Pēdējos gados mentālās veselības jautājums kļuvis aktuāls arī mūsu sabiedrībā. Beidzot nav iespējams ignorēt vienas sabiedrības daļas problēmas. Vairs nav norma deklarēt nesapratni par to, ko īsti dara psihologa, psihiatra un psihoterapeita profesijas pārstāvji un kādēļ sirdzējiem ar pašpalīdzības literatūru un pozitīvu domāšanu īsti nepietiek, lai risinātu savas problēmas. Situācijas ilustrēšanai piedāvāju piemēru no dzīves. Iztēlojieties konfliktu, kura iemesls ir meitas vēlme doties pie psihologa, taču mātei šis lēmums izraisa vienīgi īgnumu un negatīvas sajūtas. Reakcija noslēdzas ar sekojošiem izteicieniem: „Kas tad ir noticis? Baigais stress? Tad jau arī man jāiet pie psihologa! Vajag taču strādāt ar sevi! Vajag katram pašam tikt galā ar savu stresu”. Patiesībā šī tikai viena sarunas variācija. Tai ir daudz līdzīgu sekvenču, kuras var novērot neskaitāmi daudzos gadījumos.
Iemesli šādām domstarpībām var būt dažādi. Taču šoreiz vēlos norādīt, ka te daudzkārt pavīd pozitīvās psiholoģijas fenomena ietekme. Proti, jebkuras problēmas varam atrisināt paši, lasot pašpalīdzības grāmatas un iestāstot sev, ka „laime, tā ir izvēle, kura jāveic katru dienu pašam”. Lai gan mantra „skatīties no gaišās puses”, „domāt pozitīvi” un „laime ir izvēle”, var palīdzēt atsevišķiem apdāvinātiem indivīdiem. Diemžēl pētījumi rāda ((Mitchell, Morgan. Newsweek. The ‘Tyranny’ of Positive Thinking Can Threaten Your Health and Happiness, 2016. Pieejams: https://www.newsweek.com/2016/09/23/positive-thinking-myth-498447.html)), ka citiem cilvēkiem uzmundrinošo aicinājumu efekts var būt pavisam pretējs, izraisot neveiksmes sajūtu un depresiju. Doma, ka emocijas ir viegli ietekmēt un mainīt, var novest pie sevis vainošanas. Pie izmisuma par to, ka cilvēks pats nespēj šos procesus kontrolēt, un rada iespaidu, ka nelaimīga persona ir kā robots, kurā iespējams ieprogrammēt visu, kas vien vajadzīgs. Tātad psiholoģisks pārrāvums daudzos gadījumos tiek uzskatīts par vājuma izpausmi, cilvēka rakstura trūkumu un nespēju tikt pašam ar sevi galā. Lai gan faktiski kaunināšana un pozitīvās domāšanas kults ir pašapmāns jeb bēgšana no problēmas kodola un saknes.
Tāpēc latviešu (domājams, ka arī dažu citu valstu/tautību iedzīvotāju) vidū profesionālas palīdzības meklēšana nereti tiek uzskatīta kā lieka, nevajadzīga aktivitāte. Kā pēdējais glābiņš smagos gadījumos, kurus būtu bijis nepieciešams labot jau ilgi pirms tam. Līdzīgi ir ar zobārstiem vai jebkuriem citiem ārstiem, kurus apmeklējam tikai tad, kad kaut kas ir jau sapuvis, salauzts un neizturami sāp. Taču atšķirībā no fizisku sāpju ārstētājiem, psihologi dažkārt netiek uztverti kā profesionāļi, bet gan kā vārdotāji vai izklaidētāji, kuriem jāmaksā lielas naudas par to, ko klients pats varētu nokārtot vienkārši „strādājot ar sevi”. Protams, kā šāda vēlme pats nav slikta lieta. Taču visiem sasirgušajiem tas nepalīdz. Viņiem vajag konkrētu profesionālu palīdzību, kas līdz šim nav saņemta. Ja psihiskās saslimstības vilnī kādam tiek pārmests par rakstura trūkumu, tad šāda attieksme var negatīvi ietekmēt to cilvēku lēmumus, kuri ir ļoti smagā stāvoklī, taču joprojām paši nav pārliecināti par palīdzības meklēšanu vai baidās no psihologa vizītēm.
Kaunināšana, neiedrošināšana un skepticisms var novest pie krasiem mentālās veselības pasliktinājumiem. Varam jautāt, kāpēc gan māte un meita nevarētu apmeklēt psihologu kopā? Laime nav izvēle, taču izvēle meklēt profesionālu palīdzību gan nevienam neko sliktu nodarīt nevarētu.
Kad latvietis beidzot iemācīsies iet pie psihologa bez kauna sajūtas azotē?
"Is it Worth to Consult for a Psychologist?" by clairevalej is licensed under CC0 1.0
