Cilvēki ir nežēlīgi un nejūtīgi. Protams, ne visi. Taču liela daļa ļaužu ir virzīti uz naudu. Viņiem galvenais ir nopelnīt naudu, neskatoties un nerēķinoties itin ne ar ko. Pat ja tā ir dzīva radība, cilvēkam ieslēdzas vienaldzība, ja dzīvā radība ir saistīta ar naudu.
Trīs dienas atpakaļ uz veterināro klīniku tika atnests kaķēns. Saimniece ar šo kaķēnu ieradās ar tekstu – iemidziniet… Kāpēc? Kāpēc šis kaķēns ir jāiemidzina? Atbilde – visur kur viņš iet, aiz viņa paliek peļķe. Un? Vai tad saimniece nevar izārstēt? Nav izdevīgi. Viņa tādu kaķēnu nevar pārdot. Ārprāts. Vai tiešām šī sieviete pat nebija ieinteresēta noskaidrot stāvokli? Varbūt šī problēma ir viegli ārstējama? Vai tiešām nav interese uzreiz saglabāt kaķēna dzīvību, tikai tāpēc, ka viņu nevar pārdot un saņemt pa viņu naudu? Vai tiešām kaķēnu nevar izārstēt un atdot labiem cilvēkiem pa velti, ja nevar pārdot. Bet nē. Iemidziniet.
Protams, ka vetārsts, kurš ir pie pilna saprāta, nekad neiemidzinās dzīvnieku tikai tāpēc, ka viņu nevar pārdot. Viss beidzās ar to, ka kaķēns tika atstāts veterinārajā klīnikā ar tekstu – dariet ko gribat ar viņu. Vetārste, protams, darīja to, kas ir viņas darbs – ķērās klāt pie diagnozes un ārstēšanas. Izrādās, ka kaķēnam bija bruka, kuru ar pavisam vienkāršu ķirurģiju varēja ārstēt. Tātad kaķēns neder pārošanai, jo viņš ir jākastrē, taču tas nav nekas.
Viss beidzās ar to, ka kaķēns tika operēts un divas dienas dzīvoja veterinārajā klīnikā viens pats. Kaķēnam bija jāatrodas būrī vairākas stundas, kamēr neviena nebija klīnikā. To nevarēja brīvi palaist pastaigāties pa klīnikas telpām, jo uz kustībām reaģē signalizācijas sistēmas un nerunāsim jau par to, ka uz plauktiem atrodas dažādi medikamenti un citas veterinārās ārstniecības lietas. Tās varētu arī darīt kaitējumu mazam kaķēnam. Uz tām var uzkāpt. Tās iespējams apgāzt.
Trešdien ierados klīnikā un noklausījos šo stāstu. Biju milzīgā šokā. Kaķēns ar ciltsrakstiem, dokumentiem, tīru šķirni tiek iemidzināts tikai tāpēc, ka mazajam ir nelielas problēmas. Man tas nav saprotams. Varbūt tas tāpēc, ka es ļoti mīlu visus dzīvniekus un visu savu dzīvi esmu veltījusi, lai palīdzētu tiem, kuriem mana palīdzība ir nepieciešama. Mani neinteresē nauda un peļņa, ja ir runa par lolojumdzīvniekiem. Šādi rīkoties nedrīkst. Ja sieviete ir šādi izrīkojusies, tad dzīve viņu kādreiz par šo cietsirdību sodīs.
Kaķēns ir ļoti mīļš. Viņam ļoti patīk sabiedrība. Viņš prasa uzmanību, jo ir sabiedrisks un viņu ir nepieciešams savest kārtībā. Uz vēdera dzīvnieciņam ir divas brūces. Tās pieprasa regulāru apkopšanu, lai viss labi sadzītu. Veseļošanās procesā kaķēns staigā visu laiku apkārt ar slapju dibenu. Tas regulāri jātīra, lai neveidotos iekaisumi un kaķis nestaigātu riņķī ar nepatīkamu aromātu. Tā kā kaķēnam pēc šķirnes ir plakans deguns, salīdzinājumā ar saviem sugas brāļiem un māsām, purna kopšana ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Kaķēnam ir tekošas acis un viņa purniņš regulāri cieš no izdalījumiem, tāpēc acu tīrīšana ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa.
