Politika

Kādu politiku izvēlēsies Latvija – krievu stila aurošanu tirgus laukumā vai rietumniecisku valsts vadīšanas stilu?

Eiropa Krievija Latvija Sleja

Vērojot partiju līderu debates televīzijā, skaidri varēja redzēt, ka uz vietu varā pie mums pretendē vesela virkne krieviskās tradīcijās un domāšanā balstīti politiskie spēki – viņu darbošanās pamatmetode ir skaļa kliegšana, pretinieka zākāšana un visas pārējās „russkij mir“ raksturīgās izpausmes. Labi, ka vēl nesāka kauties vai mest cits citam ar dažādiem priekšmetiem. Kaut gan dažs labs laikam pat no tā vairs nav tālu. Vai politiķi, kuru dzīves uztvere un domāšana tik dziļi sakņojas krievu pasaulei tipiskajā domāšanā, spēs nodrošināt rietumu tipa civilizētas valsts uzbūvi mūsu zemītē? Domāju, ka nē!

Varbūt, ka tas nemaz nav slikti? Lai taču ar stingru roku izdzenā tos tur „pie siles“, kuri valstij nodarījuši tik daudz ļauna! Kam mums tās „Eiropas un Rietumu vērtības“, ja kārtības nav?! Mums taču nav, ko zaudēt, jo „viss ir slikti“!

Teiktu, ka tas ir tuvredzīgs redzējums. Jā, Latvijā vēl viss nav sakārtots. Tomēr izdarīts ir daudz un valsts pamazām attālinās no postsovjetiskās „krievu pasaules“. Mums ir ko zaudēt un tāpēc nebūtu labi sabalsot parlamentā nekompetentus un rupjus cilvēkus, kuri ir gatavi visu sasniegto pārvērst drupās un, solot gaišu nākotni rīt, šodien turpina iedzīvoties uz visas sabiedrības rēķina. Tā, kā tas notiek Krievijā.

Kā atpazīt rietumnieciska tipa politiskos spēkus mūsu visai raibajā vēlēšanu piedāvājumā? Pati galvenā atšķirība ir tā, ka Krievijā (arī dažās citās postpadomju valstīs) politiskie spēki akcentē savu konkurentu trūkumus un kādreiz pat apmelo tos. Savukārt Rietumu sistēmā, kandidējot politiskam amatam, ir pieņemts koncentrēties uz savām priekšrocībām, lai izskaidrotu vēlētājam, kāds tieši labums viņam būs no tā, ka savu balsi atdos par konkrēto politisko spēku. Pretinieka nomelnošana tiek uztverta kā paša ideju un nopelnu trūkums, ka tajā vietā, lai stāstītu, ko pats var, politiķis nodarbojas ar konkurentu zākāšanu. Parasti tas tā arī ir, ka savu nevarēšanu, nepiemērotību amatam, neprofesionalitāti tādi kandidāti slēpj aiz skaļiem uzbrukumiem konkurentam. Tieši tā arī ir Latvijā, pavērojiet uzmanīgi!

Taču tās nav vienīgās atšķirības. Varbūt ir vērts ielūkoties Rietumu valstu politikas virtuvē un palūkoties ar kādām metodēm gatavošanās vēlēšanām un politiķa darbībai noris tur?

Šajā rakstā pievērsīšos vienam no politiķa darba stūrakmeņiem – prasmei apieties ar žurnālistiem, par citiem aspektiem rakstīšu atsevišķi. Atšķirībā no Latvijas, Rietumos politiķiem nav iespēju vienkārši „nopirkt mediju ar visām ķeskām (žurnālistiem)“ un tad izrīkot viņus pēc vajadzības. Tāpēc politiķa profesijā māka sastrādāties ar preses ļaudīm un būt gatavam žurnālistu jautājumiem, ir vitāli svarīga.

Darbs ar medijiem

Pēc būtības politiķim ar žurnālistiem iznāk saskārties divos gadījumos. Pirmajā variantā žurnālistam jau stāsts ir un viņam vajag tikai paša politiķa citātu. Šādam gadījumam PR konsultanti politiķim būs iemācījuši, ka ir svarīgi apdomāt, kādu vēstījumu viņš vēlas nodot lasītājiem/klausītājiem. Ko politiķis nebūs pateicis, to žurnālists arī nevarēs izmantot, tāpēc ir jau iepriekš jāzin, kas ir pats svarīgākais un nevajag izplūst garos prātuļojumos. Maksimālais medijos izmantojamais ieraksta garums ir 20 sekundes. Ja runāsi gari un ūdeņaini, mīļais politiķi, tad nevarēsi būt drošs, ka Tavs svarīgākais vēstījums nonāks pie mērķauditorijas. Tomēr no galvas sakāmo profesionāļi arī neieteiks mācīties – klausītājs labi redz, vai cilvēks izsaka pats savas domas vai tikai iemācītu tekstu.

No otras puses, jādomā par to, ko nedrīkst pateikt. Arī šeit darbojas princips – ja nebūsi pateicis, tad žurnālists nevarēs to izmantot savā materiālā. Ja būsi pateicis, tad izlietu ūdeni vairs nesasmelsi. Starp citu, nemaz nav tik reti tie gadījumi, kad žurnālisti politiķim nezinot, ieraksta visu notiekošo. Tā gan ir strīdīga, bet tomēr samērā bieža prakse.

Otrais tipiskais gadījums, kad politiķim iznāk saskarsme ar medijiem ir tad, kad žurnālistam vēl paša stāsta nav un viņš meklē informāciju. Te ir noderīgi apjautāties, ko žurnālists vēlas noskaidrot, ko vēl ir paredzēts izmantot stāstā, kādas vēl personas ir saistītas ar sižetu.

Kā redzam, politiķa uzmanība ir veltīta tam, lai sadarbotos ar presi, un veiksmīga mediju tēla izveidošana viņam ir jāpanāk pašam ar savu prasmi, nevis vienkārši nopērkot žurnālistu, kā tas vēl joprojām notiek Latvijā.

Televīzijai pagaidām vēl ir liela nozīme arī Rietumu sabiedrībās, tāpēc, uzstājoties kameras priekšā, politiķim jādomā par daudz ko – par tēla veidošanu, savu toni un visbeidzot par teiktā saturu. Uzmanība tātad ir jāpievērš:

• tēla veidošanai – ir jāatstāj nosvērta un draudzīga cilvēka iespaidu. Politiķis nedrīkst izskatīties pēc nervu kamola, par kuru neviens nevar būt drošs, ka viņš nesāks rupji kliegt vai savādākā veidā neadekvāti izturēties. Starp citu, ieteikums kameras priekša neuzstāties apģērbā ar sīkām rūtiņām vai svītrām ir spēkā vēl joprojām. Tās ņirb ekrānā un novērš uzmanību no teiktā.

Politiķim ir svarīgi, lai teiktais aiziet līdz vēlētāja apziņai, tāpēc PR (sabiedrisko attiecību) speciālisti pievērš lielu uzmanību katram sīkumam. Ieskaitot to, kādā virzienā politiķis runās kamerā – lai tas nebūtu no augšas uz leju (rada iedomīgu iespaidu, ka skatās pāri skatītājam) vai no apakšas uz augšu (izskatās mazs). Bijušais Vācijas kanclers G. Šrēders nebūdams pārāk liela auguma vīrs, šad un tad intervijas sniedza pakāpies uz neliela podesta, lai runātu vienā līmenī ar intervētāju, ja tas bija garāks par viņu. Vispār kameras priekšā ir jāpagriežas ar savu „šokolādes“ pusi un kamerai jāatrodas galvas augstumā.

Kopumā PR speciālistu ieteikums politiķim ir „smaidi vairāk nekā pārējie“. Bet bez pārspīlējuma, dabīgi, jo aktieris ir cita profesija nekā politiķis – skatītājs pamanīs, ka smaids ir nedabīgs. Latvijā gan dažs labs cenšas šīs abas profesijas apvienot, un spriežot pēc vēlētāju skaita, kuri uz šo aktierspēli ir uzķērušies, kā aktieris šis politiķis noteikti nav zemē metams. Būtu tik palicis pie darba, kurā ir lietpratējs – valstij tas nāktu par labu. Būtu par vienu labu aktieri vairāk un par vienu nekompetentu politiķi/partiju mazāk…

Lai arī politiķim attiecības ar žurnālistu ir svarīgas, tomēr tīri tehniskos jautājumos nevajag paļauties uzņemšanas grupas „untumiem“. Ja cilvēks lieto brilles, tad ar tām ir jārunā kameras priekšā – gan profesionāļi tiks ar savu darbu galā tā, lai briļļu atspīdums netraucētu uztvert tekstu. Nonākot nepierastā situācijā jebkurš cilvēks zaudē autentiskumu. Briļļu nēsātājam situācija bez brillēm ir nepierasta. It kā sīkums, bet par tādiem sīkumiem domā politiķi un viņu PR speciālisti Rietumos.

• apkārtējai videi – ir jādomā, kāds ir fons, uz kura notiek saruna. Pliks eņģelītis virs intervējamā galvas novērsīs uzmanību no teiktā. Arī pārāk ērta iekārtošanās mīkstā dīvānā mazinās teiktā iedarbīgumu, jo zūd ķermeņa tvirtums un līdz ar to mainās arī cilvēka izteiksme. Helmuts Kols, piemēram, bija viens no tiem, kurš rūpējās, lai kameras priekšā viņš atrastos uz stingra pamata – gan sēžot, gan stāvot. Lai viņa runāšanas veids atbilstu valsts vadītāja – stabilitātes garanta tēlam.

Starp citu, ļoti nopietni ir jādomā par privātās dzīves atvēršanu vai neatvēršanu presei. Arī publiskai personai ir tiesības uz personiskās dzīves privātumu un te ir iespējams nospraust zināmas robežas. Ja politiķis priekšvēlēšanu karstumā atver savas mājas durvis žurnālistiem un ļauj filmēt sevi ģimenes lokā, tad tas nozīmē, ka arī pēc tām durvis vairs aizvērt nevarēs – žurnālistiem būs tiesības daudz vairāk ziņot par attiecīgās personas privāto dzīvi.

