Var jau būt, ka mēs, latvieši, esam tik maza tauta, ka uzskatīt latviešu valodu par kaut ko lielu un vērtīgu, ir lieki. Es tā nedomāju. Taču mani izbrīna tas, cik daudziem cilvēkiem latviešu valoda, valsts valoda, neko daudz nenozīmē. Mani iekšēji aizvaino tas, ka dzirdu latviešus savā zemē runājam svešā mēlē, lai tikai nemitīgi pielāgotos citiem cilvēkiem un liktu tiem noprast, ka latviski mācēt runāt nemaz nav nepieciešams.
Protams, ka Latvijā dzīvo daudz krievu tautības cilvēku. Daži, vecāka gājuma ļaudis, latviski sarunāties nemāk. Tomēr ir robežas, kuras, manuprāt, nevajadzētu pārkāpt pat servisa sistēmā. Ja reiz dzīvojam Latvijā, kur vienīgā oficiālā valoda ir latviešu, tad šajā valodā arī turpināsim sarunāties. Kāpēc mums tiek paprasīts zināt un pārvaldīt krievu valodu?
Vai šī ir vajadzība? Man šķiet, ka problēma ir apstāklī, ka mums, latviešiem, ir tieksme pielāgoties citiem. Iztapt. Nevaru iedomāties, kā tas būtu, ja es pārvāktos uz dzīvi citā valstī un tur nodzīvodama gandrīz visu savu mūžu, bet nemācētu pateikt veikala pārdevējai “labdien” vai “paldies”. Taču pie mums šādi ļaudis mīt. Varbūt tas ir princips – nerunāt latviski un bloķēt komunikāciju vietējā valodā? Kāpēc liela daļa krievvalodīgo cilvēku, kuri dzīvo Latvijā pat necenšas iemācīties runāt latviski?
Tā ir viena problēma, taču pastāv vēl dažas. Domāju, ka ikviens jaunietis man piekritīs, ka šķirstot sludinājumus, ir tik pat kā neiespējami atrast darba piedāvājumu, kur pie obligātajām prasībām nebūtu pieminēta krievu valoda. Protams, jo vairāk valodas zinām, jo labāk, bet šeit nav stāsts par zināšanām, bet par tik milzīgi lielo skaitu cilvēku, kas dzīvo Latvijā, bet nemāk latviski sazināties, un nemaz netaisās kaut ko mainīt – un tieši tāpēc mums, latviešiem, nākas pielāgoties viņiem. Vai mēs neesam gana pielāgojušies visiem un visam? Kad beidzot latviešu valodai tiks piešķirta vērtība?
Kāpēc Latvijas darba tirgus pieprasa krievu valodas zināšanas gandrīz visām vakancēm? Man šķiet, ka tas nav taisnīgi. Ko darīt man, jaunietei, kurai skolā bija oficiāla izvēle starp vācu un krievu valodu? Es izvēlējos mācīties vācu valodu. Nenožēloju. Diemžēl darba devējs Latvijā var man tagad pieprasīt zināt un labi komunicēt arī krievu valodā. Kāpēc tāda situācija pie mums izveidojusies? Tas izraisa riebumu un dusmas. Manuprāt tas nav taisnīgi.
Mani šī situācija dziļi aizvaino, jo manā ikdienā ar šo problēmu nākas saskārties nemitīgi: gan darba vietā, gan ārpus tās. Ir grūti saprast, kāpēc krievvalodīgais Latvijā jūtas tik ērti, ka darbu tas var reizēm atrast labāk kā latvietis un arī saziņai ar krievu valodu tam pilnīgi pietiek. Taču es latviete (bez krievu valodas zināšanām) darbu diezin vai dabūšu.
Atmiņā palicis brauciens Liepāja-Ventspils kādā vasaras dienā, kad autobusa šoferis bija piestājis Pāvilostā. Krievu tautības vīrietis gāja pie šofera jautāt krievu valodā: cik ilgi stāvēsim, līdz atkal brauksim tālāk? Šoferis atbildēja: “Vai tiešām? Visu mūžu nodzīvojis Latvijā un nevienu vārdu nesaproti un nemāki pateikt?“. Šoferis principā nerunāja krieviski. Jutu, ka viņam tas ir tikpat svarīgi cik man. Jā, varbūt situācija bija skarba, bet es lepojos ar to šoferi un man ir prieks, ka kādam latvietim tomēr ir svarīgi aizstāvēt vietu, kurā dzīvojam un valodu, kurā ikdienā sarunājamies.
Man tiešām nav iebildumu pret krievu tautības cilvēkiem. Nē, nav. Taču man ir iebildumi pret viņu pozu – justies ērti un neiespringt, kad runa ir pa mācīšanos runāt latviski. Es ticu, ka daļēji tā ir arī mūsu, latviešu vaina, jo nereti mēs pielāgojamies “viņu valodai”. Domāju, ka tagad citi laiki, nav vairs Padomju Savienība un kaut kas ir jāmaina ne tikai šajā attieksmē pret valsts valodu, bet arī darba devēju prasībās. Mums nav jāpielāgojas ienācējiem. Varam runāt angļu valodā, ja ir vajadzība. Taču pieprasīt, lai mēs visi tekoši runājam krievu valodā, nav normāli. Cienīsim Latviju, cienīsim mūs pašus un mūsu latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu.
Lai mums izdodas!
WE ARE ALWAYS LOOKING FOR LANGUAGE SPEAKERS by hugovk is marked with CC BY-NC-SA 2.0.