Man ļoti gribējās palīdzēt šim mazajam dzīvniekam. Es negribēju, lai viņš pavada savas dienas viens pats. Nolēmu viņu ņemt pie sevis. Mājās. Tātad vidē, kur viņš tiktu samīļots, apkopts un izklaidēts. Man mājās jau ir divi kaķi, bet es domāju, ka nekas slikts nenotiks, ja šai kompānijai pievienosies vēl viens mazs kaķēns uz pāris dienām. Kāpēc uz pāris dienām? Tāpēc, ka neskatoties uz kaķēna problēmām, viņam ir atrasti mīloši saimnieki, kuri gaida sestdienu, kad varēs mazo dzīvnieciņu vest pie sevis un mīlēt viņu visu mūžu.
Kad atvedu kaķēnu mājās, konstatēju, ka kaķēns ir ļoti kaulains, nevis veselīgi apaļš. Kažoks bija klāts ar blusām un blusu izkārnījumiem. Bija sajūta, ka esmu atvedusi no ielas savāktu kaķēnu, nevis šķirnes kaķēnu ar visiem dokumentiem un ciltsrakstiem. Protams, es saprotu, ka var gadīties, ka kaķim piemetas kāda blusa, bet nevar pieļaut, ka tik mazam kaķēnam kažoks ir noklāts ar blusām. Radās aizdomas, ka šādos sliktos apstākļos tiek pavairoti šie kaķēni. Šie saimnieki ir no tiem, kas pelna naudu pavairojot dzīvniekus neatbilstošos apstākļos.
Tad kad atvedu mazo mājās, sākās darbs pie kaķēna kopšanas un savešanas kārtībā – normālā paskatā. Pirmais – iedevu kaķēnam kārtīgi paēst. Piebēru pilnus šķīvjus, lai mazais var ēst tik, cik viņš grib. Jo kaķēniem un kucēniem līdz gada vecumam, ir jādod ēst tik, cik viņš pats grib. Tieši tā pat kā mazam bērnam. Jo ja mēs mūsu mazos dzīvniekus nebarosim un viņiem būs nepietiekams uzturs, radīsies dažādas veselības problēmas, kas var nākotnē pat krietni saīsināt dzīvnieka dzīves ilgumu. Nākošais solis bija – ļaut mazajam atpūsties. Dot iespēju viņam iejusties un saprast, ka ir drošībā. Neviens viņu te nemocīs bez iemesla.
Vai mazais kaķēns nav atstājis aiz sevis peļķes? Ziniet – nebija nevienas peļķes. Kaķēnam paliek labāk. Nākamajā dienā, kad kaķēns bija atpūties un atguvies, sākās darbs pie vizuālās sakopšanas. Vairākas minūtes tika pavadītas pie acu tīrīšanas. Cilvēks, kas „ražo šos dzīvniekus“ nebija šim aspektam pievērsis uzmanību. Nākamais solis bija kaķa mazgāšana, lai atbrīvotos no blusām un gružiem. Lai arī cik nepatīkama kaķim ir vanna, šķiet, ka pēc šīs vannas mazais atslāba. Vairs nekas nekoda un viņš varēja mierīgi gulēt. Beidzot ir sākusies vieglāka dzīve, ko šis mazais gaidīja visu savu īso mūžu, kas viņam ir.
Ko es gribu ar šo pateikt? Neesiet mantkārīgi. Man ļoti žēl, ka cilvēki ir gatavi naudas dēļ atņemt dzīvniekam dzīvību. Domāju, ka pie vainas ir sabiedrības attieksme. Kamēr turpināsim pieprasīt šķirnes kaķus un suņus, audzētāji turpinās šo dzīvnieku pavairošanu arī nepieņemamos apstākļos. Tāpēc aicinu apdomāt, vai tiešām ir nepieciešams sugas kaķis vai suns? Jeb labāk dot pajumti parastam dzīvnieciņam no patversmes?
Jennifer C. fotogrāfija “Kitten” ir licencēta saskaņā ar CC BY 2.0.