Ir pieņemts fotogrāfijās aizretušēt bērnu sejas, bet, ja persona pati ir ņēmusi bērnus līdzi uz sabiedriskiem pasākumiem, tad medijiem vairs tāda pienākuma nav.

Šie noteikumi attiecas tikai uz sabiedriskām telpām. Politiķa birojs nav sabiedriska telpa, tāpēc tur var un vajag noteikt robežas žurnālistu interesei. Vispareizāk būtu žurnālistus nekur neatstāt vienus privātajā teritorijā – parasti birojs/uzņēmums norīko vienu darbinieku, kurš rūpējās, lai neatļautajās vietās netiktu nekas ierakstīts. Svarīgi uzmanīties arī filmēšanas sagatavošanas posmā, jo jau tur var notikt ieraksts, nevajag arī ļaut operatoram vienam pārvietoties telpās. Tas, saprotams, ir vajadzīgs tikai tad, ja darīšana ir ar brīvu presi. Ja mediji ir atkarīgi no saviem sponsoriem, tad par to nav jādomā – tāpat visu nopublicēs kā vajag. Latvijā mediji nav vienmēr savu uzdevumu augstumos, bet, ja gribat redzēt sabiedrību, kurā nenotiek vispār nekādas korekcijas un uzraudzība no mediju puses, tad laipni lūgti Āfrikā. Tāpēc atgādinu, ka mums ir ko zaudēt šajās sestdienas vēlēšanās, ja nevēlamies doties Āfrikas vai vismaz Krievijas apstākļu virzienā.

• vēstījumam – tas ir pats galvenais. Teiktajam ir jābalstās uz KISS – principa – keep it short and simply (runā īsi un vienkārši), bet ne banāli – sagatavo savu sakāmo tā, lai cilvēki saprastu, ko vēlies teikt. Mūsu vecā kaluma kolhozu priekšsēdētāja tipa politiķi ar savu garo un tukšo runāšanu Rietumu vēlētāju priekšā negūtu panākumus. Latvijā vēl ir pierasts, ka mediji „bīda“ savus sponsorus, bet Rietumu sabiedrībā uz tādu atbalstu politiķim cerēt nav pamata. Neko neizsakošas tukšas frāzes tur galīgi nav cieņā. „Mēs esam sasnieguši savu stratēģisko mērķi“ vai „Mums priekšā stāv svarīgi valstiski uzdevumi, kuru veikšanai esam sagatavojuši visu nepieciešamo“ – pilnīgs no go. Kas nenozīmē, ka politiķi tās nelieto, bet neatkarīgi žurnālisti asi reaģē uz tukšām frāzēm un nevis cieņpilni māj ar galvu, kad „patriarhs“ runā. Par šo politiķus „dīda“ viņu PR spečuki, liekot pie sirds izteikties skaidrāk un konkrēti – nevis „esam sasnieguši stratēģisko mērķi“, bet gan konkrēti – kur, kas ir darīts un ko tas ir devis.

Tā ir viena no galvenajām atšķirībām Rietumu un Krievijas politiskajā telpā – Rietumos politiķim ir jāuzmanās un jādomā, kā uzvesties ar presi. Interesants piemērs ir Volfsburgas trenera K. Augentālera preses konference 2007. gada 10. maijā, kad viņam bija apnikuši žurnālistu jautājumi, kurš kļūs par treneri viņa vietā un viņš noturēja 42 sekunžu garu brīfingu ((https://www.youtube.com/watch?v=E_jrmspa5Cg)), kurā paziņoja, ka šajā preses konferencē būs 4 jautājumi, kurus viņš pats uzdos un arī atbildēs. To mediji pieminēja vēl pēc 10 gadiem. Politiķis tādu joku atļauties nevarētu. Starp citu, treneris arī zaudēja savu darbu, lai gan citu iemeslu dēļ.

Pati lielākā atšķirība mūsu un Rietumu vēlētāja starpā vēl joprojām ir attieksme pret meliem – Rietumos melos pieķertam politiķim praktiski nav iespējams tālāk atrasties amatā. Klasisks piemērs ir Šlēzvigas–Holšteinas (Vācija) ministru prezidenta Uves Baršela 1987. gada 18. septembra preses konference ((https://www.youtube.com/watch?v=cHMhA3jG3KY)), kurā viņš paziņoja, ka dod visai Vācijas sabiedrībai savu goda vārdu, ka viņam izvirzītās apsūdzības ir nepamatotas. Zīmīga ir viņa izturēšanās tūlīt pēc šī paziņojuma, ko var redzēt video – Baršels saguma un saķēra galvu, saprazdams, ka ar šo viņa karjera tuvojas savām beigām. Tādā ziņā Latvijas politiķiem dzīve ir daudz vienkāršāka – mūsu vēlētājs līdz šim tik prasīgs nav bijis. Varbūt 13. Saeimas vēlēšanas šajā ziņā iezīmēs kādu pārmaiņu? Cerēsim.

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.