Kā vērtējat šī gada Rakstniecības studiju maģistru darbus?
2018./2019. studiju gada noslēguma darbi bijuši ļoti interesanti, arī vērtējumi ir atbilstoši – lielākoties tie ir novērtēti kā labi, teicami un izcili. Priecājos, ka mūsu studenti savos darbos izvēlas drosmīgus starpdiciplinārus tematus, priecājos par radošajām izpausmēm tajos.
Kādas tendences līdz šim novērojamas šo darbu izpildījumā? Vai bija izcili labi darbi? Kādi tie bija?
Maģistra studiju programmas „Rakstniecības studijas” noslēguma darbos arvien vairāk ieraugāmas radošās izpausmes. Šīs programmas noslēguma darbi ir izņēmuma gadījums Latvijas humanitāro zinātņu izglītības kontekstā, proti, tāpat kā mākslas studiju programmās, daļu no maģistra darba šajā programmā var veidot radošais darbs. Protams, ja students nav iecerējis uzrakstīt stāstu, dzejoli vai lugu, šādas daļas var arī nebūt, taču arvien vairāk studentu izmanto šo iespēju. Tādējādi līdzās teorētiskai izpētei un refleksijai par kādu konkrētu literatūras aspektu parādās arī jaunrades darbu ieceru meti, fragmenti vai pat gatavi darbi. Šāda veida pētījumi šogad ir Ilzes Mores maģistra darbs „Vides apziņu rosinoša literatūra pirmsskolas vecuma bērniem. Grāmatas koncepts” un Ingas Mastiņas darbs „Laikmetīgas reālās dzīves atspoguļojums Z un Alfa paaudzes lasītājiem adresētajās grāmatās latviešu bērnu literatūrā. Stāsta fragments”. Arī Ilze Kuzmina savā maģistra darbā līdzās žurnālistikas pieredzes un metožu izmantojuma pētniecībai latviešu rakstniecībā iekļāvusi savu stāstu, kura tapšanā apzināti lietojusi atsevišķus žurnālistikas principus. Līdz ar to „Rakstniecības studijas” pilnībā attaisno savu pamatieceri – apzināt akadēmisko zināšanu nozīmi radošajā darbā, veicināt akadēmisko zināšanu un radošo iemaņu sintēzi.
Līdzās darbiem, kuri reflektē par aktuālajiem literārajiem procesiem un pašizpausmes iespējām joprojām arvien vairāk parādās pētījumi, kuri tiecas izvērtēt atsevišķus stereotipiskus pieņēmumus, kas pastāv Latvijas kultūrtelpā. Īpaši nozīmīgs šis pārvērtēšanas aspekts ir saistībā ar tulkoto literatūru, jo labs un atzīts tulkojums nereti veido izpratni par tulkoto autoru un viņa daiļradi. Šim jautājumam pievērsusies Ketija Riteniece maģistra darbā „Oskara Vailda romāns „The Picture of Dorian Gray” latviskajā kultūrvidē: Jāņa Ezeriņa literārais tulkojums un Evitas Mamajas dramatizējums”. Pasaules literatūras sacerējumu recepcija Latvijā, tulkojuma analīze un kritika salīdzinājumā ar oriģinālu ir plašs un ļoti nozīmīgs darba lauks, kam rakstniecības studenti gadu no gada pievērš arvien lielāku uzmanību.
Tikpat nozīmīgs ir starpdisciplinārais skatījums, kas šobrīd arī ir plašākas sabiedrības uzmanības lokā, piemēram, kā literārs teksts tiek pārradīts izrādē, kā dokumentāls vēstījums izstāstīts kino valodā, kādas ir literāra teksta un kino otras mākslas valodas atšķirības. Šim jautājumam šogad bija veltīts Elzas Breidakas darbs.
Par kuriem absolventiem Jums līdz šim bijis vislielākais prieks? Pēc beigšanas?
Vislielākais prieks ir par tiem absolventiem, kuru tālākā darbība apliecina, ka studijām ir bijusi jēga, ka tas ir bijis nozīmīgs posms, nereti pat pavērsiens studenta dzīvē. Daudzi no studentiem, kas savulaik atļāvušies pretoties sabiedrības spiedienam, izvēloties studijas neienesīgajā humanitārajā jomā vai mākslā, studiju laikā atraduši savas pašizpausmes ceļa aizsākumu. Vēlāk prieks raudzīties uz viņu darbību, jau skatoties no malas. Domājot par daudziem mūsu absolventiem, arvien vairāk nostiprinās mana pārliecība, ka, izvēloties darīt to, kas tev tiešām patīk, nenākas nožēlot. Ja ir personiska motivācija, vienmēr paveras jauni ceļi un iespējas, rodas atbalsts. Ļoti iepriecina tie absolventi, kas šķietami fokusētas humanitārās zināšanas vēlāk prot izmantot daudzās citās darbības jomās – teātrī un mākslā, žurnālistikā, izglītības sfērā.
