Kas mums priecāties liedz? Raksts Alunāna stilā

Impulsi Sleja Vēsture

Allaž pikti ļaudis saka, ka prieka Latvijā trūkst. Ka nesmaida cilvēki. Ka nikni ielās viens uz otru skatās. Bet ko ta’ noēd tos kam prieku acīs redzēt var?

Viņi domā tā: naivs viņš, gan vēl apdedzināsies, vienmēr visi laimi nevar just. Negudrs varbūt ar? Gan jau pļunduris, ka smaida vienmēr un visur. Kā bērns – allaž priecīgs. Allaž savas tautas brāli ar mīļumu sirdī sveic un tautas brālim likstās līdz.

Varbūt ka daudziem skauž. Skauž otra laime un prieks! Tiem tā vaina ieder, kas vienmēr pikti. Tie ir tie, kas žēlsirdīgas acis nekad neredz. Tie kas lietas bez mīlestības dara. Tiem skauž, ka tie naivie naivi palikt var, prot un spēj.

Tā mēs vienā tautā augot varam visi par skauģiem palikt? Skaust otra laimi? Nē, labāk dosim vaļu naiviem! Dosim vaļu tiem, kas smaidu savos ģīmjos ikdienas var just un redzēt. Turēsim par Dieva svētu dāvanu brīdi, kad smaidīgie ar labām domām piktos aplaimo! Nesmādēsim tautas brālim to prieku! Ar greizu aci uz neuzlūkosim pat pļunduri.

Voi ta’ paši pikti vispār gribam būt? Palikt?

Nē, labāk slavēsim brāļu smaidus! Gan jau tad paši gan ar’ reiz smaidīt sāksim!

Tagged

Tavs komentārs

This site uses Akismet to reduce spam. Learn how your comment data is processed.