju šķidrus,paviršus rakstus

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.