Kādus gaidāt reflektantus?
Arvien sagaidām ieinteresētus un motivētus reflektantus, vai vismaz tādus ļaudis, kuri ir atvērti impulsiem un iedvesmai. Tādā gadījumā studiju process solās būt dinamisks un rosinošs, pretējā gadījumā var tikai darīt darbu bez prieka. Katrs darbs jādara ar prieku – vai tās ir studijas, vai docēšana.
Vai mūsu studentu literatūrai ir nākotne Latvijā? Vai viņu pētījumi noskan plašāk par augstskolas sienām?
Fakultātes izlaidumā jau publiski izteicos, ka daudzi no darbiem, kurus studiju noslēgumā izstrādā Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes studenti, ir jauna un bagātīga pasaule, kas pelnījusi ne tikai docētāju un studiju biedru, bet arī plašākas sabiedrības interesi. Tā ir arī visas sabiedrības atbildība – pievērst uzmanību visam jaunajam, aktuālajam, sniegt atbalstu kaut vai ar savu ieinteresētību. Domāju, ka mūsu fakultātes studentu radošā un akadēmiskā darbība pavisam noteikti nepaliek tikai universitātes fiziskajā un domu telpā. Mākslas studenti jau studiju laikā ir pieraduši pie regulāras un intensīvas izstāžu darbības ne tikai Liepājā, bet arī citviet Latvijā, rakstniecības studenti pieraduši pie literāro lasījumu vakariem. Katru gadu notiek arī studentu zinātniskā konference, kurā ir iespēja stāstīt par savām pētnieciskajām un radošajām iecerēm. Liepājas Universitāte jau piekto gadu izdod humanitāro un mākslas zinātņu žurnālu „Scriptus manet”, kas veltīts valodas, literatūras, mākslas un dizaina, jauno mediju mākslas pētniecībai un aktuālo procesu kritikai un dokumentācijai. Šajā žurnālā līdzās universitātes docētāju, pētnieku, vietējās un starptautiskās sadarbības partneru rakstiem iekļaujam arī atsevišķus izcilākos studentu pētījumus. Mūsu studenti un absolventi regulāri iesniedz savus darbus arī dažādu fondu balvu konkursos un saņem atzinību. Pagājušā gada nogalē „Rakstniecības studiju” absolventes Annas Šēferes maģistra darbs „Cenzūras ietekme uz Dž. D. Selindžera „Uz kraujas rudzu laukā” tulkojumu latviešu valodā” saņēma Kārļa Dziļlejas fonda atzinību, kas rakstnieka jubilejas gadā bija ļoti nozīmīgi.
Iepriecina arī tas, ka piedzīvojam mūsu absolventu grāmatu izdošanu, piemēram, tikko ir iznākusi „Rakstniecības studiju” absolventes Sabīnes Košeļevas otrā grāmata – „Gurķis Elmārs, kas dikti kreņķējās”. Mūsu studenti un absolventi kļūst arī par Prozas lasījumu dalībniekiem, redzam viņu daudzveidīgās aktivitātes un darbību Latvijas kultūrā.
Kas studentu radošajā un pētnieciskajā darbā Jums šķiet pats svarīgākais?
Runājot par šo jautājumu, allaž saku vienu un to pašu – pats svarīgākais studiju procesā ir tas, ka katrs students spēj attīstīt sevī tieši to, kas viņam visvairāk ir vajadzīgs, ka students spēj ieraudzīt savas turpmākās darbības ceļu – ko tieši viņš var darīt, kur tieši viņš būs stiprs un zinošs. Dažkārt studentam ir vajadzīga pavisam neliela palīdzība, pat nemanāms atbalsts – idejas aizmetnis, viegls iedrošinājums, paļāvība un ticēšana viņa spēkiem. Tas ir viņa ceļabiedra – docētāja uzdevums. Ja izdodas uztaustīt to, kas studentam kļūst svarīgi, pētnieciskais un radošais darbs nebūs vērsts tikai konkrēta rezultāta sasniegšanas virzienā. Akadēmiskais grāds, bez šaubām, ir nozīmīgs mērķis, bet tas vien neko nedod. Kopumā mums visiem ir būtiski, ka dzīvojam aktīvā un radošā kultūrtelpā, kurā darbojas cilvēki ar daudzveidīgām interesēm un iecerēm, ka līdzās mums ir cilvēki, kuri ar savu veikumu rosina domu apmaiņu. Studenta patiesa ieinteresētība kādā jautājumā vai pašizpausmes nepieciešamība man šķiet visbūtiskākais.
Zanda Gūtmane
Liepājas Universitātes
Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne
